Lai izdevīgāk strādāt, nekā saņemt pabalstu

Ar nākamā gada 1.janvāri spēkā stājas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, kas ir saistošs gan valsts institūcijām, gan pašvaldībām. Jaunā likuma mērķis ir noteikt sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus. Likums norāda arī to personu loku, kurām ir tiesības šos pakalpojumus un palīdzību saņemt, kā arī sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas un finansēšanas principus.

Tādējādi ar šo likumu valstī tiek noteikts garantētais minimālais ienākumu līmenis (GMI) vienai personai, ko saistībā ar kārtējā gada budžeta projektu nosaka Ministru kabinets. Nākamajā gadā garantētais minimālais ienākumu līmenis ir plānots 21 lats. Savukārt maznodrošinātajām personām GMI nodrošināšanai likums nosaka vienotus pašvaldībā saņemamā pabalsta apmērus, kā arī pabalsta aprēķināšanas un izmaksas kārtību. Tās pamatā būs personas ienākumu novērtēšana, bet pabalstu paredzēts aprēķināt kā starpību starp valstī noteiktā garantētā minimālā ienākuma līmeni un personas vai ģimenes ienākumiem.

Neapšaubāmi, šāda visā valstī vienota pašvaldību sociālo pabalstu sistēmas ieviešana, kas atbilst vispāratzītam sociālās palīdzības mērķim – sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā vai dzīvo trūkumā –, no likumdošanas sakārtošanas un procedūras viedokļa ir vērtējama atzīstami. Tomēr bažas par likuma reālu darbību, pēc pašvaldību vadītāju un sociālo darbinieku domām, varētu būt kādu būtisku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir arvien pieaugošais maznodrošināto ģimeņu un personu skaits un finanšu trūkums pabalstu izmaksai likumdošanā noteiktajā kārtībā.

Pēc Labklājības ministrijas (LM) aprēķiniem, garantētā minimālā ienākuma pabalstam gada deviņos mēnešos būtu nepieciešami 17 430 000 lati. Aizvadītajā gadā pašvaldības šim mērķim izlietojušas 15 410 900 latus. Savukārt, pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) aprēķiniem, lai pašvaldības spētu tām uzdoto pienākumu pildīt, tām būs nepieciešami papildus 18 miljoni latu. Šāda naudas summa ir ievērojama, un pašvaldību rīcībā tās nav. Tādēļ LPS Saeimas Sociālajā un darba lietu komisijā iesniedza priekšlikumu atļaut pašvaldībām izmaksāt pabalstu garantētajam minimālajam ienākumam valstī “brīvprātīgi pašvaldības budžeta iespēju robežās”. Šis priekšlikums, apšaubot arī LPS veiktos aprēķinus, tika noraidīts.

LPS kā pašvaldības interešu aizstāve, paredzot pašvaldību sašutumu un protestu, ar iesniegtajiem priekšlikumiem mēģināja situāciju darīt pielaidīgāku, tomēr pareiza ir deputātu atziņa, ka likumos nav pieļaujams formulējums, ka kāds varētu viņam uzlikto pienākumu pildīt vai nepildīt. Pēc komisijas vadītājas Baibas Brigmanes atzinuma, LPS priekšlikums ticis iesniegts pārlieku novēloti, kad likums jau pieņemts iepriekšējā Saeimā, un šī Saeima to konceptuāli grozījusi. Turklāt par LPS priekšlikumiem saņemts negatīvs Finanšu ministrijas atzinums.

LPS atzīst — Saeimas deputātu piezīme, ka pašvaldībām vajadzētu pārskatīt pašu izdevumus, ir vērtīga, tomēr pārskatīšana negarantē pietiekamu ieguvumu, lai pabalstu izmaksām naudas būtu pietiekami. Arī norāde, ka dažas pašvaldības ir uzņēmušās kredītsaistības hokeja haļļu celtniecībai, atsakot sociālo pabalstu izmaksu, nav vērtējama viennozīmīgi. Jaunu infrastruktūras objektu būvniecība ir pašvaldības attieksme pret nākotni un nozīmīgs solis attīstības virzienā.

Vēl viens iemesls apgrūtinātai likuma un attiecīgu Ministru kabineta noteikumu funkcionēšanai ir sociālās problēmās iestigušu iedzīvotāju nevēlēšanās strādāt par minimālo darba algu. Tā vietā viņi vēršas pašvaldības sociālās palīdzības dienestā pēc materiālās palīdzības. Turklāt daudziem tas ir jau nemainīgs ieradums un savu tiesību pieprasīšana. To atzīmē arī Labklājības ministrijas atzinums par 2000.gadā pusgadu ilgušo pilotprojektu, kurā bija iesaistītas 20 Latvijas pašvaldības. Projekta rezultāti parādījuši, ka, pastāvot pašreizējai attiecībai starp pabalsta lielumu un minimālo darba algu valstī, sociālo pabalstu saņemt ieinteresētie iedzīvotāji nevēlas sākt strādāt par minimālo darba samaksu. Ministrija uzskata, ka ir nepieciešams mehānisms, kas iesaistīšanos darba tirgū un darbu pat par minimālo algu padarītu izdevīgāku nekā pabalsta saņemšanu.

No pašvaldību viedokļa grūti īstenojama būs arī likumā noteiktā norma, kas uzdod pašvaldībai veicināt krīzes situācijā vai trūkumā nonākušas personas iesaistīšanos šīs situācijas uzlabošanā. Tā ir vairāk teorētiska nekā iespējama. Jo īpaši lauku pašvaldībās, kur iedzīvotāju dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā pilsētā un reālas iespējas veicināt izkļūšanu no sociālajām problēmām pašvaldībai krietni ierobežotas.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore