Lai glābtos no dvēseles mokām

Ir iznākusi Vilhelma Mihailovska fotogrāmata “Ielūgums uz nāvessodu...”

Mūsu senčiem pirms ziemas saulgriežiem bija vēl kāds būtisks notikums — bluķa vakars: pa sētsvidu un apkārt ēkām tika vilkts paprāvs baļķēns, kam vajadzēja savākt sevī visu ļauno. Pēc tam šis bluķis saimes lokā, mijoties dziesmām un jokiem, tika sadedzināts, tādējādi it kā atbrīvojoties no visa, kas varētu traucēt turpmāko dzīvi.

Kaut ko līdzīgu, savdabīgu šķīstīšanos nupat izdarījis fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis, laižot tautā savu, iespējams, dvēseliski vissmagāko grāmatu “Ielūgums uz nāvessodu...”.

Stāsta autors:

“1984. gada 26. maijā Rīgā pašu dzīvoklī tika nogalināti divi cilvēki. Slepkavību izdarīja Valerijs Dolgovs. Drīz vien vainīgais tika notverts un tiesāts.

Gandrīz pusotru gadu es biju saskarē ar cilvēku, kas gaidīja nāvi.

Tagad, pēc gadiem, mani nomoka jautājums: vai, strādājot pie filmas “Augstākā tiesa”, mums ar Hercu Franku bija tādas tiesības, vai mēs neaizgājām par tālu? Tiekoties ar notiesāto nāvinieka kamerā, pūloties glābt viņu un sevi no dvēseles mokām, mēs guvām aizvien jaunas ciešanas. Zinu, ka nāvessods tika izpildīts 1987. gada 28. oktobrī kaut kur Ļeņingradas apkaimē.

Jau krietnu laiku Latvijā nāvessods ir atcelts. Bet nevar padarīt par nebijušu to, kas reiz noticis.

Domājams, ka tagad, kad grāmata “Ielūgums uz nāvessodu...” izdota, man būs izdevies ne tikai izpildīt kādu bezgala grūtu pienākumu, bet arī novelt bēdas smagumu no sirds.”

Iepazīstinām ar dažiem fotoattēliem un rakstiskām liecībām no jauniznākušās grāmatas.

“LV” informācija

Rīga, 2260009, Iestāde OC-78/21, Iestādes priekšniekam

Notiesātajam Dolgovam Valerijam, Vladimira d.

Valerij!

No man atsūtītās Rīgas avīzes uzzināju, ka tiesas spriedums vēl nav izpildīts, tu gaidi atbildi no Maskavas. Un pēc ilgām pārdomām nolēmu tev uzrakstīt.

Es nezinu, par ko tādās reizēs raksta. Acīmredzot lūdz piedot par nodarīto sāpi, par nepiedotajām pārestībām, par kādu tīšu vai netīšu nelietību.

Mana vaina ir tikai tā, ka es tev devu dzīvību, ko nespēju saglabāt, jo tāda bija tava griba. Nepaguvu iemācīt tev dzīvot, jo jau uz tavas tapšanas sliekšņa mans dzīvesveids un domāšana tev bija nepieņemami.

Mūsu pēdējās tikšanās laikā, apjautis, ka es izmeklētāja klātbūtnē varu minēt tev nevēlamus faktus, tu gļēvi novērsi skatienu...

Diemžēl izdarītais ir neatgriezenisks.

Jebkurā gadījumā mums - man un tev - nekad vairs nav lemts satikties. Bet tava māsa līdz pat sava mūža pēdējai dienai saglabās atmiņā tavu traģēdiju.

Par sevi man nav ko stāstīt. Tomēr nemēģināšu noliegt, ka, lai gan dzīvoju, jau sen esmu pārvērtusies par dzīvu mironi. Mani vārda tiešajā nozīmē nogalēja sensāciju un lētas popularitātes meklētāji. Ar apbrīnojamu ziņkāri viņi rakņājas pa netīro veļu un katru reizi aizstāv tēvu.

Es mēģināju aizstāvēties. Bet tagad sapratu, ka pārstāju būt personība brīdī, kad tu paņēmi rokās parabellumu, kas vispirms izšāva uz mani.

Lūk, tik bezjēdzīgs ir manas dzīves rezumējums. Taču, neņemot to visu vērā, neraugoties uz visiem mēģinājumiem mani iztēlot par kaut kādu bezsirds monstru, esmu tā pati, kas agrāk, par ko, manuprāt, tev nav bijis šaubu.

Atceries manus vārdus, ko teicu tev mūsu tikšanās laikā: “Ne tev, ne man nav ļauts raudāt! Neviens nedrīkst redzēt mūsu asaras!” Tevi izdaudzināja ne jau kauja karā, un es kļuvu ievērojama ne jau tavas varonības dēļ. Nelaime arvien paliek nelaime, lai kāds tai dots vārds. Un nevienam nebūs nekādas daļas ne par mani, ne par cēloņiem, kas tevi noveda līdz bojāejai.

Paliec sveiks! Pacenties kaut tagad būt cilvēks.

Piedod, ka nespēju ne izrunāt, ne uzrakstīt vēl kādu siltāku vārdu.

87. gada 25. 06. Tava māte G. Dolgova

No Valerija Dolgova stāstījuma nāvinieka kamerā.

1987. gada jūlijs

Man šī nāvinieka kamera nav bezdibenis, jau sen vairs nav bezdibenis. Kamera ir panaceja pret visām nelaimēm! Šai kamerā viss būs labi, lai tikai šajā kamerā neviens neienāktu.

Cietums paliek cietums, taču ir kādas cilvēka attīstības, gara attīstības vai, gluži otrādi, tā pagrimuma likumības.

... Es te atrodos divarpus gadus. Katru dienu manī notiek pārbūve... Mana dzīve šajos nenormālajos, nedabiskajos apstākļos... kļuvusi dabiska. Protams, vairāk darbdienu, bet ir arī mazi svētki... Izdzirdēju labu dziesmu, kāds pateica laipnu vārdu.

Esmu pārkārtojies, un nenormālos apstākļos dzīvoju normālu dzīvi.

Bet dažkārt ir brīži, kad es vienkārši alkstu, lai man atnāktu pakaļ un nošautu. Pats es pašnāvību nekad neizdarīšu, tas ir izslēgts. Ne tāpēc, ka baidos, man vienkārši nav uz to tiesību. Es pārlieku daudz esmu parādā cilvēkiem. Man vēl daudz jāpaveic šo cilvēku labā, lai aizietu pats.

Bet ko jūs ar mani izdarījāt ar savu rokasspiedienu? Jūs mani tā sasaistījāt, jūs ne iedomāties nevarat, ko jūs izdarījāt...

Man paspieda roku, un es negribu būt šā rokasspiediena necienīgs. Lai jūs kaut kad teiktu: “Ak, kāds tas Dolgovs ir pagrimis cilvēks, kāds cūka pēc visa tā, kas bijis. Viņš taču dvēselē iespļāva.” Es taču dzīvot nespēšu (pauze). Es nevaru jūs nodot, saprotiet... (raud).

Kad mani saņēma ciet, jau naktī, pēc visām apskatēm un pratināšanām visi bija līdz nāvei noguruši, izmeklētāja sieviete man iedeva no mājām līdzpaņemtu sviestmaizi... Neizdarīja neko īpašu, vienkārši tāpat kā visiem iedeva sviestmaizi... Neviens neko nedarīja, vienkārši paspieda roku... bet cik nozīmīgi tas var būt cilvēkam... (gara pauze).

Un dzīve ir tik bagāta, ja ko tādu var pārdzīvot pusotrā minūtē... Ja pusotru minūti var tā nodzīvot, tad kā gan mēs dzīvē snaužam!

Vai cilvēks spējīgs pazaudēt sirdsapziņu, ja tā pie viņa ir atgriezusies nāvinieka kamerā? Nezinu. Taču jebkurā gadījumā vienmēr atcerēšos, ka jūs man paspiedāt roku. Es vienmēr darīšu visu, kas manos spēkos. Ja, protams, palikšu dzīvs...

No Valerija Dolgova stāstījuma nāvinieka kamerā.

Pēdējā tikšanās. 1987. gada augusts

Redzu sapni. Pa lauku skrien milzīgs aunu bars. Pēkšņi priekšā ir siena. Tā turpinās augšup — bezgalībā, bet sienā ir āķi, āķi, āķi... Bars skrien uz šo sienu, auni izdara varenu lēcienu un ar vēderiem skar kāšus. Masu agonija, dzīvnieku trīsas... un tas viss gluži bez skaņas. Pilnīgs klusums un dzīvnieku agonija. Šaušalīgs, baigs satricinājums. Neko līdzīgu es nekad neesmu izjutis... Pēc šā sapņa es noticēju, ka ir kāds Augstāks spēks. Kas ir augstāks par mums, augstāks par Visumu, tas griež mūsu Visumu... Garīgs spēks, kas ir augstāks par mūsu sapratni... Kaut kas ārpasaulīgs bija šajā sapnī...

... Pamodās sirdsapziņa... Sāku mocīties. Radās sajūta, kas ļauj man turēties. Esmu kļuvis gluži vienaldzīgs par savu likteni, pret to, kas mani gaida... Mani ir pārņēmušas baisas bailes par izdarīto... Ne tāpēc, ka mani nošaus... Ir radušās pavisam citas bailes. Bailes, no kurām nevar aizbēgt. Nekas neglābs — ne Augstākā tiesa, ne nošaušana. Ak Dievs, kādu spēku sev atņem cilvēks, kad zaudē sirdsapziņu! Es baidījos, ka nesapratīsit, nesapratīsit, nesapratīsit! Tāpēc, ka to nevienam nav iespējams saprast.

Tāda sajūta, ka esmu kaut kur ielīdis, tur vēl nedrīkst līst, jo mani vēl nav nošāvuši. It kā būtu līnija, kad nošauj, tu pārkāp šo līniju, bet es it kā ar kāju pārkāpu, bet pēc tam parāvu atpakaļ, nobijos, biju apstulbis. Ak Kungs, kur esmu iekūlies?! Ko ieraudzīju aiz šīs svītras, nav lemts izprast, es vēl esmu dzīvs, vai saprotat? Es arī jums par to negribēju stāstīt, jo jūs esat dzīvi cilvēki. Jūs dzīvi...