Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Konstantīna Čakstes nāve. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.12.2002., Nr. 189 (2764) https://vestnesis.lv/ta/id/69714

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai goda piemiņa uzzied akmenī

Vēl šajā numurā

28.12.2002., Nr. 189 (2764)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Konstantīna Čakstes nāve

Oskars Urbons, Lietuvas pretestības organizācijas loceklis. “Latvijas Centrālā padome LCP”, Upsala, 2000.

1944. gada vasara. Fronte austrumos pamazām sabrūk un ar baisu ātrumu tuvojas Baltijas okupētajiem apgabaliem. Gestapo un SS šeit ārdās, it kā ar šādiem līdzekļiem varētu panākt sev labvēlīgu kara iznākumu.

Augusta beigās mēs, četri lietuviešu armijas pulka virsnieki, pēc mēnesi ilgā aresta Salaspils koncentrācijas nometnē tikām pārsūtīti uz Rīgas Centrālcietumu. Kad bija nokārtotas visas ievietošanas formalitātes un ierādītas mūsu kameras, tikām aicināti doties uz pirti. Cietuma uzrauga pavadībā šķērsojām iekšējo pagalmu un tur sastapām dažus kungus, arī ieslodzītos, kuri nāca no pirts puses. Kāds no viņiem garāmejot man iečukstēja: “Pulkvedi, jums jāzina, ka te jātur mutes ciet.” Tas bija Konstantīns Čakste, un tā bija mūsu pirmā tikšanās.

Šāda K. Čakstes izturēšanās bija viņam raksturīga. Pat Centrālcietumā, pats morāli un fiziski ciešot no gestapo despotisma, viņš noteikti parūpējās arī par citiem. Viņš jau ilgāku laiku bija arestā, labi pazina cietuma apstākļus un bažījās, ka kāds no jaunajiem ieslodzītajiem varētu kļūt par provokācijas upuri. Par to, ka gestapo ar dažu ierēdņu palīdzību tiešām veica šādas provokācijas, mēs varējām paši pārliecināties. Bet tāds reiz bija K.Čakste, un tādu es viņu pazinu visu šo laiku, ko pavadījām kopā – vispirms Rīgas Centrālcietumā, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Tie, kas labāk pazina K.Čaksti, nevarēja atbrīvoties no iespaida, it kā vienā personā būtu apvienoti divi Čakstes. Pirmais – stingrs un nelokāms, konsekvents, ja bija runa par pamatprincipiem, viņa pasaules uzskatiem, goda un morāles jēdzieniem, cilvēks, kurš vienmēr raizējās par savu tautu un meklēja ceļus, kā pastāvošajā režīmā varētu tautai palīdzēt. Otrais – vienmēr pieklājīgs, tolerants un neparasti pieticīgs. Es vienmēr apbrīnoju un cienīju K. Čaksti, bet pa īstam viņa drosmi un rakstura spēku aptvēru tikai tad, kad biju viņa pēdējo dzīves dienu un nāves liecinieks.

Jau pa ceļam, koncentrācijas nometnes izformēšanas un evakuēšanas laikā, K. Čakste laikam jutās slikti, kluss un sevī iegrimis viņš gāja kolonnā, stiepdams mugursomu uz muguras. Bet neviens nedzirdēja no viņa žēlošanos, vienīgi izturēšanās un pilnīgi mainījies izskats liecināja, ka viņš nejūtas labi. Tai laikā gūstekņus vajāja izsitumu tīfs un prasīja savu daļu, tādēļ draugi un biedri uzmanīja K. Čaksti. Bet uz visiem jautājumiem viņš vienmēr atbildēja mierīgi un pieticīgi: “Būs jau labi.”

Nav vajadzības aprakstīt Štuthofas nometnes iemītnieku gājienu, badu un slāpes, SS vīru brutalitāti, nogalinot pārgurušos un aizkavējušos – tas viss ir vairākkārt stāstīts un visumā zināms. Varu teikt tikai vienu: šajā ziņā Štuthofas ieslodzīto gājiens ne ar ko neatšķīrās no pārējiem moku ceļiem.

1945. gada februāra sākumā mēs nonācām Gansā – kādreizējā darba dienesta nometnē, kuras barakas bija gandrīz sabrukušas. Arestantu kolonnas tika sadalītas pa atsevišķām barakām. Mums tika ierādīta maza baraka, kurā agrāk uzglabāta ugunsdzēsēju aparatūra un darbarīki. Ar lielām pūlēm mēs (kā nekā 36 vīri) atradām vietas, kur apmesties, tomēr te katrā ziņā bija labāk nekā kopējā barakā.

Bijām šeit pavadījuši tikai dažas dienas, un pirmo reizi dzirdējām, ka K. Čakste sūdzas – jūtoties slikti, mokot sāpes plecā. Viņš nebija vienīgais slimnieks starp mums, seši jau ilgstoši gulēja savās cisās, tādēļ viņa teiktais netika uztverts nopietni. Viens deva kādu padomu, otrs – citu, bet palīdzēt viņam nevarēja neviens, arī atsauktais poļu ārsts Vitkovskis varēja vien izteikt mierinājuma vārdus, jo viņa rīcībā nebija nekādu zāļu. Turklāt slimību, ar kādu sirga K. Čakste, ārsts nevarēja noteikt – tas palicis nenoskaidrots līdz mūsdienām. Taču, tā kā K. Čakstes garastāvoklis ar katru dienu pasliktinājās, draugi centās viņu izklaidēt un vedināt uz citām domām. Bet arvien biežāk K. Čakste sāka runāt par nāvi. Es daudzas stundas pavadīju sēžam pie viņa guļvietas un uzklausot viņa apsvērumus un spriedumus par šo tematu. Kādēļ tieši es biju izvēlēts par šo sarunu partneri, nezinu, varbūt tādēļ, ka biju pacietīgs klausītājs, ļāvu izrunāties, nekad nemēģinot viņu pārtraukt vai mainīt sarunas virzienu. To, kas šajās stundās notika ar mums, nekādi nevar nosaukt vienkārši par sarunu. K. Čakste gan runāja viens, es tikai pacietīgi klausījos un paretam izteicu kādu vārdu. Protams, šodien es vairs nevaru precīzi atkārtot Čakstes sacīto, pārāk ilgs laiks ir aizritējis, taču viņa attīstītās domas bija tik oriģinālas, ka tās uz mūžu izkristalizējušās manā atmiņā.

“Nāve,” apgalvoja K.Čakste, “ir nešaubīgs ļaunums un absolūta bauda, bet vienlaikus arī augstākā realitāte. Šajā sakarā nāve uzdod cilvēkiem jautājumu un mīklu, kas tad īstenībā ir nāve vai, citiem vārdiem, kas sagaida cilvēku pēc nāves?”

“Parastais prāts ar grūtībām aptver jeb, skaidrāk izsakoties, pārliecinās, ka līdz ar nāvi tiek pielikts galīgais punkts, kā arī pārliecinās, ka nāve attēlo tikai vienu noteiktu soli, ko cilvēks sper no vienas esamības otrajā. Bet tieši tādēļ, ka nāve virza cilvēku no vienas esamības uz nākamo (arī tad, ja nākamais ir tukšums un pilnīgi nekas), viņam tā ir jāciena, jāuztver kā augstākā realitāte.”

“Daži ļaudis – svētie, mistiķi, okultisti — tik stingri tic dzīvošanai pēc nāves, ka viņi nākamo dzīvi iztēlojas tikpat reālu kā dzīvi uz zemes. Un ir arī simtprocentīgi ateisti, kam nākamās dzīves varbūtība šķiet smieklīga un neiespējama. Bet vairākums cilvēku dzīvo šaubās, turklāt šīs šaubas nav visiem vienādas. Šīs šaubas ir pamats ticībai, vienalga kādai – dzīves turpinājumam pēc nāves vai pilnīgām beigām.

Tikai šādās šaubās ir iespējama dzīvošana, un tikai šādas šaubas padara cilvēku par īstenu cilvēku un tiešām brīvu dzīvo būtni. Jo, ja būtu iespējams cilvēkam pierādīt (kā, piemēram, matemātikā), ka nākotnes dzīve tiešām ir, ka šīs pasaules dzīve ir tikai īss laika sprīdis, kurā cilvēks tiek sagatavots nākamajai dzīvei un kur tiek atzīmēts viss, ko cilvēks darījis uz zemes, — ar to būtu izslēgta katra brīvība, jo cilvēkam būtu pienākums izturēties un uzvesties tā, lai viņa rīcībām uz zemes nesekotu nekādi sodi nākamajā dzīvē. Šajā gadījumā rīcība nebūtu brīva rīcība, tātad arī nebūtu laba, jo laba rīcība nevar būt piespiedu rīcība, kā arī nav iespējama piespiedu brīvība. Cilvēka rīcība var būt brīva un apkārtējai pasaulei pieņemama tikai tad, ja tā nav saistīta ar apslēptām domām par balvām vai sodu: automātiska vai ar kādu interesi saistīta rīcība nevar būt laba.

Bet tikpat bezcerīgas būtu cilvēka šīspasaules dzīves izredzes, ja viņš censtos pilnīgi konkrēti uzzināt, ka līdz ar viņa nāvi visam tiks pielikts punkts. Tādēļ tik reti atrodas patiesi ateisti, kā arī pilnīgi patiesi svētie. Nav iespējams loģiski un līdz galam definēt īsto morāli, nepamatojot pārpasaulīgo un pārcilvēcisko. “Ja Dieva nav – viss ir atļauts” – tā teicis Dostojevskis, un Staļins un Hitlers šo domu papilnam apstiprina praktiskajā darbībā.

Kā zināms, ir cilvēki, kuri cieši pārliecināti par nākamo dzīvi pēc nāves un kuri par grēku uzskata pat šī fakta apšaubīšanu. Bet labi, ka viņi savu pārliecību, savas zināšanas nevar pārnest uz pārējiem cilvēkiem. Šai pārliecībai jābūt cilvēka iekšējās brīvības aktam, bet nepārspīlētam. Tādēļ tā pieder arī pie “nolādētajiem jautājumiem”, uz kuriem nav gatavas atbildes, un personiska, individuāla atbilde uz šiem jautājumiem vienlaikus raksturo cilvēka pilnības pakāpi. Padomju ideologi nespēja apjēgt to, ka “nolādēto jautājumu” iznīdēšana, padomju mākslas noplicinātība un padomju ortodoksālā literatūra var izraisīt nopietnas sekas. Padomju literatūras varonis nevar būt cilvēks, kurš pēc brīvas gribas un saprašanas šaubās un mokās, meklējot atbildes uz esamības pamatjautājumiem, jo šie jautājumi jau ir noteikti un formulēti, un padomju autoram ir jāpakļaujas šiem noteikumiem.”

Šādas un līdzīgas domas nodarbināja K.Čaksti garajās stundās, ko viņš klusi, savās domās iegrimis, vadīja savā guļamvietā. Bija redzams, ka viņam grūti klusēt, ka viņš vēlas izrunāties, ka šīs domas moka un nedod miera, jo vairāk tādēļ, ka viņa spēki zuda acīm redzami, viņš arvien retāk piecēlās no guļamvietas. Pēc dažām dienām viņš lūdza Br.Kalniņam paņemt pie sevis viņa laulības gredzenu un zelta krustiņu, ko viņš vienmēr nēsāja ap kaklu, teikdams, ka drīz būšot tādā stāvoklī, ka nevarēs atkārtot savu lūgumu. Uz Kalniņa jautājumu, ko viņš ar to gribot teikt, K.Čakste atbildēja, ka viņam atlikušas vien dažas dienas un griboties nomirt ar apziņu, ka šīs lietas nonākušas īstajās rokās. Ne tikai Kalniņš, arī pārējie centās visādi novirzīt Čakstes domas par miršanu. Nekas nelīdzēja, Čakste palika pie savas pārliecības.

Pagāja vēl pāris dienu, Čakste runāja pavisam reti un, ja to darīja, tad tikai par savu drīzo aiziešanu. “Ir skumji apzināties, ka tev jāmirst dēļ ārsta nelietpratīguma” – šos vārdus viņš izteica dažas stundas pirms samaņas zaudēšanas. Čakstes nāves iemesls nekad nav noskaidrots. Nometnes vienīgais ārsts nespēja noteikt precīzu diagnozi. Skaidrs ir tikai viens — K.Čakste jau ilgu laiku pirms savas miršanas zināja, ka viņa dienas šai pasaulē ir skaitītas. Kā radās šī viņa pārliecība – arī tas nav noskaidrots.

Pēc dažām stundām Čakste pilnīgi zaudēja samaņu. Tad vēlreiz, nākamajā naktī, viņš nāca pie samaņas, taču uz īsu brīdi. Pēc tam atkal krita bezsamaņā un vairs nepamodās.

Līdz ar K.Čakstes nāvi radās jauna problēma – apbedīšana. Apcietināto mirstība bija ļoti liela. Līķus sanesa dziļā bedrē un aizbēra ar smiltīm. Tādu apglabāšanas veidu mēs negribējām pieļaut, viņš mums bija pārāk mīļš un cienīts biedrs. Lai arī ar grūtībām, tomēr saņēmām kolonnas priekšnieka atļauju Čaksti apglabāt atsevišķi mūsu izvēlētā vietā. Kalniņš ieminējās, ka Čakste bijis dievticīgs cilvēks un viņa piederīgajiem būtu patīkami zināt, ka viņš apbedīts kā kristietis, tādēļ vajadzētu noturēt īsu aizlūgumu pie viņa kapa. Uz atteikumu, ka nometnē nav evaņģēlistu mācītāja, viņš pavisam mierīgi atbildēja: “Es šajās lietās gan neko daudz nesaprotu, bet, ja nav mācītāja, pēc manām domām, arī katoļu priesteris varētu izvadīt.” Pēc Kalniņa domām, galvenais bija tas, ka Čakste būtu vēlējies tikt apglabāts kā kristietis. Es apbrīnoju Kalniņa drosmi un kultūru, demonstrējot šādu toleranci un izpratni par saviem līdzcilvēkiem.

Mums, protams, nebija nekādu iespēju iegādāties zārku, sadabūjām jumta papi. Kapa bedri izrakām pakalniņā ar stāvu malu un skatu uz ziemeļiem – uz Latviju. Pie aizgājēja kājām ielikām aizzīmogotu pudeli ar nepieciešamajiem personības datiem. Tika lasītas lūgšanas, un pēc K.Čakstes biedru atvadvārdiem kaps tika aizbērts. Dusi mierīgi, Čakste, svešajā zemē! (Akad. stud. vienības “Austrums” arhīvs, Sthlm.)

“LV” (Silvija Ernštreite)  neoficiāls tulkojums no vācu valodas

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!