Par Žagara laiku Baltajā namā

Foto: A.F.I.

Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars:

Operas parāds 1998. gadā tuvojās diviem miljoniem. Auditorfirma konstatēja: lai Opera normāli strādātu, no valsts jāsaņem 1,8 miljoni latu gadā. Bet Operai bija tikai 718 000. Kā izdevās Operu izvilkt no parādiem?

To konstatēja ne vien auditori, bet arī pieaicināts teātru ekonomikas eksperts no Anglijas. Ko atlika darīt? Protams, bija jāpanāk labi mākslinieciskie rezultāti, lai Operas apmeklējums nebūtu tikai vienkārši sociāla nepieciešamība atrādīt sevi vai parādīties noteiktā sabiedrībā nozīmīgos Operā organizētos pasākumos. Lai piesaistītu sabiedrību, veidojām krāšņas izrādes, piemēram, “Aīdu” un “Nabuko”, “Dzelteno tango” un “Čaikovski”, jo sēdēt direktora krēslā un gaidīt no valsts lielākus līdzekļus, lai varētu veidot augsta līmeņa izrādes, nebija iespējams. Man vajadzēja izvēlēties citu taktiku. Vispirms cīnīties par naudu un tad veidot izrādes es nevarēju, jo bieži mainījās valdība, arī ministri. Sapratu, ka, gūstot sabiedrības atzinību, parādot skaitliski mūsu rezultātus – ieņēmumu pieaugumu, apmeklētību – un māksliniecisko kvalitāti, varēsim panākt lielāku finansējumu no valsts.

1998. gada novembrī toreizējā kultūras ministre Karina Pētersone strikti iestājās par dotāciju Operai un cīnījās Ministru kabinetā, pat pieļaujot iespēju atteikties no sava amata. Tā atkal ir interesanta Operas vēstures daļa.

Kāpēc pēc jaunās ēkas nodošanas izlēmāt organizēt atvērto durvju dienas Operas aizkulisēs?

Rādot cilvēkiem ēku no iekšpuses, ir iespēja piesaistīt skatītājus izrādēm. Aizkulises vienmēr ir fascinējušas. Operu no iekšpuses paticis vērot dažādiem cilvēkiem, sākot no augstām amatpersonām un karalisko dzimtu pārstāvjiem. Atvērto durvju dienas plānojām, bet nebijām iedomājušies, ka atnāks astoņi tūkstoši. Pirmajos divos gados bija grūti lauzt sabiedrības uzskatu, ka Operas apmeklējums vispirms saistās ar dārgu biļeti, augstām cenām kafejnīcā un pienākumu ļoti saposties. Galvenais jau ir attieksme, ar kādu cilvēki nāk uz izrādi.

(1995. gadā Operu apmeklēja 30 tūkstoši skatītāju, pēc diviem gadiem – jau 106, bet 1999. gadā – 136 tūkstoši. vienā sezonā tika iestudētas četras piecas jaunas izrādes, bet 1998. gadā pat septiņas. Biļetes vidējā cena patlaban ir pieci lati. – Red.)

Vai, skatītāju piesaistot, domājat ne vien par solista balsi, bet arī viņa vecumu un izskatu?

Mums vienmēr ir jāizrāda cieņa un pateicība gados vecākiem kolēģiem, kas godīgi strādājuši un uzticīgi kalpojuši Operai. Lomu sadalījums un scenogrāfija ir režisora, mākslinieciskā vadītāja un direktora atbildība. Ļaujam jaunajiem solistiem augt, attīstīties, izpildīt galvenās lomas. Man nepatīk zvaigžņu teātri pasaulē, kur jaunajiem jāgaida rindā, kamēr premjeri un primadonnas nodzied savu laiku. Mums Operā nebija tik daudz solistu, tāpēc nevienam nekas nebija jāatņem. Bet tāds izcils un spožs tenors kā Kārlis Zariņš joprojām spēj veikt savus uzdevumus. Opera ir ne vien mūzika, bet arī skatuves māksla, kas diktē noteikumus, atbilstību lomai. Tam pievēršam īpašu uzmanību.

Vai jums nepārtraukti jābrauc skatīties citu teātru izrādes?

Jā, protams. Esam vairākās starptautiskās operu organizācijās. Tagad jau mani kā vadītāju kompānijai ar labu starptautisku reputāciju bieži aicina piedalīties ar ziņojumiem vai runām konferencēs. Mums ir daudz sadarbības partneru, citu teātru vadītāji skatās mūsu izrādes, iestudē uzvedumus mūsu teātrī. Lai sacenstos ar citām operām ārzemēs un saglabātu savas pozīcijas mūzikas tirgū, mūsu finansiālajā situācijā ārkārtīgi svarīgas ir viesizrādes. Lai noturētos starptautiskajā tirgū, visu laiku jādomā par kvalitāti. Tāpēc priecājos, ka joprojām katru gadu dodamies viesizrādēs. Šogad uz Honkongu vedīsim operu izrādes “Nabuko” un “Jevgeņijs Oņegins”, bet uz Maskavas Lielo teātri “Aīdu” un “Alčīnu”. Balets vienmēr ir labi novērtēts. Tikko bija izrādes “Dzeltenais tango”, “Riekstkodis”, “Karmena” un “Svētpavasaris” Izraēlā, tūlīt būs Anglijā un Portugālē.

Kā kolektīvs mainījies šajos gados?

Bija jāatrod īstie cilvēki un jāpārliecina par savām idejām. Skatījos, kuri no esošajiem ir spējīgi un vēlas mainīties, grib mācīties un pieņemt manu vadības stilu, kuriem ir pieņemami mani mērķi. Tie palika. Veidoju jaunas nodaļas: mārketinga, starptautisko attiecību, attīstības. Mums daudz palīdzēja “Aldaris”, kas ir lielākais mūsu izglītības finansētājs, jo piekrita atbalstīt ne tikai mākslinieciskā personāla, bet arī administrācijas un tehnisko darbinieku profesionālo izaugsmi. Esam apmeklējuši dažādus profesionālos kursus un visus šos gadus mācījušies. Izmantojām iespēju mācīties arī Holandes valdības finansētos teātru vadības kursos. Mācījāmies, lai mainītos. veidojot veiksmīgus, radoši interesantus projektus, jāmainās pašiem, citādi nonāksim strupceļā. Un vēl joprojām bieži vien neesmu apmierināts ne ar saviem, ne kolēģu darba rezultātiem. Mums ir ļoti daudz jāstrādā.

Vai tagad Opera satura un tehniskā nodrošinājuma ziņā ir viena no labākajām Eiropā?

Mēs esam tālu aizskanējuši, un ir patīkami, ja Vīnē dziedoša igauņu izcelsmes soliste stāsta, ka, desmit gadus dzīvojot Vīnē, kļūst skumji, jo nekad nerunā par Igaunijas Operu, bet visu laiku tikai par Latvijas Operu. Kad vērtējumu par mūsu darbu dzirdu no citu valstu kritiķiem un māksliniekiem, tas ir atskaites līmenis. Ar savu izrāžu kvalitāti Baltijas valstīs pilnīgi droši esam līderi. Esam konkurētspējīgi Eiropā. Mūs aicina viesizrādēs. Jābūt līmenim, lai nokļūtu starptautiskajā vidē.

Pašlaik strādājam pie kopprojekta ar Maskavas Lielo teātri. Tik liels projekts var tapt vienīgi ar abu pušu valsts atbalstu. Maskavā ir milzīgs kultūras notikumu blīvums, un viņu skatītāji ir ļoti izlutināti, jo Lielajā teātrī viesojas tikai pasaules labākie operteātri. Man ir liels gandarījums, ka esam panākuši šo sadarbību.

Kāds ir nākamais solis, ko gribat spert Operā?

Runājot par tehniskiem projektiem, būtu gandarīts, ja panāktu trešās kārtas celtniecību, kas ir projekta stadijā. Lai telpas, kurās gatavojam dekorācijas, šujam kostīmus, turpmāk nebūtu dažādās Rīgas vietās. Māksliniecisko ambīciju gan man ir daudz. Būtu gandarīts, ja pie mums baletā strādātu viens no pasaules izcilākajiem, varenākajiem horeogrāfiem Džons Noimaijers, bet Operā – Pīters Grīnveijs, Roberts Vilsons. Ilggadējie sasniegumi pasaulē pierādījuši, ka viņi ir izcili mākslinieki, īpaši talanti.

(Pieaicinātais eksperts Ferdinands Mencens veica ekonomiskās ietekmes izpēti, kuras laikā atklāja, ka Rīgas Operas festivāls Latvijai piesaistījis vienu miljonu eiro. Bet naudā nav pat aprēķināms, ko ar viesizrāžu palīdzību Opera ieguldījusi Latvijas tēla veidošanā pasaulē. Tādi izdevumi kā “The Economist”, “Financial Times”, “International Herald Tribune”, “The Times”, “Wall Street Magazine”, “Die Welt” par LNO darbību rakstījuši plašāk nekā par kādu Latvijas biznesa nozari. – Red.)

“Kapitāls”; pēc M. Šperbergas intervijas “Žagara laiks”