Par jauniem soļiem darba likumdošanā

Ar nākamā gada 1.janvāri stājas spēkā pirmais speciālais likums konfliktu risināšanai darba jautājumos – Darba strīdu likums. Līdz ar to spēku zaudēs Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1992.gada 2.aprīļa lēmums “Par “Nolikuma par darba strīdu komisiju” apstiprināšanu”. Darba strīdu likuma izstrādāšanā piedalījusies gan Latvijas Darba devēju konfederācija, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un darba strīdu izšķiršanas praktiķi, lai, apvienojot pieredzi un paturot prātā katras puses prasības, nodrošinātu darba strīdu ātru un efektīvu atrisināšanu.

Darba strīdu likumā ir atspoguļoti jautājumi, kas skar darba strīdus un nosaka samierināšanas kārtību, vienlaikus noteiktas arī tiesības rīkot streiku un lokautu.

Likumā pirmo reizi tiek definēts, kas ir individuālie un kolektīvie tiesību strīdi un kolektīvie interešu strīdi. Likums paredz arī jaunu metodi kolektīvo interešu strīdu izšķiršanai – samierināšanu. Samierināšana ir strīda izšķiršana, pieaicinot trešo personu – neatkarīgu un objektīvu samierinātāju, kurš palīdz strīda pusēm atrisināt domstarpības un panākt vienošanos.

Samierinātāji var būt publiski un privāti. Publisko samierinātāju saraksts tiks publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” vienreiz divos gados, un jebkurai personai, kas būs ietverta šajā sarakstā, jāsniedz samierināšanas pakalpojumi strīda pusēm bez maksas. Nacionālā trīspusējā sadarbības padome 20.decembra sēdē jau lēma par kandidātiem publisko samierinātāju sarakstam, un savus pārstāvjus izvirzīja gan valdība, gan darba devēji un arodbiedrības.

Līdz šim likumdošanā nebija paredzētas darba devēja tiesības kā galējo līdzekli savu ekonomisko interešu aizstāvībai izmantot lokautu. Lokauts ir darba devēja atteikšanās nodarbināt darbiniekus un izmaksāt darba samaksu tajā gadījumā, ja streiks būtiski ietekmē uzņēmuma saimniecisko darbību. To darbinieku skaits, pret kuriem vērsts lokauts, nedrīkst būt lielāks par streikojošo darbinieku skaitu. Lokauta norisi uzrauga Valsts darba inspekcija.

Pašā gada nogalē – 2002. gada 12. decembrī – Saeima pieņēma grozījumus Darba likumā, kas sāka darboties šā gada vidū. Šie grozījumi, kas arī stājas spēkā no nākamā gada, precizē iepriekš sabiedrībā daudz apspriestos un dažādi traktētos jautājumus par vidējās izpeļņas aprēķināšanas un izmaksas principiem. Grozījumi likumā skaidri nosaka vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtību – turpmāk visos gadījumos, kad darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem mēnešiem gan no darba algas, gan normatīvajos aktos un darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām.

No 2003.gada 1.janvāra visos gadījumos, arī apmaksāta atvaļinājuma laikā, dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Nostrādāto dienu skaitā neietilpst darbinieka pārejošas darbnespējas dienas (slimība), atvaļinājuma dienas un dienas, kad darbinieks neveic darbu Darba likuma 73. panta pirmajā, otrajā un ceturtajā daļā minētajos gadījumos, piemēram, ja vajadzīga veselības pārbaude vai darbinieks apmeklē profesionālas mācības.

Tāpat likumā ir paredzēts, ka turpmāk vidējā izpeļņa par svētku dienu, kura iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā, bet kurā viņš nestrādā, jāaprēķina un jāmaksā tikai tādā gadījumā, ja darbiniekam ir nolīgta akorda alga vai noteikta laika algas sistēma ar stundas vai dienas algas likmes apmaksu. Līdz ar šo precizējumu tiek atcelta darba devēju protestu izraisījusī norma par svētku dienu apmaksu. No 1.janvāra darbiniekam komandējuma laikā saglabājas nevis vidējā izpeļņa, bet gan darba alga un šajā laikā noteiktās piemaksas. Savukārt tiem darbiniekiem, kuriem ir noteikta akorda darba alga, komandējuma laikā saglabājas vidējā izpeļņa.

Likuma izmaiņas skar arī mācību atvaļinājumu apmaksu, kā arī summētā darba laika uzskaiti. Grozījumi veikti arī Darba likuma Pārejas noteikumu 3.punktā, paplašinot atlaišanas pabalsta izmaksas gadījumus. Līdz 2005.gada 1.janvārim darba devējam atlaišanas pabalsts viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā būs jāizmaksā gadījumos, kas minēti Darba likuma 100.panta piektajā daļā, proti, ētisku un taisnprātības apsvērumu dēļ, un 101.panta pirmās daļas 6. līdz 10.punktā minētajos gadījumos – ja darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju, veselības stāvokļa dēļ, ja darbā tiek atjaunots iepriekš strādājis darbinieks, darbinieku skaita samazināšanas gadījumā, kā arī tad, ja uzņēmums tiek likvidēts.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore