Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi, pārdomas un atziņas

Turpinājums. Sākums "LV" Nr.36, 6.03.2001., Nr.38, 8.03.2001., Nr.42, 15.03.2001. un Nr.52, 30.03.2001.

Runājot par Indonēziju, domājot par Latviju:

pārbaude ar brīvību

Jā, manas vizītes galvenais uzdevums bija sniegt indonēziešiem informāciju par Latviju. Bet abpusēja informācijas apmaiņa un lekcija par Latviju bija Indonēzijas Ārlietu ministrijas ielūguma galvenais mērķis. Taču šīs divas nedēļas Indonēzijā, atklājot aizvien jaunus faktus par neseno Suharto autoritāro režīmu, deva arī iespēju domās vēlreiz atskatīties mūsu pašu pagātnē.

Tā, sarunās ar Indonēzijas nacionālās ziņu aģentūras "Antara" izpilddirektoru un galveno redaktoru Mohamedu Sobaru un citiem indonēziešu žurnālistiem nācās kopīgi pārliecināties, cik tomēr līdzīgas ir autoritāro režīmu ideoloģiskās metodes. Vispirms jau liekulīgais mīts, ka režīms pastāv tautas vārdā, kaut patiesībā ar katru gadu augusi plaisa starp tautas un valdošās birokrātijas dzīves apstākļiem. Pārsteidzoši līdzīga bijusi arī vēstures falsifikācija, pierakstot varas virsotnē sēdošajai personai aizvien jaunus kara nopelnus. Šķiet, Padomju Savienībā bija noskatīta arī prezidenta Suharto īstenotā cilvēku "pārvietošanas" ideja, desmitiem tūkstošus ģimeņu no biezi apdzīvotās Javas salas nometinot Kalimantānas provincē. Un varmācība, kas gadu desmitiem gruzdējusi, februārī uzliesmoja masveida vardarbībā.

Dziļas paralēles atklājās arī demokrātisko intelektuāļu stājā Suharto režīma Indonēzijā un padomju gadu Latvijā. Ne jau pieklājības pēc Indonēzijas žurnālisti tik uzmanīgi klausījās par zemdegām Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera un citu latviešu literātu dzejā un publicistikā par mūsu grandiozajiem Dziesmu svētkiem, par lasītāju vēstulēm pret Daugavpils spēkstacijas un Rīgas metro būvi, kas vēlāk izvērtās varenajā Atmodas kustībā.

Savukārt indonēzieši stāstīja, kā viņu demokrātiskie žurnālisti vēl pirms trim gadiem politiskās cenzūras apstākļos centušies rast aizvien jaunas iespējas pateikt vairāk par atļauto. Izrādās, ka arī Indonēzijā žurnālistu vidē aizsāktas no mutes mutē izplatījušās anekdotes par valdošo režīmu. Piemēram šāda:

Prezidents Suharto ar ģimeni lido helikopterā virs kādas pilsētas, bet ļaužu pūlis lejā rāda dūres. "Viņi māj sveicienus un rāda, ka vēlas jūs redzēt," skaidro iztapīgais sekretārs. "Tas labi," saka Suharto. "Izkaisiet viņiem tūkstoš rūpiju (apmēram 5 santīmi — J.Ū. ) banknotes ar manu portretu, lai skatās veseli." Pavēle tiek izpildīta, taču pūlis neizklīst. Dūres netiek nolaistas arī, kad pēc Suharto pavēles izkaisa desmitreiz lielākas banknotes. Suharto meita, pūļa reakciju vērojot, domīgi saka: "Baidos, tēt, ka tev vajadzēs lēkt pašam, lai viņi nomierinātos."

"Antaras"vadītājs Mohameds Sobaru pauda nožēlu, ka šī savdabīgā folklora, tāpat kā citas garīgās opozīcijas izpausmes, Indonēzijā nav pētītas un daļēji jau izgaist no ļaužu atmiņas. Kaut preses brīvības apstākļos dzīvoti vēl tikai nepilni trīs gadi. "Suharto režīma laikā mēs, preses cilvēki, visvairāk baidījāmies no dzeltenās krāsas — no militāristu dzeltenajām uniformām un islama fundamentālistu dzeltenajiem tērpiem," atcerējās Mohameds Sobaru. "Tagad sastopamies ar jaunām briesmām, kas mīt mūsos pašos."

Mūsu koleģiāli atklātā saruna "Antaras" mītnē sākās nedaudz minorīgi, tādēļ atļāvos Mohamedam Sobaru pavaicāt: "Vai jūs kas nomāc? Tagad taču arī jums vairs nav jābaidās no atklātības!"

"Jums taisnība, " skumji pasmaidījis, atbildēja "Antaras" vadītājs. "Mani nomāc daudzu žurnālistu pašreizējais cinisms un agresivitāte. Demokrātija tiek uztverta kā visatļautība, un dzīves atspoguļojumā tiek meklēti vienīgi trūkumi. Parasti tiek paņemts kāds sīks fakts un tad ilgi ekspluatēts, uzpūšot līdz nesimetriski lieliem apmēriem. Bet cilvēki ir noguruši no mūžīgajām negācijām. Mūsu valstī vēl nav stabilu demokrātijas tradīciju, un negāciju dominante tautai traucē apgūt jaunās iespējas. Tagad ir pat moderni uzrakstīt ko cinisku par savu valsti. Tas ir arī daudz vieglāk nekā izskaidrot cilvēkiem viņu tiesības. Šodien jau tikai retais vairs atceras, cik grūti bija pateikt brīvāku domu Suharto režīma laikā. Toties netrūkst gudrinieku, kas pārmet, ka mēs, astoņdesmito un deviņdesmito gadu žurnālisti, bijām valdošās "Golkar" partijas biedri. Viņus neinteresē, ka tolaik tā bija vienīgā iespēja, kā iekļūt laikrakstu slejās un televizoru ekrānos. Neinteresē arī tas, ka daudzi žurnālisti, "Golkar" biedri, bija aktīvi 1998. gada revolucionāro notikumu dalībnieki un reformu iniciatori. Tagad žurnālisti Indonēzijā var kritizēt ikvienu, arī prezidentu. Taču praksē tā ir tāda "bezpajumtes brīvība", kad žurnālisti, aizraujoties ar negāciju meklēšanu, aizmirst, ka paši pieder šai zemei un ir arī atbildīgi par visu mūsu valstī notiekošo."

Populārais indonēziešu publicists un tagad arī "Antaras" izpilddirektors un galvenais redaktors Mohameds Sobaru pēc izglītības ir antropologs, ilgus gadus strādājis Indonēzijas Zinātņu akadēmijā. Žurnālistikā viņš ienācis ar analītiskiem rakstiem par zinātni un kultūru. Divām plašām sfērām, kas, pēc Mohameda Sobaru pārliecības, cieši sasaucas ar reliģiju. "Suharto laikā es formāli rakstīju tikai par kultūras un antropoloģijas jautājumiem, taču savos rakstos ieliku politisku zemtekstu. Cenzūra manus darbus pētīja vienīgi kultūras un antropoloģijas kontekstā, taču pastāvīgie lasītāji lieliski saprata arī starp rindām pateikto," pastāstīja Dr. Sobaru. "Manai metodei ļoti palīdzēja arī javiešu savdabīgais kritizēšanas veids: javiešu tradīcijās kritika nesatur tiešus draudus, taču brīdina par situācijas nopietnību. Javiešu kritika bieži vien var izpausties arī joku formā. Tagad mūsu prese pārņem ļoti tiešo un lakonisko rietumu informācijas veidu. Kopš 1998. gada maija valstī nodibināti apmēram tūkstoš četrsimt jauni preses izdevumi, taču izdzīvojuši tikai kādi seši simti."

Nacionālā ziņu aģentūra "Antara"ir īpašā statusā, kas nosaka politisku neitralitāti un līdzsvarotas informācijas sniegšanu. Ne velti vārds "antara" nozīmē vidusceļu. "Mēs savā darbībā stingri ievērojam likumus. Valstī šādā statusā vēl ir kādi pieci mediji, taču "Antara" ir pati lielākā oficiālā ziņu aģentūra," pastāstīja Mohameds Sobaru. Viņš arī atzina, ka "Antaras" stāvoklis patlaban ir visai sarežģīts. Piecdesmitajos gados un sešdesmito sākumā prezidents Sukarno bija "Antarai" pateicīgs par aģentūras patriotisko stāju, tādēļ tika pieņemts valdības 1966. gada Astoņdesmit piektais dekrēts, kas paredz, ka valdība nodrošina vismaz sešdesmit sešus procentus no "Antaras" budžeta. Taču Suharto režīma laikā un arī trīs gados pēc tā sagrāves aģentūras stāvoklis ir būtiski mainījies. Informācijas ministrs Junoss Džosfia deklarējis, ka valdībai vairs nav jākontrolē prese, un "Antaras" žurnālistiem grūti izprast jaunos profesionālos kritērijus. Oficiāli aģentūras juridisko statusu joprojām nosaka valdības šis Astoņdesmit piektais dekrēts, taču reāli "Antara" pēdējos gados no valdības saņem mazāk nekā desmit procentus. Apmēram divdesmit procentu aģentūras budžeta veido ieņēmumi par pašu nacionālajām ziņām, pārējo budžeta daļu veido ieņēmumi no "Reitera" un citiem lielākajiem ārvalstu partneriem.

"Dīvaini, ka tieši jūs, latviešu žurnālists, ar savu jautājumu par vārdu "antara" atgādinājāt, ka mūsu aģentūrai jābūt pa vidu, sekmējot dažādu politisko spēku miermīlīgas diskusijas," atvadoties teica Mohameds Sobaru. "Dažkārt ikdienas steigā mēs paši to piemirstam. Es domāju, preses ētiskais statuss Indonēzijā tuvākajos gados būtiski mainīsies. Tagad daudzi mūsu izdevumi grib būt ļoti kreisi. Viņiem liekas, ka vajag turpināt mūžīgo revolūciju. Mēs vēl esam pārāk jauni demokrātiskajā situācijā, lai spētu būt patiesi brīvi un demokrātiski, brīvi arī no aizspriedumiem un neiecietības pret atšķirīgiem viedokļiem."

Nobeigums — seko