Pirmā iedegta. Septiņas iesētas. Ne sniegā. Sirdīs

Vakar klajā nāca Knuta Skujenieka Rakstu 1.sējums

Vakar, 18. decembrī, Rīgas Latviešu biedrībā dzejas, mūzikas, kino un vienkārši labu novēlējumu valodā tika uzrunāts Knuts Skujenieks. Nebūs aplami, ja kāds teiks arī otrādi — Knuts Skujenieks uzrunāja draugus, amatbrāļus un amatmāsas, kā arī pārējos sava talanta cienītājus. Jo domubiedru un atbalstītāju pulkā tika aizdegta Knuta Skujenieka Rakstu 1. sējuma svece. Tā bija kā aizsākums turpmākajiem sējumiem, paredzēts, ka to būs vēl septiņi. Pirmajā grāmatā ietverta dzeja ārpus krājumiem, kas tapusi autoram visskarbākajā dzīves posmā — no 1963. līdz 1969. gadam. Tai pašā laikā radušies dzejoļi krājumam “Sēkla sniegā”, kas arī lasāms Rakstu pirmajā sējumā.

Grāmatas atvēršanas svētkos runāja Latvijas Rakstnieku savienības un vienlaikus arī Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks, apgāda “Nordik” galvenā redaktore Ieva Janaite un apgāda vadītājs Jānis Juška, kinorežisore Ināra Kolmane, Rakstu sastādītāja un komentāru autore Inta Čaklā, dzejnieks Uldis Bērziņš, dzejoļus lasīja Knuts Skujenieks, dziesmas ar viņa vārdiem dziedāja Aigars Godiņš un grupa “Kreicburgas ziķeri”. Bet pašu pirmo apsveikuma ziedu pušķi Rakstu autoram bija atsūtījusi Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; ziedus ar laba vēlējumiem nodeva prezidentes padomnieks Oļģerts Tipāns.

Pēc tam sekoja garumgara ziedu un laba vēlējumu apmaiņa pret autogrāfiem. Vakara gaisotnē izskanēja doma, ka Knuts Skujenieks sarīkojis savas jaunās grāmatas pirmizrādi. Bet septiņas vēl gaidāmas.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Ievadam

...laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt...

Mācītājs, 3, 5

Šī Vecās Derības gudrība ir un būs mūžam dzīva. Ikviens strādāts darbs prasās apkopojams un pārskatāms. Gan darītāja dzīves laikā, gan arī pēc viņa nāves.

Tā ir liela likteņa privilēģija — autoram būt līdzdalīgam pie savu Rakstu sakopošanas un klajā laišanas. Tādēļ es negribu šo privilēģiju nelietīgi velti valkāt. Esmu uzticējis sastādīšanas un komentēšanas darbu Intai Čaklajai, kolēģei, kuru es augsti cienu un kuras vērtējumi man bijuši svarīgi jau ilgu gadu garumā. Es savukārt gūstu iespēju objektīvi atskatīties uz savu mūža darbu. Tā taču ir vispārzināma lieta, ka autors pret saviem garabērniem nemēdz būt nedz taisnīgs, nedz žēlīgs.

Raksti aptver manu darbu un dzīvi literatūrā aptuveni četrdesmit gadu garumā. Tas nav akadēmiski pilnīgs izdevums, jo tādam laiks vēl nav pienācis. Tomēr dzeja, galvenais mana darba veids, pārstāvēta gana plaši. Apceres, kritikas un atdzeja atlasītas stingrāk, bet priekšstatu par manu laiku un mani pašu tās dod pienācīgu.

Rakstos atspoguļotā poētiskā biogrāfija iesākas ar 1963. gadu. Šajā datējumā mēs ar sastādītāju bijām vienisprātis. Tas ir laiks, kad pēc mana aresta 1962. gadā, pēc tiesas un etapa, es nonācu Mordovijas lēģerī un turienes apstākļos atsāku savu literāro darbību. Visa iepriekšējā, jauna un cerības dodoša dzejnieka rosība faktiski izrādījās tikai iesildīšanās. Kādiem iesildīšanās laika paraugiem arī atradīsies vieta, lai būtu iespējams apjaust autora augšanu un veidošanos. Bet galvenā līnija sāksies no šī liktens piemeklētā brīža, no šī zināmā gadaskaitļa un turpināsies līdz mūsu dienām ar maksimālu pietuvinājumu.

Tas ir garš ceļš no protesta, no izdzīvošanas cīņas līdz pasaules sapratnei un pieņemšanai. Tā ir bijusi vēlme sasiet varmācīgi pārcirsto tradīcijas pavedienu un vienlaikus turpināt to mūsdienīgiem līdzekļiem nākotnē. Taču visdziļākajā būtībā tas ir bijis ceļš pašam uz sevi.

Daudz patikas un poētiska azarta man devis atdzejas darbs. Šis darbs atgādina vienlaik režisora un aktiera profesiju. Par to, kā atdzeja stiprina attiecības starp tautām un kultūrām, kā tā bagātina latviešu valodu un poētiku, sīkāk runāt nav nepieciešami. Piebildīšu tikai, ka mana ilggadīgā aizraušanās ir cittautu mutvārdu poēzijas resp. folkloras latviskošana. Arī tā atspoguļojas šajā apkopojumā.

Kritikā vispārinājumus un teorētiskus pārspriedumus allaž esmu centies izsecināt no prakses. Tā teikt, izmantojis savas drēbes pazinēja priekšrocības. Stimuls darboties šajā laukā, taisnību sakot, ir tas pats, kas atdzejā. Sevis nepietiekamība, vēlēšanās just sasaisti ar pasauli, ar savu zemi un kultūru allaž pārmākusi dzejnieka egocentrismu.

Es neesmu bijis nedz brīnumbērns, nedz Haleja komēta dzejas debesīs. Mana poētiskā balss veidojusies pakāpeniski, ejot cauri sava laika modēm un strāvojumiem. Kā autoram man var likties, ka vajadzēja labāk, vairāk, citādāk. Kāda gan tam nozīme? Novērtēt padarīto nav mana daļa. Savulaik, lēģerī rakstot dzejoļus, es nezināju, kas šos dzejoļus lasīs, kam tie būs vajadzīgi un vai vispār tie saglabāsies. Es tos metu kā tādā melnā un dziļā akā. Šobrīd ar Rakstiem tā arī ir mešanās Nezināmajā, kaut ne vairs tik dziļā un ne tik melnā.

Es gribu pateikt paldies visiem un ikvienam, kas pielicis roku pie šo Rakstu tapšanas, kas tos ir atbalstījis. Reāla pateicība viņiem ir tikai mans padarītais darbs, kurš tagad uzsāk jaunu, patstāvīgu dzīvi.

Knuts Skujenieks