Par iespēju iepazīt vienam otru

Francijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Mišels Fušē:

Pirmais ordenis, kas tika nodibināts neatkarīgajā Latvijā, bija Lāčplēša Kara ordenis. Šā ordeņa augstāko šķiru ir saņēmuši tikai vienpadsmit cilvēku, un pirmais no tiem bija francūzis – Francijas armijas maršals Ferdinands Fošs. Pirmās šķiras Lāčplēša Kara ordeni ir saņēmis arī franču ģenerālis Debenē. Mēs arī atceramies, ka laikā, kad Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigrīds Meierovics centās panākt, lai Latviju uzņemtu Tautu savienībā, viņš pirmo atbalstu atrada divās valstīs – Itālijā un Francijā. Tas liecina, ka ir fakti, ko Latvija un Francija var kopīgi atcerēties.

Mans pirmais oficiālais darbs Latvijā pēc akreditācijas vēstules iesniegšanas bija saistīts ar 1919. gadu. Es devos pie pieminekļa Bolderājā un pēc tam ar kuģīti jūrā, pieminot tos Francijas un Lielbritānijas jūrniekus, kuri piedalījās kaujās, ko Latvijas armija izcīnīja pret iebrucējiem. Tādējādi varu teikt, ka jau no paša sākuma pieskāros Latvijas un Francijas vēsturiskajām saitēm.

Kā jūs vērtējat faktu, ka Latvija ir uzaicināta iestāties NATO? Tagad Latvija un Francija būs vienā militārā aliansē. Cik lielas un kādas sadarbības iespējas caur NATO abām valstīm pavērsies?

Es gribētu teikt, ka pastāv zināma nepārtrauktība notikumos un savā starpā ir saistīts tas, ko Francijas prezidents Žaks Širaks teica Rīgā 2001. gada jūlijā, un manis pieminētie 1919. gada notikumi. Francijas pozīcija vienmēr ir bijusi un paliek tāda, ka Latvijai ir brīvas tiesības izvēlēties, kādā aliansē tā vēlas stāties. Kad Francijas prezidents to teica Rīgā, NATO ietvaros tāda vēl nebija dominējošā pozīcija. Širaka nostāja zināmā mērā ļāva noņemt šķēršļus, kas tolaik pastāvēja.

Pavisam īsi vēlos pateikt trīs lietas. Pirmkārt, katrai valstij ir tiesības dzīvot drošības apstākļos. Otrkārt, uzaicinājums, ko Latvija saņēma Prāgā, no vienas puses palielinās reālo drošību un no otras – veicinās labāku drošības uztveri. Treškārt, jau pastāv sadarbība starp Latviju un Franciju militārajā jomā, piemēram, starp mūsu kara flotēm, un, protams, tam ir sava nozīmē paplašinātajā NATO. Laika gaitā es ceru, ka mēs varēsim runāt arī par sadarbību Eiropas drošības jomā. Uz priekšu ir jāiet soli pa solim, un kā saka franči, katrai lietai ir savs laiks.

Franči jau agrāk ir domājuši par Eiropas drošību. Tajā laikā, kad Kārlis Markss dibināja Internacionāli, Viktors Igo iestājās par mieru un par Eiropas savienotajām valstīm.

Tieši tā. Zīmīgi ir arī tas, ka tad, kad Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga oktobrī bija valsts vizītē Francijā, kur senātā uzstājās ar nozīmīgu runu, vestibilā pie sēžu zāles ieejas bija Viktoram Igo veltīta izstāde. Tas, ko jūs nupat pieminējāt, bija uz liela plakāta ar Viktora Igo parakstu. Var teikt, ka Igo tolaik piesauca utopiju, kuru bija iespējams realizēt gadsimtu vēlāk.

Kā Latvijas un Francijas attiecības ietekmēs uzaicinājums Latvijai iestāties Eiropas Savienībā un vēlāk – pati iestāšanās?

Latvija būs viena no tām valstīm, kas veidos 25 valstu lielu kopienu, sava veida tīklu starp tām. Latvija veidos kontaktus ar katru no pārējām 24 valstīm. ES būtiski paplašinās gan Latvijas, gan Francijas horizontu – politiskajā, kultūras, diplomātiskajā, kā arī tirdzniecības jomā –, jo tā ir kopiena, ko veido līdztiesīgas valstis.

Ko varam sagaidīt Francijas un Latvijas divpusējo attiecību līmenī? Ir sagaidāms, ka uzlabosies savstarpējā sapratne, viens otru labāk iepazīsim. Eiropiešu ģeogrāfiskā mentalitāte mainās, un paplašinās viņu kultūras redzējums.

Runājot par ekonomiku, tirgiem un biznesa attiecībām, Eiropas Savienība ir pirmais un lielākais tirgus pasaulē, un eiro ir otrā pasaules valūta. Tādējādi Latvijai būs ļoti plašas iespējas.

Francija, kā zināms, nav parakstījusi Eiropas Padomes mazākumtautību tiesību konvenciju. Latvijā šis konvencijas dēļ ir radušās pat domstarpības starp jaunās valdības ministriem. Pastāstiet, lūdzu, kādu apsvērumu dēļ Francija tos neparaksta.

Saskaņā ar Francijas konstitūciju mēs uzskatām, ka Francijas teritorijā nav nacionālo minoritāšu. Mēs neatzīstam, ka Francijā tādas pastāvētu. Konstitūcijā minētais princips – “brīvība, vienlīdzība, brālība” – nozīmē, ka ir vienota un nedalāma Francija. Mūsu koncepcija ir politiskā integrācija, balstoties uz pilsonību un pilsoņu vienlīdzību attiecībā uz pienākumiem un tiesībām. Reliģiskie un filozofiskie uzskati, kā arī etniskā piederība tiek uzskatīta par privātu lietu. Savukārt Francijas Republikai caur skolām, izglītības sistēmu, valodu un arodbiedrībām, ekonomisko progresu, sportu, kultūru un masu saziņas līdzekļiem ir pienākums integrēt visus iedzīvotājus, kas atrodas Francijas teritorijā. Naturalizācijas jomā mūsu juridiskais princips ir zemes jeb teritorijas tiesības. Tādējādi mēs nevaram ratificēt konvenciju, kas ir pretrunā ar mūsu konstitūciju.

Runājot par valodām, Francijā ir tā saucamās reģionālās valodas. Viena no tām ir, piemēram, bretoņu valoda, ko var mācīt skolās. Taču pirmām kārtām skolēni ir Francijas pilsoņi. Mēs zinām, ka citās Eiropas Padomes valstīs ir citas konstitucionālās un juridiskās tradīcijas. Mūsu pozīcija ir spēkā Francijā, taču tajā pašā laikā Francija neignorē apstākli, ka citās valstīs ir cita vēsturiskā situācija un tradīcijas un ka tur ir likumīgs pamats atzīt nacionālās minoritātes. Esmu konstatējis, ka starp Eiropas Savienības valstīm vairākums konvenciju ir parakstījušas, taču ir ievērojami mazāk to, kuras to būtu ratificējušas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc R. Būra un V. Krustiņa  intervijas “Eiropa nav ceļarullis”