Kopš Liepu lapu laipa mesta

Vaida Villeruša pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas

Bērnudārza “Liepziediņi” jubilejas koncertā 2002.gada oktobrī

Ar liepiņu, ko Čiekurkalna bērni Rīgas astoņsimtgades priekšvakarā iestādīja bērnudārza pagalmā, te sākušies jaunie laiki

Liepiņa nav parasta. Tā aug blakus savu mūžu nodzīvojušas simtgadnieces celmam. Un, pētot vecās, pirms dažiem gadiem nolūzušās dižliepas pagātni, ticis secināts, ka tā būs bijusi senās hronikās minētā svētliepa. Ar šiem atklājumiem pie Čiekurkalna ļaudīm nāca kultūrvēsturniece Vaida Villeruša. Ar viņas svētību Rīgas 135. pirmsskolas izglītības iestāde tika arī pie sava vārda: kopš 2001. gada 16. maija, kad visa bērnudārza saime kopā ar bērnu vecākiem un daudziem Čiekurkalna iedzīvotājiem piedalījās jaunās liepiņas stādīšanas svētkos, to sauc par Liepziediņiem. Latvieši izsenis devuši vārdu katram pauguram un vissīkākajai urgai. Un jau profesors Jānis Endzelīns aicināja turēt godā vietvārdus kā vienu no mūsu valodas bagātībām.

Nesen bērnudārzs aicināja uz 40 gadu jubileju, un šie svētki gaiši rādīja, ka Liepziediņu vārds un gars te krietni iedzīvojies un jaunajai liepiņai ir visas izredzes izaugt par īstu svētliepu. Tiek veidota arī bērnudārza hronika, un kā rakstiskas liecības tajā savu vietu atradušas arī Vaidas Villerušas publikācijas “Latvijas Vēstnesī”.

Svētku reizē, kad Liepziediņu vadītāja Vilma Grava kā pati Bišu māte kopā ar audzinātājām un lielo bērnu pulku kā mazām un lielākām bitītēm izdziedāja un izdejoja dziesmu dziesmas, tika iets rotaļās un minētas mīklas, Vaida Villeruša atgādināja daudzos nostāstus no tiem senajiem laikiem, kad ezeri lidinājās kā mākoņi pa gaisu un, vārdā nosaukti, laidās lejup. Jāuzmin tikai īstais vārds. Šoreiz tas būs izdevies, jo jaunā liepiņa, bērnu un pieaugušo rūpīgi kopta un lolota, te liekas atradusi savu īsto vietu. Jubileja gan tiekot skaitīta visai pieticīgi — tikai kopš 1962. gada, kad te uzcēla jauno māju. Pētniecei par to savas domas: “Es teiktu, ka te ir krietni senākas tradīcijas. Varētu sacīt — ir savi senie, vidus un jaunie laiki. Pirmie sākās, kad 1936. gadā Rīgas pilsēta savā īpašumā nonākušo kādreizējo Šreijena muižiņu atdeva bērnudārza ierīkošanai apkārtējās fabrikās strādājošo čiekurkalniešu bērniem. Vēl šodien te var sastapt sirmus un cienījamus kādreizējā bērnudārza audzēkņus. Piemēram, Alberts Zīverts teicās atceroties tos laikus, kad te vēl īsajās bikšelēs skraidījis. Par toreizējo bērnudārza izskatu zina stāstīt arī Roberts Svinelis. Viduslaiki varētu būt šie 40 - kopš jaunās mājas uzcelšanas. Bet jaunie sākas šodien, kad sevi tik skaisti piesaka jauna, dzīvīga paaudze. Lūk, lielākie brāļi un māsas dzied un dejo, bet mazie sēž māmiņām klēpī un ir jau pieteikti uz savu vietu dārziņā.”

Tikko mūsu valsts svētku priekšvakarā Vaida Villeruša no Valsts prezidentes rokām saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Vairāk nekā četrdesmit gadi pieder mediķes darbam, ķirurģijai. Bijis milzumdaudz operāciju, arī smagas un ļoti smagas. Piedzīvota Sarkanā Krusta slimnīcas gauži bēdīgā izputēšana. Nopelnīta tā pati minimālā pensija, ar kuru diemžēl vainagojušies daudzi bagāti darba mūži. Bet, kad gaisā sāka virmot Atmodas vēsmas, Vaida kļuva par vienu no rosīgākajām mūsu kultūrvēstures apzinātājām, piedalījās Kultūras fonda izveidošanā un desmit gadus darbojās fonda valdē. Ar Vaidas vārdu saistīta Daugavas programma, kuras gaitā visā Latvijas likteņupes garumā no robežas līdz Rīgas pievārtei uzstādītas 33 piemiņas zīmes. Visplašāk pazīstamais ir Ģirta Burvja veidotais piemineklis lībiešu vadonim Ako, bet

2002.gada 17.novembrī kopā ar dēlu Kārli Villerušu; bērnudārzā “Liepziediņi” 2001.gadā Foto: Vaida Villeruša

viena no pirmajām zīmēm bija Ogresgala pagastā krustcelēs uzliktais ceļarādītājs ar seno tautas teicēju un viņu māju vārdiem. (Atstāta vieta arī nākamo teicēju vārdiem.) Tas noticis tā: “Gunārs Priede mēdza arvien lepoties, ka no Lielvārdes novada Krišjānim Baronam atsūtīti seši tūkstoši tautasdziesmu. Ļoti gribējās noskaidrot, kur tad dzīvojuši lielie dziesmu zinātāji. Sāku taujāt, meklēt teicēju bērnubērnus. Ne jau muižā tautasdziesmas dziedāja. Izrādījās, ka gandrīz visas tās pierakstītas dažās lauku sētās pie Ogres upes. Tagad to sauc par Ogresgalu, bet senāk te pletās Lielvārdes novads. Sīkāk pētot, atklājās, ka visas dziesmiņas nāk no viena avota — tās devis kāds tēvs vai māte no Vārpu dzimtas.”

Vaida Villeruša raksta ne vien “Latvijas Vēstnesim”. Viņas saturīgās publikācijas par Andreju Pumpuru savulaik varēja lasīt rakstu krājumā “Varavīksne”. Sastādīti četri “Daugavas rakstu” laidieni un grāmata “Sēļu zeme”, kas drīz vien pēc izdošanas kļuva par bibliogrāfisku retumu. Zināšanas sava novada vēsturē no Vaidas Villerušas arhīvos atrastā un aprakstītā var papildināt Jumpravas, Lielvārdes, Birzgales un Daugmales skolēni. Taču visbagātākie šai ziņā ir ikšķilieši - viņiem veltīta grāmata “Gājums”. Tas ved no Rīgas līdz Ikšķilei un stāsta par notikumiem, kas daudzu gadsimtu ritumā risinājušies abpus vecā ceļa. Jau sen pabeigts manuskripts “Daugavas zīmes”, bet, kamēr grāmata vēl gaida savu izdevēju, Vaidas domas un prāti jau ir pie nākamā darba. Tā būs grāmata par viņas bērnības pilsētu Daugavpili.

Zvaigžņu stundā Vaidai blakus bija dēls, universitātes pasniedzējs. Dēlu viņai iznāca audzināt un skolot vienai, un tam viņa vienmēr atrada laiku, kaut gan ārstes darbs prasīja ir virsstundas, ir nakts maiņas. Paši no sevis bērni aug tikai sēņu māmiņai, mums savi bērni jāaudzina — tāda ir viņas pārliecība.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore