Vakar, 27. decembrī, Ministru kabineta ārkārtas sēdē

Akceptēti “Noteikumi par apsardzes sertifikāta izsniegšanu fiziskajām personām”, kuri nosaka kārtību, kādā fiziskajām personām izsniedzami apsardzes sertifikāti, valsts nodevas likmes par apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma kārtošanu un apsardzes sertifikāta izsniegšanu, kā arī nodevas maksāšanas kārtību.

Apsardzes sertifikātu var izsniegt jebkurai fiziskajai personai, kura ir sasniegusi 18 gadu vecumu un nokārtojusi apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījumu. Persona, kas vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, iesniedz Valsts policijas Licencēšanas un atļauju sistēmas nodaļā šādus dokumentus: iesniegumu; dokumentu (atbilstoši labklājības ministra apstiprinātam paraugam) par pirmās palīdzības sniegšanas apmācības kursa beigšanu; pases kopiju; vienu fotogrāfiju; apliecību par profesionālās pilnveides izglītību, kas apliecina šajos noteikumos minētās izglītības (apmācības) programmas apguvi.

Izglītības (apmācības) programmu apsardzes darbinieka sertifikāta iegūšanai izstrādā Iekšlietu ministrija un apstiprina izglītības un zinātnes ministrs. Minēto apmācību var veikt juridiska persona, kura noteiktā kārtībā ir saņēmusi licenci šīs programmas īstenošanai.

Persona 30 dienu laikā pēc iesnieguma iesniegšanas kārto apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījumu. Pārbaudījumu pieņem Iekšlietu ministrijas Apsardzes darbības kvalifikācijas komisija. Iekšlietu ministrijas Apsardzes darbības kvalifikācijas komisija personai piecu darbdienu laikā pēc apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma nokārtošanas izsniedz apsardzes sertifikātu.

Noteikts, ka apsardzes sertifikātu nedrīkst nodot citām personām. Ja apsardzes sertifikāts ir pazaudēts, tā saņēmējs triju darbdienu laikā par to rakstiski paziņo Iekšlietu ministrijas Apsardzes darbības kvalifikācijas komisijai, norādot pazaudēšanas iemeslu. Minētā komisija izsniedz apsardzes sertifikāta dublikātu.

Persona, kura vēlas pagarināt apsardzes sertifikāta derīguma termiņu, 30 dienas pirms apsardzes sertifikāta derīguma termiņa beigām Valsts policijas Licencēšanas un atļauju sistēmas nodaļā iesniedz iesniegumu, apsardzes sertifikāta kopiju, uzrādot tā oriģinālu, un šajos noteikumos noteiktajā kārtībā kārto apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījumu.

Noteikts, ka par apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma kārtošanu un apsardzes sertifikāta izsniegšanu noteiktas šādas valsts nodevas likmes: par apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījumu un apsardzes sertifikāta izsniegšanu – 25 lati; par atkārtotu apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījumu – 10 latu; par apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījumu (apsardzes sertifikāta derīguma termiņa pagarināšanai) un apsardzes sertifikāta derīguma termiņa pagarināšanu – 10 latu; par apsardzes sertifikāta dublikāta izsniegšanu – 5 lati.

Valsts nodevu samaksā pirms apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma kārtošanas un apsardzes sertifikāta saņemšanas.

Par spēku zaudējušiem atzīti Ministru kabineta 1999.gada 9.marta noteikumi Nr.88 “Noteikumi par apsardzes sertifikāta izsniegšanu fiziskajām personām”.

 

Akceptēti “Noteikumi par marķējumā un reklāmas publikācijās patērētājiem sniedzamo informāciju par jaunu vieglo automobiļu degvielas patēriņu un CO2 izplūdi”, kuri nosaka marķējumā (informatīvā zīme vai uzlīme, informatīvais plakāts tirdzniecības vietā, rokasgrāmata par degvielas patēriņu un CO2 izplūdi) un reklāmas publikācijās patērētājiem sniedzamo informāciju par jaunu vieglo automobiļu degvielas patēriņu un CO2 izplūdi.

Noteikumi attiecas uz jauniem iepriekš nereģistrētiem vieglajiem automobiļiem, kas noteikti LVS 87:1997 standartā “Transportlīdzekļu tipi un to definīcijas” un pirmo reizi tiek piedāvāti patērētājiem.

Aizliegts izplatīt vieglos automobiļus, par kuriem nav sniegta šajos noteikumos paredzētā informācija. Visos patērētājiem sagatavotajos informatīvajos materiālos (informatīvā zīme vai uzlīme, informatīvais plakāts tirdzniecības vietā, rokasgrāmata par degvielas patēriņu un CO2 izplūdi, reklāmas publikācijas) aizliegts norādīt simbolus, marķējumu vai uzrakstus par degvielas patēriņu vai CO2 izplūdi, kas neatbilst šo noteikumu prasībām, atbilstības sertifikātā un tipa apstiprinājuma dokumentācijā noteiktajam degvielas patēriņa un īpatnējās CO2 izplūdes skaitliskajam lielumam (turpmāk – oficiāli noteiktā degvielas patēriņa un oficiāli noteiktās CO2 izplūdes skaitliskais lielums) vai citādi maldina patērētājus.

Lai patērētājus informētu par oficiāli noteiktā degvielas patēriņa un oficiāli noteiktās CO2 izplūdes skaitlisko lielumu, pārdevējs automobili marķē ar informatīvo zīmi vai uzlīmi, kas ir piestiprināta vai skaidri un saredzami parādīta pie katra automobiļa modeļa (vieglā automobiļa tirdzniecības marka, tips un, ja nepieciešams, arī varianta un versijas komercapraksts) tirdzniecības vietās, kā arī tirdzniecības izstādēs.

Informatīvajā zīmē vai uzlīmē (standarta izmērs – 297 x 210 mm (A4)) norāda šādu informāciju: automobiļa modelis un degvielas veids; oficiāli noteiktā degvielas patēriņa skaitliskais lielums, kas izteikts litros uz 100 kilometriem (1/100 km) un/vai kilometros uz litru (km/l) ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata; oficiāli noteiktās īpatnējās CO2 izplūdes skaitliskais lielums, kas izteikts gramos uz kilometru (g/km), noapaļojot līdz veselam skaitlim; šādas norādes: “Rokasgrāmata par degvielas patēriņu un CO2 izplūdi (izdruka vai kopija), kurā ir dati par visiem jaunajiem vieglo automobiļu modeļiem, ir bez maksas pieejama visās automobiļu tirdzniecības vietās, Patērētāju tiesību aizsardzības centrā un Ceļu satiksmes drošības direkcijā”; “Papildus automobiļa degvielas patēriņa efektivitātei automobiļa degvielas patēriņu un CO2 izplūdi ietekmē arī braukšanas stils un citi netehniski faktori. CO2 ir galvenā gāze, kas izraisa siltumnīcas efektu un rada globālo sasilšanu”.

Satiksmes ministrija kopīgi ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju nodrošina rokasgrāmatas par degvielas patēriņu un CO2 izplūdi izstrādāšanu un publicē to laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Satiksmes ministrija nodrošina, lai rokasgrāmatā reizi gadā tiktu apkopota ražotāju vai importētāju sniegtā informācija par tirgū pieejamo automobiļu degvielas patēriņu un CO2 izplūdi.

Noteikts, ka rokasgrāmatas izdruka vai kopija ir bez maksas pieejama automobiļu tirdzniecības vietās, Patērētāju tiesību aizsardzības centrā un Ceļu satiksmes drošības direkcijā.

Rokasgrāmata ietver šādu informāciju: visu tirgū pieejamo automobiļu (konkrētajā gadā) saraksts, kas sakārtoti pēc tirdzniecības marku (ražotāja tirdzniecības zīme, kas norādīta uz atbilstības sertifikāta un tipa apstiprinājuma) nosaukuma alfabēta secībā; katram rokasgrāmatā minētajam modelim norādīts: degvielas veids; oficiāli noteiktā degvielas patēriņa skaitliskais lielums, kas izteikts litros uz 100 kilometriem (1/100 km) un/vai kilometros uz litru (km/l) ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata; oficiāli noteiktais īpatnējās CO2 izplūdes skaitliskais lielums, kas izteikts gramos uz kilometru (g/km), noapaļojot līdz veselam skaitlim; desmit degvielas patēriņa ekonomijas ziņā visefektīvākie automobiļu modeļi, kas sarindoti augošā secībā pēc īpatnējās CO2 izplūdes skaitliskā lieluma. Sarakstā norāda automobiļa modeli, oficiāli noteiktā degvielas patēriņa un oficiāli noteiktās CO2 izplūdes skaitlisko lielumu; norāde, ka transportlīdzekļa pareiza lietošana, regulāra apkope un braukšanas stils (piemēram, izvairīšanās no agresīvas braukšanas, braukšana ar mazāku ātrumu, laikus veikta bremzēšana, pareizs spiediens riepās, tukšgaitas laika samazināšana, izvairīšanās pārvadāt lieku smagumu) samazina degvielas patēriņu un CO2 izplūdi; skaidrojums, ka gāzu izplūdes rada siltumnīcas efektu, kas var izraisīt klimata izmaiņas, kā arī dažādu patērētājam pieejamo degvielas veidu ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām; atsauce uz Eiropas Kopienas noteikto vidējo CO2 izplūdes apjomu automobiļiem, kā arī datums, kad šis rādītājs jāsasniedz; atsauce uz Eiropas Komisijas apkopoto un internetā pieejamo informāciju par automobiļu degvielas patēriņu un CO2 izplūdi.

Pārdevējs nodrošina katrai automobiļu tirdzniecības markai informatīvu plakātu vai elektronisku displeju, kurā norāda oficiāli noteiktā degvielas patēriņa un oficiāli noteiktās CO2 izplūdes skaitlisko lielumu visiem automobiļu modeļiem, kas ir izstādīti vai piedāvāti pārdošanai vai nomai konkrētā tirdzniecības vietā (vai ar tās starpniecību), kā arī tirdzniecības izstādē.

Informatīvo plakātu sastāda saskaņā ar šo noteikumu pielikumā noteikto paraugu (minimālie izmēri – 70 x 50 cm) par katru vieglo automobiļu modeli, uzskatāmi un viegli salasāmi norādot šādu informāciju: oficiāli noteiktā degvielas patēriņa skaitliskais lielums, kas izteikts litros uz 100 kilometriem (1/100 km) un/vai kilometros uz litru (km/l) ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata; oficiāli noteiktās īpatnējās CO2 izplūdes skaitliskais lielums, kas izteikts gramos uz kilometru (g/km), noapaļojot līdz veselam skaitlim; šādas norādes: “Rokasgrāmata par degvielas patēriņu un CO2 izplūdi (izdruka vai kopija), kurā ir dati par visiem jaunajiem vieglo automobiļu modeļiem, ir bez maksas pieejama visās automobiļu tirdzniecības vietās, Patērētāju tiesību aizsardzības centrā un Ceļu satiksmes drošības direkcijā”; “Papildus automobiļa degvielas patēriņa efektivitātei automobiļa degvielas patēriņu un CO2 izplūdi ietekmē arī braukšanas stils un citi netehniski faktori. CO2 ir galvenā gāze, kas izraisa siltumnīcas efektu un rada globālo sasilšanu”.

Plakātā norādāmo informāciju atjauno reizi sešos mēnešos. Ja plakātu nepieciešams papildināt agrāk, informāciju norāda saraksta apakšā.

Visos drukātajos reklāmas materiālos, kas paredzēti patērētājam, norāda datus par oficiāli noteikto degvielas patēriņu un oficiāli noteikto īpatnējo CO2 izplūdi, izņemot gadījumus, ja reklāmas publikācijā ir iekļauta atsauce tikai uz tirdzniecības marku kopumā, nenorādot konkrētus automobiļu modeļus.

Reklāmā norādāmā informācija par oficiāli noteiktā degvielas patēriņa un oficiāli noteiktās CO2 izplūdes skaitlisko lielumu atbilst šādām prasībām: tā ir tikpat labi saredzama un uztverama kā reklāmas publikācijas galvenā daļa; informāciju par oficiāli noteikto degvielas patēriņu sniedz par visiem reklāmas publikācijā minētajiem automobiļu modeļiem. Ja reklāmas publikācijā norādīti vairāki modeļi, sniedz informāciju par katra modeļa degvielas patēriņu vai norāda degvielas patēriņa diapazonu visiem modeļiem. Oficiāli noteiktā degvielas patēriņa skaitlisko lielumu norāda litros uz 100 kilometriem (1/100 km) un/vai kilometros uz litru (km/l) ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata.

Šo noteikumu ievērošanu atbilstoši savai kompetencei uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Konkurences padome.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

 

Akceptēts rīkojums “Par pretendentu un ierēdņu vērtēšanas komisiju”.

Lai saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 9.panta pirmās daļas 1.punktu izvērtētu pretendentu atbilstību Iekšlietu ministrijas, kā arī tās pakļautībā un pārraudzībā esošo iestāžu vadītāju amatiem, pēc iekšlietu ministra ieteikuma apstiprināts to personu saraksts, kuras var tikt iekļautas pretendentu un ierēdņu vērtēšanas komisijā: R.Bluķis — Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks; I.Brīvulis — Valsts policijas Personāla pārvaldes priekšnieks; P.Eglītis — Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Personāla pārvaldes priekšnieks; I.Gaugers — Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks; Ē.Ivanovs — Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora vietnieks; V.Jēkabsons — Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktors; M.Knoks — Valsts civildienesta pārvaldes Civildienesta kontroles daļas vadītājs; D.Ločmele — Latvijas Policijas akadēmijas Studiju daļas vadītāja; J.Ļabis — Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks; L.Mūrniece — Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre; I.Šnepsta — Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora vietniece.

 

Akceptēts rīkojums “Par maksātnespējīgā likvidējamā valsts uzņēmuma “Valsts Slokas celulozes un papīra fabrika” ūdens komunālās saimniecības objektu nodošanu Jūrmalas pilsētas pašvaldībai”.

Nolemts atļaut Privatizācijas aģentūrai nodot maksātnespējīgā likvidējamā valsts uzņēmuma “Valsts Slokas celulozes un papīra fabrika” ūdens komunālās saimniecības objektus — dzeramā ūdens apgādes sistēmu un sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtas — Jūrmalas pilsētas pašvaldības īpašumā.

 

Akceptēti noteikumi “Nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanas un nodokļa maksāšanas kārtība”, kuri nosaka kārtību, kādā nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības nosaka apliekamo ienākumu un maksā uzņēmumu ienākuma nodokli.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanai nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic grāmatvedības uzskaiti, sastāda bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu. Pastāvīgā pārstāvniecība patstāvīgi sastāda taksācijas perioda nodokļa deklarāciju un iesniedz to Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc reģistrācijas vietas. Nodokļa deklarāciju pastāvīgā pārstāvniecība iesniedz vienlaikus ar bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu četru mēnešu laikā pēc taksācijas perioda beigām. Ja pastāvīgā pārstāvniecība izbeidz darbību pirms taksācijas perioda beigām, tā iesniedz nodokļa deklarāciju, bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu 30 dienu laikā pēc darbības izbeigšanas.

Nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums ir normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sastādītā peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais peļņas vai zaudējumu apmērs pirms uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas, kas ir attiecīgi palielināts vai samazināts par to izdevumu vai izdevumu daļas summu, kuri nav tieši saistīti ar pastāvīgās pārstāvniecības saimniecisko darbību, un par to zaudējumu summu, kurus radījusi maksātājam piederošo sociālās infrastruktūras objektu uzturēšana. Apliekamais ienākums tiek koriģēts saskaņā ar likumu “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” un šiem noteikumiem.

Nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu nosaka, pieņemot, ka pastāvīgā pārstāvniecība ir kapitālsabiedrība — Latvijas rezidents, kas veic tādu pašu vai līdzīgu darbību tādos pašos vai līdzīgos apstākļos kā pastāvīgā pārstāvniecība un darbojas neatkarīgi no nerezidenta, kura pastāvīgā pārstāvniecība tā ir, un jebkurām citām personām (rezidentiem vai nerezidentiem).

Nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, tās peļņu palielina par visiem maksājumiem, ko pārstāvniecība izmaksā nerezidentam, kura pastāvīgā pārstāvniecība tā ir, tajā skaitā par: maksājumiem par intelektuālā īpašuma izmantošanu vai tiesībām to izmantot; maksājumiem par jebkuru pakalpojumu sniegšanu (arī vadības, konsultatīvajiem un tehniskās palīdzības pakalpojumiem); nomas maksājumiem; procentu maksājumiem (izņemot šajos noteikumos minētos gadījumus).

Nosakot nerezidenta — bankas pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, ja nerezidents — banka aizdod tā pastāvīgajai pārstāvniecībai naudas līdzekļus, aprēķinot apliekamo ienākumu, pastāvīgās pārstāvniecības peļņu ir atļauts samazināt par summu, kas būtu vienāda ar procentu maksājumiem par šiem naudas līdzekļiem, piemērojot likmi, kura vienāda ar Londonas starpbanku piedāvājuma (LIBOR) likmi procentu samaksas dienā un kurai pieskaitīti trīs procenti. Šo likmi piemēro neatkarīgi no tā, par kādu likmi ir vienojušies nerezidents – banka un pastāvīgā pārstāvniecība.

Nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, tās peļņu samazina par nerezidenta, kura pastāvīgā pārstāvniecība tā ir, darījumos ar citām personām, rezidentiem vai nerezidentiem, faktiski izmaksāto izdevumu vai izdevumu daļas summu, kas ir tieši saistīti ar pastāvīgās pārstāvniecības saimniecisko darbību. Tomēr peļņu var samazināt tikai tad, ja minētie izdevumi ir apstiprināti ar attaisnojuma dokumentiem, un tikai tādā apmērā, kādā tie ir attiecināmi uz pastāvīgās pārstāvniecības saimniecisko darbību.

Iekļaujot taksācijas perioda nodokļa deklarācijā šajos noteikumos minēto samazinājuma summu, nodokļa deklarācijai pievieno rakstisku skaidrojumu par izdevumiem, kas veido samazinājuma summu, norādot izdevumu sastāvu un summas pa izdevumu veidiem.

Pastāvīgās pārstāvniecības, kuru darbības ilgums Latvijā nepārsniedz 12 mēnešus, šajos noteikumos noteiktās apliekamā ienākuma aprēķināšanas kārtības vietā var noteikt apliekamo ienākumu pēc vienkāršotās apliekamā ienākuma noteikšanas metodes. Piemērojot vienkāršoto apliekamā ienākuma noteikšanas metodi, tiek uzskatīts, ka pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums ir vienāds ar 20 % no pastāvīgās pārstāvniecības ieņēmumiem. Par vienkāršotās metodes piemērošanu pastāvīgā pārstāvniecība rakstiski informē Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālo iestādi pēc reģistrācijas vietas ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc pastāvīgās pārstāvniecības reģistrācijas Latvijā.

Pastāvīgās pārstāvniecības, kas piemēro vienkāršoto apliekamā ienākuma noteikšanas metodi, var rakstiski vienoties ar ieņēmumu izmaksātājiem — Latvijas rezidentiem vai citu nerezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām Latvijā, vai šo nerezidentu Latvijas filiālēm — par to, ka nodokli no ieņēmumiem, kurus pastāvīgā pārstāvniecība gūst no šiem izmaksātājiem, šajos noteikumos noteiktajā kārtībā aprēķina, ietur un iemaksā valsts budžetā izmaksātājs. Izmaksātājs nodokli ietur izmaksas brīdī un iemaksā valsts budžetā ne vēlāk kā līdz nākamā mēneša piecpadsmitajam datumam, kā arī veic izmaksu un ieturēto nodokļu grāmatvedības uzskaiti un iesniedz pārskatus Valsts ieņēmumu dienestam un pastāvīgajai pārstāvniecībai. Par katru šādu vienošanos pastāvīgā pārstāvniecība rakstiski informē Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālo iestādi pēc reģistrācijas vietas ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc katras vienošanās noslēgšanas, pievienojot attiecīgo rakstisko vienošanos ar ienākuma izmaksātāju. Šajā gadījumā pastāvīgā pārstāvniecība kopējo maksājamo nodokļa summu samazina par summu, kas atbilst izmaksātāju ieturētajām un valsts budžetā iemaksātajām nodokļa summām.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

 

Akceptēts rīkojums “Par maksātnespējīgo uzņēmējsabiedrību darbinieku prasījumu apmierināšanu”.

Saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 6.panta trešo daļu un Ministru kabineta 2002.gada 16.jūlija noteikumu Nr.310 “Maksātnespējīgo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbinieku prasījumu apmierināšanas kārtība” 8.punktu nolemts atļaut Privatizācijas aģentūrai no valsts īpašuma objektu privatizācijā gūtajiem ienākumiem piešķirt 44594,36 latus maksātnespējīgo uzņēmējsabiedrību — maksātnespējīgās likvidējamās akciju sabiedrības “Ogres mežrūpniecība” un maksātnespējīgās likvidējamās akciju sabiedrības “AS īpašumi” — darbinieku prasījumu apmierināšanai.

 

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2001.gada 14.augusta noteikumos Nr.374 “Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība”, kuri izstrādāti, pamatojoties uz likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” pārejas noteikumu 23.punktu, kas nosaka, ka Ministru kabinets līdz 2002.gada 31.decembrim izdod noteikumus, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokļa 9 procentu likmes ieviešanu.

Noteikumos ir skaidrots, kā darījumiem piemērojama pievienotās vērtības nodokļa 9 procentu likme. Noteikumos ir precizētas vairākas noteikumu normas, lai nodokļu maksātāji un nodokļu administrācija izvairītos no neprecīzas noteikumu normu interpretācijas, tai skaitā par pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksu, par nodokļa piemērošanu dzelzceļa tranzīta kravu pārvadājuma gadījumiem, kā arī noteikts, kā piemērojams nodoklis kurjerpasta sniegtajiem pakalpojumiem.

 

Akceptēti “Noteikumi par akcīzes nodokļa nodrošinājumiem alkoholiskajiem dzērieniem, alum vai tabakas izstrādājumiem”, tie nosaka kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienestā iesniedzami, dzēšami un atdodami akcīzes nodokļa nodrošinājumi, lai nodrošinātu akcīzes nodokļa maksājumu iekasēšanu atbilstoši likumam “Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem”, likumam “Par akcīzes nodokli alum” un likumam “Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem”, kā arī kārtību, kādā aprēķināma nodrošinājuma summa.

Ar 2003.gada 1.janvāri stāsies spēkā likuma “Par akcīzes nodokli alum” normas, kas nosaka, ka arī par alu ir iesniedzams akcīzes nodokļa nodrošinājums, ja tiek izmantota atliktā nodokļa maksāšana. Līdz ar to ir radusies nepieciešamība papildināt spēkā esošos noteikumus par akcīzes nodokļa nodrošinājumiem un attiecināt tos arī uz darbībām ar alu.

Noteikumos ietvertas normas par akcīzes nodokļa nodrošinājumu iesniegšanas, dzēšanas, atdošanas un nodrošinājuma summas aprēķināšanas kārtību. Noteikumu projekta teksts pēc būtības ir tāds pats kā šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem par akcīzes nodokļa nodrošinājumiem. Noteikumu projektā ietvertas jaunas normas attiecībā uz alu. Galvenais papildinājums attiecībā uz alu ir tas, ka akcīzes preču noliktavu alum turētājiem netiks piemērota vispārējā nodrošinājuma minimālā summa, kas alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu ražotājiem ir 10 000 latu. Akcīzes preču noliktavu alum turētājiem minimālā nodrošinājuma summa būs 10% no iespējamā akcīzes nodokļa maksājuma.

 

Akceptēti noteikumi “Ievedamo preču izcelsmes noteikumi, sertifikāta veidlapas paraugs un vispārējo priekšrocību režīma 0 procentu likmes piemērošanas kārtība”, kuri nosaka ievedamo preču izcelsmes nosacījumus, sertifikāta veidlapas paraugu un kārtību, kādā vispārējo priekšrocību režīma (VPR) 0 procentu likme piemērojama precēm, kas ievedamas no likuma “Par muitas nodokli (tarifiem)” 9.pielikumā minētajām valstīm.

VPR noteikto priekšrocību saņēmējvalsts izcelsmes preces (materiāli vai produkcija), kurām Latvijas Republika piemēro VPR 0 procentu likmi (turpmāk – VPR likme), ir šādas: preces, kas pilnībā iegūtas priekšrocību saņēmējvalstī; preces, kas ir pietiekami apstrādātas vai pārstrādātas.

Par priekšrocību saņēmējvalstī (valsts sauszemes teritorijā, kā arī šīs valsts teritoriālajos ūdeņos) pilnībā iegūtām precēm uzskatāmas šādas preces: minerāli, kas iegūti no augsnes vai jūras dzīlēm priekšrocību saņēmējvalsts teritorijā; priekšrocību saņēmējvalsts teritorijā novāktā augu valsts produkcija; dzīvi dzīvnieki, kas piedzimuši un izaudzēti priekšrocību saņēmējvalstī; preces, kas iegūtas no dzīviem priekšrocību saņēmējvalstī izaudzētajiem dzīvniekiem;  priekšrocību saņēmējvalsts teritorijā iegūtā zvejniecības vai medniecības produkcija; jūras zvejas produkcija un cita ar priekšrocību saņēmējvalsts kuģiem iegūtā jūras produkcija; preces, kas uz pārstrādes kuģiem ražotas tikai no šajos noteikumos minētās produkcijas; priekšrocību saņēmējvalstī savāktie lietotie izstrādājumi, kas derīgi tikai izejmateriālu iegūšanai; atkrilaintumi un lūžņi, kas radušies ražošanas procesā priekšrocību saņēmējvalstī; preces, kas iegūtas no jūras dzīlēm ārpus priekšrocību saņēmējvalsts teritoriālajiem ūdeņiem, ja priekšrocību saņēmējvalstij ir tiesības izmantot attiecīgās jūras dzīles.

Kuģus, arī ar saldēšanas iekārtām aprīkotos kuģus, uz kuriem tiek apstrādātas un pārstrādātas nozvejotās zivis, uzskata par priekšrocību saņēmējvalsts teritorijas daļai piederošiem, ja kuģi atbilst šādiem nosacījumiem: tie ir reģistrēti vai pierakstīti attiecīgajā priekšrocību saņēmējvalstī; tie kuģo ar attiecīgās priekšrocību saņēmējvalsts karogu; tie vismaz 50% apmērā pieder attiecīgās priekšrocību saņēmējvalsts pilsonim vai sabiedrībai, kuras galvenais birojs atrodas attiecīgajā valstī, un attiecīgās sabiedrības vadītājs vai vadītāji, direktoru valdes vai uzraudzības padomes priekšsēdētājs un vairākums šīs padomes locekļu ir attiecīgās valsts pilsoņi, turklāt attiecīgajai valstij vai sabiedriskajām organizācijām, vai attiecīgās valsts pilsoņiem pieder vismaz puse no šī kapitāla partneruzņēmuma vai sabiedrības; kuģu kapteiņi un virsnielainki ir priekšrocību saņēmējvalsts pilsoņi; vismaz 75% kuģu apkalpes locekļu ir priekšrocību saņēmējvalsts pilsoņi.

Preces, kas nav pilnībā iegūtas priekšrocību saņēmējvalstī, uzskata par pietiekami apstrādātām vai pārstrādātām, ja tās atbilst šo noteikumu 1.pielikumā minētajiem nosacījumiem. Ja prece ir ieguvusi izcelsmi saskaņā ar šo noteikumu 1.pielikumā minētajiem nosacījumiem un ir izmantota citas preces ražošanā, izcelsmes nosacījumi, kas paredzēti attiecīgajai citai precei, neattiecas uz izcelsmi ieguvušo izmantoto preci un izcelsmes noteikšanā neņem vērā izmantotās preces ražošanai izmantotos bezizcelsmes materiālus.

Apstrāde vai pārstrāde, lai piešķirtu precei izcelsmes statusu, uzskatāma par nepietiekamu, ja veiktas tikai šādas darbības: darbības, kas nodrošina preču saglabāšanu labā stāvoklī transportēšanas un uzglabāšanas laikā (ventilācija, izklāšana, žāvēšana, atdzesēšana, ievietošana sāls, sēra dioksīda vai citos ūdens šķīdumos, bojāto daļu noņemšana un līdzīgas operācijas); vienkāršas darbības, piemēram, putekļu noslaucīšana, sijāšana, caurskate, šķirošana, komplektēšana, mazgāšana, krāsošana, sagriešana; iepakojuma nomaiņa, izjaukšana un salikšana; vienkārša iepildīšana pudelēs, flakonos, ielikšana maisos, kārbās, kastēs, piestiprināšana kartona vai koka plāksnēm un pārējās vienkāršas iepakošanas darbības;  preču zīmju, etiķešu vai citu atšķirības zīmju piestiprināšana precēm vai to iepakojumam vai uzdrukāšana uz precēm vai to ielainpakojuma; vienkārša viena veida vai dažādu veidu produkcijas samaisīšana, ja viena vai vairākas attiecīgā komplekta sastāvdaļas neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami, lai varētu tās uzskatīt par priekšrocību saņēmējvalsts izcelsmes precēm; vienkārša preču daļu apvienošana, lai iegūtu gatavo produkciju; divu vai vairāku šajos noteikumos minēto darbību apvienošana; oksīdu, eļļas, krāsas vai citu pārklājumu noņemšana; tekstilproduktu gludināšana vai presēšana; graudaugu un rīsu lobīšana, daļēja vai pilnīga balināšana, pulēšana un glazēšana; cukura krāsošanas vai cukurgraudu veidošanas operācijas; augļu, riekstu un dārzeņu mizošana, kauliņu izņemšana un lobīšana; bēršana, vienkārša malšana vai vienkārša sagriešana; dzīvnieku kaušana.

Ja gala produkts sastāv no vairākām precēm, kas klasificētas Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētās sistēmas vienā preču pozīcijā, viss kopums veido vienu klasifikācijas vienību. Ja sūtījums – produkcija, kuru eksportētājs nosūta kravas saņēmējam vai kuras pārvadājumu no eksportētāja kravas saņēmējam noformē ar vienu un to pašu transporta dokumentu vai, ja tāda nav, ar vienu un to pašu rēķinu, – sastāv no vairākām identiskām precēm, kas klasificētas vienā harmonizētās sistēmas preču pozīcijā, šie noteikumi piemērojami katrai precei atsevišķi. Ja prece tiek klasificēta kopā ar iepakojumu, izcelsmi nosaka visam kopumam.

Bezizcelsmes materiālus, nepārsniedzot šo noteikumu 1.pielikumā norādītās bezizcelsmes materiālu maksimālās procentuālās vērtības, var izmantot preču ražošanā, ja to kopējā vērtība nepārsniedz 10% no produkcijas rūpnīcas cenas (ex–works price), kas samaksāta ražotājam, kura uzņēmumā ir veikta pēdējā preces apstrāde vai pārstrāde (turpmāk – rūpnīcas cena), ar nosacījumu, ka šajā cenā ietilpst visu izmantoto materiālu vērtība, kas noteikta saskaņā ar PTO Līguma par 1994.gada vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību VII panta ieviešanu (PTO Līgums par muitas novērtējumu), importēšanas brīdī vai, ja šī vērtība nav zināma vai nosakāma, pirmā tirgus cena, kas samaksāta par materiāliem, no kuras atskaitīti visi iekšzemes nodokļi, kuri ir vai var tikt atmaksāti, kad iegūto produkciju eksportē. Šie noteikumi neattiecas uz precēm, kas klasificētas harmonizētās sistēmas 50., 51., 52., 53., 54., 55., 56., 57., 58., 59., 60., 61., 62. un 63.grupā. 

Lai noteiktu, vai precei ir priekšrocību saņēmējvalsts izcelsme, nav nepieciešams noteikt, vai elektroenerģijai, degvielai, agregātiem, iekārtām, darbgaldiem un instrumentiem, kas izmantoti šo preču ražošanai, ir šīs valsts izcelsme.

Par piederumiem, rezerves daļām un instrumentiem, kurus nosūta kopā ar iekārtu, darbgaldu, aparātu vai transportlīdzekli un kuri veido parastās komplektācijas daļu un ir ieskaitīti komplekta cenā, netiek sastādīts atsevišķs rēķins. Tos uzskata par attiecīgās iekārtas, darbgalda, aparāta vai transportlīdzekļa daļu.

Saskaņā ar harmonizētās sistēmas 3.vispārīgā noteikuma definīciju komplekti tiek uzskatīti par izcelsmes komplektiem, ja katra to sastāvdaļa ir izcelsmes produkcija. Tomēr, ja komplekts sastāv no izcelsmes un bezizcelsmes produkcijas, tas kopumā tiek atzīts par izcelsmes produkciju, nodrošinot, ka bezizcelsmes produkcijas vērtība nepārsniedz 15% no komplekta rūpnīcas cenas.

Par precēm, kas Latvijas Republikā piegādātas tieši no priekšrocību saņēmējvalsts, uzskata preces, kuras pārvieto, nešķērsojot nevienas citas valsts teritoriju vai šķērsojot citu valstu teritoriju (izņemot priekšrocību saņēmējvalsts teritoriju) ar vai bez pārkraušanas šo valstu muitas noliktavās ar nosacījumu, ka šo preču pārvietošana, šķērsojot minētās valstis, ir ģeogrāfiski pamatota vai saistīta vienīgi ar transportēšanas apsvērumiem un ka attiecīgās preces atrodas muitas noliktavā muitas iestāžu uzraudzībā; nav izlaistas brīvam apgrozījumam attiecīgajā valstī; nav pakļautas citām darbībām, izņemot izkraušanu, pārkraušanu vai jebkuras citas darbības, kas paredzētas šo preču saglabāšanai labā stāvoklī.

 

Akceptēti noteikumi “Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests piemēro tās ārvalstu valūtas apmaiņas kursu pret nacionālo naudas vienību, kurai Latvijas Banka nenosaka oficiālo apmaiņas kursu”, kuri nosaka kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests muitas vērtības noteikšanai piemēro tās ārvalstu valūtas apmaiņas kursu pret nacionālo naudas vienību, kurai Latvijas Banka nenosaka oficiālo apmaiņas kursu.

Ja muitas vērtības noteikšanai izmantojamās cenas izteiktas ārvalstu valūtā, kurai Latvijas Banka nenosaka oficiālo apmaiņas kursu, aprēķiniem izmanto ASV dolāra kursu pret attiecīgo valūtu, kāds publicēts periodiskajā izdevumā “The Financial Times” (pēdējā numurā, kas iznācis pirms preču novērtēšanas).

Valsts ieņēmumu dienests izmanto valūtas pārrēķinam ASV dolāra kursu, kas noteikts saskaņā ar šiem noteikumiem, atbilstoši Muitas likuma 170.pantā noteiktajai kārtībai.

 

Akceptēti noteikumi “Nacionālās reģionālās attīstības padomes nolikums”.

Nacionālā reģionālās attīstības padome ir Ministru kabineta izveidota koleģiāla konsultatīva institūcija, kura koordinē reģionālo attīstību un teritorijas plānošanu valstī.

Padome veic Reģionālās attīstības likumā, Teritorijas plānošanas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus un funkcijas.

Padomei ir šādas tiesības: pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām tās funkciju veikšanai nepieciešamo informāciju; uzaicināt valsts, pašvaldību un citu institūciju amatpersonas un nevalstisko organizāciju pārstāvjus, kā arī ekspertus ar padomdevēja tiesībām piedalīties padomes sēdēs.

Padomes priekšsēdētāju un padomes sastāvu nosaka Reģionālās attīstības likums.

 

Akceptēti noteikumi “Dārgmetālu izstrādājumu zīmogošanas kārtība un pieļaujamais remedijs”, kuri noteiks kārtību, kādā dārgmetālu izstrādājumus iesniedz zīmogošanai Valsts proves uzraudzības inspekcijā, kā arī nosaka dārgmetālu izstrādājumu svara un skaita noteikšanas kritērijus.

Tiek noteikta kārtība, kādā zīmogo dārgmetālu izstrādājumus, ar kādiem zīmogiem zīmogo dārgmetālu izstrādājumus, kādam jābūt zīmogu izvietojumam uz dārgmetālu izstrādājuma, kā arī nosaka pieļaujamo remediju dārgmetālu izstrādājumiem. Netiek pieļauts dārgmetālu izstrādājuma sakausējumam negatīvs remedijs.

 

Akceptēti “Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”, kuri nosaka minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros un minimālo stundas tarifa likmi. Minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 70 latu. Minimālā stundas tarifa likme ir 0,419 lati.

Pusaudžiem minimālā stundas tarifa likme ir 0,479 lati.

Darbiniekiem, kuri pakļauti paaugstinātam riskam un kuru normālais darba laiks ir septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, minimālā stundas tarifa likme ir 0,479 lati.

Noteikts, ka, ja darbiniekam saglabājama vidējā izpeļņa, to palielina par starpību starp šajos noteikumos minēto minimālo mēneša darba algu un Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu tajos mēnešos, par kuriem aprēķināma mēneša vidējā izpeļņa.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

 

Akceptēti noteikumi “Kārtība, kādā izsniedzams atzinums par preces izcelsmi vai preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam”, kuri nosaka kārtību, kādā, pamatojoties uz personas rakstisku iesniegumu, Valsts ieņēmumu dienesta Galvenā muitas pārvalde un Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotas muitas iestādes sniedz rakstisku atzinumu par preces izcelsmi vai par preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam.

Noteikts, ka atzinumu sniedz trijos posmos: preču pirmsmuitošanas posmā – atbildīgā muitas iestāde; preču muitošanas posmā – atbildīgā vai pilnvarotā muitas iestāde; preču pēcmuitošanas posmā – atbildīgā vai pilnvarotā muitas iestāde.

Paziņojot ar atzinumu saistīto lēmumu, atbildīgā muitas iestāde un pilnvarotā muitas iestāde informē par tā pārsūdzēšanas kārtību.

Noteikts, ka atzinumu par preces izcelsmi un atzinumu par preces atbilstību Latvijas kombinētās nomenklatūras kodam var izmantot tikai iesnieguma iesniedzējs.

 

Akceptēti noteikumi “Koncesijas līgumu reģistrācijas, uzskaites un kontroles kārtība”, kuri nosaka koncesijas līgumu reģistrācijas, uzskaites un kontroles kārtību.

Koncesijas līgumu reģistrs ir elektroniskā veidā apkopots informācijas (ierakstu) kopums par koncesijas līgumiem. Koncesijas līgumus reģistrē un uzskaita, izdarot ierakstus koncesijas līgumu reģistrā.

Reģistrā ieraksta likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” noteiktās ziņas par koncesijas līgumiem, to grozījumiem un izbeigšanos.

Koncesijas līgumus šajos noteikumos paredzētajā kārtībā reģistrē un uzskaita Uzņēmumu reģistrs.

Noteikts, ka katram koncesijas līgumam piešķir individuālu reģistrācijas numuru un iekārto atsevišķu reģistrācijas lietu, kurā ievieto dokumentus, uz kuru pamata izdarīti ieraksti reģistrā, kā arī citus normatīvajos aktos paredzētos dokumentus.

Reģistra ierakstus, kā arī ziņas par grozījumiem ierakstos, norādot reģistrācijas datumu un tās koncesijas līguma reģistrācijas lietas numuru, kurā dokumenti atrodas, izsludina, publicējot laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Reģistra ierakstus un ziņas publicēšanai iesniedz Uzņēmumu reģistrs piecu darbdienu laikā no ieraksta izdarīšanas dienas.

Tiesības iepazīties ar reģistra ierakstiem un iesniegtajiem dokumentiem, saņemt reģistra izrakstus, kā arī saņemt koncesijas līguma reģistrācijas lietā esoša dokumenta izrakstu vai kopiju ir tiesības jebkurai personai, kas samaksājusi valsts nodevu normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Valsts nodevu nemaksā Saeima, Ministru kabinets, tiesībaizsardzības un kontroles institūcijas. Pašvaldība valsts nodevu nemaksā, ja pieprasa informāciju par koncesijas līgumiem, saskaņā ar kuriem koncesionāram nodoti tādi koncesijas resursi, kas atrodas attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Koncesijas līguma saistību izpildi kontrolē koncedents.

 

Akceptēti “Noteikumi par komercreģistra ierakstu izsludināšanas izmaksu apmēriem un iekasēšanas kārtību”, kuri nosaka komercreģistra ierakstu izsludināšanas izmaksu apmēru un iekasēšanas kārtību.

Maksa (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli) par komercreģistrā izdarīta ieraksta izsludināšanu ir šāda: par jaunu komercsabiedrību – 24 lati; par jaunu individuālo komersantu un komersanta filiāli – 16 latu.

Maksa par kapitālsabiedrības dibināšanas dokumentos (dibināšanas līgumā, statūtos) izdarīto grozījumu izsludināšanu ir astoņi lati (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

Maksa par citu komercreģistra ierakstu un grozījumu izsludināšanu ir astoņi lati (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

Ja komercreģistrā ieraksta Uzņēmumu reģistrā reģistrētu uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), filiāli, nodaļu vai pārstāvniecību, maksa par attiecīgā ieraksta izsludināšanu ir astoņi lati (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

Ja izdara vairākus grozījumus viena komersanta komercreģistra ierakstos un dibināšanas dokumentos, kas reģistrācijai pieteikti vienlaikus, maksa par to izsludināšanu ir astoņi lati (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

Ja ieraksts saistīts ar komercsabiedrības reorganizāciju, bet pēc reorganizācijas netiek dibināta jauna komercsabiedrība, maksa par tā izsludināšanu ir astoņi lati (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

Ja ieraksts saistīts ar komercsabiedrības reorganizāciju, bet pēc reorganizācijas tiek dibināta jauna komercsabiedrība, maksa par tā izsludināšanu ir astoņi lati (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli) un šajos noteikumos noteiktā maksa par katru jaunizveidoto komercsabiedrību.

Maksa par komercreģistra ierakstu izsludināšanu nav jāmaksā šādos gadījumos: ieraksts saistīts ar administratīvo teritoriju pārveidošanu, robežu vai nosaukuma maiņu, kā arī ielas nosaukuma vai ēku numerācijas maiņu; ieraksts izdarīts uz tiesas nolēmuma pamata (ja tiesa pati to nosūta komercreģistra iestādei); ieraksts saistīts ar komercsabiedrības maksātnespējas procesu, ja administratora funkcijas pilda komercreģistra iestāde; ieraksts saistīts ar komercsabiedrības likvidācijas procesu, ja tās darbība izbeigta, pamatojoties uz tiesas nolēmumu; ieraksts saistīts ar komercsabiedrības likvidāciju; komersants svītrots no komercreģistra.

Maksu par komercreģistra ierakstu izsludināšanu komersants samaksā pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas komercreģistra iestādē.

 

Akceptēts rīkojums “Par ikgadējā atvaļinājuma noteikšanu Valsts kancelejas, ministriju, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāta un Eiropas integrācijas biroja ierēdņiem un darbiniekiem 2003.gadā”, kurš nosaka, ka lielākajai daļai Valsts kancelejas, ministriju, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāta un Eiropas integrācijas biroja ierēdņu un darbinieku ikgadējais atvaļinājums 2003.gadā ir no 4.augusta līdz 31.augustam.

Valsts kancelejai, ministrijām, Īpašu uzdevumu ministra sekretariātam un Eiropas integrācijas birojam šajā rīkojumā minētajā laikposmā jānodrošina attiecīgās iestādes funkciju izpilde, paredzot tam nepieciešamo ierēdņu un darbinieku skaitu.

 

Akceptēti noteikumi “Kārtība, kādā no valsts pamatbudžeta līdzekļiem sedzami izdevumi politiski represēto personu pensijām”, kuri nosaka kārtību, kādā no valsts pamatbudžeta līdzekļiem sedzami izdevumi, kas saistīti ar pensijas apmēra palielināšanu, piemērojot likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkta 10.apakšpunktā un 10.punkta 3. un 4.apakšpunktā politiski represētajām personām noteiktos atvieglojumus.

Līdzekļus, kas nepieciešami no valsts pamatbudžeta, lai nodrošinātu atvieglojumu piemērošanu valsts pensiju piešķiršanā politiski represētajām personām, nosaka, ņemot vērā starpību starp šo personu mēneša vidējo pensijas apmēru, kas aprēķināts, piemērojot likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkta 10.apakšpunktā, kā arī 10.punkta 3. un 4.apakšpunktā noteiktos atvieglojumus, un šo personu mēneša vidējo pensijas apmēru, kas aprēķināts bez šo atvieglojumu piemērošanas, ievērojot likuma “Par valsts pensijām” 26.pantu un pārejas noteikumu 15.punktu.

Šajos noteikumos minētos līdzekļus saskaņā ar likumu par valsts budžetu kārtējam gadam no valsts pamatbudžeta ieskaita valsts pensiju speciālajā budžetā.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

 

Akceptēti “Noteikumi par 2003. gadā vecuma pensijas aprēķināšanai piemērojamiem plānotajiem vecuma pensijas izmaksas laikposmiem”, kuri nosaka 2003.gadā vecuma pensijas aprēķināšanai piemērojamos plānotos vecuma pensijas izmaksas laikposmus.

Piešķirot pensiju saskaņā ar Nolikumu par izdienas pensijām, kas apstiprināts ar Ministru Padomes 1992.gada 26.marta lēmumu Nr.104 “Par izdienas pensijām”, pensijas aprēķināšanai izmanto pensijas izmaksas laikposmu – 18,94 gadi.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

 

Akceptēti noteikumi “Par uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2003.gadā”, kuri nosaka uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru – likmi (latos), maksāšanas kārtību, atbrīvojumus un darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2003.gadā.

Darba devēji (uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības) maksā uzņēmējdarbības riska valsts nodevu, lai darba devēja maksātnespējas gadījumā vai citos likumā paredzētos gadījumos nodrošinātu darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem.

Valsts nodevas apmērs 2003.gadā ir 0,75 lati par katru darbinieku, kurš nodarbināts uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) pārskata mēnesī.

Valsts nodevas samaksu par pārskata mēnesi uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) veic līdz nākamā mēneša 15.datumam šajos noteikumos noteiktajā apmērā. Valsts nodevu ieskaita valsts pamatbudžetā.

Darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaita 75 % no valsts nodevas ieņēmumu kopsummas.

Valsts nodevu administrē Valsts ieņēmumu dienests.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

 

Akceptēti noteikumi “Higiēnas prasības izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmas”, kuri nosaka higiēnas prasības izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmas. Par šo noteikumu ievērošanu iestādē ir atbildīgs iestādes vadītājs. Noteikumu izpildi kontrolē Valsts sanitārā inspekcija.

Prasību ievērošanu pārtikas apritē iestādē kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.

Ja izglītojamais slimības dēļ iestādi neapmeklē ilgāk par 3 dienām, tad, bērnam ierodoties, iestādei tiek iesniegta ārstniecības personas izziņa par bērna veselības stāvokli.

Iestādes darbinieki pirms stāšanās darbā iziet obligātās pirmreizējās veselības pārbaudes atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, bet turpmāk veic periodiskās veselības pārbaudes.

 

Akceptēti noteikumi “Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm”, kuri nosaka higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm un šo iestāžu internātiem.

Noteikumi neregulē konkrētu profesiju apguves nodrošināšanai nepieciešamās higiēnas prasības iestādēs. Profesionālās izglītības iestāžu dienesta viesnīcās ievēro normatīvo aktu prasības par dienesta viesnīcām.

Par noteikumu ievērošanu ir atbildīgs iestādes vadītājs, to izpildi kontrolē Valsts sanitārā inspekcija.

Prasību ievērošanu iestādes ēdināšanas blokā kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.

Noteikumi nosaka, ka izglītojamie iestādi neapmeklē zemas gaisa temperatūras gadījumā: izglītojamie vecumā līdz 12 gadiem – ja gaisa temperatūra ir zemāka par -20? C, izglītojamie vecumā no 13 gadiem – ja gaisa temperatūra ir zemāka par -25? C.

 

Akceptēti “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2003.gadā”, kuri nosaka valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi obligāti sociāli apdrošināmajām personām un valsts sociālās apdrošināšanas brīvprātīgo iemaksu likmi personām, kuras brīvprātīgi pievienojušās valsts sociālajai apdrošināšanai, un to sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2003.gadā.

Obligāto iemaksu likme, ieskaitot sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām obligāto iemaksu likmi, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos, ir 33,09 % no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju ir attiecīgi 24,09% un 9%. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: valsts pensiju apdrošināšanai – 25,59%; sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam – 1,94%; sociālajai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām – 0,09%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 2,16%.

Obligāto iemaksu likme, ieskaitot darba negadījumu apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi, ja darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju, ir 27,01% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju ir attiecīgi 19,67% un 7,34%. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; darba negadījumu apdrošināšanai – 0,09%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 1,33%. Obligāto iemaksu likme, ieskaitot darba negadījumu apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi, ja darba ņēmējs ir I vai II grupas invalīds, ir 30,32% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju ir attiecīgi 22,08% un 8,24%. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; darba negadījumu apdrošināšanai – 0,09%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 1,33%.

Obligāto iemaksu likme pašnodarbinātajam ir 30,27 % no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 1,37%.

Obligāto iemaksu likme pašnodarbinātajam, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir 26,92% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 1,33%.

Obligāto iemaksu likme fiziskajai personai, kura apsaimnieko nekustamo īpašumu un ir reģistrējusies kā saimnieciskajā darbā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja, ir 28,9% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%.

Obligāto iemaksu likme personai, kuru nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un tā uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, ir 31,06% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 2,16%.

Obligāto iemaksu likme personai, kuru Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā, ir 33% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; apdrošināšanai pret bezdarbu – 1,94%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 2,16%.

Obligāto iemaksu likme personai, kuru Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un tā ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir 26,92% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 1,33%.

Obligāto iemaksu likme personai, kuru Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un tā ir I vai II grupas invalīds, ir 30,23% no obligāto iemaksu objekta. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 1,33%.

Brīvprātīgo iemaksu likme personai, kura brīvprātīgi pievienojusies pensiju apdrošināšanai, ir 25,59 % no brīvprātīgo iemaksu objekta.

Brīvprātīgo iemaksu likme personai, kura brīvprātīgi pievienojusies pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, ir 31,06% no brīvprātīgo iemaksu objekta. Brīvprātīgo iemaksu likmes sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: pensiju apdrošināšanai – 25,59%; invaliditātes apdrošināšanai – 3,31%; maternitātes un slimības apdrošināšanai – 2,16%.

No šajos noteikumos pensiju apdrošināšanai noteiktās iemaksu likmes: iemaksas 20% apmērā no iemaksu objekta veido valsts pensijas kapitālu saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām”, ja persona nav fondēto pensiju shēmas dalībnieks saskaņā ar Valsts fondēto pensiju likumu; iemaksas 18% apmērā no iemaksu objekta veido valsts pensijas kapitālu saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām”, un iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir 2% apmērā no iemaksu objekta, ja persona ir fondēto pensiju shēmas dalībnieks saskaņā ar Valsts fondēto pensiju likumu.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

Valsts kancelejas  Komunikācijas departaments