Mans un mūsu ceļš uz Dievnamu

Sv. Pētera baznīcā — mūsu priekšā Oļega Visocka izstāde

Oļegs Visockis, gleznotājs, UNESCO Starptautiskās mākslinieku organizācijas biedrs

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Astoņdesmito gadu beigās uz toreizējās Padomju Savienības kinoekrāniem parādījās Tengiza Abuladzes filma “Grēku nožēlošana”, kas uz skatītājiem atstāja pārsteidzošu iespaidu. Groteski asi risinātā totalitārisma tēma un šīs kinofilmas spilgtā, tēlainā valoda nevienu neatstāja vienaldzīgu, bet daudziem jaunākās paaudzes cilvēkiem, kas nezināja patiesību par Staļina režīmu, šī filma izvērtās par sava veida atklāsmi. Tomēr mani visspēcīgāk iespaidoja divu sieviešu dialogs. Vecākā sieviete, saņēmusi noliedzošu atbildi uz savu jautājumu: “Vai šis ceļš ved uz dievnamu?”, saka šādus vārdus: “Kādēļ gan ir vajadzīgs ceļš, kas neved uz dievnamu?”. Varbūt ar šo frāzi tad arī sākās mana daiļrades ceļa meklējumi. Acīmredzot šī doma man nedeva mieru un mudināja meklēt atbildi filozofiskajā un garīgajā literatūrā.

Dievnams kā garīgais centrs, kura klātbūtne neredzami ir jaušama vienmēr un visur, tā tēls pakāpeniski izpaudās manā apziņā arku un sfēru veidā. Man šīs arkas bija nevis konkrēts vai simbolisks Dievnama atveids, bet drīzāk gan Augstākā klātesamība. Līdzīgi varavīksnei debesīs, ko izsenis uzskata par Dieva vēsti.

Vēlāk manā dzīvē parādījās Dzīvās ētikas grāmatas un līdz ar tām cita pasaules un cilvēka izzināšanas pakāpe. Manī šīs grāmatas pirmām kārtām izraisīja vēlmi studēt kultūru visās tās izpausmēs. Muzeji, teātri, koncertzāles, bibliotēkas un daba pilnībā aizpildīja manu dzīvi. Pasaule caur kultūru sāka bezgalīgi paplašināties. Šo stāvokli ļoti precīzi izsaka M.Vološina dzejas rindas:

Visu redzēt, visu saprast,

Visu zināt, visu pārdzīvot,

Visas formas, visas krāsas

Uzsūkt sevī ar acīm,

Svilstošām pēdām

Pārstaigāt visu zemi,

Visu uztvert un no jauna iemiesot.

Taču pat vispiepildītākā dzīve nesniedz mums tās iespējas, ko paver liels iekšējais darbs, kad kustība iet dziļumā, kad viss, ko esi redzējis, jutis un pārdzīvojis, vienā mirklī saliedējas vienā veselumā, kad atkailinās iekšējās saites... Tas laikam arī ir daiļrades noslēpums, kad intuīcija, nepakļaujoties saprātam, tevi ved pa savu ceļu.

Mēdz teikt, ka katrs mākslinieks, komponists vai dzejnieks visā savas radošās dzīves laikā izstrādā kaut kādu vienu – sev pašam galveno – tēmu, un te būtiski ir nekļūdīties un pareizi aptvert, kāpēc esi nācis šajā pasaulē, kāda ir tava misija un kam caur tevi ir jāizpaužas. Cenšoties apjēgt to, kas jau paveikts, esmu nonācis pie domas, ka mans uzdevums varbūt ir kļūt par starpnieku un mākslinieciskā veidā sniegt redzamu apstiprinājumu domai par to, ka mūsu redzamā pasaule nav vienīgā, ka mums visapkārt ir bezgalīgas bezrobežu pasaules, ka šīs pasaules nerodas gadījuma pēc, ka Dievnams ir absolūts, tas ir, likums, kas valda pār pasauli, un šis likums ir mīlestība, bet mīlestība ir Dievs.

Augstākā izzināšanas ceļiem nav robežu, un jaunu pasauļu atklāsmes prieks gan šīs zemes puķē, gan kosmosa dzīlēs mūs spārno un dod jaunu spēku daiļradei un sevis izzināšanai. Un, iedams šos izziņas ceļus, esmu sapratis, ka viss izdodas, ja mākslinieks savu radošo meklējumu pamatā liek daili, harmoniju un mīlestību. Es ticu, ka “skaistums izglābs pasauli”, es zinu, ka kultūra tad arī ir tas ceļš, kas ved uz Dievnamu.

Oļegs Visockis ir gleznotājs, pedagogs, UNESCO Starptautiskās mākslinieku organizācijas biedrs, Igaunijas Akvarelistu apvienības un Igaunijas Krievu mākslinieku apvienības biedrs.

O.Visockis dzīvo un strādā Tallinā. Izstādēs aktīvi piedalās kopš 1991. gada. Šajā laikā notikušas vairāk nekā 60 izstādes (Igaunijā, Krievijā, Vācijā, Lietuvā, Baltkrievijā), no tām 46 – personālizstādes.

Pašlaik pa Krievijas pilsētām ceļo divas pārvietojamās izstādes – “Kosmosa elpa” un “Pārmaiņu mūzika”. Gleznas bijušas izstādītas dažādās Maskavas izstāžu zālēs (Starptautiskajā N.Rēriha centrā muzejā, Mākslinieku namā, Kosmisko pētījumu centrā, Kardioloģijas centrā, Krievijas Federācijas Valsts domē, A.Skrjabina muzejā), Sanktpēterburgā, Tverā, Vladimirā, Jaroslavļā, Ņižņijnovgorodā, Vologdā, Penzā, Toljati, Smoļenskā, Vjatkā, Surgutā, Ņižņevartovskā, Kalugā, Kaļiņingradā u.c.

Oļega Visocka gleznas atrodamas N.Rēriha muzejā Maskavā, Kosmonautikas vēstures muzejā Kalugā, Tulas apgabala mākslas muzejā, Masterbankā Maskavā, kā arī privātkolekcijās Igaunijā, Krievijā, Vācijā, ASV, Somijā un Zviedrijā.

Oļegs Visockis ar apskaužamu neatlaidību un konsekvenci ir īstenojis vairākus autorprojektus. 1993. gadā viņš nodibināja privātu mākslas autorskolu, kurā strādā ar bērniem un pieaugušajiem, vadīdams mācību stundas atbilstoši paša izstrādātajai programmai “Māksla redzēt”. 1998. gadā tika atklāta sabiedriska organizācija “Oleg Vysotski ArtStudio”. 1999. gadā viņš realizēja mākslas projektu “Klase – Dievnams” Kohtlajerves politehnikumā. Kopš 1999. gada ilustrē mācību grāmatas “Brīnumzeme Mūzika” vispārizglītojošajām skolām.

Īpašu skatītāju uzmanību piesaista Oļega Visocka monumentālie darbi. Viņa oriģinālos panno var apskatīt Igaunijas bērnudārzos, mūzikas un vispārizglītojošajās skolās, bet 2002. gadā tika apgleznota 100 m2 liela zāle Tallinas klubā “Klondaika”.

O.Visockis aktīvi piedalās sabiedriskajā un kultūras dzīvē, atbilstoši programmai “Māksla redzēt” vada meistarklases pedagoģiskajās konferencēs, piedalās Igaunijas Krievu mākslinieku apvienības izstādēs un Starptautiskā N.Rēriha centra muzeja rīkotajās sabiedriski zinātniskajās konferencēs.

Gleznotājam Oļegam Visockim mūsdienu mākslā ir nozīmīga vieta.

Tas ir mākslinieks, kurš ar dziļu izpratni izturas pret klasisko mākslu, iedziļinās seno laiku un mūsdienu filozofu un domātāju filozofiski estētiskajās koncepcijās un turpina 20. gadsimta krievu nacionālās kultūras tradīcijas, kas balstās uz simboliskās mākslas semantisko nozīmju un plastiskās valodas jaunu izteiksmes iespēju meklējumiem.

Oļega Visocka izstādītās gleznas ir poēma par bezrobežību, kur redzamais pakļaujas neredzamajam un tēli rodas uz realitātes, sapņa un fantāzijas visai nosacītās robežas, kur izsmalcinātās formās ietvertās smalkās matērijas mūžīgajā kustībā paveras Visuma neredzamās pasaules ar tā elpu, skaņām un krāsām.

Īpaša vieta viņa daiļradē ir kosmosa tēmai. Šī tēma mūsdienu tēlotājmākslā kļūst aktuāla veselai mākslinieku paaudzei. Un tā nav nodeva modei. Cilvēka un kosmosa vienotības apzināšanās un izpratne par kosmosu kā dzīvu vidi, kā īpašu garīgo telpu atbilst mūsu priekšstatiem par daili, veselumu un harmoniju.

Visuma bezgalīgās garīgās pasaules ir kļuvušas par Oļega Visocka iedvesmas avotu, un šai tēmai viņš ir palicis uzticīgs jau ilgus gadus. Gleznās “Kosmosa elpa” un “Metamorfozes” īpaša loma ir kompozīcijai ar lodēm kā gaismu nesošiem, dzīviem un enerģijas pilniem kustīgiem un topošiem kosmiskiem organismiem citu bezgalīgā Visuma pasauļu vidū.

O.Visockis prot kontaktēties ar dabu, ieklausīties tās noslēpumainajās balsīs un pārvērst tās izteiksmīgu saskaņu un formu akordos un harmonijā. Gleznās, kas iekļautas sērijās “Dabas izpausmes” un “Pasaules pārvērtības”, krāsu laukumu, savdabīgā ritmiskā ornamenta sfērisku un no zemes stīdzošu vijīgu līniju un savijušos spirāļu rotaļa ataino formu iekšējo ekspresiju un pulsāciju realitātes dzīvajā telpā.

Sērijā “Ūdenskritumi” mākslinieks ir radījis neaptveramā, gaismu nesošā kosmosa telpas bezgalīgajā dziļumā tekoša ūdens palojošās enerģijas sajūtu. O.Visocka gleznu sērijas rodas kā improvizāciju plūsma, kur īpaša loma ir gaismai. Gan audekla telpiskais izkārtojums, gan iekšējai loģikai pakļautā kompozīcija – viss izstaro zeltainu, sudrabainu vai perlamutra krāsas gaismu, kas atdzīvina viņa tēlu pasauli – te kamerlirisku, te simbolisku. Līdzīgs tēlainais risinājums ir gleznu sērijām “Krasti” un “Pasaules”.

Īpaši izteiksmīga ir sērija “Balts uz balta”. Uz baltas papīra lapas mākslinieks ar gleznainiem triepieniem iezīmē formu, kas skatītāja acu priekšā sāk pulsēt, radot sajūtu, ka no citesamības rodas dzīvība, dzimst jauna pasaule. Apbrīnojami smalkas un cildenas ir gleznas no sērijas “Dievnams”. Tās izstaro augstu enerģētiku un gaismu.

Mākslinieks strādā oriģinālā jauktā tehnikā. Klājot uz papīra plānu eļļas kārtu, akvareli, temperu, akrilu, viņš atveido sarežģītas gaismas nianses, padara redzamu kustīgu formu, liekot tai dzīvot, elpot, pulsēt, un rada kustības sajūtu, paša Visuma reālu izpausmi.

O.Petrova, profesore,  Valsts Krievu muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece