Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē

Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Akadēmiskā lekcija Latvijas Zinātņu akadēmijas rudens pilnsapulcē 2002. gada 28. novembrī

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.188., 24.12.2002.

Tirdznieciskās elites attieksme pret zinātni bija atturīga, tā mainījās tikai 19.gs. vidū, kad dibinājās Rīgas Politehnikums – tehniski orientēta augstskola, šoreiz gan patiešām ar ļoti aktīvu muižniecības, pilsētas vadības, biržas aprindu, komersantu atbalstu. Taču vācbaltiešu sabiedrību galvenokārt tomēr interesēja jaunās politehniskās augstskolas darbības praktiskie aspekti, mazāk – profesoru zinātniskās aktivitātes un pētnieciskais devums, pat ja tas bija starptautiski atzīts. Vilhelma Ostvalda darbība – piecarpus gadi Rīgā (1881 – 1887) – vietējās avīzēs un žurnālos būtībā nav tikusi pieminēta, tāpat kā nav pamanīta toreiz vēl jaunā zviedra, vēlākā brīvo jonu teorijas un globālā sasiluma koncepcijas autora Svantes Arrēniusa ierašanās 1886. gadā. Matemātiķi Pīrsu Bolu vietējā sabiedrība pazina kā šaha amatieri, vienīgais viņa portrets atrasts grupu uzņēmumā šaha žurnālā, viņa zinātniskos nopelnus cēla gaismā 40 — 50 gadus pēc viņa nāves I. Rabinovičs un L. Reiziņš. Vairāk rakstīja par zinātniekiem praktiķiem, kuri deva kaut ko taustāmāku, bet plašākās baltvācu aprindās nesalīdzināmi populārāki bija humanitāro zinātņu speciālisti, kā vēsturnieks un Baltijas vācu privilēģiju pamatotājs Karls Širrens.

Tiesa, populārāks kļuva Pauls Valdens ar saviem darbiem stereoķīmijā un zinātnisko atzīšanu Pēterburgā. Rīga kļuva par stereoķīmijas un šķīdumu teorijas atzītu centru. Rīgas pilsētas arhitektūras un komunālsaimniecības pacēlums laika ziņā sakrīt ar zinātnes pacēlumu 19.un 20.gs. mijā, arī ar industriālā mantojuma pacēlumu Rīgā. Šķiet, šis laiks, Valdena laiks, bija gan viens no zinātnes pacēluma apogejiem Rīgā, gan arī laiks, kad Rīga kļuva par vienu no Krievijas impērijas modernizācijas centriem, tās “Silikona ieleju”.

Protams, šis laiks Rīgas zinātnē bija vācu laiks, baltvācu laiks vai, vispārīgāk runājot, “eiropiešu” laiks.

Latviešiem ieeja gan Rīgas un Jelgavas elitē, gan zinātnes elitē bija liegta, ja vien tie nepārtautojās. Diemžēl vācbaltieši toreiz lika šķēršļus latviešu centieniem izvirzīties kultūrā un zinātnē, un par to lasām Augusta Deglava “Rīgā”. Polemikā starp Kronvalda Ati un vācbaltiešu laikrakstu “Zeitung fūr Stadt und Land” (1871 — 1872) kāds anonīms vācietis deklarēja, ka mazai tautai nevar būt tik daudz spēka, lai patstāvīgi radītu kultūru, ar ko cienīgi nostāties blakus lielajām, vecām kultūras tautām: “Alojas katrs, kas, būdams augsti mācīts, tomēr saucas par latvieti, jo patiesībā jau sen viņš ir pārgājis tās kultūras dzīvē, kas viņu audzinājusi. Būt reizē latvietim un reizē izglītotam nemaz nav iespējams (“Dass sie Letten und zugleich gelehrt sein koennen, ist ein Unding”)”.

No otras puses, jaunlatviešu ideologi J. Alunāns, K. Barons, K. Valdemārs vai F. Brīvzemnieks centās popularizēt, propagandēt zinātni, parādīt, cik zinātne ir plaša, skubināja tiekties pēc zināšanām. K. Valdemāra recenzijā (“Baltijas Vēstnesis”, 1875.g. 21. maijā) par F. Brīvzemnieka sacerēto Mihaila Lomonosova biogrāfiju (1874) ir sacīts:

“Tautas īstā, tautas bagātākā manta ir tie jaunekļi, kas savas garīgās dāvanas tik pilnīgi, cik tiem iespējams, izkopj, ar zinātnībām izrotā un tad tās cik un kur varēdami tautai par labu izlietā. Šo visdārgāko mantu, latviešu jaunekļu gara spēkus, nu vajaga kopt, cik vien iespējams. Vajag jaunekļus, pie kuriem jautrs prāts manāms, uzskubināt uz zinātnības ceļiem, tiem ierādīt, kādā vīzē var augstas gudrības (zinātnības) iemantot. Tiem vajag jau jaunības dienās dot tādas grāmatas rokā, caur kurām cik necik var nojēgt zinātnības lauku. Šis lauks ir daudz plašāks, nekā latviešu zēns pagasta skolā var nojēgt. Zina gan, ka var par skrīveri izmācīties, zina arī, ka augstskolās var īpaši daktera, baznīckunga, tiesaskunga (jurista jeb advokāta) amatus studierēt. <…>

No zinātnībām, kas nezīmējas tik vien uz teologu, ārstu, juristu amatiem, latviešu lasītāju vislielākā daļa ne to vārdu nezina, kā šis zinātnības nosauc, nedz arī var tādus svešus vārdus paturēt. Lasa par fiziku un ķīmiju un saka: “Kas man daļas par tādiem piziķiem un ķēmiem,” — nezinādami, ka tikai caur šām minētām zinātnībām radusies iespēja dzelzceļus un telegrāfus, un tūkstošreiz tūkstoš jaunas mašīnas izgudrot un dabas noslēpumus vienu pēc otra atklāt.”

K. Valdemārs kā sinonīmu vārdam “zinātnība” lieto arī vārdu “augstas gudrības”, jo Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmata” (1774) pat 100 gadus pēc savas klajā nākšanas tautā vēl bija populāra. Tādēļ lieti derēs varbūt neliela atkāpe, ieskatoties tās latviešu terminoloģijas daļas vēsturē, kas tieši saistīta ar zinātni.

Ja pašā pirmajā līdz mūsdienām nonākušajā latviešu grāmatā “Catechismus Catholicorum”(1585) minēts grāds “teoloģijas doktors = thaes Schwetes rakstes Doctor” un termins “Nature = daba”, Elgera vārdnīcā (izdota 1683) scientie tulkota kā zināšana, tāpat arī Manceļa vārdnīcā “Lettus”(1638). Vecais Stenders lieto terminu “augsta gudrība” un Sunākstē sacer slaveno “Augstas gudrības grāmatu” — šo enciklopēdiju dzimtcilvēkiem, mūsuprāt, pirmo tādu Eiropā. Viņa latviešu valodas vārdnīcā (1789) rodami arī termini, gan vairāk skaidrojoši, jēdzieniem “akadēmija”, “universitāte”, “students”, “dabas zinātnes”.

Tālāk terminoloģiju veido jaunlatvieši – K. Valdemārs, Juris Alunāns un Kronvalda Atis – zināšanas, zināmība, zinātnība, ziņote, līdz Kronvalda Atis 1873.—1874.g. pamato terminu “zinātne” (no vārda “zinātnieks”, kas jau agrāk lietots nozīmē zinātājs (“Šī bija liela zinātniece: dziedināja ļaudīm vainas”) un arī nozīmē zinātnieks – “valodu zinātnieks” un “dabaszinātnieks”), atsakoties no agrākā Kronvalda Ata neveiklā veidojuma (1869) “radības tirdonis” = dabaszinātnieks. Terminu “zinātnieks” = “extysq” uzturēja K. Valdemārs “Krievu – latviešu – vācu vārdnīcā”(1872).

Kaut arī 1878. gada polemikā, kur piedalījās Aleksandrs Vēbers, Kārlis Mīlenbahs un citi, uzvarēja Kronvalda ieteiktais termins “zinātne”, ko īpaši atbalstīja jaunais valodnieks Mīlenbahs, taču Vēbera autoritātes dēļ uz gadiem ieviešas termins “RLB Zinību komisija”, kas gan varbūt tomēr arī labāk izteica šīs institūcijas būtību.

Termins “zinātne” galīgi iesakņojās 20.gs. līdz ar Latvijas Republikas dibināšanu, jo, piemēram, K. Barona “Latvju dainu” titullapā kā izdevēja vēl norādīta Ķeizariskā Zinību akadēmija un arī Pauls Dāle 1916.gadā Maskavā ierosina Latviešu zinību akadēmijas dibināšanu.

Taču jebkurā gadījumā šie termini un arī pati zinātne latviešu vidū kļūst pietiekami populāra, un (kas varbūt ir ļoti būtiski) samērā prāvs skaits latviešu – gan vairāk ārpus dzimtenes, kur rusifikatori un ģermanizatori neuzliek spaidus – pievēršas zinātnei, kļūst profesionāļi daudzās nozarēs un mēģina veidot zinātnes terminoloģiju latviešu valodā. Pamazām sarodas arvien vairāk zinātnieku latviešu; daži jau sāk atzīt savu tautību. Tie ir: Jānis Reiters (17.gs.), Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), Konstantīns Grēvinks (1819—1887), Gustavs Flors (1829—1883), Eižens Zemmers (1843—1906), Kristaps Helmanis (1848—1892), Kārlis Mīlenbahs (1853—1916), Pauls Valdens (1863—1957), Mārtiņš Zīle (1863—1945), Kārlis Balodis (1864—1931), Pēteris Šmits (1869—1938), Jānis Endzelīns (1873—1961).

Domāju, ka šis apstāklis, kā arī tas, ka zinātnes prestižs visā latviešu sabiedrībā kopumā – gan labējās, nacionālkonservatīvās, gan kreisās aprindās – 20.gs. sākumā ir pietiekami augsts, izrādījās būtisks apstāklis Latvijas neatkarības iedibināšanai un arī Latvijas Universitātes (Augstskolas) izveidošanai 1918. — 1919. gadā. Vēl vairāk, centieni pēc izglītības, pēc savas zinātnes 19.gs. vidū konsolidēja latviešu nāciju – tautība, tauta kļuva nācija.

Sakām, ka Latvijas Republika ir 20. gadsimta valsts un tās tapšanas divi priekšnoteikumi bija Krievijas un Vācijas impēriju sabrukums un latviešu nācijas vairākuma vēlēšanās veidot savu neatkarīgu, demokrātisku valsti. Taču nepieciešams bija vēl trešais faktors – pietiekami prāva, kvalificēta un patriotiski noskaņota latviešu pašu elite politikā, tautsaimniecībā, intelektuālajā jomā, arī zinātnē. Ja mums nebūtu izglītotu inženieru, ārstu, augstskolu mācībspēku, tautsaimnieku, zinātnieku šī vārda eiropeiskā izpratnē, tad diezin vai Latvija varētu veidoties kā moderna, Eiropas kritērijiem atbilstoša valsts.

Šai misijai latviešus sagatavoja gan jaunlatviešu ideologi un jaunstrāvnieki, gan dažādās augstskolās studējuši latviešu jaunieši, gan sabiedriskā “tautas zinātņu akadēmija” — Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija. Pretstatā vācbaltiešu zinātniskajai kopībai embrionāli sāka veidoties latviešu amatierzinātnieku un zinātnieku kopība – gan Rīgā, gan Tērbatā, gan ārpus Baltijas. Nav nejaušība, ka tautasdziesmas sāka vākt astronomijas students K. Barons, ka Zinību komisijas tautasdziesmu krājumu “Dainu skapim” pārrakstīja jauni latviešu studenti, no kuriem M. Bīmanis vēlāk kļuva par LU rektoru. Pašu Latvijas valsts dibinātāju – politiķu skaitā zinātnieku nebija; samērā tuvu zinātnei stāvēja Jānis Čakste (Dr. iur. h. c., kādu laiku lasīja starptautiskās tiesības LU), lielā mērā arī Kārlis Ulmanis (Dr. agr. et oec. h. c., lauksaimniecības un ekonomikas zinātnes) un Marģers Skujenieks.

Pārspīlēti būtu apgalvot, ka savas nacionālās universitātes veidošanai Latvijas valsts 1919. gadā saņēma jau gatavu zinātnieku eliti. Taču pietiekami daudz potenciālu profesoru nāca gan no vecā RPI (gan latviešu, gan cittautiešu), gan no Krievijas universitātēm un augstskolām, lai Latvijas Augstskola varētu veiksmīgi startēt jau 1919.—1920. gadā, piesaistot samērā ierobežotu cittautu profesoru skaitu no ārpuses. Jā, Latvijas Augstskolai un iespējām veikt te zinātnisku darbu neticēja pat izcilākais pirmskara Rīgas zinātnieks Pauls Valdens, par kura nostāju rūgtus un kodīgus vārdus savos memuāros vēlāk sacījis Mariss Vētra. Viņa personības drāmu esmu mēģinājis iztirzāt rakstā “Pauls Valdens – latvju tautas pazudušais dēls”. Bet atcerēsimies, ka Valdenam Stučkas laikā bija jāraksta pazemojošs “ekspluatācijas rīka”— šujmašīnas — pieteikums, ka pret viņu nekorekti vērsās jaunie, zinātniskā ziņā nesalīdzināmi zemāk stāvošie kolēģi Paulis Lejiņš, Fricis Gulbis, Augusts Kirhenšteins. Veidojās kaut kas līdzīgs Kronvalda Ata konfliktam ar Cimzi un Bīlenšteinu I Dziesmu svētku goda mielastā. Taisnība toreiz bija Valdena oponentiem, bet Valdens pēc spīdošām vieslekcijām 1924. gadā Rīgā vairs neatgriezās. Taču galu galā zinātne, vienota ar patriotismu, Latvijas jaunatnes zinību alkas un arī valsts atbalsts ļāva ātri izveidot LU par pietiekami modernu eiropeisku plaša profila augstskolu.

Izglītība, īpaši augstākā izglītība, neapšaubāmi bija viena no neatkarīgās Latvijas prioritātēm, ko gan nevarētu apgalvot par zinātni, par pētniecību. Par grūtībām, ar ko bija jāsaskaras tieši pētniecībai neatkarīgās Latvijas apstākļos, par nesekmīgiem mēģinājumiem izveidot Latvijas Zinātņu akadēmiju gan 1920.—1922., gan pēc 1936. gada – vēstī īpaša nodaļa manā LZA vēstures grāmatā (1998). Atgādināšu, ka igauņiem zinātņu akadēmija ir kopš 1938. gada, bet lietuvjiem – no 1941.gada. Nav tomēr noliedzams, ka zinātne ieņēma savu vietu Latvijas neatkarības gados, īpaši pēc 1934. gada, kad LU iedibināja zinātniskās pētniecības fondu, pieņēma likumu par mācībspēku atmaksātiem atvaļinājumiem pētnieciskam darbam (sabatisko gadu), nodibināja ārpusuniversitātes pētnieciskās iestādes – Latvijas vēstures un Zemes bagātību pētīšanas institūtu, iedibināja Tēvzemes balvas (arī zinātnei) un veica daudzus citus pasākumus zinātnes atbalstīšanai trūcīgās “jaunsaimnieku” valsts apstākļos.

Zinātne neatkarīgajā Latvijā atradās Izglītības ministrijas kompetencē, kas toreiz būtībā bija izglītības, kultūras un zinātnes ministrija. No izglītības ministru vārdiskā saraksta izriet, ka šo posteni ieņēma daudzi universitātes profesori, kas paši nodarbojās ar pētniecību. Uzskaitīsim visus ministrus: Dr. h. c. Kārlis Kasparsons (1918 — 1920), prof. Juris Plāķis (1920 — 1921), doc. Longins Ausējs (1921), prof. Aleksandrs Dauge (1921 — 1923), mācītājs Paulis Gailītis (1923 — 1924), prof. Ernests Felsbergs (1924 — 1925), prof. Arvīds Kalniņš (1925 — 1926), prof. Edmunds Ziemelis (1925 — 1926), Jānis Rainis (1926 — 1928), prof. Augusts Tentelis (1928), prof. Edmunds Ziemelis (1928 — 1931), Atis Ķeniņš (1931 — 1933), mācītājs Kārlis Beldavs (1934), prof. Ludvigs Adamovičs (1934 — 1935), prof. Augusts Tentelis (1935 — 1938), prof. Jūlijs Auškāps (1938 — 1940).

Arī okupācijas gados līdz pat Berklava nacionālkomunistiskās grupas sagrāvei izglītības resoru (kas zinātni gan aprūpēja vairs tikai daļēji, jo universitātes atradās Vissavienības pakļautībā, bet Latvijas PSR ZA bija autonoma) pārzināja pietiekami kompetenti cilvēki: no Pauļa Lejiņa līdz Vilim Krūmiņam (vācu laikā izglītības un kultūras ģenerāldirektora posteni ieņēma Universitātes rektors prof. Mārtiņš Prīmanis): prof. Paulis Lejiņš (1940 jūl.—aug.), Jūlijs Lācis (1940 — 1941), akad. Pēteris Valeskalns (1941 — 1944), prof. Mārtiņš Prīmanis (1941 — 1944), akad. Kārlis Strazdiņš (1944 — 1950), akad. Vilis Samsons (1950 — 1960), Vilis Krūmiņš (1960 — 1962), Andrejs Elvihs (pēc 1962.g.) utt.

No šiem ministriem pavisam īpaši izcelt gribētu pēdējo neatkarības laiku ministru Jūliju Auškāpu, kurš pirms tam 4 gadus bija bijis LU rektors. Manuprāt, līdzās pirmajam vēlētajam Universitātes rektoram Ernestam Felsbergam Jūlijs Auškāps bija pats izcilākais pirmskara Latvijas Universitātes rektors un būtībā arī vienīgais (vai viens no retajiem) no Latvijas valstsvīriem, kurš zinātni aplūkoja kā būtisku virzītāju spēku mūsu “jaunsaimnieku” valstī (vēl šajā aspektā varētu minēt tautsaimnieku prof. Kārli Balodi kā Saeimas deputātu un arī pašu Kārli Ulmani, ciktāl viņš ir skāris lauksaimniecības, tautsaimniecības un arī vēstures zinātni).

Jūlijs Auškāps bija ķīmiķis tehnologs, mācījies Pēterburgā, jaunībā izstrādājis (1910) principiāli svarīgu metodi krāsvielas tiešai spektrofotometriskai noteikšanai uz tekstilšķiedras pēc refleksijas spektriem. LU J. Auškāps bija organiskās ķīmijas tehnoloģijas profesors, 1941. gadā no Cēsīm tika deportēts uz Krieviju. Tavdas un Severouraļskas nometnē viņš organizējis “Igauņu un latviešu glābšanas komiteju”, par ko 1942. gadā 3. augustā Sverdlovskā pēc tribunāla sprieduma nošauts. Es glabāju kā relikviju no Auškāpa čekas lietas saņemtas divas viņa pirmsnāves fotogrāfijas, baltā kreklā. Par Auškāpa grāmatu “Zinātnei un tēvijai” (1938), kas ir daudzo Auškāpa sabiedrisko runu un referātu kopojums, ir dzirdēta asa vēsturnieku kritika, — autoritārais režīms un pats Kārlis Ulmanis tajā esot pārspīlēti, apoloģētiski cildināts, apjūsmots, tajā pausta 15. maija ideoloģija. Pārmetumiem var piekrist, taču ne par to gribētos šodien runāt un ne tādēļ stipri papildinātā veidā, ar komentāriem, sarūpēju šīs grāmatas jaunizdevumu 1993. gadā. Mūs interesē grāmatas otra pamatlīnija – neierobežota ticība zinātnei un zinātnes sabiedriskās misijas cildināšana, varbūt pat pārāk jūsmīga. Sekojot sava idejiskā skolotāja Paula Valdena tēzei, Auškāps pamato domu, ka zinātnes radītie intelektuālās enerģijas krājumi stājas pretī sveramās matērijas devalvācijai. Materiālisma vietā viņš aicina likt garīgas vērtības, turklāt zinātni saista ar kultūru un arī ar reliģiju.

J.Auškāps uzskata, ka latvieši esot īpaši piemēroti, lai darbotos tieši zinātnē, jo latvieši esot zemnieku, viensētnieku tauta, kurai laiku laikos bijis rūpīgi daba jānovēro, novērojumi jāuzkrāj, jāprot dažādi darbi, jābūt vispusīgiem darbā un zināšanās, jāiedziļinās dabas parādībās, rūpīgi jāglabā novērojumi. Latviešu izglītības dziņas, “atraitnes dēla fenomena” pamatā esot zinātgriba, kurai tikai otrā vietā sekojot tieksme iekarot labāku stāvokli dzīvē. “Cilvēces likteņu noteicēja un tās vēstures veidotāja augstākā vara uzglabājusi latviešu un citas jaunās tautas kā rezervi laikam, kad daudzu citu tautu radošie spēki sāk izsīkt,” — mazliet mesiāniski sludina Auškāps 1934.g. martā, vēl pirms Ulmaņa apvērsuma. “Atrazdamies starp pārindustrializētiem Rietumiem, ar kuriem mums velti būtu mēģināt sacensties rūpniecības attīstībā, un neapzināmu dabas bagātību pilniem Austrumiem, kas, pareizi saimniekodami, varētu visu Eiropu pārpludināt ar pirmās vajadzības ražojumiem, varam pastāvēt, tikai, paceļot mūsu kultūru tādā līmenī, kas var dot visaugstvērtīgākos, visizsmalcinātākos ražojumus, kuri nav tikai masu patēriņa un masu produkcijas priekšmeti.” Latvijas prioritāšu piemēram Auškāps min vērtīgu labības šķirņu kultivēšanu, sugas lopu audzēšanu eksportam, augļu, košuma koku, puķu sēklu, stādu, ārstniecības augu kultivēšanu, mākslas un tekstilmākslas izstrādājumus, smalkmehānikas izstrādājumus. Mazas tautas spēki izlietojami taupīgi, “izplūdušās, austrumu vēju ienestās gurdenās sapņainības vietā jāliek lietišķa cieta darba griba, šaurās maziskās mietpilsonības vietā – gara dižciltība un apgarotība”.

J. Auškāps vaicā, “vai latviešu zinātniskajā darbā izpaudušās kaut kādas latviešu gara īpatnības, kas rādītu, kādos zinātnes novados latvieši dod lielākos sasniegumus vai kādos virzienos sagaidāmi lielākie sasniegumi nākamībā”. Neiedrošinoties, kā viņš saka, “dot noteiktu atbildi”, viņš izsaka minējumus. Proti, latviešiem “domās pārsvarā konkrēti priekšstati, mazāk abstrakcijas. No tā varētu secināt, ka latvieša gars labprāt piegriezīsies reālām zinātnēm, fizikai, ķīmijai, dabzinātnēm, tehnikai, medicīnai, mazāk filozofijai un citām abstraktām zinātnēm. Šinī virzienā varam sagaidīt sekmes, jo vairāk, vērā ņemot latvieša novērotāja spējas un ārkārtīgi smalko dabas un tās parādību izpratni, par ko liecina lielā latvieša dabas mīlestība…. Ne mazo lomu šo īpašību attīstībā būs spēlējis viensētnieka dzīves veids, kas latvieti nostādīja neliela cilvēku skaita un dabas vidū.”

“Lielais individuālisms, ko latviešos izaudzējis viensētnieka dzīves veids un kas latviešiem nesis varbūt daudz ļauna, traucēdams saprašanos, apvienošanos, kopdarbību, radījis latviešu sadrumstalotību un bijis par iemeslu brīvības zaudēšanai, šis pats individuālisms nav tikai vājība, bet ir arī liels pozitīvs spēks. Tas radījis latvieša sīkstumu un lielu garīgo spēju un rakstura dažādību, lielu latviešu zemnieka inteliģenci. <…>Visai liela nozīme ir latvieša kritiskajām spējām <…> kritiķa spējas pilnīgi nepieciešamas zinātniskam darbam. Un tās latvietim dotas vislielākā mērā, par ko liecina gan tautas dziesmas un citas gara mantas, gan jaunākā laika publicistika un, pat pārspīlētā veidā, latviešu politiskā darbība.”

Minēdams trīs, viņaprāt, lielākos latviešu pārstāvjus zinātnē (kurus gan vārdā tieši nenosauc) – ķīmiķi Paulu Valdenu, valodnieku Jāni Endzelīnu un tautsaimnieku Kārli Balodi, Auškāps secina, ka šie piemēri liecinot par latviešu garīgo spēju vispusību, ka neesot zinātnes novada, kurā latvietis nespētu līdzdarboties.

Taču Auškāps vaicā arī, vai Latvijā vajadzētu attīstīt visas zinātnes un zinātni vispār, ja zinātne kļūstot, kā mēs šodien sacītu, globalizēta. Lūk, argumentācija no Auškāpa runas Zemnieku dienā (1937) “Latviešu gars un zinātne”: “Lielas zinātnes atziņas pāriet visas cilvēces īpašumā. Tāpēc var jautāt, vai tad tiešām latviešiem pašiem jāveido sava zinātne, kas prasa tik daudz spēka un līdzekļu. Vai nevarētu iztikt ar to, ko citas tautas mums dod? Pagājuši tie laiki, kad viena tauta varēja norobežoties no citu tautu dzīves.< …> Ir zināšanas, ko varam saņemt no citiem, bet to vien nepietiek. Mūsu zemes, dabas, klimata īpatnības prasa, lai mēs paši tās izpētītu. Mums vajadzīgi likumi, kas derīgi mūsu dvēseles struktūrai, mums jāizkopj sava valoda pašiem, mēs tikai paši varam pilnīgi izprast mūsu vēsturi, mūsu celtniecība jāpiemēro pašu zemes būvmateriāliem un arhitektūrā jāliek sava gaume. Mūsu agrārā iekārta prasa pilnīgu lauksaimniecības zinātņu un lauksaimniecības izglītības pārkārtošanu. Tam nepietiek tikai zinātņu mācīšanas un mācīšanās, bet nepieciešama arī zinātniskā pētīšana.

Turpmāk — vēl