Ja vērtē pēc valstsizdevīguma

Par mūsu koksnes pārstrādes veidu efektivitāti

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns — “Latvijas Vēstnesim”

Koksne ir nozīmīgākais Latvijas dabas resurss. Tās saprātīga izmantošana un pārstrādes objektu izvietošana var jūtami palielināt valsts kopējo ekonomisko potenciālu un veicināt lauku teritoriju attīstību.

Tomēr praktiskajā darbībā ir neskaidrības par konkrētu koksnes pārstrādes veidu attīstības lietderību. Te pārsvarā dominē tehnoloģiskie argumenti: ražošanas procesa koncentrācija, izejvielas pārstrādes dziļums, zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu izmantošana u.tml. Sabiedrības ekonomiskie ieguvumi tiek nobīdīti otrajā plāksnē vai arī aizstāti ar neargumentētiem apgalvojumiem, aizmirstot, ka uzņēmuma darbošanās pamatmērķis ir ekonomisku labumu nodrošināšana: uzņēmējam peļņas un sabiedrībai kopumā tās tautsaimniecības potenciāla pieauguma veidā. Tehnoloģiskā procesa (pat vismodernākā) realizācija vai augstvērtīgas produkcijas izlaide ir tikai ekonomisko mērķu sasniegšanas līdzekļi. Uzskatāms sabiedrības ekonomiskā aspekta ignorēšanas piemērs ir līdzšinējās darbības celulozes rūpnīcas projekta virzībā. Šā raksta beigu daļā parādīta iecerētā projekta tautsaimnieciskā efektivitāte, salīdzinot to ar citiem koksnes izmantošanas veidiem. Pirms pievēršamies konkrētiem skaitļiem, sniegsim ekonomisko kategoriju īsu skaidrojumu, jo, kā rāda diskusijas, to neizpratne ir viens no būtiskākajiem iemesliem ekonomiski analfabētisku, Latvijai neizdevīgu projektu īstenošanai.

Ekonomiskā politika un vērtēšanas kritēriji

Lai noteiktu kāda realizējamā projekta lietderību un sabiedrisko izdevīgumu, jāizmanto konkrētam gadījumam atbilstoši ekonomiskās efektivitātes kritēriji. To izvēli diktē ekonomiskās politikas mērķis, kura sasniegšanai tie tiek realizēti. Latvijas ekonomiskās politikas galvenais mērķis ir (tam vajadzētu būt): nodrošināt tādu iedzīvotāju dzīves līmeņa palielinājumu, lai iespējami īsā laikā sasniegtu industriālo valstu līmeni.

Atsevišķu valstu iedzīvotāju labklājības līmeņa salīdzināšanai parasti kā kritēriju izmanto vienā valūtā izteiktu iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju rādītāju.

IKP rādītājs bija pieņemams pasaules ekonomikas iepriekšējā izkārtojumā, kad dominēja samērā noslēgtas un no ārējās pasaules aizsargātas atsevišķu valstu tautsaimniecības, uzņēmumi pārsvarā piederēja attiecīgās valsts rezidentiem, bija nelieli un savus ražojumus pārdeva vietējā tirgū.

Tagad tehniskais progress ir radījis iespēju un pieaugošā konkurence spiež veidot lielus šauri specializētus uzņēmumus, kuru ražotā produkcija orientēta uz starptautisko tirgu. To teritoriālais novietojums un īpašnieku valstiskā piederība vairs nav identiski. Turklāt šī nesakritība sistemātiski pieaug, īpaši vāji attīstītajās, to skaitā agrākajās sociālistiskajās, valstīs. Uzņēmumu piederība ārējam kapitālam būtiski ietekmē valstī ražotā IKP sadali, samazina iekšējam patēriņam izmantojamo tā daļu. Vienādam IKP uz iedzīvotāju ne vienmēr atbilst arī vienāds patēriņa līmenis. Tādēļ, lai gūtu priekšstatu par dzīves līmeņa atšķirībām, jāsalīdzina ne viss IKP, bet tikai tā daļa, kuru izlieto iedzīvotāju ikdienas patēriņam un uzkrājumiem (ražošanas paplašināšanai).

IKP galveno daļu (88 — 90%) veido saimnieciskās darbības objektos pievienotās vērtības (PV) summa. Pārējais ir tā sauktie produktu nodokļi (pievienotās vērtības, akcīzes, muitas). PV galvenās sastāvdaļas ir:

— darba izmaksas;

— kapitāla izmaksas (amortizācija);

— pārējie nodokļi (nekustamā īpašuma, dabas resursu u.c.);

— uzņēmuma tīrais ienākums (pirms peļņas nodokļa).

Valstī ražotā un izlietotā IKP atšķirības nosaka:

1) galvenā IKP veidojošā elementa — PV — struktūra un

2) pievienoto vērtību ražojošo uzņēmumu īpašnieku valstiskā piederība (rezidenti vai nerezidenti).

Salīdzinot vienādu radīto PV lielumu darbietilpīgos un kapitālietilpīgos uzņēmumos, ir acīmredzams, ka neatkarīgi no īpašnieku valstiskās piederības pirmajā grupā patēriņam izmantojamo resursu apjoms būs lielāks, jo kapitālietilpīgajos lielu PV daļu veido kapitāla izmaksas (pamatlīdzekļu nolietojums). Lai ražošanu turpinātu iepriekšējā apjomā, šī PV daļa jānovirza pamatlīdzekļu atjaunošanai, tātad nav izlietojama ikdienas vajadzību apmierināšanai.

Ja uzņēmums pieder tikai rezidentiem, visa PV paliek valstī un ietekmē tās ekonomisko potenciālu. Situācija radikāli mainās, ja uzņēmuma īpašnieki ir nerezidenti. Valstī garantēti paliek tikai tā PV daļa, kuru radījis tās rezidentu darbs (darba izmaksas) un budžeta ieņēmumi, kurus veido ražošanas izmaksās iekļautie (parasti nelielie) nodokļi. Pārējo sastāvdaļu saistība ar valsts ekonomisko potenciālu sākotnēji parādās tīri formāli — kā aprēķinātais PV veidojošo elementu lielums naudas izteiksmē.

Kapitāla izmaksas reāli nonāk uzņēmuma īpašnieku rīcībā un parasti akumulējas to kontos attiecīgajā valstī. Tās lielākoties izlieto atjaunojamo iekārtu iegādei. Tā kā iekārtas vairumā gadījumu tiek ražotas ārzemēs, Latvijas ekonomisko potenciālu šī PV daļa nepalielina.

Tīro ienākumu (peļņu) sākotnēji saņem uzņēmuma īpašnieks. Latvijai teorētiski ir iespēja tā daļu iegūt uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā. Šo iespēju ierobežo divi apstākļi:

1) uzņēmuma kapitālietilpība. Likums par uzņēmuma ienākuma nodokli paredz, ka, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, no kopējā ienākuma jāatskaita pamatlīdzekļu amortizācija divkāršā apmērā. Tas nozīmē, ka ar šo nodokli apliek tikai to peļņas daļu, kas pārsniedz pamatlīdzekļu amortizāciju. Kapitālietilpīgos uzņēmumos valsts iespējas gūt budžeta ieņēmumus no šā avota ir nesalīdzināmi mazākas nekā darbietilpīgajos;

2) atvieglojumi vai pilnīga atbrīvošana no uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanas, ko valsts piešķir uzņēmumiem, kuru investīcijas pārsniedz noteiktu summu.

Likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”, nosakot šīs atlaides, precīzi formulēti tikai investorus interesējošie rādītāji: minimālais trijos gados realizētais investīciju apjoms (10 miljoni latu), kopējā ar nodokļu atlaidēm kompensējamā investīciju daļa (40%) un periods, kurā to var realizēt (10 gadu). Paradoksāli, ka jautājumu par šo ieguldījumu ietekmi uz Latvijas ekonomiku likumdevēji nav skaidri formulējuši. Likums vienīgi nosaka, lai būtu “izvērtēta atbalstāmo investīciju projekta ietekme uz valsts ekonomiku” (skat. likuma 17.1 pantu). Tātad prasīts tikai “izvērtēt”. Nav norādīts, kādai jābūt šai ietekmei: pozitīvai, neitrālai, vai tā var būt arī negatīva? Protams, šādā situācijā nebūs iespējams atrast vainīgo par valsts vārdā uzņemtajām saistībām finansiāli atbalstīt (uz nākamo periodu budžetu ieņēmumu samazināšanas rēķina) projektus, kas tai nedod ekonomiskus ieguvumus vai pat rada zaudējumus. Tā kā lielas investīcijas var realizēt tikai finansiāli spēcīgas starptautiskas firmas, tās galvenokārt arī būs šo atvieglojumu izmantotājas.

Turpmāk — vēl