Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē

Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Akadēmiskā lekcija Latvijas Zinātņu akadēmijas rudens pilnsapulcē 2002. gada 28. novembrī

Daudz ir runāts par zinātnes problēmām, zinātnes transformāciju, zinātnes vietu Latvijā pēdējos 10–12 gados. Bet kā tas bijis vēsturē?

Jau pagājušā gadsimta 70. gados esmu sācis pētīt zinātnes attīstību Latvijā kā vienotu vēsturisku procesu, aptverot dažādas nozares (arī humanitārās zinātnes), dažādas augstskolas un zinātņu institūcijas, arī Latvijas cilmes zinātnieku darbību ārpus dzimtenes, izvērtējot vietējo zinātni gan no pasaules zinātņu vēstures viedokļa, gan saskarē ar kaimiņvalstīm, gan arī kā Latvijas kultūrvēstures būtisku sastāvdaļu. Ir pētīta zinātnes attīstības vispārējā gaita Latvijā un Rīgā, vērtēts, kurās jomās un kuros laikmetos vietējie zinātnieki vairāk ir ietekmējuši starptautisko, Eiropas zinātni.

Šīm tēmām veltīts daudz pūliņu (Ministru kabineta 2001. gadā prēmētajā darbu ciklā vien iekļautas 12 grāmatas un 100 zinātniski raksti Latvijas un citvalstu izdevumos, kas visi nākuši klajā pēc 1991. gada). Ceru jau daļēji publicēto materiālu sakopot plašākā grāmatā. Esmu arī aicināts piedalīties starptautiskā projektā “History of scientific community in Europe”, veidojot attiecīgu nodaļu par zinātnieku sabiedrības, zinātnieku kopības veidošanos Baltijā, resp., Latvijā. Taču šoreiz mazāk gribu runāt par izdibināto, dot nogludinātu ainu, bet gan vairāk akcentēt jautājumus, šaubas, kas rodas, aptverošu darbu veidojot. Tāpat sniegt savus apsvērumus par zinātnes un zinātnieku lomu, zinātnes īpatsvaru Latvijas politiskajā un saimnieciskajā vēsturē, zinātnieku vietu un prestižu attiecīgā laikmeta sabiedrībā. Arī par zinātnieku kopību visas sabiedrības ietvaros — kad tāda veidojusies, vai tāda vispār ir veidojusies, vai tai bijusi kāda loma vietējā vēsturē.

Personiski man saistošāk ir bijis vērtēt individuālus zinātniekus, katra mūža gājumu, jaunrades psiholoģiju, pētniecisko devumu. Taču vajadzīgs arī vienojošs kopskats uz zinātni Latvijā laikmetu gaitā, tā sakot, no putna lidojuma. Bet — vai uzrakstīt par šādu tēmu visaptverošu grāmatu ir viena cilvēka spēkos, vai šāds darbs vispār ir vajadzīgs, vai kāds Latvijā to izlasīs, un cik pati tēmas nostādne ir viennozīmīga un korekta?

Tātad zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē. Varam vaicāt, kas ir zinātne, kas ir zinātnieks.

Angloamerikāņi tradicionāli šķir eksaktās un dabaszinātnes no humanitārajām — pat tīri semantiski. Ir science, un ir humanitārās un sociālās zinātnes, humanities(and social sciences), kā divas dažādas jomas, pat divas šķirtas pasaules. Vācijā, Ziemeļeiropā, tāpat Viduseiropā un Austrumeiropā, pa daļai arī romāņu zemēs turpretī ir kopējs apzīmējums “Wissenschaft” (arī “Geisteswissenschaft”), zinātne, nauka, vettenskap, science, uzsverot divu kultūru kopību. Tā tas tradicionāli tiek uztverts arī Latvijā. Tātad vienotajā zinātņu vēsturē jābūt abām šīm strāvām, tas ir skaidrs. Bet vai J.G. Herderu, apgaismotājus (piemēram, G. Merķeli), jaunlatviešu ideologus, jaunstrāvniekus, visu ideju vēsturi arī daļēji var pieskaitīt pie zinātnes jomas, vai runāt par inteliģences vēsturi vispār, specifiski izceļot zinātnisko inteliģenci, vai jāuzliek lielāks pašierobežojums? Vēl vairāk — mūsdienās zinātni aizstāj jēdziens R&D, kas drīzāk ir ekonomikas, jauno tehnoloģiju, izgudrojumu kategorija, nevis tīrās zinātnes, pētniecības kategorija. Savukārt, uz senatni raugoties, ir jāvaicā, ciktāl seno cilšu empīriskās zināšanas un mākas, maģija, burtnieki, zintnieki, raganas un burvji, laika (Wetter) pareģošana un laika (Zeit) primitīva mērīšana iekļaujama zinātnes kategorijā, jāvaicā, ciktāl folkloras dati un līdzīgas liecības ir eksakti datējamas. Par to izraisījās diskusija Pasaules zinātņu kongresā Budapeštā 1999. gadā.

Tiktāl par zinātni, science, Wissenschaft, R&D, precīzām zināšanām un vispārējām idejām. Bet varam arī vaicāt – kas ir Latvija, kopš kura laika ir vēsturiski korekti lietot šo jēdzienu un šo terminu teritoriāli administratīvā vai vismaz etniskā nozīmē — vai kopš 13.gs. (rakstītie pirmavoti), vai kopš 16.gs. (latviešu nācijas konsolidēšanās), vai kopš 19.gs. (latviešu nacionālās atmodas), vai tikai kopš 20.gs. (Latvijas valstiskuma izveidošanās)? Abstrahējoties no pārējā, mūs interesējošā aspektā būtisks ir jautājums, vai Tartu (Tērbatas) universitāte ir iekļaujama arī Latvijas zinātņu vēsturē, īpaši par 1802. gadā atjaunoto Tērbatas universitāti (kuras atjaunošanas divsimtgadi atzīmējam šonedēļ), jo — neaizmirsīsim – 19.gs. Tartu (Tērbata) piederēja Vidzemes (Livlandes) guberņai, tāpat kā Rīga, Cēsis, Valmiera. Var sacīt, ka vismaz līdz 19.gs. vidum Tartu bija Vidzemes intelektuālā citadele, bet Rīga – tās administratīvā un saimnieciskā galvaspilsēta. Tērbatā lielā mērā veidojās latviešu pirmā tautiskā atmoda, vēlāk arī jaunstrāvnieku ideoloģija (Pīpkalonija, “Pūrs”).

Turklāt pirmās latviešu zinātnieku paaudzes lielā mērā strādāja ne tikai ārpus dzimtenes Latvijas, bet arī ārpus Baltijas vispār — Pēterburgā (tur iznāca ne tikai “Pēterburgas Avīzes”, bet arī darbojās pirmie veterinārmikrobiologi E. Zemmers un Kr. Helmanis, citi zinātnieki), Maskavā, Rietumeiropā. Šī trimdas zinātnes tradīcija pavada Latviju arī 20.gs. otrajā pusē un vēl šodien, un tāda noteikti būs nākotnē. Laikmetu gaitā Latvijas zinātnieki savu pētniecību ir veikuši gan Rīgā un Jelgavā, gan Pēterburgā un ārzemēs, pēc 1944. gada — Latvijā un trimdā, šobrīd gan Latvijā, gan visos kontinentos. Latvijas zinātne pašreiz pārvietojas uz Eiropas zinātnes telpu, bet ne tikai. Daudzi Latvijas zinātnieki strādā ASV un Japānā, Krievijā un Izraēlā, Austrālijā un citur pasaulē, zinātne arvien vairāk globalizējas.

Un vēl viens moments — Latvijas (nosacīti Latvijas) zinātnieku sabiedrība vismaz kopš 19.gs. beigām bija multikulturāla, daudznacionāla: vecajās zinātniskajās biedrībās un Rīgas Politehnikumā dominēja vācieši (Baltijas vācieši). Latvieši, toreiz gan vēl amatierzinātnieki, bija patvērušies Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā. Vēlāk — Latvijas Universitātē — pārsvarā bija latvieši, savukārt vācu, krievu, ebreju kolēģi līdz 1939.—1940. gadam vairāk koncentrējās savās nacionālajās profesionālajās biedrībās, Herdera institūtā, Krievu akadēmiskajos kursos. Tiesa, zinātnē valdīja pietiekama iecietība un etniskie ietvari zinātnieku sabiedrībā nekad nebija gluži krasi iezīmēti, taču dažbrīd bija vērojama arī konfrontācija.

Būtiski ir arī tas, ko saucam par zinātnieku: vai mācītus, akadēmiski izglītotus cilvēkus, kas ģenerē jaunas zināšanas, jaunas idejas, jaunas atziņas, veic atklājumus, vai arī cilvēkus, kas spēj uztvert, izprast, modificēt, ieviest vietējās sabiedrības apziņā vai vietējās ražošanas apritē jaunas, cituviet (galvenokārt Rietumeiropā, Vācijā, daļēji arī Krievijas zinātnes centros) ģenerētas zinātniskas atziņas. Tātad — donors vai recepients, atziņu ģenerēšana vai atziņu recepcija?

Dažādos laikmetos akcenti ir dažādi, taču zinātnei pietiekami nozīmīgas ir abas puses, arī atziņu recepcija. Vietējai sabiedrībai, mazai valstij atziņu recepcija parasti pat ir nozīmīgāka nekā jaunu atziņu ģenerēšana. Darbu, kas ievada jaunu paradigmu nozarē, ir pavisam maz, un vietējā vidē, pašu pilsētā tie parasti paliek mazāk saklausīti nekā lielajā zinātnes pasaulē. Lūk, uz šādiem jautājumiem ir jāatbild.

Ne mazāk nozīmīga ir arī vietējās zinātnes hronoloģiska periodizācija.

Ja par zinātnes sākumu Latvijā (vai Livonijā) pieņemam renesanses, reformācijas laikmetu, kad zināšanas izgāja ārā no baznīcas, bīskapu, klosteru aprūpes (kaut arī Livonijā jau agrāk bijuši atsevišķi augsti mācīti vīri, piemēram, Rīgas arhibīskapu vidū), tad zinātnes attīstības procesu Latvijā līdz 1990. gadam varam shematiski sadalīt trijos posmos, kuram piekļaujas ceturtais, mūsdienu posms:

1) individuāli privātzinātnieki un zinātniskās biedrības no 16.gs. līdz 1862. gadam;

2) pētniecība augstākajās mācību iestādēs no 1862. līdz 1946. (1950.) gadam;

3) pētniecība Zinātņu akadēmijā (arī augstskolās un nozaru institūtos), 1946.(1950.) – 1994. gads zinātnes profesionalizācija;

4) pētniecība universitātēs, augstskolās un pētnieciskajos institūtos pēc 1992.—1994. gada.

Pirmais posms ir ļoti ilgstošs — no renesanses līdz pirmās augstskolas – Politehnikuma — dibināšanai Rīgā 1862. gadā. Tam raksturīga zinātnieku vienpatņu, lielākoties amatierzinātnieku, darbība. Tādi bija Latvijas pilsētās (Rīgā, Jelgavā, Liepājā) dzīvojošie ģimnāziju un liceju skolotāji, ierēdņi, ārsti, aptiekāri, bibliotekāri, mācītāji, muižnieki. Šie cilvēki strādāja pašu priekam, viņus neviens nesubsidēja. Tiesa, paši viņi bija pietiekami turīgi, taču viņu zinātniskie vaļasprieki reti guva atsaucību vietējā sabiedrībā. Parasti uzskata, ka zinātne attīstās augstskolās. 16. — 19.gs. Latvijas teritorijā darbojās augstākā tipa skolas — ģimnāzijas vai liceji, kuras uzlūkojamas par universitātes priekšpakāpi. Akadēmiskās dzīves un zinātniskās pētniecības elementi 16.—18.gs. iezīmējās gan Jelgavas Pētera akadēmijas darbībā (no 1775. gada līdz aptuveni 1825. gadam), gan vēl agrāk — Rīgas Domskolas (1528 — 1802), Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas (1631 — 1710) un Rīgas liceja ( 1675 — 1802) darbā. Viens no trim pirmajiem vīriem Rīgā (un Latvijā), kam bija profesora nosaukums, bija 1631. gadā zviedru dibinātās akadēmiskās ģimnāzijas profesors un inspektors Hermanis Samsons, kuru vairāk atceramies no filmas “Trīs velna kalpi” un kurš, atklāti runājot, zinātnē atstājis ārkārtīgi nepievilcīgas pēdas kā demonoloģijas speciālists, raganu prāvu idejiskais pamatotājs, bet vietējā vēsturē iegājis kā Vidzemes evaņģēliskās baznīcas superintendants un luteriskās baznīcas veidotājs Vidzemē, fanātisks cīnītājs pret katolicismu. Latvijas zinātņu un augstskolu vēsturē nozīmīga bija katoliskās un luteriskās konfesijas konfrontācija, kuras dēļ Rīgā 1583. gadā netika dibināta jezuītu iecerētā pāvesta Gregora XIII un Polijas karaļa Stefana Batorija atbalstu guvusī katoļu universitāte (ja tāda būtu dibināta, tad Rīga būtu guvusi universitāti tūdaļ pēc Viļņas, agrāk nekā Tērbatā). Bet Rīga neguva protestantisku universitāti arī zviedru laikos (šo ierosinājumu noraidīja 1601., 1687., 1693., 1701.gadā), un iemesli tam ir dziļāki. Šādai attieksmei pamats bija pilsētas nostāja prioritāri veicināt tirdzniecību un amatniecību, nevis atbalstīt universitātes izglītību un studentus (šajā ziņā Rīga atsaucās uz Hamburgas, Lībekas, Dancigas un citu Hanzas brīvpilsētu pieredzi un prioritātēm). Par reģiona intelektuāliem centriem izvērsās Jelgava (pie hercoga galma) un Tartu, bet ne Rīga. Tiesa, ģimnāzijās un licejos daļēji tomēr izvērsās pētniecība (var minēt daudzus profesorus vai skolotājus, to skaitā populārākie ir J.G. Herders un J.K. Broce, bet minami arī J.P. Mellers astronomijā, H. Vitte 17.gs. zinātnieku biogrāfiskā leksikona sastādīšanā un vēl agrāk – Samsona kolēģis ģimnāzijā fizikas profesors J. Hēfelns, kuram piedēvē halo parādības aprakstu 1635. gadā). Taču līdz 19.gs. sākumam Eiropā dabas pētniecība ārpus universitātēm, sholastiskajām universitātēm (kur dominēja teoloģija, jurisprudence), zinātņu biedrībās un pirmajās zinātņu akadēmijās vispār bija daudz produktīvāka nekā universitātēs. Galvenos atklājumus veica brīvzinātnieki, cilvēki ārpus universitātēm un ģimnāzijām, un tikai Vilhelms Humbolts Vācijā 19.gs. sākumā deva savu saukli “Lehre und Forschung”, lai reformētu augstskolas, universitātes un vienotu tās ar zinātni.

Arī Rīgā 17. — 18.gs. atklājumus veica ne tik daudz ģimnāziju profesori, cik brīvzinātnieki. Tāds bija, piemēram, Bohēmijas brāļu sludinātājs Georgs Holiks, kurš Rīgā kādu laiku pat strādāja par žurku ķērāju (deratizatoru) un te izgudroja (vai aprakstīja) augļu koku potēšanas un augu selekcionēšanas paņēmienus, aprakstot tos grāmatā, kas pieredzēja pat deviņus izdevumus. Pētījumus Rīgā 18.gs. beigās veica mājskolotājs un Vidzemes vispārderīgās ekonomiskās biedrības sekretārs G.F. Parrots (Parro) un viņa draugs Rīgas aptiekārs, vēlāk ārsts D.H. Grindelis. G.J. Parrots Rīgā aprakstīja pirmo medicīniskā termometra prototipu, atklāja osmotisko parādību būtisko lomu dzīva organisma regulācijā, konstruēja oriģinālu elektriskās strāvas avotu, veica gaisa analīzes slēgtās telpās. Grindelis, latviešu mastu brāķera un koktirgotāja, hernhūtieša dēls, savukārt aprakstīja kalcija liesmas reakciju, atklāja pretdrudža līdzekli, analizēja Ķemeru avotu ūdeņus, izdeva Rīgā pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu Krievijas impērijā, dibināja Rīgas farmaceitu biedrību. Vispār zinātniskās biedrības, kas darbojās saistībā ar Tērbatas universitāti, citām ārzemju augstskolām, vēlāk arī ar Rīgas Politehnikumu, bija Rīgas un Jelgavas tradīcija 19.gadsimtā.

Brīvzinātnieku darbs bija samērā efektīvs, Rīgas rosīgo sakaru dēļ ar Vāciju un Krieviju viņu rezultāti kļuva zināmi arī kolēģiem ārzemēs. Ja salīdzinām Pogendorfa zinātnieku biogrāfiskās vārdnīcas (1863) personu šķirkļus ar mūsdienu enciklopēdijām, tad Rīgā un Latvijā strādājošo zinātnieku atpazīstamība pasaules zinātnē 17. un 18.gs. nebūt nebija mazāka, ja ne pat lielāka nekā mūsdienās Latvijā strādājošo zinātnieku pieminējums pašreizējās zinātnieku enciklopēdijās (piem., Marquis Who’s Who u.tml.). Var droši apgalvot, ka jau 17. – 18.gs. Rīga un Latvija ietilpa Eiropas, vismaz Ziemeļeiropas, zinātniskajā telpā.

Jau 17.gs., bet īpaši 18. un 19.gs. pirmajā pusē Rīgā un Jelgavā izveidojās īpaša literātu kārta (Literatenstand); ar šo terminu apzīmēja nebūt ne rakstniekus un žurnālistus vien, bet visus augstskolu beigušos – tātad arī skolotājus, juristus, ierēdņus, mācītājus, ārstus. Šo cilvēku kategoriju pētījis vēsturnieks V. Lencs, bet savulaik tie sīki dokumentēti K.F. Gādebuša un Rekes–Napjerska biogrāfiskajās vārdnīcās. Literātu kārta bija Baltijai un vācbaltiešiem īpatnēja parādība, kas pastāvēja līdz Aleksandra II laikiem, tajā rodami vietējās zinātniskās sabiedrības iedīgļi. Īpaši raksturīga literātu kārta bija Jelgavai Academia Petrina hercoga Pētera Bīrona laikā un arī Rīgai 18. un 19.gs. mijā. Šie, zinātnieki bija atbrīvoti no personiskajiem nodokļiem un miesas sodiem.

Zinātnes un zinātnieku slāņa izveidošanos Rīgā un Jelgavā rosināja Eiropas apgaismības idejas. Veidojās jaunas pieejas filozofijā, vēstures zinātnē, literatūrā, ētikā, estētikā, pedagoģijā. Apgaismība saistījās arī ar eksakto un dabaszinātņu attīstību Eiropā, ar jaunām atziņām dabas izpratnē. Pirmoreiz interese par zinātni raisījās plašākā sabiedrībā.

Citēšu Rīgas Domskolas rektoru K. Snellu, Grindeļa skolotāju Domskolā fizikas, ģeogrāfijas, heraldikas disciplīnās. Manuprāt, viņš pirmais Rīgā (1781) ir mēģinājis definēt zinātnes sūtību valstī, un, proti, par godu Katrīnas II kronēšanas svētkiem sacītajā runā: “Mūsu zeme spēj uzrādīt maz patiešām lielu zinātnieku. Es gan iedrošinos uzskatīt to arī par Vidzemes priekšrocību. Zinātnieki vispār pieder <…> valstī pie patērētājiem, kuri nekādā veidā nepalīdz vairot valsts turību, bet piedalās vienīgi tās baudīšanā. Šīs baudas cienīgi viņi kļūst vienīgi tad, ja savas spējas izlieto, lai palīdzētu tieši veicināt valsts labklājību. Lielie zinātnieki turpretī dzīvo vairāk sev un savām tēmām nekā savam amatam <…>. Tirdzniecība mūs saista ar visu pasauli un ļauj mums iegūt visdažādākā veida jaunākos zinātnes un mākslas darinājumus. Tādēļ mēs nedzīvojam [tumsībā] in obscuri, kaut arī atrodamies mazliet atstatus no mākslas un zinātnes galvenajām rezidencēm.”

Savukārt H. J. Jannaus, G. Merķeļa idejiskais priekštecis, uzbūra (1781) kritisku ainu: “Mums nav labu skolu, un akadēmiju nav vispār: mums neesot vajadzīgas ne bibliotēkas, ne mēs pazīstam mācītas biedrības, tātad vai mums Vidzemē ir zinātne? Jā, ar cieņu es godāju visus tos, kas ar zināšanām, pētīšanu un izmēģinājumu garu darītu godu ne tikai Vidzemei, bet jebkurai zemei. Bet viņi ir apslēpti kā kontrabandas prece <…> viņu ir par maz.”

“Matemātikai pie mums ir vērtība tikai tiktāl, ciktāl tā ir derīga, lai uzmērītu laukus, sadalītu zemniekus un izšķirtu robežas. No šīs ļoti derīgās zinātnes mēs pazīstam tikai amatnieciski nepieciešamo – praktisko mērniecības mākslu. <…> Bet cik noderīga, cik skaista šī zinātne būtu mūsu dzirnavu un tiltu celtniecībai! Cik daudz vairāk mēs varētu veikt mūsu muižās, ja mēs kārtīgi pārzinātu mehāniku, hidrauliku un hidrostatiku! Un cik patīkama nodarbošanās vientulībā būtu, ja visa pielietojamā matemātika kļūtu mūsu iemīļota zinātne!” Jannaus apcer, cik nozīmīgi guvumi būtu no zinātniski pamatotas tautsaimniecības. Taču Vidzemē zinātnieki netiekot cildināti. Tāpat kā Holandē necienot nevienu, kas nav tirgotājs, arī Vidzemē nevienu zinātnieku nenovērtē.

H.J. Jannaus viens no pirmajiem izvirzījis populāro tēzi, ka Vidzemē un Igaunijā nav ne zelta, ne sudraba, toties ir darbs, kas vērtīgāks par visiem dārgmetāliem. Dabas bagātību iztrūkums Vidzemē esot pat priekšrocība. Ražošana, pateicoties dzimtcilvēka darbam, te esot lēta, arī tirdzniecība labi attīstīta, un Rīga – viena no lielākajām tirdzniecības pilsētām visā Krievijas impērijā. Jannaus ieteic pēc Hamburgas parauga arī Vidzemē ierīkot tirdzniecības akadēmiju.

Tajā pašā laikā (1782) netālajā Jelgavā Pētera akadēmijas tiesību profesors un pirmais rektors (resp., prorektors) J.M.G. Bēzeke pauž savas idejas par zinātnes organizāciju vispār. Pasaule gan esot saskaldīta valstīs, taču pastāvot vienota starptautiska zinātnieku kopība – republika, kurā valdot īpaši likumi: “Zinātnieku republika nav vienas tautas izauklēta, bet plešas pāri nāciju robežām, iet uz ziemeļiem pāri Baltijas jūrai, uz rietumiem pāri Ziemeļu jūrai, uz dienvidiem līdz pat Pirenejiem, pāri Alpiem un austrumos pāri Donavai. Tā ietver krievus, zviedrus, dāņus, angļus, holandiešus, frančus, itāliešus, ungārus, šveiciešus, poļus. Lai aprēķinātu tās cilvēku skaitu, vajadzētu savākt visu Eiropas valstu zinātnieku dzimšanas reģistru, lai apskatītu tās satversmi, būtu visu Eiropas zemju statistika jāapspriež, lai izdibinātu tās vēsturi, t.i., izcelšanos, attīstību, revolūciju, sairšanu, reformāciju, būtu jāizstrādā atsevišķu zemju zinātniskā vēsturē kopsakarā ar šo valstu vēsturi.”

Bēzeke sludina, ka šai zinātnieku kopībai nepieciešama republikāniska satversme, vispārēja domas un rakstu brīvība, savi likumi un pilsoņu cenzs, kuru noteiktu tikai zinātniskie nopelni. Augstākā zinātnieku kategorija esot senatori – atsevišķu zinātņu izveidotāji un jaunu atziņu nesēji (to skaitā Bēzeke min Kepleru, Paracelzu, Gēriki, Hevēliju, Heigensu, Leibnicu, Tomaziju, Halleru, Volfu, Lesingu u.c.), tiem sekojot citi zinātnieki, kas publicē savus darbus, un tad rakstnieki (dzejnieki, dramaturgi u.c.). Tikai tālāk Bēzeke min valdniekus – protektorus un mecenātus, kas, “ierīkodami skolas, ģimnāzijas, universitātes un citas mācību iestādes, ar savu piemēru un devību palīdz izplatīt zinības”, pēc tam diletantus (“lasītāju publiku”) un beidzot visu pārējo cilvēku sabiedrību. Zinātnieku kopības īpatnība esot tā, ka te sadzīvojot dzīvie ar mirušajiem, veidojot zinātnes ēku. Ja tik principiālas domas par zinātni nāca no Eiropas tālīnās nomales – Jelgavas, tad jāsecina, ka Jelgava toreiz tik provinciāla nebūt nebija.

Sūkstīšanās par Rīgas tirdzniecības pilsētas mentalitāti izskan gan S. Minstera kosmogrāfijā (1544), gan Parrota publikācijā (1801) – zinātnieki te nav cieņā. Salīdzinot pat ar Tērbatu vai Jelgavu, līdz 19.gs. Rīgai vairāk raksturīgs bija kultūras mecenātisms, bibliotēku, muzeju, grāmatspiestuvju veidošana, zinātniski praktisku un zinātnisku biedrību dibināšana, nevis atbalsts abstraktiem pētījumiem un augstskolas dibināšanai.

Turpmāk — vēl