Ja vērtē pēc valstsizdevīguma

Par mūsu koksnes pārstrādes veidu efektivitāti

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.186., 19.12.2002.

Kā mērīt iedzīvotāju labklājību?

No teiktā izriet, ka visu tautsaimniecībā pievienoto vērtību un arī IKP nevar izlietot sabiedrības kārtējo vajadzību apmierināšanai un uzkrājumu veidošanai. Tādēļ tie neraksturo iedzīvotāju reālo labklājības līmeni. Apkopojošs sabiedrības labklājības un arī valstu reālā ekonomiskā potenciāla rādītājs ir neto nacionālais ienākums (NNI), attiecināts uz vienu iedzīvotāju. To aprēķina, IKP koriģējot ar starpvalstu maksājumu saldo par ārējā kapitāla un darbaspēka izmantošanu un izslēdzot kapitāla patēriņu (pamatlīdzekļu amortizāciju). NNI ietver aprēķina periodā (parasti gada laikā) radītā IKP tās daļas vērtību, kura veido reālos kārtējā patēriņa un uzkrājumu resursus. Šā rādītāja aprēķināšana tautsaimniecības mērogā ir darba un laika ietilpīgs process. Ne visas valstis spēj to laikus realizēt. Tādēļ starptautiskajos salīdzinājumos joprojām izmanto mazāk precīzo, bet vieglāk aprēķināmo IKP rādītāju.

Tautsaimniecības globalizācijas apstākļos, ja uzņēmums ir nerezidentu īpašums, tā lomu valsts ekonomikā precīzi raksturo pienesums NNI palielināšanā. Visas detaļas aptveroši NNI aprēķini, kā minēts, ir sarežģīti. Ne vienmēr ir vajadzīgi pilnīgi precīzi rādītāji. Pietiekamu priekšstatu par realizējamā projekta nozīmīgumu var sasniegt, izmantojot vienkāršāku paņēmienu — nosakot naudas summu, kura objekta darbības rezultātā nonāk iedzīvotāju rīcībā (nodarbināto atalgojums) un valsts konsolidētā kopbudžetā nodokļu un citu maksājumu veidā. Minētie divi elementi ir galvenie NNI veidotāji. To apliecina arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, no kuras izriet, ka valstī izmaksāto algu un nodokļu ieņēmumu kopsumma laikā no 1995. līdz 2000.gadam bija 71,2 – 82,5% no attiecīgā gada NNI.

Mežu vērtēšanai — globālu pieeju

Mežu nozīmīgumu nosaka ne tikai teritorijas apmežotība un kopējās koksnes krājas mērogi, bet arī vairāki globāla rakstura apstākļi:

1) koksnes resursu ierobežotība pasaules mērogā, kura nākotnē pastiprināsies;

2) sagaidāmais mežaudžu kā rekreācijas faktora lomas palielinājums sakarā ar planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu un ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos;

3) koksnes izmantošanas iespēju paplašināšanās, ko radīs prognozējamie zinātnes sasniegumi un neizbēgamais fosilo dabas resursu izsīkums.

Minēto un arī citu apstākļu ietekmē koksne nākotnē var kļūt par stratēģisku resursu un būtiskāko valsts nacionālās bagātības, tās ekonomikas attīstības iespēju rādītāju. Šī perspektīva daļēji izskaidro ārējā kapitāla paaugstinātu aktivitāti koksnes pārstrādes uzņēmumu veidošanā Latvijā. Jau tagad gandrīz visas lielās kokzāģētavas (izņemot “Nelss”) pieder ārzemju firmām. Tās cenšas nostiprināties arī mežu izstrādes jomā, ar ilgtermiņa izstrādes līgumu palīdzību iegūstot savā pārvaldījumā lielas mežu platības. Jārēķinās ar šo firmu iespējām un vēlmi (pagaidām gan atklāti neafišēto) vēlāk iegūt tās savā īpašumā. Šāda paredzējuma pamatā ir pieņēmums, ka nākotnē, pieskaņojot Latvijas mežu īpašnieku struktūru ES dominējošajai, galvenās rūpniecisko mežu platības var tikt privatizētas. Ja tas notiks, izmantojot nomnieka pirmpirkuma tiesības, liela daļa mežu, tātad visas valsts teritorijas, nonāks minēto firmu īpašumā.

Sagaidāmais koksnes resursu lomas prognozējamais palielinājums jāņem vērā, risinot jautājumus par to pārstrādes objektu veidošanu. Ir acīmredzams, ka, uzbūvējot tagad kādu lielu, kapitālietilpīgu ilglaicīgas darbības uzņēmumu, paliekot relatīvi nemainīgam ik gadu izmantojamam koksnes daudzumam, tiek ierobežotas iespējas turpmāk radīt jaunus, iespējams, Latvijai daudz izdevīgākus un teritorijā vienmērīgāk izvietojamus, tās izmantošanas veidus.

Ko Latvijā izdevīgi ražot?

Mūsdienu globalizētā tautsaimniecībā, atvērtas ekonomikas apstākļos, kad turklāt uzņēmumu īpašnieki lielākoties ir nerezidenti, absolūti nav svarīga valstī ražotās produkcijas lietiskā forma, izejvielas (koksnes) pārstrādes dziļums, ražotā produkta pabeigtības pakāpe un tā realizācijas areāls. Tāpat nozīmi zaudē no iepriekšējā perioda pārmantotie priekšstati, ka izdevīgāk ir nodrošināt patēriņu ar pašu zemē ražoto produkciju, piemēram, papīru. Atvērtas ekonomikas modelī, turklāt pildot Pasaules tirdzniecības organizācijas nosacījumus, patēriņa visizdevīgāko nodrošinājumu realizē tirgus, godīga konkurence.

No valsts viedokļa jebkura uzņēmuma ekonomisko nozīmīgumu nosaka viens rādītājs: naudas summa, kas tā darbības rezultātā nonāk iedzīvotāju (nodarbināto) rīcībā un nodokļu veidā ienāk konsolidētā valsts kopbudžetā. Tēlaini runājot, valstij vajadzīgi uzņēmumi, kas ražo naudu jebkuras konvertējamas valūtas veidā. Tas pilnībā attiecas arī uz aplūkojamo nozari. Atsevišķu koksnes izmantošanas veidu efektivitāti nosaka naudas summa, kuru sabiedrība iegūst no pārstrādātās koksnes salīdzinošā apjoma.

Latvijā no koksnes ražo vairākus izstrādājumus, kā arī to lieto celtniecībā. Mazvērtīgāko koksni un daļu tās pārstrādes atlieku izlieto kā enerģijas avotu. Lielu daudzumu eksportē nepārstrādātā veidā (galvenokārt papīrmalka). Papīrmalkas eksporta lielie apjomi ir galvenais arguments, kas tiek minēts celulozes rūpnīcas būvniecībai. Tam it kā vajadzētu uzlabot eksporta importa bilanci. Projekta aizstāvībai tiek arī norādīts, ka valstīs ar attīstītu celulozes un papīra ražošanu no katra m3 koksnes gūst daudzkārt lielākus ienākumus nekā Latvijā.

Celulozes rūpnīcas būvniecības projekts neradītu šaubas, ja Latvijas rezidenti būtu spējīgi paši to uzbūvēt un iekarot celulozes realizācijas nišu pasaules tirgū. Dažu speciālistu proponētais Skandināvijas valstu pašreizējais koksnes resursu izmantošanas modelis pie mums nav realizējams. Tur šī nozare izauga pakāpeniski no nelielām, sākotnēji vietējas nozīmes rūpnīcām līdz mūsdienu kapitālietilpīgām, automatizētām, uz pasaules tirgu orientētu lieluzņēmumu apvienībām. Ir skaidri jāapzinās, ka mums gandrīz nav reālas iespējas uzbūvēt šādu ražotni un vēl mazākas izredzes ir iekarot tās produkcijas realizācijas tirgus nišu. Tādēļ, lemjot par šo jautājumu, jāapzinās skaudrā patiesība, ka šāda tipa rūpnīca ar vai bez papīra fabrikas nebūs ne “mūsu” ne arī “Latvijas”. Pašreiz virzītajā variantā tā būs viena vai otra ārvalstu koncerna Latvijā novietota filiāle.

Sākumā sarunas notika ar diviem iespējamiem investoriem: Metsaliitto (Somija ) un Södra (Zviedrija). 2002.gada oktobra vidū kļuva zināms, ka Södra ir izstājusies no a/s Baltic Pulp, savu daļu pārdodot otram partnerim Metsaliitto. Tātad turpmāk darīšana būs tikai ar vienu ārējo investoru, kurš nākotnē, iegūstot arī Latvijas daļu, kļūs par vienīgo rūpnīcas īpašnieku un acīmredzot enerģiskāk nekā līdz šim diktēs savas prasības.

Apspriežot šīs prasības un veidojot Latvijas nostāju, sarunās ar investoru vispirms jārod skaidrība šādos jautājumos:

1) vai tievkoksnes pārstrāde celulozē ir un arī pārredzamajā nākotnē būs vienīgi iespējamais tās izmantošanas veids, un

2) kāds sagaidāms Latvijas ieguvums no viena m3 celulozē pārstrādātās koksnes, salīdzinot ar citiem tās izmantošanas veidiem?

Atbilde uz pirmo jautājumu daļēji minēta, raksturojot globālās koksnes nozīmes palielinājuma tendences. Bez tām jau tagad ir iezīmējusies zāģēšanai izmantojamās apaļkoksnes diametra samazināšanās. Tas palielinās iespējas lielu daļu tagad celulozē pārstrādājamās koksnes izmantot zāģmateriālu un dažādu saaudzētu konstrukcijas elementu izgatavošanai. Šādu materiālu pieprasījums palielināsies, samazinoties plastmasas un metāla izmantošanai ēku būvniecībā, to atsevišķu konstruktīvo elementu izgatavošanai un telpu interjera veidošanai. Tas pirmkārt. Un otrkārt, pašreiz sagatavotais un eksportētais papīrmalkas apjoms lielā mērā ir valstī īstenotās mežsaimniecības politikas rezultāts. Tā orientēta uz izcērtamo koku vecuma samazināšanu, tātad uz forsētu papīrmalkas iznākuma palielināšanu. Koriģējot ar likumu noteiktos normatīvus un mainoties pieprasījumam sagatavotās koksnes sortimentā, palielināsies zāģēšanai derīgo apaļkoku daļa, samazinot papīrmalkas apjomus. Palielināsies zāģmateriālu ražošanas blakusprodukta šķeldas apjoms, kuras novirzīšana celulozes ražošanai ir tikai viens no tās izmantošanas veidiem.

Dažas pašreizējā celulozes rūpnīcas projekta īpatnības

\Attiecībā uz celulozes rūpnīcas projektu, neiedziļinoties detaļās, minēsim tikai būtiskākos jautājumus.

1. Vairāku gadu laikā, kopš notiek projekta izstrāde, tā īstenošanas ekonomiskais mērķis nav definēts un Latvijas reāli iespējamais ekonomiskais ieguvums korekti nav noteikts. Iznāk, ka projekts tiek realizēts tikai tādēļ, lai piesaistītu lielas ārējo investīciju summas (~900 milj. eiro).

2. Iepriekšējā valdība ir piekritusi izpildīt gandrīz visas investora galvenās prasības, tai skaitā piešķirt rūpnīcai uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides, kas kopsummā pilnīgi sedz to ieguldījumu a/s Baltic Pulp statūtkapitālā. Tādā gadījumā valsts ieguvums faktiski reducējas uz strādājošo (~300 cilvēku) algām un t. s. pārējiem (nekustamā īpašuma un dabas resursu) nodokļiem.

3. Latvijas vadošās institūcijas un sabiedrība ik pa laikam tiek maldināta ar Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) metodiski nekorektiem apcerējumiem par šā objekta it kā lielo nozīmi valsts tautsaimniecībā. No to galvenajiem apgalvojumiem minēšu tikai divus. Pirmais — nereāls pieņēmums, ka Latvijas valsts visu tā darbības laiku būs akciju sabiedrības līdzīpašniece, tātad nodarbosies ar uzņēmējdarbību un gūs kolosālus ienākumus dividenžu veidā, naivi paredzot, ka visa peļņa (!?) tiks sadalīta dividendēs. Pārsteidz, ka ieguvums tiek pasniegts nevis vienā gadā, kā tas vispār pieņemts šādos aprēķinos, bet kā kopējā summa visā uzņēmuma projektētajā darbības laikā. Nav nekāda pamata ilūzijām, ka Latvijas tautsaimniecības modelis nākotnē būs citāds nekā pārējās ES un pasaules industriālajās valstīs. Ir acīmredzams, ka valsts nevarēs ilgstoši palikt īpašnieka statusā un būs spiesta savu daļu pārdot otram akcionāram (Metsaliitto). Visdrīzāk tas notiks pēc būvniecībai izlietotā kredīta atdošanas, kad radīsies reāla iespēja saņemt dividendes vai citādi izlietot iegūto peļņu. Otrais — absolūti neargumentēts un kļūdains apgalvojums, ka ap rūpnīcu veidosies 3 — 6 reizes vairāk darba vietu nekā pašā rūpnīcā.

4. Ārējam investoram Latvijas līdzdalība akciju sabiedrības statūtkapitālā vajadzīga nevis tādēļ, ka tam trūktu savu investīciju resursu. To apliecina arī tas, ka Metsaliitto bez problēmām pārņēma Södras statūtkapitāla daļu. Latvijas līdzdalība statūtkapitālā sākotnēji pavēra iespēju iegūt rūpnīcas (lasi — Metsaliitto) īpašumā lielas Latvijas mežu platības. No šīs ieceres investors, šķiet, joprojām nav pilnīgi atteicies. Tā kā iepriekšējā valdība kokrūpnieku un sabiedrības protestu dēļ neriskēja realizēt šo variantu, tagad tiek uzsvērts, ka jāsaņem garantijas par noteikta daudzuma papīrmalkas piegādi, saprotams, par fiksētu, garantēti zemu cenu. Prasība (vai piedāvājums) pēc valsts līdzdalības akciju sabiedrības statūtkapitālā ir kaut kas līdzīgs divdesmit pirmā gadsimta “Trojas zirga” variantam, ar kura palīdzību investori cenšas nodrošināt savu rūpnīcu ar lētām izejvielām uz Latvijas nacionālā ienākuma samazināšanas rēķina.

5. Lai Latvija iegūtu 33% statūtkapitāla, tai dažos gados jāiegulda 120 miljoni eiro. Tā kā brīvu līdzekļu valsts rīcībā nav, būs jāizmanto starptautisko banku aizdevums, maksājot attiecīgus procentus. Nav garantijas, ka, pēc dažiem gadiem pārdodot savu daļu otram investoram, būs iespējams pilnīgi atgūt ieguldīto pamatsummu un samaksātos procentus. Iznāk, ka Latvija gatavojas palielināt ārējo parādu nevis savās, bet investora interesēs.

Nosauktās neskaidrības lielā mērā saistītas ar to, ka Latvijā līdz šim nav izstrādāta tās galvenā dabas resursa izmantošanas stratēģija, kurā būtu ietvertas pašreizējās iespējas un prognozējamā to paplašināšanās pārredzamajā nākotnē. Tas apgrūtina realizēt mērķtiecīgu šīs nozares attīstības politiku. Viens no stratēģijā atbildamajiem jautājumiem ir: vai lietderīgi pašlaik koncentrēt lielas daļas (27 —30%) koksnes pārstrādi vienā uzņēmumā, tā ierobežojot citu izdevīgāku tās izmantošanas veidu attīstību šobrīd un nākotnē.

Turpmāk — vēl