Sabiedrības veselības stratēģija

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.marta sēdes protokollēmuma 43.§ 2.punktu

Turpinājums. Sākums — "LV" 06.04.2001., Nr.56

I. Nepieciešamība pēc Sabiedrības veselības stratēģijas Latvijā

Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā ir noteikts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību, un gan iepriekšējās, gan arī pašreizējā valdība ir uzņēmusies saistības nodrošināt iespējami labāku veselību ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Veselība pieder ne vien pie cilvēka pamattiesībām, bet ir arī dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklājības pamats. Kā tāda, tā ir pamats sabiedrības pastāvēšanai kopumā.

Lai arī liela nozīme ir personas iedzimtībai, indivīda veselību lielā mērā ietekmē tie paši faktori, kas ietekmē pārējo sabiedrību. Tie ir sociālie, ekonomiskie, vides un ar dzīvesveida paradumiem saistītie faktori. Šo faktoru kopums nosaka vispārējo iedzīvotāju veselības stāvokli. Tādējādi, sabiedrības veselība ir svarīgs sabiedrības sociālās vienotības un vienlīdzības, pārticības un nabadzības izplatības, kā arī vides faktoru un kultūras normu rādītājs.

Labai sabiedrības veselībai ir nepieciešama stabila ētiska ekonomiskā un sociālā attīstība. Tāpat ilgtermiņa ekonomiskajai un sociālajai attīstībai ir nepieciešama laba iedzīvotāju veselība. Arī Eiropas Savienībā šiem svarīgajiem jautājumiem tiek piešķirta arvien lielāka nozīme, piemēram, Amsterdamas līguma 152. pants nosaka, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm jāanalizē visu sociālo un ekonomisko politiku ietekme uz veselību. Turklāt Eiropas Savienības paplašināšanās sarunu procesā neizbēgama prasība būs visu sektoru atbildība par savu politiku ietekmi uz iedzīvotāju veselību, tādējādi palielinot sabiedrības veselības nozīmīgumu kandidātvalstīs.

Politikas veidotājiem, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju vadītājiem, nosakot prioritātes līdzekļu sadalē, vajadzētu ņemt vērā, ka saslimstības, ilgstošas darbnespējas un ārējo cēloņu izraisīto seku samazināšana ļauj uzlabot sabiedrības veselību un tādējādi samazināt ar neveselību saistītās sociālās, medicīniskās aprūpes un citas izmaksas. Veselības saglabāšanā un veicināšanā ieguldītie līdzekļi viennozīmīgi atmaksājas un rada ilgtermiņa, nezūdošu ieguvumu visas valsts mērogā.

Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis rada nopietnas bažas. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums 1998. gadā bija 69,1 gads, ierindojot Latviju tikai 41. vietā 51 Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģiona dalībvalsts vidū1. Lai arī kopš zemākā krituma 1994. gadā šis rādītājs ir strauji uzlabojies, vidējais paredzamais jaundzimušo mūža ilgums maskē vienpadsmit gadus lielo atšķirību vīriešu un sieviešu starpā (attiecīgi 64,1 un 75,5 gadi). Ja sievietēm paredzamais mūža ilgums sasniedza tā agrāko (80. gadu beigu) līmeni 1996. gadā un turpināja pieaugt, tad vīriešiem 1999. gadā tas joprojām bija zemāks nekā 1987. un 1988. gadā. Līdzīgi Latvija ierindojās 41. vietā Eiropas reģionā dalībvalstu vidū, vērtējot jaundzimušo vidējo paredzamo invaliditātes un slimību būtiski neietekmēto mūža ilgumu (Disability — adjusted life expectancy), kas 1999. gadā bija 62,2 gadi2.

Tā kā samazināta paredzamā mūža ilguma rādītāji ir augstu mirstības rādītāju rezultāts, nav pārsteidzoši, ka Latvija ierindojas vienā no augstākajām vietām Eiropā, vērtējot pēc svarīgākajiem mirstības rādītājiem, īpaši vīriešu vidū. Tā 1998. gadā Latvijā1:

- asinsrites sistēmas slimību standartizētie mirstības rādītāji (SMR) gan vīriešiem, gan sievietēm bija nedaudz lielāki kā Lietuvā un Igaunijā, toties apmēram divas reizes lielāki kā Dānijā, Somijā un Zviedrijā (1996) un Norvēģijā (1995);

- ļaundabīgo audzēju SMR vīriešiem bija nedaudz zemāki nekā Igaunijā, vienā līmenī ar Lietuvu, bet par apmēram 50% augstāki kā Zviedrijā (1996), par 26% augstāki kā Somijā (1996) un Norvēģijā (1995);

- ievainojumu, saindēšanās un citu ārējo cēloņu SMR sievietēm bija nedaudz augstāki kā Lietuvā un Igaunijā, bet par 80–180% augstāki kā Ziemeļvalstīs, vīriešiem tie bija vienā līmenī ar pārējām Baltijas valstīm un par 150–400% augstāki kā Ziemeļvalstīs.

Diemžēl, arī daudzu nozīmīgu infekcijas slimību izplatība Latvijā ir krietni vien lielāka salīdzinājumā ar Ziemeļvalstīm. Atsevišķu slimību biežuma salīdzinājums ar Somiju aprakstīts šī dokumenta 7. apakšnodaļā.

Pēc subjektīvās veselības uztveres tikai neliela Latvijas iedzīvotāju daļa savu veselību vērtē kā "labu" vai "ļoti labu" (mazāk nekā 30% salīdzinājumā ar 36% Igaunijā un 70–80% Ziemeļvalstīs 1994.-1996. gadā)1. Latvijā 1998. gadā Veselības veicināšanas centrs sadarbībā ar Somijas sabiedrības veselības institūtu veica pirmo veselību ietekmējošo paradumu pētījumu, izmantojot FinBalt metodiku. Šī pētījuma rezultāti liecina, ka 41% respondentu savu veselību vērtē kā "labu" vai "diezgan labu"3. 2000. gadā veiktajā otrajā FinBalt pētījumā nedaudz vairāk respondentu (42%) savu veselību vērtē kā "labu" vai "diezgan labu"4.

Pētījumi liecina, ka nepilnības veselības aprūpē neapšaubāmi ietekmē mirstības rādītājus, tomēr attiecībā uz noteiktām slimībām un ārējiem cēloņiem to nozīmīgums nav tik liels. Mirstības rādītāju pieauguma būtiskākais iemesls ir slimību un nelaimes gadījumu skaita palielināšanās, ko, savukārt, nosaka visai nedaudzu veselību ietekmējošo faktoru darbība. Sadarbībā ar citiem sektoriem, sabiedrības veselības politika, stratēģija un prakse lielā mērā var mazināt šo faktoru ietekmi5.

Veselību ietekmējošie faktori ir:

- fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie un psihosociālie faktori;

- ar dzīvesveidu un paradumiem saistītie riska faktori, piemēram, smēķēšana, alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošana, nesabalansēts uzturs, mazkustīgs dzīvesveids un nedroša seksuālā uzvedība;

- riska apstākļi, it īpaši sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, ilgstošs bezdarbs, nabadzība un sociālā izolētība, kas būtiski ietekmē arī dzīvesveidu un paradumus6.

Saprotams, ka šāds plašs veselību ietekmējošo faktoru spektrs nosaka kompleksu pasākumu nepieciešamību visā sabiedrībā, sākot no katra indivīda līdz pat valdībai.

Lai to panāktu nepieciešama efektīva sabiedrības veselības prakse — uz sabiedrību vērsts un zinātniski pamatots pasākumu kopums, kura mērķis ir veselības veicināšana, slimību profilakse un mūža ilguma pagarināšana, izmantojot sistemātiski organizētus sabiedrības spēkus7,8. Tā sasniegšanai jāiesaista:

- valdība un augstākā līmeņa politiķi (piemēram, cīņā ar nabadzību vai vides piesārņošanu);

- daudzi un dažādi sektori, ieskaitot valsts, pašvaldību un privāto sektoru, profesionālās apvienības un nevalstiskās organizācijas (piemēram, veselīgu uztura paradumu veicināšanā, tabakas kontrolē).

Labu rezultātu sasniegšanai šīs kompleksās darbības jomā nepieciešama:

- sabiedrības veselības politikas izpratne un atbalsts visaugstākajā valdības un valsts pārvaldes līmenī;

- skaidrs sabiedrības veselības prakses un funkciju definējums, sistēmiska prakses organizācija, vadība, koordinācija un realizācija;

- sabiedrības veselības stratēģija, kurā, pamatojoties uz prioritāro problēmu noteikšanu un analīzi, ietverti reāli, ar pierādītu efektivitāti argumentēti priekšlikumi to risināšanai;

- ar atbilstošiem resursiem nodrošināta rīcības programma sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanai.

Šī dokumenta pamatā ir PVO Eiropas reģiona stratēģija "Veselība visiem 21. gadsimtā" ("Veselība — 21")9. Latvija aktīvi piedalījās "Veselība — 21" izstrādē un Latvijas Republikas Ministru kabinets atbalstīja dokumentu pirms to bija apstiprinājusi PVO Eiropas Reģionālā komiteja. 1999. gadā tika publicēts šī dokumenta tulkojums latviešu valodā.

Lai neradītu pretrunas, šī dokumenta izstrādē tika ņemtas vērā arī Eiropas Savienības direktīvas. Veselības jomā direktīvas galvenokārt ir attiecinātas uz sabiedrības veselības riska faktoriem, vides aizsardzību, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un patērētāju drošību, veselības aprūpes speciālistu brīvu kustību, veselību un drošību darbā, farmācijas preparātiem, sociālās drošības sistēmu, pētniecību un informācijas tehnoloģijām.

Viens no Latvijas Sabiedrības veselības stratēģijas izstrādes un realizācijas pamatprincipiem ir iespējami plašāka sabiedrības iesaistīšana. Tā sasniegšanai tika izveidota Starpnozaru koordinācijas komisija sabiedrības veselības jautājumos, noorganizēti trīs stratēģijas izstrādei veltīti semināri un veikta plaša stratēģijas projekta apspriešana. Stratēģijas projekta apspriešanā tika iesaistītas dažādas ministrijas, valsts un pašvaldību institūcijas, nevalstiskās organizācijas, profesionālie un citi sektori.

Sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanai tiks izstrādāta Sabiedrības veselības rīcības programma, kurā būs ietverti noteikti pasākumi un norādīts laika grafiks, finansu resursi, kā arī atbildīgie par šo pasākumu veikšanu.

II. Vispārējais mērķis,

taisnīgums un solidaritāte

veselības jomā

1. Vispārējais mērķis

Ievads

Stratēģijas nolūks ir panākt pēc iespējas drīzāku Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos, tuvojoties labākajiem Eiropas valstu veselības rādītājiem.

Lai to sasniegtu, jāuzlabo iedzīvotāju informētību par veselības jautājumiem un jāveicina viņu motivāciju, tādējādi palielinot indivīda spējas aktīvi piedalīties savas un ģimenes locekļu veselības saglabāšanā, uzlabošanā un veicināšanā. Šim procesam nepieciešams nopietns daudzu sektoru atbalsts.

Ņemot vērā esošo dramatisko situāciju, ir svarīgi saglabāt optimismu un ticību Latvijas sabiedrības spējai kopīgiem spēkiem realizēt nepieciešamās pārmaiņas situācijas uzlabošanai. Šī iemesla dēļ izvirzītajam vispārējam mērķim jābūt pietiekoši augstam.

Mērķis situācijas uzlabošanai

1. mērķis — vispārējais mērķis

Līdz 2010. gadam Latvijā jaundzimušo vidējam paredzamajam mūža ilgumam jātuvinās vismaz 95% no Eiropas Savienības dalībvalstu vidējiem rādītājiem.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

- nodrošināt Latvija Republikas Satversmes 111. panta izpildi, Latvijas sabiedrisko un politisko aktivitāšu ietvaros daudz lielāku uzmanību veltot iedzīvotāju veselības stāvoklim;

- novērtēt citu sektoru politiku ietekmi uz veselību, un, ja nepieciešams, tās atbilstoši mainīt, kā to visām Eiropas Savienības dalībvalstīm pieprasa Amsterdamas līguma 152. pants;

- sagatavot un pieņemt sabiedrības veselības aizsardzībai nepieciešamos pamata likumus;

- regulāri sagatavot pārskatu par Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli, kā arī ziņojumu par esošo veselības uzlabošanas pasākumu efektivitāti apspriešanai Saeimā un sabiedrībā, diskusijām un lēmumu pieņemšanai;

- būtiski uzlabot sabiedrības veselības informācijas sistēmu, kas:

— ļautu sekot šī mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt rezultātus;

— nodrošinātu atbilstošu datu bāzi, kas nepieciešama regulāram visaptverošam iedzīvotāju veselības stāvokļa novērtējumam;

— ļautu novērtēt dažādu faktoru ietekmi uz veselību.

2. Taisnīgums un solidaritāte

Ievads

Sociālās un ekonomiskās problēmas , nevienlīdzība, nabadzība un sociālā izolācija ir nopietnākie sliktas veselības priekšnosacījumi un galvenie sabiedrības vienotības grāvēji jebkurā valstī. Šie faktori bieži ir saistīti ar augstākiem smēķēšanas, alkohola un narkotisko vielu lietošanas, depresijas, pašnāvību, antisociālas uzvedības un vardarbības rādītājiem, palielinātu risku nesaņemt pilnvērtīgu uzturu, daudzām veselības problēmām un stipri samazinātu paredzamās dzīves ilgumu visās vecuma grupās. Par laimi, šīs problēmas nav nenovēršamas, jo sekmīgi tiek realizēta politika, kas vērsta uz sociālās solidaritātes palielināšanu dažādu ienākumu, dzimumu, vecuma un etnisko grupu vidū.

Situācija Latvijā

Pamatojoties uz Latvijas mājsaimniecību budžeta pētījuma datiem 1998. gadā aptuveni 60% iedzīvotāju to rīcībā esošie ikmēneša ienākumi bija zemāki par krīzes iztikas minimumu (55.78 Ls)10. Turklāt ekonomiskā nevienlīdzība, to raksturojot ar Gini koeficientu, ir augsta un turpina pieaugt (1996. gadā 0.30, 1997. - 0.31, 1998. — 0.32). Šie faktori neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis ir tik slikts, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Kā vairumā valstu, arī Latvijā augstais nabadzības līmenis un ekonomiskā nevienlīdzība varētu būt saistīta ar nevienlīdzīgām iespējām veselības saglabāšanā un uzlabošanā.

Diemžēl Latvijā nepietiekoši tiek vākti rutīnas statistikas dati, kas uzskatāmi parādītu šo saistību un liecinātu par noteiktām tendencēm laika gaitā. Arī īpaši pētījumi par iedzīvotāju sociālā un ekonomiskā stāvokļa ietekmi uz veselību līdz šim nav veikti. Lai gan 1998. gadā veiktā Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma dati netieši parāda šo veselības nevienlīdzību. Vērtējot atbildes, ko snieguši iedzīvotāji ar augstāku izglītību un profesionālu nodarbošanos redzams, ka viņi ir subjektīvi veselīgāki un viņiem ir arī veselīgāki ieradumi (piemēram, attiecībā uz smēķēšanu un uzturu), turpretī bezdarbnieku vidū vērojama pretēja tendence3. Līdzīgi 1999. gada NORBALT II pētījuma dati parāda, ka ikdienas smēķētāju īpatsvars ir lielāks iedzīvotāju grupā ar zemu ienākumu līmeni11. Lielai daļai lauku iedzīvotāju veselības aprūpes pieejamība ir apgrūtināta arī attāluma un transporta problēmu dēļ.

Latvijas veselības aprūpes sistēma balstās uz sociālās solidaritātes principiem - visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt valsts obligātās veselības apdrošināšanas apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, maksājot ienākumiem proporcionālus nodokļus. Tomēr dati rāda, ka tieši grupas, kurām veselības aprūpe nepieciešama visvairāk, to reāli izmanto mazāk, piemēram, pensionāri un bezdarbnieki3. NORBALT II dati liecina, ka pēdējā gada laikā naudas vai veselības apdrošināšanas polises trūkuma dēļ visai daudzi iedzīvotāji bijuši spiesti atteikties no nepieciešamajiem ārstniecības pakalpojumiem. Šis fakts biežāk novērojams to iedzīvotāju vidū, kuriem ir zemāks ienākumu līmenis11. Tāpat nabadzības pētījumā norādīts, ka nabadzīgās ģimenēs ir vairāk veselības problēmu (sakarā ar nepilnvērtīgu uzturu, saimniecisko problēmu radītu stresu, nespēju ieguldīt līdzekļus veselības profilaksē, nelaimes gadījumiem darbā utt.), un šīs ģimenes nespēj vienmēr samaksāt gan oficiālos izdevumus par ārstēšanu, gan neoficiālās piemaksas mediķiem12. Situācijas uzlabošanai Labklājības ministrija ir sagatavojusi un Ministru kabinets ir apstiprinājis "Nabadzības novēršanas stratēģiju"13.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma aldermane,  dace bebre