Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai goda piemiņa uzzied akmenī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.12.2002., Nr. 189 (2764) https://vestnesis.lv/ta/id/69712

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē

Vēl šajā numurā

28.12.2002., Nr. 189 (2764)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai goda piemiņa uzzied akmenī

Dr. hist. h. c. Leonīds Siliņš — “Latvijas Vēstnesim”

SILINS.JPG (22138 bytes)
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Leonīds Siliņš (dz. 1916.12.V Ņižņijnovgorodā, Krievijā) — skolotājs, nacionālās pretestības kustības dalībnieks. 1939. g. beidzis Izglītības ministrijas Angļu valodas institūta pedagoģisko nodaļu ar ģimnāzijas skolotāja tiesībām. 1943.g. beidzis LU Filoloģijas — filosofijas fakultātes ģermāņu nodaļas pilnu kursu. 1938. — 1941.g. strādā Latvijas telegrāfa aģentūrā — LTA un “Latvian Economic Review” redakcijā. Piedalījies aktīvi nacionālās pretestības grupās 1940. — 1941.g. 1942. — 1943.g. strādājis laikrakstā “Zemgale” par redakcijas sekretāru. 1942. 27. IV iesniedzis Iekšlietu ģenerāldirekcijai rakstu par nehumānu apiešanos ar piespiedu kārtā uz Vāciju izsūtīto latviešu darba spēku. 1942.23.VII saņēma Latvijas ģenerālkomisāra uzdevumā sūtītu atbildi par izmeklēšanas rezultātiem. Sakarā ar to izsaukts uz Rīgu un pratināts. 1943. 14.II vācu SD /Sicherheitsdienst/ Ventspilī apcietināts kopā ar brāli Voldemāru, bet pēc pratināšanas pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoti. 1943.22.VII ieradās Gotlandē, Zviedrijā, ar ļoti svarīgiem materiāliem par padomju un vācu okupācijas laiku Latvijā, kopš 1940.17.VI LCP uzdevumā stājās sakaros ar Latvijas sūtņiem J.Tepferu un V.Salno Stokholmā un K.Zariņu Londonā, nodeva V.Salnajam līdzatvestos materiālus, kas pirmo reizi Rietumu pasaulē atspoguļoja padomju un vācu okupācijas varu mūsu tautai kaitīgo darbību Latvijā. Kopā ar Voldemāru un Mildu Salno izdeva “Ein Jahrdeutscher Okkupation in Lettland” (Stokholmā 1943.g. rudenī 400 eks. stencilētā veidā). L.Siliņš bija arī viens no Zviedru—latviešu palīdzības komitejas dibināšanas ierosinātājiem un tās sekretārs 1943.15.X — 1945. 30. VI, kad tās darbība izbeidzās. No 1943. līdz 1945.g. L.Siliņš vada sakaru uzturēšanu starp Zviedriju un okupēto Latviju. 1944.15.VI bija Evakuācijas fonda pārvaldes loceklis un tā tehniskais vadītājs. Šai sakarā šķērsojis Baltijas jūru vairākas reizes zvejnieku laivā dažādos gada laikos, apmeklējot okupēto Latviju. No 1944.g. bija LCP pilnvarotā persona ar sevišķiem uzdevumiem ārzemēs un LCP ārzemju delegācijas loceklis un sekretārs. 1953.28.V apmeklēja Apvienoto Nāciju Cilvēku tiesību daļas vadītāju Kingu Gordonu un informēja viņu par apstākļiem okupētajā Latvijā. 1953.2.VI iepazīstināja ASV Kongresa locekli C.J.Kerstenu ar LCP darbību okupācijas laikos. 1949. — 1951.g. kopā ar citiem tulkoja un rediģēja angļu val. prof. A.Spekkes “History of Latvia”, 1956. — 1957.g. tulkoja un rediģēja prof. K.Strauberga “Marriages and Weddings in Latvian Folklore”. Pēc Vācijas kapitulācijas L.Siliņš kopā ar Igaunijas un Lietuvas valsts studentu organizāciju pārstāvjiem rīkoja Baltijas valstu studentu protesta demonstrāciju 1945.10.V Stokholmā, parakstot deklarāciju pret Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, ko iesniedza visām Rietumu demokrātisko valstu sūtniecībām Stokholmā. Parakstījis vairākas svarīgas LCP deklarācijas Rietumu zemju valdībām vai to pārstāvjiem, kas vērstas pret abām Latvijas okupācijas varām. 1948.g. un vēlākos gados papildinājās angļu valodas un Anglijas politiskās, sociālās un saimnieciskās vēstures studijās Ekseterā, Londonā un Kembridžas korespondences koledžā Anglijā un vācu val. studijās Lībekā, Minhenē un Ķīles universtitātē Vācijā. 1950. — 1953.g. strādā ASV Informācijas birojā (USIS) Stokholmā. 22 gadus strādājis par svešvalodu skolotāju Zviedrijā, pārzinot angļu un vācu valodu nodaļas. No Latvijas okupācijas laikā izvedis un saglabājis ļoti svarīgas jaunāko laiku vēstures dokumentu kolekcijas. Aizgājis pensijā un dzīvo Zviedrijā. Ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors vēsturē — Dr.hist.h.c. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

 

— Vispirms atļaujiet apsveikt ar Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu, kas jums 2002. gadā piešķirta par sasniegumiem humanitārajās zinātnēs.

— Šis pagodinājums man bija pavisam negaidīts un ļoti priecīgs pārsteigums. Esmu par to pateicīgs.

— Jūs šobrīd esat viens no retajiem Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbības līdzdalībniekiem, kas ar aculiecinieka tiesībām drīkst dalīties atmiņās par nu jau tik tālajiem notikumiem. Kad kāds laika posms tuvojas noslēgumam, cilvēkiem ir tieksme atskatīties un izvērtēt, kā veicies. Kultūras ministre Inguna Rībena gada nogalē aicina noskaidrot, kāda vieta mūsu vērtību lokā ir iepriekšējam gadsimtam, kas ir arī Latvijas valsts rašanās gadsimts. Ministre uzsver, ka “nav sakārtotas mūsu attiecības ne ar Latvijas brīvības cīnītājiem, ne represētajiem, ne leģionāriem, ne nacionālajiem partizāniem”. Varētu turpināt — nav apzinātas mūsdienu sabiedrības attiecības arī ar Latvijas Centrālo padomi. Kaut vai tālab, ka joprojām par tās darbību zinām visai maz. Un tad nav brīnums, ka tiek jaukti arī it kā jau vispārzināmi fakti. Piemēram, cik tad īsti bija to, kas parakstīja LCP deklarāciju? Jūsu sakārtotajā un rediģētajā grāmatā “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943 — 1945”, kas šogad iznākusi Rīgā Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda apgādā, teikts, ka deklarāciju parakstīja 188 un divi paraksti vēl tika iešifrēti. Bet nupat vienā no Latvijas lielākajiem laikrakstiem ievietots precizējums, ka parakstītāju bija 189. Vai tad ir atklājušies kādi jauni fakti? Un kāpēc tie divi paraksti bija jāiešifrē? Kā tas izpaudās?

— Nekādu jaunu faktu nav — LCP deklarāciju parakstīja 190. Taču, pretestības kustībā strādājot, bija jāizlemj, kā rīkoties ar tiem, kas deklarāciju gan ir parakstījuši, bet kuru uzvārdi nekādā gadījumā nedrīkst nonākt atklātībā, jo paredzēts, ka viņiem, apstākļiem mainoties, noteikti jāpaliek strādāt Latvijā. Filmu, kurā bija dokuments ar 188 parakstiem un diviem iešifrētajiem uzvārdiem — B. Kalniņš un E. Morics —, es 1944. gada februārī pārvedu pāri jūrai uz Zviedriju. Jāatceras, ka Bruno Kalniņš bija LCP vicepriekšsēdis, viņu apcietināja tikai 1944. gada jūlijā, bet Ernests Morics vispār palika brīvībā. Turklāt bija noteikts, ka arī citus deklarācijas parakstītāju vārdus nedrīkst izpaust, tie jāpatur slepenībā, kamēr Latvija būs okupēta.

Jūs esat pirmais, kam par to stāstu — Bruno Kalniņa un Ernesta Morica paraksti bija iešifrēti īpašā dokumentā, to varēja izlasīt, ja zināja šifru, ko LCP izmantoja, lai slepeni sazinātos ar ārzemēm. Tas nebija vienkāršs, bet gan īpaši sarežģīts šifrs. Tagad to varētu atklāt. Man Zviedrijā ir šis dokuments, kas apliecina, ka Bruno Kalniņa un Ernesta Morica paraksti tik tiešām bija iešifrēti, esmu nolēmis to publicēt. Nelaimīgi iznāca, ka vienu no pirmajiem notvēra tieši mūsu šifrētāju Jāni Arvīdu Atvaru. Viņš mūsu organizācijas noslēpumus neatklāja, kaut gan tika briesmīgi mocīts un aizgāja nāvē gestapo centrālē Rīgā, Reimersa ielā.

Kā vāca parakstus LCP deklarācijai? Ne jau tā, ka staigāja ar sarakstu rokās pie viena, pie otra, pie trešā... Tad visi drīz vien būtu apcietināti. Tie bija uzticami cilvēki, kas gāja pie zināmām personām. Bet par organizācijas vienotāju kalpoja Latvijas kooperatīvā kustība. Tur strādāja Vilis Pāvulāns un arī ģenerāļa Jāņa Kureļa sekretārs Jānis Freimanis. Tādējādi tika apzināta visa Latvija, jo kooperatīvs bija katrā apriņķī un pagastā. Un tā tika savākta arī lielākā daļa no 190 parakstiem. Jo cilvēki pagastā vai miestā cits citu pazina daudz labāk nekā es, Rīgā dzīvojot. Un izraudzījās parakstītājus. Jo tie bija visdažādākie cilvēki, ar dažādu sociālo stāvokli, nodarbošanos, ne jau tikai inteliģences pārstāvji vien.

Kooperatīvs, var teikt — oficiālā veidā, ar pārtiku un citu nepieciešamo apgādāja arī kureliešus, bet vēlāk — nacionālos partizānus.

— Kāda cita neskaidrība: atkal un atkal Latvijas presē lasāmi atšķirīgi dati par Konstantīna Čakstes nāves dienu? Tiek minēts 1945. gada 22. februāris...

— Kas ir pareizi.

— ... bet ne reizi vien rakstīts, arī J. Čakstes piemiņas komitejas vadītājas Ievas Kvālas apcerē, — Konstantīns Čakste nomira trešdien, 21. februārī, pulksten 22.00. Izrādās, šis apgalvojums nāk no jau pieminētās jūsu grāmatas “Latvija un Rietumi”. Pielikumu sadaļā kā dokuments tajā ievietots Viktora Neimaņa raksts, kurā autors plaši citējis Štuthofas koncentrācijas nometnes bijušā ieslodzītā Hermaņa Cīruļa stāstījumu par Konstantīna Čakstes mūža pēdējām stundām. Tur teikts: “Trešdien, 21. februārī 1945. gadā plkst. 22.00 Konstantīns Čakste šķīrās no šīs pasaules.” Sastādītājs un rediģētājs nav šo apgalvojumu apšaubījis, tiesa, tas nav darīts arī par kādu citu neprecizitāti šajā pašā rakstā: “1944./45. g. ap prof. K. Čaksti pulcējās latviešu nacionālisti, nodibinot nelegālu organizāciju.” Kā zināms, oficiāli LCP tika dibināta 1943. gada 13. augustā Rīgā. Kaut gan citur grāmatā, arī satura kopsavilkumā angļu valodā, ir rakstīts, ka K. Čakste miris 1945. gada 22. februārī. Ne vienu vien lasītāju samulsinājis un maldinājis V. Neimaņa uzrakstītais. Kā šādas atšķirības radušās?

— Es izstāstīšu. Štuthofas koncentrācijas nometnes evakuācijas laikā necilvēcīgos apstākļos Konstantīns Čakste saslimst, laikam viņam ir pat smadzeņu plēves iekaisums. Bet tas uzreiz netiek atklāts, nav arī nekādu medicīnisko zāļu. Tobrīd slimnieku aprūpē un ar viņu sarunājas Aleksandrs Āboliņš, lietuvietis Oskars Urbons un citi. Agonija sākas 21. februārī — Konstantīns Čakste zaudē samaņu, bet ir dzīvs. Viņš mirst 22. februārī ap diviem naktī. To man ir apgalvojis Bruno Kalniņš un vairāki citi K. Čakstes nāves brīdī klātesošie, arī lietuvieši. Tomēr neviens no viņiem nebija ārsts, tāpēc domas par nāves iestāšanos kādam var būt arī atšķirīgas. Vēlāk viņu sarunās pat ir bijis neliels konflikts. Domāju, tā ir tāda matu skaldīšana, jo viss taču risinājās pavisam nenormālos apstākļos. Un no tā, ka viens pačamda un neatrod pulsu, vēl nevar secināt — cilvēks ir aizgājis mūžībā. Tomēr visi, ar kuriem esmu runājis, bija vienisprātis, ka Konstantīns Čakste ir miris pēc pusnakts.

— Jūsu grāmatā pielikumu sadaļā ievietots arī Oskara Urbona raksts vācu valodā “Konstantīna Čakstes nāve”. Vai tas ir tulkots arī latviski?

— Līdz šim nav. To būtu vērts izdarīt. Jo šis apraksts ir ļoti zīmīgs, kā Oskars Urbons, katolis, dalās domās ar Konstantīnu Čaksti, luterāni, par dzīvi pēc nāves. Ļoti interesanti, ko cilvēks domā, kādas problēmas viņu nodarbina, mūžībā aizejot. Vai es esmu? Varbūt neesmu? Kas mūs sagaida? Un ko vispār nozīmē mirt? Tās ir pārdomas par vērtībām, morālo atbildību, attieksmi pret bijušo.

Ir taisnība, ka par nacionālo pretestības kustību būtu vajadzīgs kārtīgs pētījums, vajadzētu savākt visus dokumentus. Tas varētu būt darba lauks jaunajiem pētniekiem. Jo neapzinātā vēl ir ļoti daudz. Piemēram, vēl arvien nav latviešu bēgļu Zviedrijā vēstures. Bet man manuskripts jau ir gatavs. Sākot ar 1943. gada 22. jūliju, kad pats pirmo reizi pārbraucu pāri Baltijas jūrai. Grāmatā ir dokumentēti visi mūsu braucieni, latviešu bēgļu pēckara politiskās cīņas, arī uzskatu pretrunas.

— Jūs jau zināt, ka nākamā gada augustā Rīgā paredzēts atklāt pieminekli Konstantīnam Čakstem, atzīmējot LCP 60. gadadienu. Pašlaik vēl tēlnieki, kas uzaicināti piedalīties konkursā, strādā pie savām iecerēm. Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt šim piemineklim?

— Cik es pazinu Konstantīnu Čaksti, viņš nekad nav atzinis un veicinājis kādas personas kultu. Toreiz jau pats laiks mācīja, kas iznāk, ja vienu izceļ pāri citiem — Hitlers, Staļins, Musolini, mazāk, bet arī Kārlis Ulmanis... Tāpēc, manuprāt, nekādā gadījumā piemineklim nevajadzētu būt 12 vai cik tur metru augstam, kas paceļas pāri pūlim. Tādi pieminekļi bija Staļinam, bija Vācijas ķeizariem.

Man šķiet, Konstantīns Čakste gribētu, lai piemineklī būtu doma: viņš ir ievēlēts par pretestības kustības vadītāju, bet visi citi darītāji ir turpat blakus, līdzās un aizmugurē. Un visi kopā gluži demokrātiski lemj, ko darīt. Jo Latvijas Centrālā padome bija ļoti tautiska, tajā nebija vieni vienīgi intelektuāļi — gan zvejnieki, kas uzņēmās vajātos pārcelt pāri jūrai, gan tie, kas strādāja pie radioraidītājiem, bija vienkārši, no tautas nākuši cilvēki, kas gribēja cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latviju, nerēķinoties, kas ar pašiem notiks... Un viņi bija ļoti lieli ideālisti, daudzi no šiem cīnītājiem diemžēl nonāca Štuthofā. Pavisam šajā koncentrācijas nometnē bija ieslodzīti gandrīz septiņi tūkstoši latviešu, es varu nosaukt ar visiem uzvārdiem, kad apcietināti, par ko.

Manuprāt, piemineklim vajadzētu būt kā simbolam arī visiem citiem, kas ir cīnījušies un cietuši par neatkarīgu Latviju. Vajadzētu kaut kur akmenī būt visu to uzvārdiem, kas ir cīnījušies un krituši gan cīņā pret nacismu, gan komunismu, gan nacistu koncentrācijas nometnēs, gan gulaga vergu darbos bojāgājušie. Ja līdzās vadītājam vai turpat aizmugurē būtu redzami citi cīnītāji, ja nosauktu viņu vārdus, domāju, ka viņā saulē Konstantīns Čakste būtu apmierināts.

To, kas aizgājuši nebūtībā mocekļa nāvē, kuru dzīves sakropļotas, ir ļoti daudz. Man vajadzēja būt noteiktā vietā, veikt savu pienākumu, bet zinu, ka bez Andreja Spādes, kam piederēja laiva un kas pazina jūru kā savu kabatu, es nekad nebūtu palicis dzīvs. Tādi paši fanātiķi bija Eduards Andersons, Pēteris Jansons, Laimonis Pētersons, Ēriks Tomsons. Daudzus apcietināja. Eduardu Andersonu nošāva, citus aizsūtīja uz gulagu, ieslodzīja uz 25 gadiem. Ja izceļ tikai vienu Konstantīnu Čaksti, tas ir nedemokrātiski. Tas būtu tā, ja prāmja “Estonia” karastrofas upuru piemiņai uzceltu pieminekli kuģa kapteinim, kas arī aizgāja bojā, bet citus pat nepieminētu. Protams, šāds piemērs ir pārspīlējums, bet parāda problēmu. Tātad kādā vietā piemineklī vajadzētu pēc iespējas vairāk cīnītāju vārdu. Es gribētu, lai tas tiktu īpaši uzsvērts.

Var jau domāt arī tā, ka Konstantīns Čakste viens pats būs simbols visai pretestības kustībai. Bet vai gan daudz pūļu vajag, lai iemūžinātu vienu vārdu? Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi — visi viņi bija organizācijas vadītāji. Nedrīkst domāt, ka Konstantīns Čakste būtu pārāks tikai tāpēc, ka bija dzimis Latvijas pirmā valsts prezidenta ģimenē, bija Jāņa Čakstes dēls. Vai tāpēc viņa dzīvība būtu vērtīgāka nekā citu? Visas dzīvības ir vienādi vērtīgas — gan jauno, gan veco, gan intelektuāļa, gan strādnieka un zvejnieka. To vajadzētu izprast un apsvērt visiem, kas pašlaik domā par pieminekli Latvijas Centrālajai padomei. Jo runa ir par organizāciju, kurā darbojās tūkstoši.

Bet piemineklis, protams, ir jāveido, un viss jāizšķir māksliniekam.

— Interesanta sakritība — mūsu dzimšanas dienas ir blakus. Atšķirība vienīgi tā, ka jūs esat nācis pasaulē 1916. gada 12. maijā — 24 gadus agrāk. Tātad piederam dažādām paaudzēm. Kura gadu mija jūsu mūžā pašam ir šķitusi visskarbākā un trauksmainākā?

— Boļševiku pirmās okupācijas 1940. gada beigas. Tad es strādāju Letā — Latvijas Telegrāfa aģentūrā, kur sāku vākt dokumentus, kas atmasko komunistu režīmu. Drīz sākās apcietināšanas, tās skāra arī manus darbabiedrus. Tolaik mēs visi skaitījāmies TASS (Padomju Savienības telegrāfa aģentūras —abreviatūra no iestādes nosaukuma krievu valodā pirmajiem burtiem — A. S.) darbinieki, arī man bija TASS karte kabatā. Apcietināja Letas fotogrāfu, manu skolasbiedru Miķeli Bāliņu, aizdomas laikam radīja tas, ka viņš bija izlietojis vairāk filmas, nekā bija atvēlēts, jo viņš gatavoja dokumentu kopijas, kuras dabūju es. Sākās izsekošana un arests. Kratīšanas laikā pie otra Letas fotogrāfa Imanta Cālīša mājās atrada nereģistrētus fotoaparātus. Abi viņi no čekas vairs laukā neiznāca.

Tas bija drausmīgs laiks, kas sākās jau vasarā, kad tika likvidēta valdība, bet Kārlis Ulmanis pateica, lai katrs paliek savā vietā un viņš paliks savā. Visa jaunatne par to bija šausmīgi sarūgtināta. Mums vajadzēja nevis katram palikt savā vietā, bet sākt rīkoties, organizēties pretestībai.

Pēc tam sākās karš, man vajadzēja bēgt no Letas, slēpties. Arī kara gados ir bijis daudz briesmu un pārdzīvojumu, kad šķita, ka esi par mata sprīdi no bojāejas. Tomēr visskarbākais man šķita Baigais gads.

— Kādu jūs redzat Latvijas nākotni 21. gadsimtā?

— Mēs esam uzaicināti iestāties Eiropas Savienībā, tas nozīmē, ka būs labāka tautsaimnieciskā attīstība un sociālā aizsardzība. Un esam uzaicināti arī NATO — tātad mums būs daudz lielāka drošība nekā agrāk. Un ir cerības, ka arī mūsdienu Krievija kļūs demokrātiskāka.

Mūsu valsts ir uz pareizā ceļa.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!