Mirdzoši podi no Ceplīšu kalna, kur saule gredzenus auž

Melngalvju namā Adventes sveces deg Latgales keramiķa Voldemāra Vogula svečturos

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Foto: Andris Kļaviņš Latgales keramiķis Voldemārs Voguls un keramiķa sudrabmelnie darinājumi Melngalvju nama izstāžu zālē

Ziemassvētki un gadumija Vogulu ģimenē arvien nāk ar daudzām svinamām dienām: vispirms Voldemāram, tad viņa dzīvesbiedrei Olgai un tūlīt pēc tam dvīņiem Mārim un Jānim ap šo laiku tiek svinēta dzimšanas diena. Šogad jo īpaši — vecākiem pirmā apaļā jubileja — 50, bet dēliem — 21. Voldemārs ir dzimis mākslinieks, Olga gan sākumā izstudēja filozofiju un tikai ar gadiem ir kļuvusi vīram par cienīgu partneri visā garajā keramikas tapšanas ciklā, bet par dēliem atkal var teikt — dzimuši podnieki! Tiesa, Jānis pašlaik studē ekonomiku un Māris — amatniecības dizainu, taču viņu radošais gars vislabāk spēj izpausties sarunās un rotaļās ar mālu. “Viņi ies tālāk par mums!” — ne bez lepnuma saka Voldemārs, atzīstot, ka jau tagad Māris viņu pārspēj ar savu īpašo plastikas izjūtu un Jānis — kā lielo formu meistars. Izstāde Melngalvju namā ir viņu kopīgā darba skate.

Daža laba tautas mākslas lietpratēja kolekciju grezno gan medaini brūnie, gan tumšzilie un sūnu zaļie Voguliņu podi un krūzes, bet šajā izstādē meistars rāda savu lielo mīlestību — melno keramiku. Valdis ar godbijību piemin leģendāro Latgales podnieku Ādamu Kāpostiņu, kas viņam savulaik uzticējis sensenās svēpētās keramikas noslēpumus, un atrod aizvien jaunas melnās paletes bagātināšanas iespējas. No savām tautasdziesmām esam mācījušies saskatīt un apbrīnot baltās un pelēkās pasaules daudzkrāsainību. Šajā izstādē varam redzēt, cik bagāta ir tumšā gamma. No piķa melniem līdz sudraboti mirdzošiem toņiem un pustoņiem. Kad brīnāmies, kā to var dabūt gatavu, Olga saka: “Tikai ar mīlestību. Podi ir jāauklē. Kad apžuvušos traukus gludina ar švammīti, iznāk melnie podi, kad ar siltām plaukstām apglauda un paijā, tie kļūst sudraboti. Jo vairāk apmīļoti, jo košāki.”

Piena podi, medus podi un vāravnieki, biķeri un eļļas kannas — no ikdienišķajiem ikdienas traukiem izaugusi visa mūsdienu dekoratīvās keramikas formu daudzveidība. “Tās visas ir puķu vāzes!” — ar platu smaidu skaidro Valdis. Lielākas, mazākas, augstākas, zemākas — puķes jau arī ir dažādas, viņš skaidro. Izstādes atklāšanas dienā te palo ziedu jūra un Olga vienu otru pušķi ieliek dažā podā, bet skaisti tie ir arī tāpat tukši. Melni un sudraboti, gludi un apgleznoti. Uz dažiem var izlasīt kādu dzejas rindu. Arī tas varbūt no skolotāja. Stāsta, ka Ādams Kāpostiņš tikai labos vīra gados iemācījies rakstīt un par šo māku tik ļoti priecājies, ka sācis aprakstīt arī savas krūzes. Uz daudziem viņa traukiem var izlasīt īsākus vai garākus pateicienus, mīļus sveicinājuma vārdus tiem, kas tos skatīs. Katrs var just, ka tie nākuši no mīlestības pilnas sirds.

Valdis raksta ne tikai uz podu sāniem. Viņš draugiem dala savu otro dzejoļu grāmatu. Pirmā bija “Uz zvaigžņu tilta”, tā iznāca 1998. gadā, šai dots nosaukums “Mēs vienā laikā”. Abas — Valda dzimtajā latgaliešu mēlē, bet viņš neļaunojas, kad es, baidīdamās kļūdīties, rakstu ierastajā vidusdialektā. “Tās ir manas nakts domas,” saka Valdis. “Pēc dienas darbiem dažreiz negribas uzreiz laisties miegā. Visapkārt ir miers, visa plašā Dieva pasaule. Gribas padomāt, kaut ko uzrakstīt.” Grāmatiņai savu roku pielikuši vēl divi lieli un gaiši Latgales cilvēki — fotomākslinieks Jānis Gleizds un dzejniece Anna Rancāne — šoreiz kā redaktore un ievadapceres autore. Viņa Voldemāru Vogulu nosauc par Ceplīšu filozofu ar dzejnieka dvēseli un atzīst, ka viņa latgaliski vienkāršie, nesamākslotie un neizsmalcinātie dzejoļi ir skanīgi kā paša virpotie podi, kā Latgales māls bez glazūras. Kā raksta dzejniece, trīs liesmiņās ir dedzināta viņa dzeja — tā pirmā ir mīlestība, dzidra, tīra un karsta, otra — savas dzimtenes Latgales apziņa, piederība tai līdz galam un trešā — smeldzīga jausma par šīs dzīves galīgumu un dvēseles mūžību, par nepieciešamību turpināties bērnos.

Visas trīs Annas Rancānes tēlaini uzburtās liesmiņas šķiet dedzinājušas tādas Valda dzejas rindas kā šīs:

Es esmu te,

Es būšu te,

Jo paliek dēls

Aiz manis.

Tas gaismas stars,

Tas Dieva ozola zars.

Izstādes atklāšanas svētkos zālē nebija vietas, kur ābolam nokrist, un ne visi runātāji tika pie vārda. Atcerējos, cik krāsaini mākslinieks Imants Klīdzējs savulaik tika stāstījis, kā viņš jaunekļa gados nācis pie Voldemāra Vogula mācībā, kā viņi kopā strādājuši un palaikam dedzīgi strīdējušies. Lūdzu viņu kādu epizodi atsvaidzināt atmiņā un aprakstīt. Lasītājiem tas droši vien būtu bijis interesantāk, taču Imants ir ne vien praktizējošs keramiķis, bet arī mākslas zinātnieks, mūsu Mākslas akadēmijas doktorants, un viņš sava pirmā skolotāja izstādes sakarā gribēja apcerēt nopietnu jautājumu — cik ātri var pievirpot cepli?

Olga ar Valdi saka — izstādē ir darbi no kādiem pieciem cepļiem. Tā varētu būt. Tikai še gan gribētos mazliet pārfrāzēt kāda pazīstama mākslinieka vārdus un teikt — podi nāk no pieciem cepļiem, bet izstādē var gara acīm skatīt tos neskaitāmos cepļus, kas dedzināti trīsdesmit gadu garumā, tos podu, vāžu un svečturu pulkus, kas tvirtinājuši meistara roku, prātu un sirdi, lai viņa Dieva dotais talants varētu izteikties tik spoži un pilnīgi.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Mākslas zinātnieks Imants Klīdzējs:

Cik ātri tu vari pievirpot cepli? Cik daudz laika vajadzīgs, lai uztaisītu šīs krūzes, vāzītes, podus un svečturus?

Atbildi varu viļāt kā karstu kartupeli, tā mēģinot izvairīties no šķērsām pateiktas patiesības, vienlaikus tiekot projām no atbildības, kas citubrīd varētu vērsties pret pašu. Bet vienalga, atbilde šai gadījumā nevar būt tik konkrēta kā uzdotais jautājums. Tā nav tikai taisnvirziena līnija no punkta A uz punktu B, ar hronometru fiksējot paveikto un vēl darāmo laika vienības iedaļās, jo visa tehnoloģiskā procesa līkloču ceļu var izskriet, īpaši neiedziļinoties veidojamā poda vienreizīgumā, visu darot varbūt nedaudz pa roku galam, cerībā visu paslēpt zem krāsainās glazūras mirgojošā spožuma, bet var arī pavisam citādi — izdzīvojot, izbaudot, nu kaut vai kā gadalaiku maiņu, kā rakstura un noskaņojuma dažādību, kas atklāj garastāvokli un gatavošanos šābrīža nopietnībai. Kurš no šiem variantiem ir īstais, pareizākais un labākais? Atbilde ir tikai viena – tas, ko tu esi izvēlējies. Darbs būs tavs atspulgs.

Ar krokotiem vāzīšu simtiem, tūkstošiem, ar osām, kuras tik labi pieguļ formai, ar smagnējiem svečturu raksturiem, kas ar laiku pāraugs krūzēs un podos – tāda aizsākās Valda Vogula keramika tajos astoņdesmitajos. Paraugoties pār plecu atpakaļ, starp šodienu un aizsākumu ir iegūlusies Laika upe ar notikumiem, likumsakarīgi un secīgi savijoties kopā ar padarītajiem darbiem, cilvēkiem, kas ar to saistīti.

Laika un keramikas attiecības ir pamanāmas un nolasāmas. Ar formu maiņu un uzsvariem, ar svešādi jaunu noskaņu ornamentos, ar nolieguma atcēlumiem, ar aizvien skopāku glazējumu līdz pat askētiski sudrabmelnam matējumam. Bet klāt nākusi arī jauna paaudze ar savu plastisko sajūtu un formas jušanu, kas loģiski aizsākusies jau atrastajā vakardienā, prasīties prasās pēc attīstības turpinājuma un ir nemiera pilna.

Tā Latgales funkcionālā amatniecība, ietiekdamās dekoratīvajā keramikā, attīrās no liekā, par daudz ārišķīgā un iet savu attīstības ceļu līdzi laikam. Reizumis liekas, pat provocēdama skatītāju ar saviem ekstravagantajiem jauninājumiem, it kā modrību pārbaudot vai gaumes un pieklājības robežas taustīdama. Šeit arī parādās autoru raksturi, rokraksti, pārliecība un meklējumi. Nekas jau nav pabeigts un gatavs – viss kustībā un attīstībā. Var droši apgalvot, ka katrs lielā Laika sprīdis ir savādāks un atšķiras no iepriekšējā, izmainoties savās toņu niansēs un uzsvaros, izvēloties būtisko no mazāk būtiska un atklājot, cik daudz esam mācījušies. Bet forma turpina attīstīties savā līnijas plūdumā, ornamentējošo līdzekļu klāstā un filozofiskajā vieliskumā. Kā izgaršojot Meistars piešauj sāli tik, cik nepieciešams, bet reizēm — cik mājās ir. Tikai tad podi var tapt tādi, kādus tos patiesi jūt. Olga un Valdis, Jānis un Māris Voguli.

Ja viņam es prasītu, nu kāds tad tu īsti esi, nešaubos, ka atbilde skanētu: “Es esmu pats savs. Bet ceplim darbi jāvirpo ilgi.”