Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē

Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.188., 24.12.2002.,

Nr.189., 28.12.2002.

Bet bez šiem iemesliem <…> ir vēl citi, kas runā <…> par tautas un savas valsts pastāvēšanas tiesībām, <…> lai ikviens tautas loceklis izprastu un noskaidrotu sev visu tautas organisma locekļu sakarību un sadarbību un skaidri zinātu, kam zinātne vajadzīga, kāpēc tā visiem spēkiem jāveicina un jāattīsta.

Ko jūs teiktu par cilvēku, kas no citiem visu prasītu un ņemtu, bet pats nekā nedotu pretim? Šeit nebūs neviena, kas šādu parazītu attaisnotu. Vai tad drīkst tauta, kas ceļ savu labklājību uz vērtībām, ko citas, sviedrus un asinis liedamas, gadu tūkstošos sakrājušas, par to cilvēcei nekā nedot pretim?

<…> Iedomāsimies, ka pasaulē iznīcināti visi bez izņēmuma arkli. Tas būtu neaprakstāms zaudējums, bet nebūtu vēl cilvēces bojā eja, kamēr dzīva arkla ideja, zināma tā konstrukcija, es teiktu – arkla gars. Bet, ja pazustu šis arkla gars, tad liela cilvēces daļa būtu nāvei lemta, bet palikušie kristu atpakaļ mežonībā.”

Un vēl viena Auškāpa tēze Ulmaņu laiku pusoficiozajā žurnālā “Sējējs” iespiestajā rakstā “Zinātne un dzīvesprieks”. Auškāps latviešu sabiedrībai pavēstī, ka 1937.gada rudenī nomiris atomfizikas pamatlicējs lords E. Rezerfords un apbedīts Vestminsteres abatijā līdzās Ņūtonam. Seko (autoritārā režīma valstsvīra!) gluži pārsteidzoša atklāsme:

“Līdz šo rindiņu uzrakstīšanai neesmu mūsu presē par to pamanījis neviena vārda. Tas ir ievērības cienīgs fakts. Nav ne mazāko šaubu, ka prese to nav darījusi ar nodomu. Tā šo faktu nav pamanījusi. Bet, kā tas varēja gadīties, ir pats par sevi notikums, kas ved dziļās pārdomās. Varētu pieņemt, ka preses darbiniekiem Rezerforda vārds nav pazīstams. <…> Bet apbedīšana līdzās Ņūtonam, augstākais godinājums, kādu vispār var parādīt pat nemirstīgajam, nevarētu paiet nepamanīta. Varbūt arī Ņūtona vārds presei neko neizsaka? Tāds konstatējums tad būtu atslēga pārsteidzošai klusēšanai. Presei nevar taisīt par to ne mazākā pārmetuma, un tas šeit arī nevienu drusciņu netiek darīts. Prese reaģē uz to, par ko interesējas lasītāji. Tā sīki apraksta kāda boksera sacīkstēs dabūtos zilumus, kādas balerīnas kājas pirksta izmežģījumu un to, par kādu summu pirksts bijis apdrošināts, kinodīvu pēdējo plūkšanos, biržu melnās un baltās dienas, jaunākos Parīzes modes automobiļu modeļus. Tā apraksta visvisādas kabinetu krīzes, dažādus politiskus notikumus visās zemēs, avārijas, kautiņus un karus. Tā mēģina arī speciālas nodaļas ierādīt zinātnei, bet <…> ja nav ko ziņot par kaut kādu “zinātnes vai tehnikas brīnumu” vai kaut ko, kam sensācijas raksturs, tad var paiet garām notikumiem, kam cilvēces likteņos nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā visiem kāda gadu simteņa kariem un politiskām pārvērtībām kopā, var nepamanīt, ka cilvēce zaudējusi kādu no saviem lielākiem ģēnijiem. <…> Labi arī, ka papīrs uz kura iespiestas šīs rindiņas, drīz pārvērtīsies putekļos: mums nebūs jāsarkst nākamo paaudžu priekšā par atzīšanos, cik sveša un tāla vēl bijusi mūsu laikmeta sabiedrība lielajai zinātnes pasaulei. Un šo rindiņu mērķis ir tikai skaļā, cik vien iespējams, skaļā balsī saukt: atdariet acis uz zinātnes pasauli, ieskatieties tās dziļumā, pieejiet tai tuvāk klāt un jūs redzēsiet, kāda brīnišķīga skaistuma pasaule jums atveras, kāda bagātība nokrīt pie jūsu kājām, kāda varenība jūs apņem.”

Šajā pašā Rezerforda rakstā Auškāps konstatē, ka Latvijas “nacionālā ieņēmuma aplēsums rāda, ka uz katru Latvijas iedzīvotāju pienākas gadā vidusmērā pieci simti latu (minēts prezidenta Dr. K. Ulmaņa runās). Eiropas valstu starpā nav daudz tādu, kur tas būtu mazāks, bet ir vairākas, kur tas 2,3,5 reizes lielāks”.

Kā var vairot valsts turību? Auškāps rāda vienu ceļu – tā ir taupība, plānveidīga un lietderīga līdzekļu tērēšana, bet rāda arī otru ceļu – zinātnes sasniegumu izmantošanu un iedziļināšanos zinātnes būtībā.

“Plaša augstākā izglītība, ja tā ir dziļa un patiesa, un ar to nešķirami saistītā zinātnes kā atziņu un vērtību jaunradīšanas procesa attīstība ir nācijas kulturālā un materiālā uzplaukuma apliecinājums,” citā reizē saka Auškāps. Taču viņš piebilst arī, ka “to uzturēšanai un veicināšanai tauta un valsts nevar atdot vairāk spēka un līdzekļu, nekā tas atbilst visu nācijas dzīves izpaudumu harmoniskam samēram; tās nav realizējamas uz citu nepieciešamo nācijas dzīves funkciju rēķina. Ne tikai nevēlama, bet bīstama tautas organismam būtu šāda galvas hipertrofija uz kāju un roku rēķina”. “Tas nozīmē,” saka Auškāps, “studentu skaita ievērojamu samazināšanos nākotnē,” toties “mācību personālu, izdevumus bibliotēku un zinātnisko institūtu uzturēšanai nebūt nevar samazināt proporcionāli studentu skaitam.” Auškāps uzskata, ka Latvijas uzdevums “ar vismazākajiem līdzekļiem veikt vislielāko uzdevumu [zinātnē], tehniski izsakoties, mūsu zinātniskajā darbā sasniegt līdzekļu izlietošanas maksimālo lietderības grādu”, ko var panākt, īstenojot triju Baltijas valstu augstskolu “labi saskaņoto, plānveidīgo sadarbību”.

Kādēļ tik sīki pakavējos pie prof. Auškāpa izteiktajām domām par zinātni? Auškāps bija ietekmīga persona Ulmaņa valdīšanas gados, reizē tuvs Ulmanim, reizē plašā sabiedrībā cienīts cilvēks. Viņa spriedumi – vismaz to daļa – jau bija tuvi daudziem tālaika LU mācībspēkiem, pauda arī to viedokli (līdzīgas atziņas ieskanas arī mūsu LZA goda doktora A. Jirgensona rakstā “Zinātne un valsts” (1934)) un pakāpeniski – 20 gadus pēc Latvijas valsts tapšanas – tie veidoja arī Latvijas politiskās un saimnieciskās elites viedokli. Daudzas Auškāpa atziņas — nesaku, ka visas, ir pārsteidzoši mūsdienīgas – būtībā tur ir atziņa par “sabiedrību, kas balstās uz zināšanām”, par starpvalstu darba dalīšanu zinātnē (runājot par Baltiju un Ziemļvalstīm), par starptautisko sadarbību, par mazas valsts pienākumu pret civilizēto pasauli izkopt arī pašmāju zinātni, par zinātnes popularizēšanu plašajā dienas presē, u.tml. Tieši īstenojot šādas atziņas, Somija pamazām, soli pa solim, ir nostājusies uz sava attīstības ceļa. Šāds ceļš būtu varējis tikt īstenots arī Latvijā, Baltijas valstīs. Izpratne par inovatīvu attīstības ceļu, par zinātni kā par intelekta rosinātāju ražošanai un uzņēmējdarbībai tātad radās, varbūt vēl ne gluži izteiktā veidā, jau tolaik, 30. gados.

Attīstījās – ne bez grūtībām un pretrunām – Latvijas Universitāte, tās jaunākā māsa – Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Latvijā darbojās arī ārpusaugstskolas zinātniskās institūcijas, privātzinātnieki, zinātnieku biedrības, veidojās multinacionāla zinātnieku sabiedrība un, kas nav mazāk nozīmīgi, sāka attīstīties ražošanas nozares, no kurām daudzas bija pašu spēkiem, pašu – zinātnieku, inženieru, izgudrotāju – ierosmēm veidotas. Piemēram minēšu: cukura ražošana (Jelgava, Krustpils, Liepāja, kopš 1923.–1925.g., inž. J. Laže);

cementa ražošana no cehšteina kaļķakmeņa (Brocēni) (prof. E. Rozenšteins, 30. gadi); Latvijas avotkaļķi (J. Greste, Z. Lancmanis – Brāļu kapi); superfosfāta fabrikas “reanimēšana” (M. Prīmanis, A. Veidemanis, 20. gadi); plastmasu (galalīts, mākslīgais rags) ražošana (A. Jirgensons, 1935); serumu, vakcīnu, insulīna ražošana (arī eksportam) (Serumstacija, kopš 1923.g. –A. Kirhenšteins, E. Dārziņš); zāļu līdzekļi — “Farmacija”, “MEDFRO”, “Farmakons”, A. Ošiņa silvanols; radiouztvērēju ražošana (A. Tipainis, J. Linters, A. Madisons — VEF, kopš 1924.g. 1939 – 44 000 radioaparātu); telefona centrāļu ražošana (kopš 1926.g.); lidmašīnu ražošana (K. Irbītis, 1939); VEF – Minox (V. Caps, 1938); Ķeguma spēkstacija (1936—1939); LU Dabzinātņu un matemātikas fakultāte – tehniskās fizikas speciālisti (1938 — 1940).

Saprotams, šīs jomas mazāk attīstīja profesionāli zinātnieki, LU mācībspēki, vairāk te darbojās praktiķi, izgudrotāji, taču zinātnieki nereti bija konsultanti, rosinājuma devēji. Un varbūt Minoksa izgudrotājs, tag. LZA Goda doktors Valters Caps Latvijas prestižam ir devis vairāk nekā profesionālie zinātnieki, tāpat kā noslēpumainais Rīgas balzama receptes izgudrotājs Ābrams Kunce (Kunsts) (1752. — 1763.g.) sabiedrības vēsturiskajā apziņā iesakņojies daudz dziļāk nekā izslavētie profesionāļi – mācīti Rīgā farmaceiti, aptiekāri.

Sakarā ar to gribu izvirzīt arī jautājumu, vai par Latvijas simbolu varētu – līdzās mākslai, kultūrai, folklorai – kļūt arī vietējā zinātne, jeb tās loma gan mūsu iekšējā dzīvē, gan pasaules mēroga atpazīstamībā ir bijusi sekundāra? Tātad vai zinātne pati var kļūt par simbolu, un otrādi vai zinātnē ir personības, kuras varētu traktēt kā simbolus, kā Anglijā Ņūtonu vai Darvinu, Francijā – Pastēru, Krievijā – Lomonosovu, Mendeļejevu vai Pavlovu, Zviedrijā – Linneju, Polijā – Mariju Kirī–Skladovsku, kuri figurē uz pastmarkām, naudas zīmēm, augstskolu un ielu nosaukumos, sabiedrības dziļākā apziņā. Neaplūkojot cilvēkus, no kuriem mūs vēl nešķir pietiekama laika distance, atgādināšu prof. J. Auškāpa piesauktos Valdenu, Endzelīnu, Balodi. Vilhelms Ostvalds vairāk ir darbojies Vācijā, viņš noteikti ir vācu, ne Latvijas zinātnieks, savā autobiogrāfijā viņš visai nekorekti izsakās par latviešiem. Frīdrihs Canders savus pamatatklājumus raķešbūvē un astronautikā veicis Krievijā, Teodors Grothuss bijis traģisks vienpatis, bez saknēm Latvijā. Herders Rīgā uzturējies īslaicīgi un varbūt īsti pat nav zinātnieks. Arī Krišjānis Barons par zinātnieku profesionāli uzskatāms daļēji, — viņš bija folkloras vācējs un vērtētājs, tautiskās atmodas darbinieks. Protams, arī pēdējā pusgadsimtā Latvijas zinātnē darbojušies ķīmiķis Gustavs Vanags, fiziķis Edgars Siliņš, jaunu medikamentu izgudrotājs un zinātnes organizators Solomons Hillers, mežzinātnieks Arvīds Kalniņš un vēl citi, kuri simbolizē atsevišķas nozares, idejas, sasniegumus, kuri pelnījuši arī pēcteču bijību. Daudziem grūti “sagremojams” būs Augusts Kirhenšteins, kura devums, īpaši zinātnes popularizācijā, nebūtu noliedzams, bet kura uzvārds pašreiz asociējas ar politisku kolaboracionismu, ar Latvijas aneksiju 1940.gadā. Savukārt Kirhenšteins pats izcēla maleīna atklājēju – veterinārmediķi Kristapu Helmani. Savi piemēri būtu arī medicīnas zinātnēs, agrārzinātnēs, inženierzinātnēs. No zinātniecēm sievietēm minamas būtu ķīmiķe profesore Lidija Liepiņa un arī Zenta Mauriņa, kaut gan Mauriņas diapazons ir plašāks nekā profesionālā literatūrzinātne, kultūrfilozofija un viņa pārāk bieži izgāja no šaurās zinātnes konvencionālajiem rāmjiem.

Domāju tomēr, šie piemēri rāda, ka viena un vispāratzīta simbola Latvijas zinātnei nav, — tas atspoguļo reālo situāciju, ar ko jārēķinās zinātnes vēsturniekam, apcerot zinātnes attīstības gaitu Latvijā. Tas sasaucas ar jau iepriekš izsacīto tēzi, ka zinātniska pētniecība tīrā veidā Latvijai ir mazāk tipiska, tā vairāk ievijas dažādās sabiedriski nozīmīgās parādībās un institūcijās. Neuzdrīkstos apgalvot, ka šādu autoritāru simbolu izpalikšana varbūt pat ir pozitīva, ka tas atbilst mūsu tautas demokrātiskām tradīcijām; tēlotājmākslā tomēr ir Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Kārlis Zāle, literatūrā – Rainis, Rūdolfs Blaumanis, vēl vairāki vispāratzīti klasiķi. Atgādināšu gan, ka prof. J. Auškāps vairākkārt uzsver, ka zinātniekiem raksturīgs ir ideālisms un pazemība (“Dabaszinātnes pašas vislielākajā mērā atturīgas savu sasniegumu novērtēšanā. Tās māca ne tikai lepnumu, bet arī pazemību. Un šajā pazemībā cilvēce smēlās vairāk vērtību nekā lepnumā”).

Taču domāju, ka arī zinātnieku, īstu zinātnieku godināšana nebūtu piemirstama. Lielbritānijā 100 visu laiku izcilāko britu sarakstā iekļauti 20 zinātnieki un izgudrotāji (2002. gada aptauja). Ir tomēr gandarījums, ka Rīgā pērn atklāja izteiksmīgu pieminekli vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Latvijas — Vilhelmam Ostvaldam, neraugoties uz negācijām, kas varētu saistīties ar šo vārdu. Pašreiz A. Vārpa veido izteiksmīgu piemiņas zīmi Paulam Valdenam, ko ar mecenāta Jura Savicka un LZA gādību paredzēts atklāt 2003.gada septembrī. Rīgas domes Pieminekļu padome savā 1996.gada potenciālajā sarakstā iekļāvusi arī Ernestu Brastiņu un arheologu Franci Balodi, taču, manuprāt, vēl daudz svarīgāk būtu veidot pieminekli Jānim Endzelīnam vai – gribētos precizēt – valodniekiem Endzelīnam un Mīlenbaham kopā, varbūt latviešu valodas izpētei un izkopšanai (nepiemirstot arī A. Kronvaldu un J. Alunānu), un tieši Rīgā! Domāju, šādu rosinājumu varētu sniegt mūsu Zinātņu akadēmija, jo 2003. gadā Kārlim Mīlenbaham apritētu 150, bet Jānim Endzelīnam – mūsu akadēmijas pirmajam loceklim – 130 dzimšanas gadi. Latviešu latīniskā ortogrāfija, latviešu gramatika, valodas kultūra, mūsu valoda kā nacionāla un vispārcilvēciska vērtība, tās izpēte indoeiropiešu valodniecības kontekstā – kur gan vēl lielāka rezonanse zinātnieku veikumam Latvijā varētu būt, vismaz mūsdienu sabiedrības skatījumā!

Šajā lekcijā tikpat kā neesmu skāris pēdējo pusgadsimtu, kaut gan tas Latvijas zinātnei varbūt bijis pats produktīvākais un ne tikai kvantitatīvā ziņā vien. Būtībā šajā laikā Latvijā radusies zinātnieka profesija šī vārda modernā izpratnē, par ko liecina zinātnē nodarbināto cilvēku skaits: 1913.g. – 50; 1940.g. – 1 128; 1980.g. – 12 585; 1990.g. – 17 700; 1995.g. – 3 072; 2000.g. – 3 814. Zinātne ir institucionalizējusies, arī ārpus augstskolām. Savu darbību izvērsušas vairākas apdāvinātu cilvēku paaudzes. Nekad agrāk Latvijas vēsturē zinātnes loma sabiedrībā nav bijusi tik liela. Zinātnes problēmas un augstskolu dzīve ir atbalsojušās daiļliteratūrā, gan Ojāra Vācieša “Einšteinianā” (1962) un trimdā Mārtiņa Zīverta dramaturģijā, gan – varbūt citā līmenī – Laimoņa Pura, Jāņa Mauliņa, Annas Sakses, Zigmunda Skujiņa prozā vai Arvīda Griguļa un Mārtiņa Krieviņa pamfletos. Taču runāt par to, tāpat kā par Latvijas zinātnes dramatisko transformāciju pēdējā gadu desmitā būtu īpašas lekcijas temats. Kādos vārdos visu izklāstīt, tas būtu vēl nākotnes pārdomu uzdevums.

Katrā ziņā pašreizējā zinātnes krīze Latvijā nav tikai impērijas sabrukuma un neatkarības atjaunošanas rezultāts, nav tikai zinātnes pārorientēšanās no darbošanās lielvalstī uz darbošanos mazā valstī. Tā ir saistīta ar vispārēju zinātnes krīzi pasaulē postmodernisma vērtību uzplūdu laikmetā, kad zinātne visā pasaulē zaudē prioritāro, kvazireliģijas statusu. Klasiskā, diženā zinātne lielā mērā ir bijusi Apgaismības laikmeta bērns, kura pamatpostulāti ir saprāts, daba, progress. Mūsdienu cilvēka skatījumā zinātne vien nespēj atrisināt pasaules un cilvēka problēmas, — tā jāpapildina ar tradicionālām tautas gudrībām, ar atziņu sistēmām, kas gūtas citā ceļā (reliģijā, filozofijā, mākslā, personiskajā atklāsmē, zemapziņā, intuīcijā).

Pati zinātne arvien vairāk pievēršas ne pasaules būtības meklējumiem, bet tīri utilitāriem, lietišķiem meklējumiem, skatījumiem, augsta stila amatniecībai, augstām tehnoloģijām. Runājam par informāciju tehnoloģiju un gēnu tehnoloģiju laikmetu, par knowledge based society (uz zināšanām balstītu sabiedrību), bet vai vienlaikus tā būs arī science based society? Lasītpratējs vēl nav zinātnieks.

Izeju no zinātnes krīzes Latvijā mēs meklējam Eiropas Savienības, NATO, starptautiskās sadarbības programmās, un tas ir likumsakarīgi, bet paliek jautājums, kas būs šī zinātne, kāda kļūs nākotnes zinātne, kāda būs tās motivācija, tās saturs, cik liels tajā būs fundamentālās zinātnes īpatsvars. No šī viedokļa pārdomu vērtas ir pagājušā LZA pilnsapulcē prof. T. Tisenkopfa izceltās postmodernisma tēzes, ka “21. gadsimtā virzīšanās uz priekšu arvien vairāk notiks bez zinātnes līdzdalības … zinātnei vairs nav vadoša loma … zinātne aizslīd aiz vēstures kulisēm, epiloga pamatā ir tās pašas nodevība … zinātnieks ir gāzts no troņa”. Es ne gluži piekrītu šīm tēzēm, drīzāk pat nepiekrītu, taču šāds viedoklis ir samērā populārs un atspoguļo sabiedriskās domas grimases.

Un atkal – 21. gadsimta, nākotnes zinātnes vīzija, jēga, zinātne pasaulē un mazā valstī, varētu būt ne tikai atsevišķas lekcijas, pat ne kādas Zinātņu akadēmijas pilnsapulces, bet plašas, ilgstošas publiskas diskusijas objekts.

Kā redzat, no zinātņu vēstures tēmas arvien vēlos pārlēkt uz zinātnes šodienu un nākotni, varbūt nemotivēti. Taču atzīsimies, ka visus mūs vairāk intriģē aktualitātes, varbūt arī prognozes, nevis nosvērts, iespējami objektīvs pagātnes izvērtējums un rēķinu noslēgšana ar to.

Vietējās zinātnes attīstības pētījumi Latvijā dod man dažas atziņas pārdomām.

Vietējai zinātnei visā tās attīstības gaitā ir bijis lielākoties jāsaduras ar sabiedrības vairākuma neizpratni, ar valdošās merkantili noskaņotās elites neizpratni – mūsu paaudze šajā ziņā nebūt nav unikālā situācijā. Ir pastāvējis zināms “atgrūšanas efekts” pret zinātni, taču zinātniekiem, augstskolām (ar labvēlīgi noskaņota mazākuma atbalstu valdošajās aprindās vai ar mecenātu palīdzību!) izdevies šo pretestību vairāk vai mazāk pārvarēt, neitralizēt, panākt zinātnei lielāku vai mazāku atzīšanu sabiedrībā.

Visā vēstures gaitā daudzi, ja ne vairums, latviešu zinātnieku ir strādājuši ārpus Latvijas, ir izveidojusies stabila trimdas zinātnes tradīcija. Ļoti daudzi Latvijā dzimuši pētnieki vai latvieši savus izcilākos darbus veikuši ārpus dzimtenes, pat J. Endzelīna “Lettische Grammatik” pamatā ir sacerēta Harkovā un izdota Heidelbergā (1922). Nav pamata domāt, ka zinātnieku aizklīšanas process neturpināsies, — tas mums saprātīgi jāvirza, jāregulē, arī Latvijas labā.

Zinātne un zinātnieki Latvijā relatīvi augstāk vērtēti tad, kad zinātne te funkcionēja lielvalsts ietvaros – 19.gs. beigās (jaunlatvieši vai Rīgas Politehniskais institūts), vai 20.gs. otrajā pusē (PSRS). Pašreiz esam iesaistījušies globalizācijas procesos, arī zinātnes globalizācijā; no šī viedokļa iekļaušanās plašākās struktūrās — NATO un ES — varētu veicināt zinātni. Paliek jautājums – vai turpmāk zinātne attīstīsies Latvijā arī teritoriāli jeb vai Latvijas zinātnieki tad vēl vairāk aizklīdīs uz apvienotajiem centriem ārpus Latvijas? Vai nebūs arvien mazāk iespēju nelielā vietā, nelielā valstī veikt lielus atklājumus, izvērst plašu pētniecību? Taču šāda atziņa nav universāla – ja mazās vietās veido apvienotus, specializētus centrus, ja mazās valstīs atrod savu specifisku, bet arī universāli pietiekami intriģējošu tematiku, ja valsts spēj atbalstīt savus nacionālos pētniecības centrus, ja uz vietas paliek pietiekami apdāvināti pētnieki, ja tiek uzturētas vietējās tradīcijas un vietējais prestižs. Turklāt modernie saziņas līdzekļi pārvar attālumus un ļauj veikt “tālpētniecību”. Un mazajās valstīs jāpieaug humanitāro, sociālo zinātņu īpatsvaram (ap 20—25%). Protams, var būt tāpat kā pašreiz patēriņa preču sfērā – imports apsteidz eksportu, — arī zinātnē mēs arvien vairāk kļūstam par importētājiem, bet ne eksportētājiem, arī ideju ziņā. Sarūk fundamentālie pētījumi. Atkal – te ir vajadzīga pašu valsts politika zinātnē, kuras mums pagaidām nav. Tāda ir jāveido, tieši šajā brīdī, kad stājamies ES. Zinātniskās pētniecības kvotas mazai valstij nav mazāk nozīmīgas par lauksaimniecības kvotām, tādas jāierosina un jāizcīna Eiropas institūcijās. Un, vai elite to vēlas vai ne, valstij jāatvēl arvien pieaugoša kopprodukta daļa zinātnei. Līdzdalība t.s. eiroprojektos nebūt neizsmeļ Latvijas zinātnes prioritātes, savas pašaurās, pragmatiskās orientācijas dēļ tā nevar būt vienīgā un dzīvīgākā mūsu zinātnes daļa. Līdztekus tam jāattīsta pašu tematika, arī uz Latviju orientēta reģionāla pētniecība.

Tomēr pabeigšu ar zinātnes tradīcijām, kuras baro vietējā zinātņu vēsture. Būtībā tieši tādēļ vēsture arī ir jāpētī. Latviešiem cieņā ir mirušo piemiņas diena, veļu, senču kults, kapu tradīcijas. Zinātņu vēsture savā ziņā ir nekrofilija, varbūt tādēļ arī tā izvēršas, īpaši sabiedrībai novecojot. Taču gribu atgādināt aicinājumu no Svētajiem rakstiem: “Nemeklējiet mani starp mirušajiem, meklējiet mani starp dzīvajiem!” Kur nav tradīciju, tur parasti netop kaut kas būtisks. No mums un tikai no mums ir atkarīgs, vai Latvijā paliks dzīva zinātne, vai 21.gs. te risināsies arī visai pasaules zinātnei nozīmīgi notikumi un vai tradīcijas tiks iedarbinātas nākotnes labā.

Skābekļa trūkst, un ne jau tikai finansējuma vai zinātnes sabiedriskas rezonanses ziņā. Pašreizējā dzīves stilistika – pelēcīgums, sīkumainība, plašu mērķu un skatījuma trūkums, cīņa par izdzīvošanu, pārlieks konformisms un bailīgums – neveicina arī zinātnes attīstību. Stilistika jāmaina. Iespēju robežās, protams.

Un zinātnē ir vajadzīga jauna paaudze, drosmīgāka, ar ideāliem, lietišķa un piemērota dzīvei un darbībai jaunajā gadsimtā. Tās Nobela prēmijas, kuras varbūt iegūs Latvijas nākamie pētnieki, visticamāk, nāks, strādājot ārzemēs. Bet sava tiesa zinātnes paliks arī Latvijā — Rīgā un cituviet. Tāda ir mana cieša pārliecība.