Joprojām derot paraugam un padomam

Priekš sešdesmit gadiem (1942) nāca klajā augstas raudzes grāmata: “Latviešu pareizrakstības vārdnīca”, kas nepārspētas lietpratības, lakōnisma un latviskuma dēļ joprojām der paraugam un padomam. Šī vārdnīca (Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas izdevums Rīgā) pārstāv daudzināto “Endzelīna rakstību” (viņa vadībā izveidoto), ko pēc 50 gadu lieguma atsākam arī Latvijā lietot arvien vairākās publikācijās, bet diemžēl neatsākam mācīt skolās. Latviešu pareizrakstības vārdnīcu vēsturē šī ir pirmā oficiāli atzītā, kopš īstenojās ilgi iecerētā latviešu rakstības reforma (1922), kad atmetām gotu burtus un neērtus rakstības paņēmienus, piem., burtu “čupojumus” (tsch = č).

Krietno sešdesmitgadnieci nesagrozītu un nesadārdzinātu derētu izdot no jauna pēc “papildināta un pārlabota otra izdevuma” (1944). Glabādama ne tikai ortografiskas vērtības, tā mūsu valodai palīdzētu gan atkopties un atvairīties no kaitējumiem, gan spēcināties pastāvēšanai arī nākotnē un virzīt mums secen nu mazu tautu valodām pareģoto izzušanu jau šajā gadsimtā.

Pirmpublicējumā šī vārdnīca ir neliela, ātrai uzziņai ērta grāmatiņa kaŗa laika taupīgā sīkburtu salikumā 98 lappušu trijās slejās. Taču tās vielā un paskaidrojumos ar spožu prasmi ir ietverts non multa, sed multum (‘daudz – ne vairumā, bet nozīmīgumā’). Tur uzrādītie un īstenotie tālredzīgie principi, derēdami arī vēlāk radušos vārdu rakstībai un latviskai lietošanai, nav ļāvuši vārdnīcai novecot.

Vārdnīca tapusi Latviešu valodas krātuvē īpašas valodnieku komisijas kopdarbā, prezidējot Endzelīnam, un, kā viņš saka, “atspoguļo mainīgā vairākuma uzskatus”. Komisijas locekļi ir latviešu valodnieki baltisti – A.Ābele, E.Blese, E.Hauzenberga-Šturma, V.Rūķe un H.Tichovskis. Viņu veikumi vārdnīcas labad ir sīkāk uzrādīti tās abu pirmo izdevumu (19421, 19442) priekšvārdos, tāpat Endzelīna rakstā “Oficiālu pareizrakstības vārdnīcu klajā laižot” (Darbu izlase III/2, 367-370).

Ārzemēs trimdas tautieši šo pašu vārdnīcu ir atkārtoti publicējuši pārfotografētu, kā rūpīgā apskatā “Mūsu pareizrakstība un pareizrakstības vārdnīcas..” (Čikāgā 1985) liecina mag. phil. Aleksis Kalniņš. Viņi šo pareizrakstības vārdnīcu likuši pamatā arī tematiski plašākai Latviešu valodas vārdnīcai (1993), kas veltīta Endzelīna piemiņai.

Diemžēl pēckaŗa Latvijā polītisku un ignorantisku iemeslu dēļ mūsu rakstību “vienkāršoja” pēc padomju Krievijas latviešu trūcīgās un neizkoptās rakstības parauga. – Ar 1946. un 1957. g. dekrētiem ieviesa pārmaiņas, kas zinātniski nepamatotas un valodas kvalitātei un pastāvēšanai kaitīgas. Tās sabojāja Endzelīna izkopto un Latvijas brīvvalstī sekmīgi lietoto rakstību – “ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust,” kā atzinis vācu valodnieks Eduards Hermanis (Latvis 1930. 13. IV).

Bet minētie dekrēti, pakļaudami skolu programmas un skardami ne jau rakstību vien, ir daudziem ieskoloti un joprojām – atjaunotā Latvijas valstī! – virza latviešu valodu vājumā un nīcībā. Tie pazemina mūsu rakstības kvalitāti, rosina erōziju literārās valodas sistēmā, vājina izteiksmes precīzumu un paveŗ ceļu dažādām neskaidrībām un pārpratumiem. Tas ir jau citur sīki aprādīts.

Pretēji Endzelīna atzītiem principiem dekrēti, piemēram, “atceļ” r mīkstināšanu, no kam ļogās arī citu līdzskaņu jōtēšana, tāpat šaurā un platā e, ē izruna, un grimst kultūras valodai nepieciešamā skaidrība. Jo nevienādas nozīmes vārdi un gramatiskas formas tiek pataisīti vienādi, tā ka savairojas homonimi, kas ir pārprotami arī kontekstā. Piem., ir pārprasts pat Raiņa dzejolis “Gara gaita” M.Ķempes atdzejojumā krieviski, kur ievērojamā dzejniece garīgumu pārpratusi par gaŗumu: “Dļinnyj (!) putj”.

Tāpat klupina saziņu un dara pārprotamus arī zinātņu terminus Endzelīna rakstībai pretišķīgie svešvārdu rakstīšanas rīkojumi, piem., aizstāt grieķu ai ar e, ch ar h. Jo tad nu sajūk tādi klasiskas cilmes terminu formanti kā ped- ‘zeme’ un paid- (> ped-) ‘bērns’, hol- ‘viss’ un chol- (> hol-) ‘žults’ un daudzi citi, ar kādiem darināts simtiem starptautiski lietojamu terminu. Šai padomju rakstībā mums, piem., “pedoloģija” ir gan ‘mācība par zemi’ (pedoloģija, vāciski Pedologie), gan ‘mācība par bērnu’ (paidoloģija, v. Paedologie); “hemoterapija” ir gan ‘ārstēšana ar ķīmiskām vielām’ (chemoterapija, v. Chemotherapie), gan ‘ārstēšana ar asinīm’ (haimoterapija, v. Haemotherapie), gan varbūt vēl kāda ‘pusārstēšana’ (gr. hem(i) – ‘puse’). Piebilstams, ka jau Auseklim ir “paidagogs” un “Paidagogiska gadagrāmata” (1876).

Neskaidrības un nezinātniskumu nu veicina arī vārdu cilmei neatbilstoša gaŗumzīmju lietošana, tās nepienācīgi atraujot (visnotaļ burtam ō), uzkraujot vai “lecinot” līdzi mainīgam krievu uzsvaram. Tādējādi vienādoti tiek, piem., folkloras jods un ķīmijas jōds (> jods); vāciskais tituls grāfs (markgrāfs) un grieķiskais ‘(ap)rakstītājs’ – grafs (> -grāfs, “etnogrāfs”); raksta gan vīza ar ī, bet “vizēt” ar i ‘dot vīzu’ (tāpat kā vizēt ‘spīguļot’)!

Ja tomēr mums pašiem rūp pastāvēšana kā kultūras tautai, tad, apzinoties valodas liktenīgo lomu, sabojātā, dekvalificētā rakstība būtu jāatlabo, svešniecisku elementu māktā un nemitīgi lenktā valoda jāattīra un jāsarga, bet pirmām kārtām – dzimtā valoda ir cieņā un rūpībā katram jāmācās.

To spēsim, piekļaudamies savas valodas un savas valodniecības klasikai. Tai ciešs sakars ar nule aplūkojamo vārdnīcu. Erudītie autori tur īstenojuši zinātniskuma, latviskuma un lietderīguma principus, okupāciju laikā ticēdami latviskai Latvijas nākotnei. Tas izpaužas gan Latvijas vietu latvisko, nevis vāciskoto, nosaukumu sarakstā vārdnīcas beigās, gan norādījumos, kas balsta latviešu valodas savdabību (identitāti) un patstāvīgu attīstību, kādu mums lielās (daudzļaužu) kaimiņtautas nekad nav novēlējušas. Vārdnīcā nav centienu viņām izpatikt. Bet nav arī skausti latviešu valodā iekļāvušies aizguvumi (būvēt, bajārs). Ir visnotaļ norādīts uz literārai valodai formas vai cilmes ziņā nevēlamiem vārdiem (“sprāgstviela, cvībaks”) un ar kādiem labākiem tos aizstāt (spridzeklis, sausiņš). Blakus ir nostatīti vienlīdz labi vārdi vai formas (mazgs, mezgls; skreju jeb skrienu). Ir rādīts, kā tādas parallēles dažkārt noder nozīmes diferencēšanai: guļu ‘schlafe’: gulu ‘liege’; bumbiere, krause (koks): bumbieris, krausis (auglis). Tiek pateikts vajadzīgais viss, bet īsi. Vārdnīcā nav nekā lieka ne vielā, ne paskaidrojumos. Uzņemti ir tikai tie literāri lietojamie vārdi, “par kuŗu rakstību vai formu rakstītājam var rasties šaubas”. Autori tās labi paredz un kliedē ātri, spilgti un dažādi. Ir brīdinājumi arī par izrunu: omulīgs (ar divskani o!). Ir norādījumi mazāk parastu vārdu identificēšanai vai nu ar vācu, vai krievu tulkojumu: visuresme (v. Allgegenheit), pilnestība (v. Vollkommenheit), mazgulis (kr. močalka), vai ar citādu īsu mājienu it kā pēc latīņu principa sapienti sat ‘gudram pietiek’. Piemēri: naigs (žigls), nāvcirte (odze), atvairis (buferis), saliecenis (nazis), guza (putnam), plēnes (uz oglēm), bojīgs (tāds, kas ātri bojājas), jūtis (“ceļa jūtis”), mare (“Kuršu mare”).

Vārdnīcā ienāca daudz neparastu, nenovalkātu, arī dzejai vai terminoloģijai derīgu vārdu – senu atrastu vai jaundarinātu.

Tāda – pretstatā, piem., angļu valodai – ir mūsu zaļoksnās: galotnēm un dzīvām piedēkļu nozīmēm bagātās valodas dabiska un patiesīga attīstīšana, nevis simulēta un mazai tautai bīstama: kad valodu “attīsta un kuplina”, savējā vietā ieviešot svešniecisko, kas nemanot sagrauž tās skaņu un formu sistēmu. Tādējādi grauzta, mira pat slavenā latīņu valoda.

Te atcerēsimies Endzelīna viedo aizrādījumu: “Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē” (Darbu izlase III/1, 712).

Lai priekšzīmīgā vārdnīca atdzimst jaunā izdevumā un valodas vērtību izpratnē! – tā gribas vēlēties arī šodien.

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”