“Ar vienu airi laivai uz priekšu netikt”

Ainars Baštiks, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Ģimenei un bērniem sava ministrija – vai tas nozīmē īpašas rūpes un uzmanību?

— Runājot par bērniem un ģimeni, sākotnēji der atcerēties vienu lietu – šie jēdzieni bieži tiek lietoti un labi noder kā izkārtne, lozungs. Bet reālā dzīve rāda, ka ļoti reti tas tiešām tiek domāts nopietni. Izveidot ģimenes un bērnu lietu ministriju – tas ir skaists žests un apliecinājums tam, ka valsts gribētu par šīm lietām domāt īpaši. Bet vēl jau šīs ministrijas nav, un es kā ministrs arī esmu tikai ceļa sākumā. Problēmas – tās gan jau tagad ir visapkārt.

— Katra ceļa gājējam ir kāds mērķis. Kāds ir jūsējais, sākot ģimenes un bērnu lietu ministra darbu? Kāda būtu ideālā vīzija par sakārtotu ģimenes un bērnu lietu politiku valstī – tādu, lai to patiešām izjustu katra ģimene, nevis tādu, kas tikai skaisti formulēta dažādos dokumentos?

— Ja uz šīm lietām skatās patiešām globālos mērogos, tad svarīgi ir divi aspekti, ko vieglāk izskaidrot ar piemēru. Ja pieņemam, ka ģimenes un bērnu lietu sakārtošanas stratēģija ir laiva, ar kuru jātiek pāri problēmu upei, tad ir nepieciešami divi airi. Viens no tiem – materiālā, finansiālā nodrošinājuma un likumdošanas airis, otrs – morālo vērtību airis. Jāairē saskaņoti ar abiem, jo, izmantojot tikai vienu, virzības uz priekšu nebūs, un mērķi – laimīgu, nodrošinātu ģimeni, kurā augtu saprasti un mīlēti bērni, — sasniegt nevarēs.

Protams, katra no šīm jomām – gan materiālā, gan garīgā – ietver praktiskas un konkrētas rīcības kopumu. Diemžēl prakse rāda, ka runāt par visaptverošām, pat pārlaicīgām lietām bieži vien ir daudz vienkāršāk nekā nodrošināt konkrētu darbību, tiešu palīdzību kādai ģimenei vai bērnam lauku pagastā vai tepat kaimiņos.

— Kādi būtu tieši ģimenes un bērnu lietu ministrijai veicamie darbi?

Viens no tiem – veidot ciešu sadarbību ar vairāk nekā četriem simtiem bāriņtiesu un pagasttiesu visā Latvijā. Tieši bāriņtiesas un pagasttiesas pašlaik vislabāk pārzina un saprot ģimeņu un bērnu situāciju Latvijā, šīs institūcijas jau tagad veic lielu darbu situācijas uzlabošanā, it īpaši laukos. Tur bāriņtiesas un pagasttiesas pazīst katru ģimeni, katru bērnu un risina pastāvošās problēmas. Dažviet tas izdodas jau tik labi, ka vairākos pagastos neviens bērns pēdējos trīs četros gados nav ielikts bērnunamā, bet gluži otrādi – ir pat bērni, kas no bērnunamiem atgriežas atpakaļ ja ne savā ģimenē, tad vismaz dzimtajā pagastā.

— Kā ģimenes un bērnu lietu ministrija plāno palīdzēt bāriņtiesām un tiem cilvēkiem, kas jau tagad strādā ar ģimenes un bērnu problēmām, kāds atbalsts būtu visvairāk vajadzīgs?

— Tas, ko šie cilvēki galvenokārt prasa, ir apmācība, padoms, ko un kā darīt. Piemēram, pašlaik ļoti aktuāla ir problēma, ka daudzās ģimenēs vecāki dodas peļņas darbos uz ārvalstīm, un simtos, tūkstošos ģimeņu bērnus audzina vecvecāki vai radi. Bērni izaug bez vecāku līdzdalības. Bāriņtiesām ir jārisina arī šādu situāciju radītas problēmas. Ministrijas uzdevums būtu nevis pārmest par kļūdām vai nezināšanu, bet iedrošināt, palīdzēt, skaidrot un mācīt.

Otrs svarīgs darbs, kas ministrijai būtu jāveic, ir adopcijas lietu sakārtošana, konkrēti — adopcijas procedūru paātrināšana. Man šajā sakarībā nav saprotami tādi demagoģiski saucieni kā “nepārdosim savus bērnus ārzemniekiem”, ar to domājot bērnu adopcijas nepieļaušanu vai apgrūtināšanu citu valstu pilsoņiem, ja tajā pašā laikā statistika liecina, ka 20 procenti no bērnunamu audzēkņiem nonāk cietumos. Vai tiešām labāk cietumā, ka tik būtu Latvijā? Adopcijas mērķis ir dot iespēju bērnam augt ģimenē, pavadīt tur savu bērnību un pilnvērtīgi sagatavoties dzīvei. Ja ar adopciju bērnam tiek dota šī iespēja augt laimīgā, nodrošinātā ģimenes vidē, kāda gan ir starpība, vai ģimene atrodas Latvijā vai ārvalstīs. Neapšaubāmi, ideālā situācijā visi bērni paliktu Latvijā, bet, lai to sasniegtu, vēl ļoti daudz ir jāstrādā.

Pamazām likumdošana šajā jautājumā tiek sakārtota, un domāju, ka pēdējie likuma grozījumi vienkāršo adopcijas procedūras. Tiem, kas iebilst pret procesa vienkāršošanu un paātrināšanu, gribētu atgādināt, ka visas ārvalstnieku ģimenes, kas vēlas pie mums adoptēt bērnus, jau ir ļoti rūpīgi pārbaudītas savā valstī, tā ir papildu garantija, ka viss būs kārtībā. Ministrijas tuvākais darāmais darbs adopcijas jautājumu sakārtošanā ir panākt, lai visa informācija gan par cilvēkiem, kas vēlas adoptēt bērnus, gan par bērniem, kurus var adoptēt, būtu ministrijas kompetencē.

— Ne mazāk svarīga ir arī problēmas otra puse – lielākā daļa bērnu, kas dzīvo Latvijas bērnunamos, ir dzīvu vecāku bāreņi, kurus nav iespējams adoptēt.

— Jā, no 14 000 bērnu, kas dzīvo Latvijas ārpusģimenes aprūpes iestādēs, tikai 204 ir bāreņi. Pašreizējā likumdošana ļauj pagasttiesai vai bāriņtiesai vecāku varu pārtraukt kaut vienas dienas laikā, ja tiek konstatēti bērnu tiesību pārkāpumi. Ja sešu mēnešu laikā vecāki nelabojas vai neizrāda par bērniem nekādu interesi, tiesas var atņemt vecāku varu. Tā ka likumdošana arī šajā jomā progresē.

Bet ir vēl kāds aspekts, par ko šīs problēmas risināšanā ir svarīgi runāt, – tā ir atbildība. Ir desmitiem un simtiem stāstu par bezatbildīgām mātēm un tēviem, kuriem vieni bērni ir atņemti, bet dzimst jauni, kas nolemti tādam pašam liktenim.

— Bet pienākums un atbildība ir jēdzieni, ko grūti ierakstīt likumos...

— Tā ir šodienas postmodernā laika nelaime, ka cilvēks ļoti tiek orientēts uz materiālām un mainīgām lietām. Tā rezultātā cilvēks kļūst par egoistu. Arī savstarpējās attiecības tiek veidotas uz personisko izjūtu pamata, uz kaut kāda veida patikšanu. Bet, manuprāt, mīlestība un laulība ir arī apzināta prāta darbība, lēmums otram darīt labu arī tad, ja emocijas kādā brīdī runā pret to. Pēdējos gados civillaulību skaits ievērojami pārsniedz oficiāli reģistrēto laulību skaitu. Arī tas liecina, ka nevēlēšanās uzņemties atbildību ir kļuvusi par visas sabiedrības problēmu. Laulība ir solījums dzīvot kopā, rūpēties un gādāt par otru, par bērniem visu mūžu. Tīri no cilvēciskā viedokļa kaut ko solīt uz mūžu ir grūti, tāpēc ir nepieciešama Dieva palīdzība un svētība.

— Piekrītot jūsu teiktajam, tomēr nevar neatzīt, ka lielai daļai sabiedrības šāds viedoklis neko nenozīmē un neliek neko pārdomāt. Piemēram, mātei, kura nupat Limbažu pusē pametusi neapkurinātā dzīvoklī nosalšanai pusotrgadīgu meitiņu. Šo bērnu, iespējams, viņai atņems, bet viņa jau gaida nākamo. Tie paši bāriņtiesu darbinieki atzīst, ka lielākoties nekāda runāšana un pāraudzināšana šādās ģimenēs nelīdz, bet mūsu lojālā likumdošana neko citu īpaši neparedz. Kāds ir jūsu viedoklis, piemēram, par piespiedu kontracepciju, lai sievietēm, kurām par vairāku bērnu pamešanu novārtā pārtraukta vecāku vara, liegtu laist pasaulē tādam pašam liktenim nolemtus mazuļus?

— Šis jautājums ir ļoti komplicēts. Katrs šāds gadījums ir savā ziņā unikāls, un ir ļoti grūti atrast universālu likuma normu, ko vienmēr tikpat universāli varētu lietot. Piekrītu, ka ir jābūt zināmai stingrībai un ka katram cilvēkam par savu rīcību ir jānes adekvāta atbildība. Arī šādā gadījumā, kad viens bērns ir pamests nosalšanai, bet jau tiek gaidīts nākamais. Pirmkārt, no šādas ģimenes jāizolē bērns, kam jau ir nodarīts pāri. Otrkārt, šādai sievietei būtu obligāts kāds pārrunu, apmācības kurss, kura laikā viņai tiktu mēģināts iedot saprašanu par lietām. Ja tas nelīdz, jāizmanto citi ietekmēšanas līdzekļi. Nedomāju, ka par bērna pamešanu vai nerūpēšanos par viņu cilvēks tūlīt būtu jāliek cietumā, protams, ja vien tas nav saistīts ar tīšu vardarbību, seksuālu izmantošanu, kas ir krimināli sodāmas darbības. Varbūt iespējams atrast soda veidu, kas saistīts ar publiska nosodījuma izteikšanu, publisku kauninājumu. Kāpēc gan cilvēks, kas nerūpējas par saviem bērniem, nevarētu veikt bez atlīdzības sabiedrībai nepieciešamus darbus?

— Vai noteikta atbildības mēra noteikšana par pārkāpumiem pret bērniem, ģimeni arī būs ministrijas uzdevumu sarakstā?

— Jā, mēs noteikti gribētu par to domāt, bet līdztekus jādomā vēl par kādu svarīgu aspektu – pēc likuma uz 1000 iedzīvotājiem ir jābūt vienam sociālajam darbiniekam. Reāli tas tā nav, tātad trūkst cilvēku, kas strādātu ar nelabvēlīgajām ģimenēm un risinātu citas aktuālas problēmas. Ārvalstu pieredze māca, ka sociālajam darbiniekam kontaktā ar nelabvēlīgo ģimeni būtu jāpavada nedēļa, pat ilgāks laiks, līdz ģimenei rodas apziņa un cerība, ka ir iespējams kaut ko mainīt. Arī mana piecpadsmit gadus ilgā mācītāja pieredze ļauj apgalvot, ka ļoti daudzos gadījumos ir svarīgi dot cilvēkam cerību uz pozitīvu izmaiņu iespējamību, paraugu, ka var dzīvot citādi. Domāju, šeit paveras plašs darba lauks pagasttiesām kopā ar sociālajiem darbiniekiem un, iespējams, arī ar baznīcu. Daudz varētu paveikt arī ar brīvprātīgo palīdzību, kuru kustība pie mums ir pavisam vāji attīstīta. Svarīga loma ir arī sabiedrības viedoklim, tam, ko par šīm problēmām raksta masu mediji. Cik daudz presē un citur tiek runāts par vienkāršām ģimenēm, par to, kā tās dzīvo, kā audzina savus bērnus un tiek galā ar dažādām problēmām?

— Runājot vēl par likumiem un to piemērošanu – kādas vēl aplamas vai labojamas lietas saskatāt?

— Neviennozīmīgas ir aizbildnības lietas, proti, aizbildnība ne vienmēr kalpo savam likumā paredzētajam mērķim. Piemēram, vecmāmiņa pieprasa noteikt aizbildnību pār mazbērniem, jo viņu māte dzer, nerūpējas par bērniem. Aizbildnība tiek noteikta, vecmāmiņai tiek piešķirta nauda – aptuveni 70 latu par aizbildņa pienākumu veikšanu, bet izrādās, ka visi turpat vien kopā dzīvo un šī nauda tiek kopīgi tērēta. No vienas puses, šie līdzekļi ir reāls atspaids nabadzībā un bezcerībā nonākušajiem, bet vai tie vienmēr tiek tērēti neatliekamākajām vajadzībām? Un vēl – kāda ģimene par saviem bērniem nerūpējas, un valsts par to maksā vecvecākiem vai citiem radiniekiem, bet kāda cita ģimene tādos pašos apstākļos šo naudu ar lielām grūtībām tomēr kaut kur nopelna, bet viņi par bērnu audzināšanu saņem tikai valsts noteiktos dažus latus.

— Situāciju katrā ģimenē vislabāk zina vietējie cilvēki, bet tikai pusē Latvijas pašvaldību ir likumā paredzētie sociālie darbinieki. Kā domājat stimulēt vietējos cilvēkus iesaistīties šajā darbā? Apmācība būtu viena lieta, bet atlīdzība par darbu, alga?

— Šis jautājums ir sarežģīts tādā ziņā, ka nabadzības novēršanas, sociālo problēmu risināšanas jautājumi pretēji daudzām citām nozarēm nav stingri reglamentēti ar direktīvām, konvencijām un citiem starptautiskiem dokumentiem. Katrai valstij jāmeklē savi risinājumi. Nenoliedzot materiālā atbalsta nozīmi šo lietu sakārtošanā, es tomēr aicinātu padomāt, vai tiešām mēs visu savā dzīvē darām tikai par atlīdzību. Vai nauda ir patiesā vērtība? Dzimtā puse, ģimene, zināšanas, draugi – tās ir lietas, kam būtu jābūt patiesajām vērtībām. Un būtu jāspēj to labā strādāt no tīras sirds, labu vēlot un labu dodot. Ticība un pārliecība par kādas lietas patiesumu un par to, ka tiek darīts kas labs, – tā arī ir vērtība. Ja sabiedrība to iemācītos saprast, daudzas lietas varētu atrisināt arī bez naudas.

Mums jāatceras arī par tādām lietām kā izpalīdzēšana, rūpes ne tikai par sevi, bet arī par tuvāko kaimiņu, kam konkrētajā brīdī klājas grūti un nepieciešama palīdzība. Man šķiet, ka šāda elementāra parūpēšanās par tuvumā esošajiem cilvēkiem arvien vairāk izzūd. Zemu tiek novērtētas arī ticības un baznīcas iespējas. Bieži mēs dārgi risinām sekas, bet nedomājam par to cēloni. Un par to, ka ar šo cēloni ir jācīnās ne tikai valstij un sabiedrībai, bet arī katram cilvēkam pašam. Un ļoti bieži palīdzēt rast spēku cīnīties un atrast sevi no jauna var tikai ar Dieva palīdzību. Es domāju, ka ticība ir viena no tām lietām, kas tiešām var likt cilvēkam radikāli mainīties. Bet jautājums ir arī par to, cik baznīcas ir gatavas šo darbu darīt.

— Vai šobrīd daudziem tik grūtajā sadzīves situācijā runāt par garīgumu nav pārdroši?

— Manas domas ir – ja mēs jau tagad aktīvi nerunāsim par garīgām lietām, mūs sagaida ļoti lielas problēmas. Šodienas tehnoloģijas attīstās tik ļoti strauji, ka cilvēka loma visā procesā kļūst mazsvarīga. Var uzcelt rūpnīcu, kur cilvēka darbs nepieciešams minimāli, jo visu padara datori un tehnoloģijas. Bet ko darīt cilvēkam, kuram vairs nav darba? Tā rezultātā sociālā attīstība krietni atpaliek no tehnoloģijām. Lai sabalansētu dzīvi, ir jāpārvērtē vērtības, jāpārvērtē savstarpējās attiecības, tas, kas ir darbs. Jauna māmiņa, kas, pastaigājoties ar bērnu parkā, vienlaikus parunājas ar vecu un vientuļu sirmgalvi, ir padarījusi labu un vajadzīgu darbu. Bet vai par to var samaksāt? Tāpat cilvēkiem būtu jāmācās saprast, ka vara un bagātība, pārticība uzliek papildu atbildību rūpēties par citiem. Tā ir tā pati līdzība par diviem airiem – ja viens jau ir jāmeklē otrs, citādi virzības nebūs.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore