“Patiesība darīs jūs brīvus”
Lai tā mūsu dzīvē arī būtu!

Jāņa ev. 8, 32

Romas katoļu Baznīcas Latvijas arhibīskaps–metropolīts kardināls Jānis Pujats

Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

Kardināls Jānis Pujats ir dzimis 1930. gada 14. novembrī Rēzeknes rajonā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš ir studējis Katoļu garīgajā seminārā Rīgā un pēc tam strādājis gan draudzes (prāvests), gan Garīgajā seminārā (pasniedzējs), gan Baznīcas pārvaldē (ģenerālvikārs). 1991.gadā pāvests viņu iecēla par Rīgas arhibīskapu–metropolītu un 2001. gadā — par kardinālu.

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.183., 13.12.2002.

Ateisms un reliģija vēsturiskajā plaknē

Cik veca ir reliģija?

Pēc ateistu domām, “nereliģijas periods bija visilgstošākais cilvēces vēsturē” [Ateistiskā audzināšana — Rīga, 1978. g., 29. lpp.]. Tātad, ja jau cilvēki esot ilgu laiku iztikuši bez reliģijas, tad arī turpmāk iztikšot bez tās. Ticība pārdabiskajam neesot nedz raksturīga, nedz nepieciešama cilvēkam.

Īstenībā ateisti cilvēces vēsturei tīšuprāt pieskaita arī pērtiķu vēsturi, lai parādītu, ka, lūk, cilvēce ilgu laiku dzīvojusi bez reliģijas. “Nereliģijas periods” attiecas uz pērtiķu dzīvi. Un tas ir tiesa, ka pie dzīvniekiem jeb pērtiķiem nav novērota reliģiozitāte. Bet, runājot par cilvēkiem, īstā vārda nozīmē, droši var teikt, ka reliģija ir tikpat veca, cik veca ir cilvēce. To apliecina vēsture, jo “neapšaubāmas reliģisko ticējumu rašanās pazīmes pētnieki atzīmē tikai ar pāreju uz ģints iekārtu un ar kromanjoniešu parādīšanos, kurus jau pilnīgi pamatoti var saukt par homo sapiens, t. i., saprāta cilvēku” [ZA, 29. lpp.]. Līdz ar to atkrīt apgalvojums, it kā cilvēce ilgu laiku būtu dzīvojusi bez reliģijas.

Secinājumā:

Ticība pārdabiskajam ir viena no būtiskajām iezīmēm, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka. Ticība ir raksturīga cilvēkam un liek viņam apzināties savu augsto stāvokli un mērķi.

Tas, ka reliģija sastopama visos cilvēces vēstures posmos, norāda, ka cilvēki ir nepārtraukti meklējuši Dievu. Tātad, pretēji ateistu apgalvojumiem, cilvēce nav varējusi iztikt bez reliģijas.

 

Vai reliģija ir mainīga?

Pēc ateistu domām, reliģija esot mainīga parādība: tai ir bijušas un joprojām ir dažādas formas un, mainoties apstākļiem, reliģija arvien pārveidojoties. Tātad reliģijai it kā nebūtu vispārcilvēciskas vērtības, jo, kas mainās atkarībā no apstākļiem, tas neesot nekas būtisks cilvēkam un to varot aizvietot ar citām vērtībām.

Īstenībā tas ir citādi. Reliģija ir mainīga tikai savās formās, bet būtībā tā ir palikusi nemainīga kopš cilvēces sākumiem.

Kas tad pieder pie reliģijas būtības? Atbildot uz to, ateisti min trīs galvenās īpatnības:

“Pirmkārt, ... ticība pārdabiskā reālai eksistēšanai. Ja šādas ticības nav, tad nevar būt arī reliģijas...

Otrkārt, reliģiskajā ticībā pārdabiskajam nepieciešamais komponents ir emocionāla attieksme pret pārdabisko...

Treškārt, ticībā pārdabiskajam iekļaujas pārliecība, ka pārdabiskais var lemt cilvēku likteņus, ka cilvēks savukārt noteiktā veidā var... izraisīt tā labvēlīgo attieksmi u. tml.

Atšķirībā no ideālistiskās filozofijas obligāts reliģijas nosacījums ir ticīgo un pārdabiskā divpusējas attiecības, kas nosaka kulta darbību nepieciešamību” [ZA, 18.—19. lpp.].

No savas puses, piezīmēsim, ka kristīgā baznīca, kas pārstāv visplašāk izplatīto reliģiju pasaulē, arī pašreiz cilvēka pestīšanai kā minimumu pieprasa tieši minētos trīs nosacījumus:

• ticību Dievam, viņa reālai esamībai;

• mīlestību pret Dievu, t.i., pozitīvu emocionālu attieksmi pret viņu;

• pakļaušanos Dievam kā cilvēka atalgotājam un taisnīgam tiesātājam.

Jājautā, kas tad šajā ziņā ir būtiski mainījies kopš cilvēces sākuma? Mežonis cilvēces rītausmā, kas, dzirdot pērkona grāvienus, bailēs varbūt krita pie zemes, jau būtībā ticēja pārdabiskās būtnes esamībai. Viņš pareizi uzskatīja, ka pērkona grāvieni ir šīs būtnes darbs. Arī kristieši uzskata, ka daba ar tās zibeņiem un pērkoniem, un visām citām parādībām ir Dieva darbs. Mežonis, krītot pie zemes, pietiekami skaidri izteica ne tikai savu ticību, bet arī savu bijību, pielūgsmi un padevību pārdabiskajam.

Kā redzam, pat visprimitīvākajā kultā ir atrodami reliģijas būtiskie elementi. Tas rāda, ka mainās tikai veids, kā cilvēks godina Dievu, pilnveidojas viņa atziņas par pārdabisko, bet būtībā reliģija paliek tā pati.

Iemesls, kāpēc reliģija savā būtībā nemainās, ir permanentais cilvēka stāvoklis attiecībā pret Radītāju. Dievs ir un paliek gudrāks, svētāks un varenāks par cilvēku, un no Dieva vienmēr būs atkarīga cilvēka dzīve. Reliģija izsaka šo attiecību kompleksu. Tanī ir reliģijas paliekošā vērtība.

Secinājumā:

Reliģijas vēsture rāda, kā cilvēki ir meklējuši pārdabiskās patiesības un kā viņi ar laiku ir nākuši pie dziļākām atziņām par Dievu.

Ja arī dažkārt cilvēki ir maldījušies, tas nenozīmē, ka ar to pašu Dieva esamība kļūtu apšaubāma, bet tas tikai rāda, kā pašiem cilvēkiem ir gājis, meklējot Dievu.

Jebkuras patiesības vērtība nav atkarīga no tā, kas un kādā veidā to ir atradis. Tātad, runājot par Dieva esamību, reliģijas evolūcijas jautājums nav sevišķi svarīgs.

No teiktā ir redzams, ka maldīgs ir ateistu paņēmiens apšaubīt Dieva esamību vai pašas reliģijas vērtību, atsaucoties gan uz reliģijas evolūciju, gan uz dažādām tās formām vēsturē.

 

Reliģijas dabiskie cēloņi

Pie reliģijas vēstures pieder arī jautājums par reliģijas izcelšanos. Bez šaubām, ka tik sarežģītai parādībai kā reliģija, kas ir tik dziļi saistīta ar visas cilvēces dzīvi, ir daudzi un dažādi cēloņi, kas slēpjas gan pašā cilvēkā, gan ārpus tā. Ateismā šos cēloņus pieņemts saukt par reliģijas priekšnosacījumiem jeb reliģijas saknēm. Pašā cilvēkā ateisti saskata reliģijas gnozeoloģiskās saknes.

 

I. Par reliģijas gnozeoloģiskajām saknēm

Gnozeoloģija ir mācība par to, kā tiek izzināta patiesība.

Pēc ateistu domām, reliģiju “nosaka sarežģītais un pretrunīgais izziņas process” [ZA. 119. lpp.]. Lūk, “viselementārākajā vispārīgā idejā” (galds vispār) ir zināms gabaliņš fantāzijas. Galda vispār īstenībā taču nav. Reāli pastāv tikai atsevišķi, konkrēti galdi... Vispārīgais jēdziens var atrauties no reālajiem priekšmetiem, ko šis jēdziens apzīmē, un cilvēks var to uzlūkot kā atsevišķu būtību, kā īpašu garu jeb dievu [ZA, 21. lpp.]. Tā ticības rašanos skaidro ateisti.

Kā vērtējams šāds skaidrojums? Jāsaka, ka nekur pasaulē nav zināma tāda tauta, kas lietu “vispārējos jēdzienus” uzskatītu par dzīvām būtnēm vai gariem. Šāda abstrakta “jēdzienu reliģija” pasaulē nav sastopama, izņemot ateistu fantāziju. Un nav pamata domāt, ka kādreiz būtu bijis citādi, tāpēc šādi izskaidrot reliģiju ir tukša runāšana.

Kur tad ir meklējamas reliģijas gnozeoloģiskās saknes? Tās meklējot, var minēt faktu, ka reliģija saistās ar cilvēka prāta spējām un rodas apkārtējās pasaules izzināšanas procesā. Dzīvniekiem reliģija ir sveša, jo tie nespēj saprātīgi domāt. Vēsturiski homo sapiens (saprāta cilvēks) ir parādījies reizē ar reliģiju. Tātad tieši domāšana ir vedusi cilvēkus pie ticības Dievam. Tanī parādās ticības un saprāta dziļā iekšējā saistība. Domāšana ļauj izzināt apkārtējo pasauli, liek meklēt parādību visdziļākos cēloņus, un tieši tur dzimst reliģija, bet nevis seklajā jēdzienu abstrakcijā, kā domā ateisti. Aplūkojot ticības filozofisko pamatojumu, mēs jau redzējām, cik dziļi reliģiskā doma sakņojas zinātnē. Un acīmredzot, kamēr vien cilvēkam būs spēja domāt, tikmēr būs arī reliģiskas idejas un ticība Dievam.

Ateisti saka: “Reliģijas gnozeoloģiskās iespējas sakņojas arī zināmā cilvēku izziņas ierobežotībā. Parādību vai notikumu (sevišķi tādu, kas tieši skar cilvēku likteni) īsto cēloņu nezināšana ir viens no svarīgākajiem gnozeoloģiskajiem reliģisko ticējumu veidošanās nosacījumiem” [ZA, 21. lpp.].

Ir tiesa, ka cilvēks, nezinādams, kas viņu gaida nākotnē, lūdz sev Dieva palīdzību. Bet, ja cilvēks zinātu, kas viņu sagaida, iespējams, ka viņš vēl vairāk lūgtu Dievu. Tātad ateistu aizsākto domu pamatoti var papildināt tā – ja cilvēka izziņas iespējas būtu lielākas, tad cilvēka reliģiozitāte būtu vēl dziļāka.

Pretēji ateistu apgalvojumiem cilvēka ticība nebaidās no zināšanām, jo apkārtējās pasaules pazīšana dod mums pilnīgāku priekšstatu par Dieva varenību. Turpretī neticības izplatīšanās bieži jo bieži saistīta ar nezināšanu. To izmanto ateisti, lai neizglītotu ļaužu vidū izplatītu antireliģiozas idejas: “Izskaidrodami mazizglītotai večiņai vienkāršākos zinātnes atzinumus par Zemes rašanos, cilvēka izcelšanos utt., mēs varam būtiski rosināt tās atbrīvošanos no reliģijas; turpretī ticīgajam ar augstāko izglītību šādi skaidrojumi, protams, neizraisīs viņa reliģiskās pārliecības zušanu” [ZA, 201. lpp.]. Kā redzam, zināšanas nāk par labu nevis ateismam, bet gan reliģijai. Reliģija dzimst, meklējot lietu un parādību visdziļākos cēloņus. Tieši zināšanās atrodamas reliģijas gnozeoloģiskās saknes. Un tas dara godu ticīgajiem.

 

II. Par reliģijas psiholoģiskajām saknēm

Ateisti saka: “Pie reliģijas psiholoģiskajām saknēm pieder daži indivīda negatīvie emocionālie stāvokļi (bailes, izmisums, bēdas, vientulība u. tml.), kas dažos cilvēkos rada labvēlīgu augsni reliģisko ideju un priekšstatu apgūšanai, reliģiskās ticības rašanās iespēju” [ZA, 21. lpp.].

Mēs vēl piebildīsim, ka šādā nozīmē pie psiholoģiskajām reliģijas saknēm jāpieskaita arī cilvēka pozitīvie emocionālie stāvokļi (prieks, cerība, ilgas pēc laimes u. tml.), jo neapšaubāmi, ka arī tie rosina un uztur reliģisko domu. “Paldies Dievam!” — tā cilvēks gandrīz spontāni mēdz iesaukties veiksmes gadījumā, prieka vai atvieglojuma brīdī.

Daži ateisma propagandisti reliģijas psiholoģiskās saknes saskata arī cilvēka iekšējā sašķeltībā, jo “cilvēks, apveltīts ar gribu, daudzko nespēj tai pakļaut; apveltīts ar apziņu, daudzko nespēj apjēgt” [Gabinskis, “Ntjkjubz b xelj”, Maskava, 1978. g.].

Kā redzam, reliģijas psiholoģiskās, tāpat kā gnozeoloģiskās saknes, ieaugušas pašā cilvēka dabā. Tāpēc tās nav iznīcināmas. Reliģija ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa. Vai cilvēks var nedomāt? Vai cilvēks var palikt bez emocijām? Tas būtu kaut kas debils! Tāpēc ateisti neiedrošinās tieši ravēt šīs “reliģijas saknes”. Un, lūk, ko viņi saka: “Reliģijas gnozeoloģiskās un psiholoģiskās saknes ir reliģiskās apziņas veidošanās priekšnosacījumi, iespējas. Reliģija nebūtu varējusi rasties, ja nebūtu šo priekšnosacījumu un iespēju. Taču reliģijas gnozeoloģiskās un psiholoģiskās iespējas realizējas tikai tad, ja pastāv noteikti sociālie apstākļi” [ZA, 22. lpp.]. Tātad visa ateistu cerība ir sociālo apstākļu maiņā.

Jājautā, kādas tad sociālās izmaiņas spēs neitralizēt minētās “reliģijas saknes”? Vai tiešām būtu tādi apstākļi, kas ierobežotu cilvēka domas un emocijas, lai tās nekļūtu reliģiskas? Nonākuši līdz absurdam, ateisma filozofi māca, ka pret reliģiju jālieto arī administratīvie līdzekļi, jo “maldīgi ir mēģinājumi pārvarēt reliģiju... tikai ar izskaidrošanu” [ZA, 13. lpp.].

 

III. Par reliģijas sociālajām saknēm

Kas ir reliģijas sociālās saknes? Lūk, ko saka ateisti: “Cilvēka bezspēcība dabas priekšā ir viena no reliģijas sociālajām saknēm” [ZA, 19. lpp.], jeb, citādi sakot, “reliģijas rašanās pamatcēlonis pirmatnējā sabiedrībā bija cilvēka bezspēcība cīņā pret dabu” [ZA, 29. lpp.]. “Darbaļaužu masu sociālā apspiestība, viņu šķietami pilnīgā nevarība kapitālisma aklo spēku priekšā (..) — lūk, kur ir pati dziļākā reliģijas sakne mūsu laikos” [ZA, 20. lpp.]. “Apspiestās šķiras tiek verdzinātas... un tās meklē debesīs izeju no ekspluatācijas” [ZA, 20. lpp.]. Tā reliģijas izcelšanos skaidro ateisti.

Kā tad ateisti cer pārveidot sociālos apstākļus un likvidēt reliģijas “sociālās saknes”? Lūk — “vēstures attīstības gaitā cilvēki arvien pilnīgāk apgūst dabas spēkus. Noris attīstība no nebrīvības un atkarības uz aizvien lielāku brīvību... Cilvēki pirmoreiz kļūst ne tikai par dabas, bet arī par savu sabiedrisko attiecību valdniekiem. Nebrīves un atkarības vietā stājas brīvība arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Tas nozīmē, ka tiek aizcirstas reliģijas dziļākās sociālās saknes” [ZA, 20. lpp.].

Šeit piezīmēsim, ka cīņā par dabas spēku apvaldīšanu un par sociālo taisnību piedalās arī ticīgie, un viņi nebūt nedomā, ka šī reliģijas “sociālo sakņu aizciršana” vājinātu viņu ticību. Tas nozīmē:

Reliģijai nav nekā kopīga ar sociālo netaisnību. Ja arī reliģija zināmos vēstures periodos sadzīvoja ar sociālo netaisnību, tas nenozīmē, ka reliģija šo netaisnību vadītu vai aizstāvētu. Reliģijas galvenais uzdevums ir šāds — gādāt par cilvēku pestīšanu, nevis gāzt sabiedriskās iekārtas.

Tās uzdevums ir gādāt par cilvēka pestīšanu jebkurā vēstures laikmetā, jebkuros sociālajos apstākļos. Ja apstākļi vēl nav nobrieduši taisnīgai sociālai iekārtai, reliģija tomēr nevar gaidīt, tai ir jāglābj dvēseles arī tajā valsts iekārtā, kāda pastāv. Taču reliģija neuzņemas tās vai citas sabiedriskās iekārtas grēkus.

Ateisti turpretī, tīšuprāt saistot reliģiju ar zināmu atpalikušu sabiedrisko iekārtu, ne vienu vien šīs iekārtas grēku pieskaita reliģijai. Izmantojot šādu paņēmienu, viņi noskaņo pret reliģiju arī tos ļaudis, kas vienkārši nav apmierināti, teiksim, ar savas valsts iekārtu. Tā ateisti cer vieglāk apkarot reliģiju.

Tomēr, kā redzējām, nav nekāda pamata piedēvēt reliģijai reakcionāru lomu. To pierāda arī fakts, ka ļaudis savās dzīves nedienās joprojām meklē un atrod reliģijā morālu atbalstu. “Atvieglojums, saistīts ar lūgšanu vai citas kulta darbības izpildīšanu — neapšaubāms fakts”, — tā atzīst paši ateisti [Gabinskis, “Ntjkjubz b xelj”, Maskava, 1978. g., 143. lpp.].

Un velti ateisti cer, it kā ar dzīves apstākļu uzlabošanu reliģija kļūs lieka un nevajadzīga.

Pat vislabākajos sociālās dzīves apstākļos reliģija ir un būs nepieciešama kā pozitīvs faktors, jo tā atklāj cilvēkam viņa cildeno mērķi – Dievu un debesu valstību, kas piešķir jēgu visai cilvēka dzīvei. Bez tam reliģijas morālais atbalsts cilvēkam būs vienmēr nepieciešams arī nākotnē, jo laicīgās sadzīves grūtības nekad neizbeigsies. Ateisti paši atzina, ka “arī komunisma apstākļos cilvēce nesasniegs absolūtu brīvību, jo vienmēr būs faktori, ko cilvēks nevarēs kontrolēt nemaz vai arī varēs kontrolēt tikai daļēji” [ZA, 20. lpp.]. Tas nozīmē, ka savstarpējo attiecību regulēšanā reliģijai allaž būs sava loma.

Bez tam pie reliģijas “sociālām saknēm” pieskaita arī cilvēku bezspēcību dabas spēku priekšā. Piemēram, tāds faktors kā nāve cilvēku spēkiem nekad nebūs pārvarams. Cerību šeit dod tikai reliģija. Nemirstība ir katras reliģijas galvenā ideja. Tā ir ieaugusi cilvēkā reizē ar viņa dzīvotgribu un acīmredzot pastāvēs arī, kamēr vien cilvēki dzīvos.

Kā redzam, arī “sociālās saknes” reliģijai ir tādas, ko nav iespējams “aizcirst” vai iznīcināt.

Secinājumā:

Tā sauktās reliģijas saknes jeb visi reliģijas dabiskie cēloņi, kas saistīti gan ar cilvēka prāta darbību un apkārtējās pasaules izzināšanu, gan ar dvēseles aspirācijām un emocijām, gan ar cilvēka spēju ierobežotību un sociālajiem apstākļiem, – visi šie cēloņi ir pastāvīgas dabas, nepārejoši. Tas rāda, ka reliģija cilvēkam ir nepieciešama un ka cilvēka dzīve bez Dieva būtu nepiepildīta un nepilnvērtīga.

Reliģija, kas ar dziļām saknēm ir ieaugusi cilvēka dzīvē, nevar būt maldīga – tā ir reāls pozitīvs faktors, kuru apkarot ir aplami un bezcerīgi.

 

Reliģijas

pārdabiskie cēloņi

Bez minētajiem dabiskajiem reliģijas cēloņiem ir vēl Dieva Atklāsme. Teoloģijā Dieva Atklāsmei tiek piešķirta vēl lielāka loma nekā dabiskajiem reliģijas avotiem.

Ievērojot to, ka pirmo cilvēku apmešanās vieta nav atrasta un nav arheoloģisku datu par viņu dzīvi, zinātne pati nevar atbildēt uz jautājumu, kāda bija pirmo saprātīgo būtņu reliģija. Reliģijas vēsture īstenībā atspoguļo tikai vēlāk dzīvojošo cilvēku reliģiju, kas savās formās jau bija paspējusi izmainīties. Par pašu pirmo cilvēku reliģiju vēsta tikai Dieva Atklāsme. Un zinātnes rīcībā nav faktu, kas apstrīdētu Atklāsmes datus par reliģijas pārdabisko izcelsmi un tās monoteistisko raksturu.

Dieva Atklāsme, cilvēces vēsturē vairākkārt atkārtodamās, kļuva par svarīgu reliģijas avotu, veicināja un uzturēja monoteismu, kura pēdas sastopamas arī vissenāko tautu reliģijās. Atklāsmes vēsturisko patiesīgumu nikni apkaro ateisms, īpaši tas vēršas pret kristietību kā galveno pasaules reliģiju.

 

Par Jēzu Kristu un

kristietības izcelšanos

Tas, ko saka ateisti par kristietības izcelšanos, ir “gludi” sacerēts stāstiņš, toties ļoti tāls no reālajiem notikumiem, kā tas arī mēdz būt sacerējumos.

Viņi skaidro tā:

I gadsimtā, kad Romas impērija bija vēl pietiekami stipra, šajā valstī ekspluatēja zemākos slāņus un nežēlīgi apspieda katru mēģinājumu sacelties. “Cīņā sakautās tautas masas zināmā mērā zaudēja ticību sev un cerību saviem spēkiem novērst sociālo ļaunumu. Tādos apstākļos masām atlika tikai paļauties uz brīnumu – “dievišķā glābēja”, “debesu spēka” palīdzību. Radās vajadzība pēc iluzora mierinājuma. Taču daudznacionālajai vergu šķirai šādu mierinājumu nespēja sniegt neviena no tā laika nacionālajām reliģijām. Tāpēc apspiestie sāka meklēt jaunas reliģijas formas, lai kompensētu savas sociālās ciešanas. Tādu meklējumu rezultātā radās kristietība. Zemākajos sociālajos slāņos radās reliģiskas draudzes, kas nepacietīgi gaidīja drīzu “dievišķā glābēja” atnākšanu. Evaņģēlija dievcilvēks Jēzus Kristus ir mītisks tēls, ko radījusi vergturu sabiedrības apspiesto masu fantāzija un literāri apstrādājuši kristietības ideologi” [ZA, 35.–37. lpp.]. Tāda ir ateistu sacerētā leģenda par Jēzu Kristu. Pēc viņu domām, kristietību radīja apspiesto ļaužu fantāzija cerībā uz debesu palīdzību un mierinājumu.

Atbildot ateistiem, vispirms pateiksim dažus vārdus par apspiestajiem un viņu cerībām uz labāku dzīvi. Ja ir pietiekošs pamats, tad kāpēc gan lai apspiestie necerētu, ka viņiem būs labāk vismaz nākošajā dzīvē? Bet, ja cerībām pamata nav, tad nav svarīgi, vai tie ir apspiestie vai apspiedēji – pasakas nevienam nevar palīdzēt. Tātad šajā gadījumā no svara ir tikai tas, vai jaunā reliģija ir pietiekoši pamatota. Apspiestie nav tik lētticīgi kā bagātie, kuriem viss viegli dodas rokā. Apspiesto ļaužu šķira reālāk skatās uz dzīvi, un viņi labāk prot novērtēt arī ticības patiesības. Ne jau gadījuma pēc Evaņģēlija sludināšana iesākās tieši nabadzīgo ļaužu slāņos [sal. Matejs 11,5]. Un tas, ka apspiestie ļaudis meklē palīdzību pie Dieva, nebūt nenozīmē, ka viņi Dievu izdomā.

Ateistu sadomātā leģenda, ka kristietību radīja apspiesto ļaužu fantāzija, satur vairākus absurdus pieņēmumus.

Ja jau apspiestie ļaudis izdomāja kristietību, lai atvieglotu savu likteni, tad kāpēc viņi izdomāja tieši tādu reliģiju, kuras dēļ viņus sāka vēl vairāk vajāt un izkaut? Ko tad viņi meklēja – mierinājumu vai ciešanas? Mierinājumu fantāzijā, bet ciešanas reālas?

Ja jau Kristus ir fantāzijas tēls, tad iznāk, ka I gadsimtā Romas impērijā ir noticis lielākais apvērsums cilvēces vēsturē, kas realizēts ar tīru fantāziju, proti, nesagaidījuši “dievišķo glābēju”, apspiestie ļaudis tomēr pārliecinājuši sevi, ka šis glābējs (Kristus) ir dzīvojis kā reāla persona viņu pašu zemē. Tā, pateicoties fantāzijai, ļaudis mainījuši savu dzīvesveidu un sākuši dzīvot kristīgi.

Ja ticēt ateistiem, tad jāpieņem, ka 300 gadu ilgajā kristīgo vajāšanas laikā ļaudis par skaistu pasaku, par fantāzijas radītu tēlu ir atdevuši savas dzīvības.

Ja Kristus ir izdomāta persona, tad iznāk, ka šis cilvēku fantāzijas tēls pēc tam pārveidojis vesela kontinenta dzīvi, jo vismaz Eiropa tika kristianizēta. Jājautā, kur tad palikuši ateistu cienītie sabiedrības attīstības objektīvie likumi, ja vēsture iet pa fantāzijas ceļu?

Beidzot visa minētā fantāzija par kristietības tēmu netika vis uzskatīta par aplamību, bet tika pasniegta augstākajās mācību iestādēs kā progresīvs pasaules uzskats, kā zinātniskais ateisms.

Kā redzam, ateistu leģenda par kristietību ir pilna pretrunu. Tā nav vēsture, bet vājš sacerējums ar nolūku noliegt Kristus vēsturiskumu.

 

Jēzus Kristus —

vēsturiska persona

Vispirms precizēsim, kas ir vēsture. Vai tā ir grāmata, kurā sarakstīti pagājušo laiku notikumi? Nē, īsta vēsture ir nevis grāmata bibliotēkas plauktā, bet gan pati dzīve ar tās notikumiem. Ja arī grāmatās nekas netiktu rakstīts, vēstures notikumi tāpat ietu savu gaitu.

Vēsturiskie notikumi tiek ievadīti dažādā veidā: ar valstsvīra rīcību, ar darba cilvēku rokām, ar karavīru zobeniem, ar organizatora talantu, ar audzinātāja māku utt. Notikumi paliek cilvēku atmiņā, atbalsojas folklorā, tiek fiksēti grāmatās un mākslas darbos (gleznās, skulptūrās, celtnēs, pieminekļos), turpinās tālāk cilvēku sabiedriskās dzīves iestādījumos un visā daudzveidīgajā cilvēku darbībā. Tātad vēsturi raksta nevis atsevišķi cilvēki ar spalvu un tinti, bet to dara visi ļaudis, pie tam katrs ar savu darbarīku. Cilvēku ievērojamākie darbi tādā vai citādā veidā pastāv vai vismaz ir atstājuši pēc sevis kādas pēdas. Un tā ir vēsture.

Jautāsim tagad, vai ir kādi notikumi vēsturē, kas saistīti ar Jēzus Kristus personu? Vai ir kādas pēdas cilvēku dzīvē, ko atstājis pats Kristus? Kā paša Kristus darba sekas jāmin tās plašās tālejošās pārmaiņas, ko pasaulē radīja kristīgā ticība. Ar kristīgo ticību ir saistīta gandrīz visu Eiropas tautu vēsture. Kas lai uzskaita tos sabiedriskos pārkārtojumus, ko ienesa kristiānisms? Kas lai uzskaita tās kultūras vērtības, grāmatas, mākslas darbus, dievnamus u.c. pieminekļus, kas šajos divdesmit gadsimtos tieši vai netieši ir saistīti ar Kristu? Aiz visa tā stāv daudzas cilvēku paaudzes, kas augušas un dzīvojušas Kristus ideju garā. Pašreiz kristīgo ir apmēram ceturtā daļa no visas cilvēces. Tas nav sīkums. Un lielas pārmaiņas cilvēces mērogā nevar ievadīt ar fantāziju. Šie notikumi arī vislabāk apliecina, ka kristiānisma sākumā stāv nevis fantāzijas tēls, bet gan reāla un izcila persona – Jēzus Kristus. Šeit mēs ar nolūku atsaucamies uz pašiem notikumiem, bet nevis uz rakstiem grāmatās. Atkārtoti jāuzsver, ka par Kristus vēsturiskumu vislabāk liecina viņa paša ievadītie darbi. Bez reāla Kristus nebūtu arī kristiānisma, evaņģēlijs būtu tukša skaņa, kurā neviens neklausītos. Kristiānisma sludinātājiem darbs veicās tāpēc, ka viņi to iesāka paša Kristus sagatavotā vidē. Palestīnā, kur viņi sāka sludināt evaņģēliju, bija labi informēti klausītāji, t.i., Kristus dzīves un viņa darbu liecinieki. Viņa mācekļiem nekas nebija jāizdomā, jo atlika tikai pierakstīt un sludināt to, kas bijis. Tāds bija kristīgās vēstures sākums, ko ievadīja īsais, bet spilgtais Kristus darbības laiks Palestīnā. Un, ja tagad, pēc tik daudziem gadsimtiem vēl tiek jautāts, kā var pierādīt Kristus vēsturiskumu, tad jāatgādina, ka to jau ir izdarījis pats Kristus. Pamatpierādījums ir tas, ka viņa darbs dzīvo. Liecību par sevi Kristus ierakstīja nevis grāmatā, bet kristīgās vēstures notikumos, kas turpinās jau tūkstošiem gadu un liecina par kristiānisma pamatlicēju.

Neskaitot paša Kristus darbu, svarīga ir arī tā liecība, ko devuši Kristum sekotāji. No visa tā, ko kristieši ir paveikuši, pirmām kārtām jāmin tā liecība, kas ierakstīta vēsturē ar mocekļu asinīm. Ar tinti cilvēki var pierakstīt visu ko, bet ar savām asinīm raksta tikai patiesību. Un šo patiesību par Jēzu Kristu pirmie viņa sekotāji rakstīja veselus 300 gadus. Izcilāku apliecinājumu patiesībai ir grūti atrast. Kristīgos mocekļus skaita miljonos. Nejēdzīgi būtu domāt, ka šie upuri nesti par fantāzijas radītu tēlu. Fantāzijas tēli izkūpētu vienā mirklī, sastopoties ar toreizējo īstenību. Bet īstenība bija tāda, ka ar kristīgo miesām baroja zvērus. Pirmo kristiešu dzīvības, kas atdotas par ticību, ir apliecinājums arī Kristus vēsturiskumam, jo tas, ka Kristus reāli dzīvoja, pieder pie ticības patiesībām. Tā, lūk, par Kristu ir liecinājuši viņa sekotāji. Bet ko saka pagāni un Kristus pretinieki?

Nav jāaizmirst, ka liela daļa I gadsimta kristīgo nepiedzima kristīgajās ģimenēs, tātad nesaņēma kristīgo audzināšanu. Viņi sastapās ar kristietību jau kā nobrieduši cilvēki, būdami jūdi vai pagāni. Lūk, šie jūdi un pagāni, mainot savus uzskatus pret kristīgu dzīvesveidu, ar to pašu ir devuši arī izteiksmīgu liecību par Kristu. Būtībā tā ir neitrālu cilvēku liecība un pie tam daudz nozīmīgāka nekā, teiksim, senā Romas vēsturnieka Tacita uzrakstītie vārdi par Kristu. Uzrakstīt ir viegli, bet uzņemties kristīgās dzīves saistības – daudz grūtāk. Tas prasa labāku lietas pazīšanu un dziļāku pārliecību. Tādēļ I gadsimtā notikušais apvērsums, t.i., jūdu un pagānu pāriešana kristiānismā, jāuzskata par spilgtu liecību Kristum kā vēsturiskai personai.

Tie, kas nepiekrita Kristum un nepieņēma viņa mācību, – tie, protams, slavas dziesmas viņam nedziedāja. Taču arī viņi neklusēja, it īpaši, ja to rokās bija laicīgā vara. Vēsturē viņi savu liecību ir iecirtuši ar cirvi. Ne jau ko citu, bet Kristu un viņa mācību apkarodami, viņi cirta galvas kristīgajiem. Tā viņi mūsu ēras pirmajos gadsimtos ierakstīja vēsturē arī savu apliecinājumu, ka ir karojuši pret Kristu. Tāda ir vēsture, un tās notikumus nevar ignorēt. Kristiešu vajāšanas Romas valstī runā par Kristu daudz spēcīgāk nekā Romas vēsturnieku liecība. Protams, nav ignorējamas ne Tacita, ne Svetonija, ne Plīnija, ne Flāvija liecības, taču ne jau uz tām balstās kristiānisms. Ticīgo masām šo vēsturnieku liecībai ir maza nozīme. Arī viņiem kristiānisms šodien būtu tāds pats, kāds tas ir tagad. Te ar nolūku nav minēta neviena rakstiska liecība par Kristu, bet ir norādīts tikai uz vēstures notikumiem, kas saistīti ar viņu. Un kas grib atrast patiesību, tam nepietiek lasīt vēstures grāmatas, bet jāieskatās arī dzīves notikumos. Tie liecina par Kristu kā kristietības pamatlicēju.

Vēl jāatzīmē, ka patiesība par Kristu ir izturējusi to stingro pārbaudi, ko uzliek laiks. Vēl apustuļu laikos, kad radās pirmie kristietības pretinieki, jūdu mācītais vīrs Gamaliels tiem ieteica atstāt kristietību laika pārbaudei: “Ja šī lieta nāk no ļaudīm, tad tā iznīks pati, bet ja nāk no Dieva, tad jūs to iznīcināt nespēsiet” [Apustuļu darbi 5, 38–39]. Divi tūkstoši gadu ir pietiekami ilgs pārbaudes laiks, taču ticība Kristum ne tikai neiznīka, bet ir kļuvusi par pasaules reliģiju. Tātad arī laiks ir apstiprinājis patiesību par Jēzu Kristu un viņa vēsturisko lomu pasaulē.

Secinājumā:

Kā redzējām, vēstures notikumu loģika pietiekoši skaidri rāda, ka Kristus ir reāla persona.

Ateisti noliedz Kristu nevis vēsturisku faktu dēļ, bet sekojot Dieva noliegšanas principam. Citiem vārdiem sakot, ateistiem jautājums par Kristu nav vēstures, bet pasaules uzskata jautājums. Lai arī kādi būtu vēstures fakti, ateisti nevar atzīt Kristu, jo Kristus ir Dievs. Šajā gadījumā bezdievība viņiem ir svarīgāka par vēsturi. Tādēļ ateistu mēģinājums apšaubīt Kristus vēsturiskumu nav ņemams nopietni.

 

Ateisms un reliģija psiholoģiskajā plaknē

Kā redzējām, ateisma uzbrukumus reliģijai kristīgā doma sekmīgi atvaira gan filozofiskajā un dabaszinātniskajā, gan arī vēsturiskajā plaknē. To saprot arī paši ateisti, tāpēc viņi cīņā pret reliģiju cenšas papildus izmantot psiholoģiskos faktorus. Ar to arī izskaidrojams tas, ka ateistu argumentiem trūkst tā mierīgā, lietišķā stila, kāds raksturīgs, piem., zinātnisku faktu izklāstam. Parasti ateistiskiem rakstiem piemīt bravūrība, kategorisks tonis un skaļas frāzes. Ar to viņi cer psiholoģiski iespaidot cilvēkus, kā arī aizsegt savu argumentu vājās vietas.

Kādi ir psiholoģiskie paņēmieni, ko ateisti izmanto cīņā pret reliģiju?

Viens no visbiežāk lietotajiem ateistu paņēmieniem ir uzstāties pret reliģiju zinātnes vārdā. Tas ir tīri psiholoģisks iespaidošanas paņēmiens, jo īstenībā neviena zinātnes nozare pati par sevi nav ateistiska. Kā mēs redzējām, zinātnes dati drīzāk noder Dieva esamības pierādīšanai nekā noliegšanai. Taču ateisti savus uzskatus identificē ar zinātni, it kā ateisms un zinātne būtu viens un tas pats. Kad ateisti saka, ka “reliģiskā ticība un zinātnes atzinumi ir savstarpēji izslēdzošamies pretstati” [ZA, 130. lpp.], tas nozīmē, ka vārda “ateisms” vietā viņi tīšuprāt lieto vārdu “zinātne”, lai viņu apgalvojums būtu iespaidīgāks. Lai šāda argumentācija nemaldinātu ticīgos, ir jāatceras, ka ateisms nav zinātne, bet gan pasaules uzskats. Tas ir pavisam kas cits. Zinātne balstās uz faktiem, bet ateisms – uz nepierādītiem pieņēmumiem. Zinātne ir kopīga visiem, bet ateisms ir tikai to ļaužu uzskats, kuri neatzīst Dievu. Tātad ateismu identificēt ar zinātni ir absurds. Neticīgie veltīgi uzsver, ka ateisms esot zinātniski pamatots, ka tas esot “īstenības zinātniskās izziņas nepieciešamās sekas” [ZA, 100. lpp.]. Apskatot ateisma pamattēzes, redzējām, ka tās satur pretrunas un nepamatotus pieņēmumus, tāpēc ateistu atsaukšanās uz zinātni ir tikai psiholoģisks propagandas paņēmiens. Ticīgie zinātnē nav vājāki par ateistiem. Arī astronauti, kas sasniedza Mēnesi, bija nevis ateisti, bet ticīgie. Jau fakts vien, ka starp lieliem zinātniekiem ir dziļi ticīgi cilvēki, apgāž ateistu apgalvojumu, it kā ticība un zinātnes atzinumi būtu savstarpēji izslēdzošamies pretstati.

Ateistu bieži lietotais psiholoģiskās iespaidošanas paņēmiens ir arī reliģijas izsludināšana par antizinātnisku parādību. Kādā veidā? Ticības mācībai ateisti vispirms piekarina dažas novecojušās dabaszinātniskas vai filozofiskas atziņas vai arī pilnīgi aplamas lietas, bet pēc tam paši tās apkaro kā antizinātniskas. Lūk, redziet kāda tumsonība! Dievu ateisti apkaro kā kādu materiālai pasaulei piederošu būtni. Pret šādu materiālo “dievu” viņi lieto jebkurus dabaszinātņu ieročus. Izšāvuši kārtējo zalvi, viņi uzvaroši paziņo, ka “visu bezgalīgo dabas lauku ir iekarojusi zinātne un radītājam tur vairs nav vietas” [ZA, 138. lpp.]. Šādu batāliju tukšība ir acīmredzama, un ar Dieva esamības jautājumu tām vispār nav sakara. Ateistu iedomātais elks, ko viņi tik cītīgi apkaro, ticīgos neinteresētu, taču saceltais troksnis var maldināt nezinātājus, tāpēc ir jāatgādina ticīgajiem lietas būtība, proti, ka uz Dievu nevar attiecināt nekādus materiālās pasaules likumus, jo Dievs ir būtiski citas pasaules būtne. Tāpēc ateistu saceltajai kņadai nav jēgas. Tā ir pseidoargumentācija, jo īstenībā zinātnes dati ir neitrāli un noder drīzāk ticības aizstāvēšanai nekā apkarošanai.

Pēc ateistu domām, Dievs un mūžīgā dzīve esot tikai ilūzija – tāds ir viņu propagandētais uzskats. Reliģija esot “tautas opijs”. Tā dodot tikai iluzoru kompensāciju cilvēcei, kura sava vājuma dēļ “vēl nav spējusi praktiski apgūt dabas un sociālos spēkus” [ZA, 25. lpp.]. Mēs jau esam norādījuši, ka reliģijai nav nekā kopēja ar sociālo netaisnību un ka ticīgie ne sliktāk par ateistiem apgūst “dabas un sociālos spēkus”. Kas attiecas uz ilūzijām, tad bez argumentācijas tas ir tukšs jēdziens. Ja ateistiem tomēr patīk runāt par ilūzijām, tad jāsaka, ka tieši Dieva noliegšana satur cilvēkiem bīstamāko ilūziju. “Ja viņš (t. i., Dievs) eksistē, tad es būšu paradīzē, bet jūs – katlā,” — tā šīs ilūzijas galu esot ateistiem notēlojis kāds no viņu oponentiem [Gabinskis, “Ntjkjubz b xelj”, 154. lpp.].

Plaši lietots ateistu paņēmiens ir reliģijas diskreditācija, izmantojot tās darbinieku bijušās vai esošās kļūdas. Tas ir primitīvs psiholoģiskās iespaidošanas paņēmiens, kas balstās uz divu dažādu jēdzienu sajaukšanu. Šajā gadījumā cilvēka kļūdas tīšuprāt tiek pieskaitītas reliģijai. Ticīgajiem ir jāatceras, ka šāda tipa pārmetumi neskar Dieva esamību, ne arī kādu citu ticības patiesību, bet runa ir tikai par varbūtējām cilvēku kļūdām. Cilvēku kļūdīšanās dēļ rodas kontrasts starp to, ko māca reliģija, un to, ko dara cilvēki. Šis kontrasts tikai saasina uzmanību uz reliģijas idejām un vēl vairāk izceļ to vērtību. Tātad, redzot nebūšanas cilvēku dzīvē, aplami būtu zaimot Dievu un reliģiju, kā to dara ateisti. Ir jāapzinās, ka tieši attālināšanās no Dieva ir radījusi šīs nebūšanas, tāpēc nav jāvaino reliģija, bet gan jālabo dzīve.

Secinājumā:

Ievērojot to, ka vissvarīgākās ir cilvēka pestīšanas intereses, rodas vajadzība par katru cenu aizstāvēt un nosargāt ticību un kristīgo dzīvesveidu. Tāpēc ticīgajiem ir jāprot labi orientēties ticības pamatjautājumos, lai ar saprātīgu spriedumu varētu atvairīt ateisma uzbrukumus ticībai.

Jāatceras, ka ticība nebaidās no gudras galvas, bet ļoti baidās no samaitātas sirds. Tāpēc pastāvīgi ir jākopj sava iekšējā dzīve, jāpanāk sirdsskaidrība, lai cilvēka prātu neaptumšo neviena no septiņām iekārēm, jo tīra sirdsapziņa ir vislabākais nosacījums pareizai prāta orientācijai.

Ticīgajiem jābūt optimistiem, jo viņu idejas nevar novecot un iznīkt. Tās ir cilvēka garīgās pilnības un nemirstības idejas, Dieva un tuvākmīlestības idejas.

 

Pēcvārdā

1991. gadā Vatikānā notika bīskapu sanāksme, kurā bija pārstāvji no visām Eiropas valstīm, lai apspriestos, kā veicama evaņģelizācija jaunajā situācijā, kad ir nokritis dzelzs aizskars starp Austrumiem un Rietumiem. Darbā piedalījās delegāti arī no laicīgajām aprindām. Kāda Portugāles jauniete, runājot Eiropas jauno kristiešu vārdā, starp citu teica tā:

“Mūs neinteresē brīvība, saprasta vienkārši kā iespēja izvēlēties to vai citu darīt. Tā nedara mūs laimīgus, jo tāda brīvība mūs ieslēdz mūsu pašu ierobežoto iespēju rāmjos vai ļaunākā gadījumā atstāj cilvēku viņa impulsivitātes un instinktu varā. Rezultātā cilvēki kļūst par alkohola, seksa, narkotiku un citu netikumu vergiem.

Mēs vēlamies kļūt brīvi cīņā ar savām vājībām. Un te mēs zinām tikai vienu, kas var mums palīdzēt: tas ir Kristus. Tādējādi meklēt brīvību nozīmē meklēt Kristus klātbūtni, ko mēs saskatām Baznīcā ...

Kristiānisms mūs pievelk nevis ar savu doktrīnu, bet gan ar to, ka piedāvā augstāku un vērtīgāku dzīves veidu, nekā to spēj pasaule.

Mēs meklējam kristīgo brīvību nevis kā tālu nākotnes ideālu, bet gan kā konkrētu faktoru, par kuru varam priecāties jau šeit pat virs Zemes. Tāpēc mēs prasām pasniegt Kristus Evaņģēliju visā tā radikalitātē. Mēs negribam pieņemt vieglu Evaņģēlija versiju, kas gan ir piemērota cilvēku vājībām, zināmām pastorālām programmām, bet ir neauglīga. Mīkstinātas prasības var saistīt mūsu intereses tikai īslaicīgi, jo pēc tam tās apnīk.

Mēs negribam piedzīvot Pilāta traģēdiju: būt it kā Jēzus pusē, bet viņu nepazīt. No Baznīcas vadības mēs prasām skaidru valodu: kam jābūt un kas nedrīkst būt! Skaidra valoda nenolaupa cilvēkam iekšējo brīvību, bet palīdz viņam darīt izvēli ...”

Bija patīkami dzirdēt tādu veselīgu radikālismu no jauniem cilvēkiem. “Patiesība darīs jūs brīvus” [Jāņa ev. 8. 32]. To atrast novēlam pirmām kārtām –

• jauniešiem, kurus interesē skaidri mērķi, godīgi nodomi, tīra sirdsapziņa:

• jauniešiem, kas augsti vērtē savu iekšējo brīvību, nebaidās grūtību, cīnās ar savām vājībām un nekrīt apātijā pēc neveiksmēm;

• jauniešiem, kas bez aizspriedumiem ir atvērti kristīgai ticībai un kristīgai morālei.