No sekretāra palīga līdz departamenta direktoram

Teodora Anševica diplomāta gaitas pārstaigājot

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs – “Latvijas Vēstnesim”

Pasaulē nācis Nīcā ierēdņa ģimenē 1900. gada 16. decembrī. Pabeidzis Saldus pilsētas skolu un Latvijas kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolu, viņš studēja Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības fakultātē. Prazdams bez tolaik vai katram otrajam latvietim zināmās krievu un vācu valodas arī diplomātijā tik nepieciešamo angļu mēli, jauneklis devās uz Ārlietu ministriju Valdemāra ielā 3 (tur pagaidām vēl atrodas Rīgas dome), lai kļūtu par neatkarīgās Latvijas valsts ierēdni. Lai sāktu strādāt savā pirmajā un vienīgajā darbavietā.

Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1925. gada 25. decembra pavēli Nr. 186 Teodoru Anševicu pieņēma darbā ministrijā uz brīva līguma pamata par sekretāra palīgu ar algu 120 latu mēnesī, skaitot no 1. decembra (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 60. lieta, 208. lp.). Darbs acīmredzot gāja no rokas, jo jau pēc mēneša ministrijas pārvaldnieks Hermanis Albats paaugstināja jaunekli, tā sakot, par īstu sekretāra palīgu Baltijas valstu nodaļā. Tam sekoja darbs preses nodaļā, bet ar administratīvi juridiskā direktora Roberta Liepiņa 1927. gada pavēli Nr. 21 T.Anševicu iecēla par trešo sekretāru administratīvā un protokola nodaļā (turpat, 208. lp.).

Astoņi gadi Londonā

Darbs Anglijas galvaspilsētā T.Anševicam sākās 1929. gada 15. oktobrī, kad ministrija viņu dienesta labā iecēla par sekretāru Latvijas ģenerālkonsulātā. Sakarā ar šīs pārstāvniecības iestādes likvidēšanu ārlietu ministrs Kārlis Zariņš ar 1932. gada pavēli Nr. 40 ieskaitīja T.Anševicu Latvijas sūtniecības štatā (turpat, 204. lp.). Sākumā T.Anševics strādāja Latvijas sūtņa Lielbritānijā (1924—1932) Fridriha Vesmaņa, bet kopš 1933. gada jūlija – eksministra sūtņa K.Zariņa vadībā.

T.Anševics, strādājot Anglijā, nodarbojās galvenokārt ar ekonomiskiem jautājumiem. 1933. gada pirmajos mēnešos viņš piedalījās latviešu un britu sarunās par jauna tirdzniecības līguma noslēgšanu (iepriekšējais līgums bija parakstīts 1923. gadā). Latvijas delegāciju vadīja Ārlietu ministrijas rietumu nodaļas vadītājs L.Ēķis, Anglijas – ārējās tirdzniecības ministrs V.Vills. Sarunas, kā jau parasti tādos gadījumos, nebija vieglas, taču tās tomēr beidzās ar pagaidu līguma parakstīšanu Londonā 1933. gada 6. jūlijā. Latvija apņēmās iepirkt Anglijā siļķes ne mazāk kā 10 tūkstošus tonnu gadā. Britu siļķēm tika piešķirtas arī 50% muitas atlaides. Pēc vienošanās parakstīšanas angļu kontrolē nonāca apmēram 75% no Latvijas siļķu tirgus. Tas nodrošināja Anglijai monopolstāvokli šajā preču grupā un ļāva krietni vien novājināt konkurentus. Tāpēc prese drīz vien 6. jūlija līgumu sāka dēvēt par “siļķu līgumu”.

Starpvalstu dialogs, kurā piedalījās arī T.Anševics, pēc šā dokumenta parakstīšanas turpinājās. Tas beidzās ar Latvijas un Anglijas tirdzniecības līguma akceptēšanu 1934. gada 17. jūlijā. Latvijas valdības vārdā vienošanos parakstīja K.Zariņš, Anglijas vārdā – ārlietu ministrs Dž.Saimons un ārējās tirdzniecības ministrs V.Rensimens. Jaunais līgums kopumā balstījās uz savstarpējiem vislielākās labvēlības principiem. LU asociētā profesora A.Zundas vērtējumā, “Latvijai noslēgtais tirdzniecības līgums ar Angliju bija izdevīgs. Ekonomiskās krīzes sagrautajā pasaules tirdzniecības sistēmā Latvija ar tā palīdzību bija nodrošinājusi savām precēm (pirmām kārtām bekonam, sviestam, šķiņķim, olām un putnu gaļai – R.T.) stabilu noieta tirgu (..) Parakstītais līgums arī norādīja uz zināmu Anglijas ekonomisko interesi par Baltijas reģionu. Savukārt politiski Lielbritānija centās ievērot distanci. Anglijas īpatsvars Latvijas ārējā tirdzniecībā, īpaši pēc līguma stāšanās spēkā, kādu laiku pieauga” (Zunda A. “Latvijas Lielbritānijas attiecības: 1930—1940”. – Rīga, 1998, 189. lpp.).

Padziļinoties sadarbībai ar Angliju saimnieciskajā laukā, Ministru prezidents un ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis 1935. gada 23. oktobrī uzdeva T.Anševicam pavadīt Kredītbankas direktora Andreja Bērziņa vadīto Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras delegāciju, kura viesojās Anglijā. Latviešu uzņēmēji un komersanti divu nedēļu laikā apmeklēja deviņus lielākos Albiona ekonomiskos centrus – Mančestru, Glāzgovu, Ņūkāslu, Šefīldu un citus (turpat, 204.lpp.).

T.Anševics 1937. gada pavasarī saņēma pavisam cita rakstura jaunā ārlietu ministra Vilhelma Muntera pavēli – 19. maijā pavadīt uz Sauthemptonu Latvijas armijas komandieri Krišjāni Berķi (turpat, 204.lpp.). Ģenerālis ietilpa V.Muntera vadītajā Latvijas delegācijā, kura bija ieradusies uz jaunā Lielbritānijas karaļa Džordža VI kronēšanas svinībām. K.Berķi pavadīja viņa kundze, somiete pēc tautības, un adjutants kapteinis Roberts Osis.

Iespējams, ka, pēc V.Muntera domām, T.Anševics bija pārāk ilgi aizsēdējies Londonā, tāpēc ministrs 1937. gada 16. novembrī izdeva pavēli Nr. 110 pārcelt viņu darbā uz ministriju par otro sekretāru administratīvajā un protokola nodaļā. 1939. gada 3. martā T.Anševicu paaugstināja par saimniecības un finansu nodaļas vadītāju, bet Ministru kabinets 1939. gada 26. oktobrī pieņēma lēmumu iecelt viņu par administratīvā departamenta direktoru (turpat, 205.lpp.). Ar saviem 33 darbiniekiem (politiskajā departamentā strādāja 29 ierēdņi, līgumu departamentā – 9) tā bija lielākā Ārlietu ministrijas struktūrvienība. Karjeras diplomātam Teodoram Anševicam tā savukārt bija visnotaļ pelnītā augstākā virsotne Latvijas ārpolitiskajā dienestā, turklāt neatlaidīgā darba rezultātā sasniedzot to nepilna pusotra desmita gadu laikā.

Ārkārtējās pilnvaras

T.Anševics bija viens no atbildīgajiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kas parakstīja un, iespējams, arī piedalījās Latvijas valdības 1940. gada 17. maija ārkārtējo pilnvaru izstrādāšanā. Vispirms daži vārdi par šā dokumenta priekšvēsturi. Otrais pasaules karš 1940. gada pavasarī ritēja jau pilnā sparā. Lai gan Latvija bija deklarējusi savu neitralitāti šajā tautu slaktiņā, neviens nevarēja garantēt, ka arī Baltijas valstis nevarētu tikt ierautas karā un no vienas vai otras kaimiņu dižvaras okupētas, īpaši ievērojot, ka padomju karaspēks tajās jau atradās.

V.Munters jau 1939. gada septembrī bija ierosinājis piešķirt dažiem sūtņiem ārzemēs ārkārtējas pilnvaras, ja Latvija pārejoši nokļūtu citas valsts varā. K.Ulmanis, kas maz rēķinājās ar savu padoto domām, dažreiz pat arī ar ārlietu ministra ieskatiem, viņam vien saprotamu iemeslu dēļ tomēr vilcinājās ar šā jautājuma izkārtošanu. V.Munters tikai 1940. gada februāra sākumā uzaicināja steidzīgi ierasties Rīgā K.Zariņu un Latvijas sūtni Berlīnē Dr. Edgaru Krieviņu, lai, kā saka, no pirmavotiem iegūtu objektīvu informāciju par abu karojošo lielvalstu pozīcijām. K.Zariņu, kam bija nolemts uzticēt pirmās personas lomu šajā jautājumā, pieņēma arī K.Ulmanis.

V.Munters pilnvaru sakarā raksta: “Kādēļ pēc mana priekšlikuma izvēlējās Londonu? Te spēlēja lomu gan politiski, gan personālas dabas apsvērumi. Anglija toreiz bija Vācijas pretinieku vadošais spēks, draudzīga lielvalsts, ar ko mums bija ārkārtīgi svarīgi saimnieciskie sakari, un tās politiskā līnija mums aizvien iedvesa uzticību. Bez tam sūtnim Zariņam bija labs stāvoklis Londonā, un mani personīgi ar viņu saistīja ilggadīgas draudzīgas attiecības no tiem laikiem, kad viņš organizēja Latvijas valsts prezidenta un Zviedrijas karaļa savstarpējos apciemojumus.” (1927. gadā – R.T.) Ministru prezidentam, kara ministram ģenerālim Jānim Balodim un tieslietu ministram Hermanim Apsītim esot bijuši iebildumi pret Zariņu, bet viņi tomēr pievienojušies ārlietu ministra argumentiem. (Munters V. “Pārdomas”. – Rīga, 1963, 41. lpp.)

Ministru kabinets apstiprināja ārkārtējās pilnvaras 1940. gada 17. maija sēdē. Valdība nolēma piešķirt K.Zariņam ārkārtējas pilnvaras aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Padomju Savienību:

— izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas misijām, izņemot misijas minētajās zemēs;

— rīkoties ar valsts līdzekļiem un kustamo un nekustamo mantu, kas ir attiecīgo misiju rīcībā;

— uz laiku atcelt no amata sūtņus, kā arī atcelt no amata vai pārvietot pārējos misiju darbiniekus;

— likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV;

— iecelt sapulču un konferenču delegātus un ārkārtējos apstākļos nodot šo pilnvaru Latvijas sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim.

Pilnvaras stātos spēkā arī tad, ja kara apstākļu dēļ Latvijas valdībai nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar savām diplomātiskajām un konsulārajām misijām Rietumeiropā, bet pilnvaru spēkā stāšanās laiku noteiktu ārlietu ministrs, dodot attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ nebūtu iespējams nodot rīkojumu, tam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras stātos spēkā automātiski.

Valsts kanceleja 18. maijā izgatavoja pilnvaru norakstu, kuru apstiprināja administratīvā departamenta direktors T.Anševics, un to nosūtīja V.Munteram. Kļūdās profesors Edgars Dunsdorfs, apgalvodams, ka “Munters pilnvaras Zariņam nekad nenosūtīja” (“Arhīvs”, 27. sēj. – Melburna, 1987, 42. lpp.). Sūtnis patiesībā šo ļoti svarīgo dokumentu saņēma 1. jūnijā. Šā sūtījuma dabūšanu viņš apstiprināja ar telegrammu Latvijas Ārlietu ministrijai: “Pilnvaru saņēmu. Dievs, svētī Latviju!”

Izcilākais trimdas latviešu vēsturnieks E.Dunsdorfs (1904), kas šogad aizgāja viņsaulē, savās atcerēs raksta, ka pirms 1940. gada 14. jūnija deportācijas nejauši saticis uz ielas “savu jaunības draugu, skolas un studiju biedru Anševicu. Viņš bija tērpies ādas žaketē. Uz jautājumu, kādēļ šis tērps, Anševics atbildēja, ka viņš pratināts čekā un nojauš, ka būs jādodas garākā ceļojumā. Čeka viņu apvaino, ka viņš bez ārlietu ministra Muntera atļaujas ir nosūtījis ārkārtējās pilnvaras Kārlim Zariņam. Pēc šīs sarunas nekas vairāk par Teodoru Anševicu nav zināms. Viņš bija pazudis, jādomā, deportēts” (turpat, 42. lpp.).

Teodors Anševics patiešām tika izsūtīts, kur viņš cietumā Tatārijā 1942. gada 23. janvārī šķīrās no dzīves. Tāpat kā daudzi citi latviešu diplomāti vai vienkārši ārpolitiskā dienesta darbinieki.