Atgriešanās vārdi

Par Jāņa Jaunsudrabiņa krustmeitu, par pianisti Maiju Vinteri

Maija Vintere ir mana siltā gadalaika kaimiņiene.

Mūsu mājas atdala tikai bērzu aleja. Šeit, Lībiešu krastā, jūtamies kā miera ostā, kur var baudīt atveldzi no pilsētu trokšņiem, apbrīnot jūru tās mainībā un saulrieta krāsas. Taču šoreiz mūsu saruna rit plašākā un var teikt – eksistenciālākā gultnē. Par dzīves gadiem, kas tautas skarbo likteņgriežu virpuļos daudzus, arī Maijas vecākus ar viņu vien piecus mēnešus Latvijā nodzīvojušu bērnu tikpat kā ar visām saknēm izrāva no dzimtajām vietām un aizmeta svešumā. Par to, kādi spēki lika pārvarēt tālumus un no jauna atgriezties dzimtajā zemē. Ne visiem tas bija lemts. Tēvs nomira Vācijā, tika pārvests uz Siguldu un apglabāts netālu no viņa kādreizējās darba vietas Turaidā. Pārpelnoto māti Maija šī gada aprīlī atveda un paglabāja turpat Siguldā, kas ir Maijas dzimtā puse un kur dzīvo radi.

Maija Vintere beigusi divas mūzikas augstskolas un ir Vācijā pazīstama pianiste. Freiburgas radio skaņu režisore. Mūsu literatūras klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa krustmeita. Kas viņai liek ik gadu no tālās Freiburgas pašos Vācijas dienvidos mērot 2400 km attālumu, lai daļu no Latvijas īsās vasaras pavadītu šajā smaragdkrāsās saulē vizošajā mājā jūras krastā? Vai tad nepietiek ar to visdažādāko jaukumu kopumu, kas tur – ilgās mītnes zemē? Miteklis mājā skaistā Horbenas pakalnā vācu dižupes Reinas augštecē. Švarcvaldes gleznainie kalni. Turpat jau arī lielās Donavas iztece...

Maiju vienmēr pavadījis Jāņa Jaunsudrabiņa novēlējums: “Piemini Latviju! Neved un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu... Diena vai nakts, vakars vai rīts, — turi viņu prātā, piemini viņu, iemīli viņu, iemīli viņu aizvien dedzīgāk.” Maija šos vārdus uztvēra kā sev veltītus. Līdzās mātes mācītai tēvreizei tie bija vārdi, ko gribējās domās atkārtot vēl un vēl. Un pat lielākajos neticības brīžos gribējās ticēt brīnumam.

Maija Vintere koncerta mēģinājumā 1975.gadā (augšējā attēlā); Jāņa Jaunsudrabiņa veltījums Maijai Vinterei (vidējā attēlā); Maija kopā ar krusttēvu dodas sēņot

Maija cieši ticēja šim viedajam cilvēkam, kas pats atgādināja un simbolizēja Latviju un kam līdzās tika vadītas daudzas neaizmirstamas bērnības dienas. Un biežas tikšanās arī vēlāk.

Maijas stāsts ir tik līdzīgs daudzu kara laika bērnu dzīvesstāstam:

— Kad 1944. gadā kopā ar tēvu un māti atstājām Latviju, man, dzimušai maijā, bija tikai pieci mēneši. Tēvs Jānis Vinters – cēsnieks no Mujāniem, māte Lūcija – mazsalaciete. Viņu darba dzīve ritēja Siguldas tuvumā. Māte bija Sarkanā Krusta māsa Krimuldā, bet tēvs mežzinis Turaidā. Tēvs jau četrdesmit pirmajā gadā slēpās mežā, bet māte pāris reizes tika izsaukta uz čeku. Tāpēc, tuvojoties otrajai krievu okupācijai, par palikšanu Latvijā nevarēja būt ne runas.

Protams, es neatceros ierašanos Vācijā 1944. gada ziemā. Tāpat kā klīšanu pa dīpīšu jeb pārvietoto personu nometnēm, nokļūšanu Grēvenē, kas bija vismaz divpadsmitā pēc skaita. Tur mēs varējām palikt uz ilgāku laiku. Grēvene – parasta mazpilsētiņa, vienīgais tās skaistums – Emses upe. Grēvenē jau pirms mums bija apmeties Jānis Jaunsudrabiņš ar savu dzīvesbiedri Nati. Mans tēvs ar Jaunsudrabiņu jau Latvijā bija pazīstami, viņš bijis viesis rakstnieka kāzās. Te Grēvenē es arī kļuvu par Jaunsudrabiņa krustmeitu. Tēvs ar viņu gāja uz Emses upi makšķerēt, vakaros uzspēlēja kārtis. Tomēr Jaunsudrabiņš vairāk mīlēja vienatni pie ūdeņiem. Grāmatā “Es stāstu savai sievai” raksta: “Es pie Emses esmu daudz sēdējis, priecājies par rīta spirgtumu, par sauli un vēsām ēnām zem kokiem.” Vēlāk sapratu – Jaunsudrabiņš dabu tvēra, pārdzīvoja kā gleznotājs un rakstnieks. Arī makšķerējot. Bet tajā nometņu grūtajā iztikšanās laikā iešanai uz upi ar “bada pātagu” bija arī praktiskā puse.”Es no šīs upes esmu izcēlis un tev, Nate, pasniedzis dažu gardu kumosu. Bija breksis – 8 mārciņas, lielas līdakas no attekas, krietna barbe, ko biju aizķēris aiz astes, bet ziemā žibulējot – prāvi asari.”

Grēvenē ātri sarosījās latvieši, izdodot avīzi “Grēvenes Ziņas”, sākot spēlēt teātri, dibinot kori un mūzikas ansambli. Cita starpā, te tika izrādīta arī Jaunsudrabiņa luga “Invalīds un Ralla”. Rakstnieku sarīkojumos uzstājās angļu zonā dzīvojošie literāti – Jānis Veselis, Elza Ķezbere, Pēteris Norvilis un citi. Laikam jau Jaunsudrabiņš bija galvenais pievilcējs, kas viņiem lika te bieži spietot. No tā laika atmiņā palikušas tikai dažas iespaidu drumslas, par daudz ko uzzināju vēlāk...

Īstā apzinīgā dzīve sākās pēc Grēvenes nometnes atstāšanas un pārcelšanās uz Minsteri. Māte kā bijusī medmāsa dabūja darbu sociālās aprūpes iestādē. Tēvs jau Grēvenē bija sācis interesēties, vai kā bijušais mežzinis nevarētu strādāt mežu dienestā. Tur viņam atbildēja, ka DP nometnēs esošie to nevar darīt, jo atrodas UNRA aprūpē. Arī Minsterē viņam nez kāpēc teica, ka tas nav iespējams, jo pieņemot darbā tikai katoļus, viņš – luterticīgais. Dīvaini... Strādāja gadījuma darbus, tad Minsteres latviešu ģimnāzijā bija kādu saimniecisko lietu kārtotājs.

Bet es veselus deviņus gadus mācījos Minsteres humanitārajā ģimnāzijā. Protams, tā bija vācu skola, kurā pamatīgi varēja apgūt valodas – bez vācu un angļu arī latin un franču. No četru gadu vecuma jau sāku spēlēt klavieres, un tieši klavierspēle kļuva par manu galveno aicinājumu. Tāpēc paralēli ģimnāzijai apmeklēju Minsteres mūzikas akadēmiju, bet pēc tam devos papildināties uz Freiburgas Mūzikas akadēmiju, kuru arī beidzu. Tā ieguvu divu mūzikas augstskolu diplomus. Šeit strādāja viens no nedaudzajiem Freiburgas latviešiem čellists profesors Atis Teikmanis. Te turpināju jau Minsterē sāktās koncertdarbības gaitas kā pianiste. Paralēli pasniedzu klavierstundas.

1980. gadā sāku strādāt Vācijas Dienvidrietumu radio par skaņu režisori, ko daru arī tagad. Ierakstu raidījumus un kompaktdiskus. Tādi nu ir jau piecdesmit. Kopumā tas ir ļoti interesants radošs darbs. Tas gan prasa lielu uzmanības koncentrāciju, atbildību par mūzikas kvalitāti, tekstiem, visu tehnisko pusi. Taču, kad darbs labi nostrādāts, kad skan, ir tāda psiholoģiskās atraisītības un tīkama brīvības sajūta.

— Bija un ir taču labi, daudz sasniegts – ar talantu un darbu. Bet kā tad bija ar tām dzimtenes ilgām un dažkārtēju nemieru, par kuru ieminējāties jau mūsu sarunas sākumā?

— Darbā varēja aizrauties un aizmirst, ka esi svešumā. Tik gadu te aizvadīts! Taču bija jau tādi īpaši vienatnes brīži – lasot latvisku grāmatu, klausoties latviešu dziesmu, saņemot vēstuli no Latvijas... No apziņas dzīlēm atkal un atkal iznira Jaunsudrabiņa vārdi: atceries dzimteni! Dzīvo kur dzīvodams, bet nesaki nekad – te es esmu mājās, te esmu atradis jaunu dzimteni. Jo zini – dzimtene ir tikai vieta, kur esi dzimis, kur dzimuši un dzīvojuši tavi vecāki, tavi senči, paaudžu paaudzes.

Jā, ilgas aizvien pieauga, un Latviju gribējās redzēt jau tad, kad tas bija gandrīz neiespējami, kad šurp tikpat kā neviens vēl nebrauca. 1972. gadā biju tikko apprecējusies, mans vīrs Dirks Nāberings acīmredzot bija apjautis manas ilgas un kā īpašu dāvanu nez’ kādā veidā bija sadabūjis vīzas uz Latviju. Rīgā ielidojām no Pēterburgas puses, un mums bija dotas tikai trīs dienas. Viss šķita kā sirreālistisks sapnis. Biju ļoti uztraukta, tiekoties ar līdz tam tikai attēlos redzēto seno Rīgu. Saulrietā. Namu sienas sārtā atblāzmā šķita savādi ņirbošas. Baznīcu torņgalu gaiļi dzeltenīgi spoži – kā bērnībā skatītās bilžu grāmatās. Viesnīcas “Rīga” restorānā pusdienojām ar Leonīdu Vīgneru, kurš pasvītroti pukojās par krievu kārtību un ar roku, kā jau diriģents, pasvītroti žestikulēja tajā virzienā, kur varēja atrasties pierīkotā noklausīšanās ierīce. Un žēlojās, ka neesot nošu, viņam par provi, rau, vajagot Kloda Debisī operas “Peleja un Melizanade” partitūru, bet visā Rīgā nevarot dabūt. To mēs viņam drīz vien nosūtījām. Tālāk par Rīgu, būtībā tās centru, nelaida. Te pirmo reizi satiku savas māsīcas un tantes.

Vinteru ģimene ciemos pie Jaunsudrabiņiem “Mēnesnīcā”; Jānis Jaunsudrabiņš ar savu četrkājaino draugu Zuzi, Maijas māte Lūcija, Nate, Maija un Jānis Vinteri; Maija Vintere, Minsteres ģimnāziste, kopā ar krusttēvu pie Mēness ezera 1956.gadā; Jāņa Jaunsudrabiņa darbistabā 1961.gadā Foto: no Maijas Vinteres arhīva

Astoņdesmitajos gados uz Rīgu devos regulāri ik gadu. Varēju jau mierīgāk ielūkoties visā, ko ļāva redzēt, apmeklēt Jūrmalu un Siguldu. Kaut arī īslaicīgs, tomēr tas bija ilgstošā dzimtenes iztrūkuma aizvietojums. Varētu teikt arī – daļēja kompensācija, taču esmu mācīta no svešvārdiem, cik vien iespējams, izvairīties. Neaizmirstams, īpaši gaidīts un satraucošs bija pirmais brauciens uz dzimtajām vietām – Siguldu, Turaidu. Tikšanās ar manu “šūpuļa mēnešu” vietu Turaidu bija sava veida kalngals. Gauja, senais Turaidas pils tornis, Turaidas Roze Maija, kuras esmu guvusi arī savu vārdu. Kā tai dziesmā – tas bija kā sapnis, kas ātri gaist. Ko var tādā kā ņirbošā migliņā pēc tam izjust un gara acīm skatīt, bet nevar izstāstīt... Jo mēs te bijām tikai svešzemju tūristi, kuri drīz vedami uz nākamo vietu un kur par katra īpašajām izjūtām nevienam nebija daļas.

Braucieni uz Rīgu bija lielā mērā saistīti ar centieniem iepazīt latviešu kultūru, operas, teātru, koncertu apmeklējumi – kā latviskuma oāzes visai krievvalodīgajā Rīgā.

Būtībā šie braucieni, saka Maija Vintere, arī pakāpeniski veidoja to pavedienu, kas mani atveda uz Košragu. Kādā pasākumā Brīvdabas muzejā ar interesi noklausījos “Skandinieku” uzstāšanos, kur muzicēja kopas vadītāji Helmī un Dainis Stalti. Viņi man tā silti iekrita sirdī, kaut arī toreiz tuvāk tieši neiepazināmies. Taču bija dots pirmais iekustinājums. Latvijas atmodas sākumos 1988. vai 89. gadā uzzināju, ka latviešu pilsmītnē Abrenē (Francijā) notiks folkloras seminārs, tur būs arī Stalti, uzstāsies “Skandinieki”. Nebija divu domu – jābrauc, lai arī no Freiburgas līdz Abrenei ap 800 kilometru. Te arī tikos ar Staltiem, sadraudzējos, sākām sazināties. Tikām Stalti Košragā no kāda Maskavas profesora, kurš šurp brauca ik gadu atpūsties, nopirka māju ar romantisku lībiešu nosaukumu “Kūvali” (Mēnessgaisma). Un izrādījās, ka turpat līdzās ir pērkama cita māja “Kaijakkalni”, ko liepājnieks Roberts Pauls pārdod kā mantojumā gūtu. Atbraucu, apskatīju, māja un vieta ļoti patika. Jaunākā visā Košragā, bet Košrags skaistākais visa Lībiešu krasta ciemu vidū. Pēc dažiem pārpratumiem un pārejošiem sarežģījumiem 1996. gadā māja kļuva par manu īpašumu. Kopš tā laika – nu jau astoto gadu — katru vasaru atvaļinājumu pavadu te. Tie daudzie simti kilometru cauri visai Vācijai, Polijai, Lietuvai un arī Latvijai ir tas grūtākais gabals visā šajā lietā. Taču te ātri veldzējas miesa un gars, jūtot dzimtās zemes un jūras spirgtumu. Liek aizmirst visas tāluma grūtības. Māja ir viena lieta, bet šis plašums visapkārt un klusums ir mūsdienu vērtība par sevi. Īpaša. To īsti var izjust Vācijā dzīvojošais, kur cilvēki cits citam blakām mīt visai saspiesti un kur gandrīz viss industrializēts.

— Kaimiņi Stalti var teikt, ka jūs tagad esat uz lībiešu zemes...

— Tad es viņiem atbildu, ka mana māte nāk no Mazsalacas senas Vidzemes lībiešu dzimtas. Un pati esmu dzimusi Turaidā, kas reiz bija viens no lībiešu lielākajiem centriem.

— Viens no svarīgākajiem notikumiem jūsu bērnībā un arī vēlāk bijusi saskare ar Jāni Jaunsudrabiņu. Kādi brīži saglabājušies jūsu atmiņā. Kāds ir Jaunsudrabiņš kā cilvēka personība jūsu uztverē un skatījumā?

— Kā jau teicu, Grēvenē mūsu ģimenes draudzējās. Kad pārcēlāmies uz dzīvi Minsterē, Jaunsudrabiņš jau dzīvoja Kērbekā, kas atrodas kādus 80 kilometrus uz dienvidrietumiem no Minsteres, Mēnes ezera krastā. Jaunsudrabiņš vienmēr to sauca par Mēnessezeru. Viņš uz divdesmit gadiem bija noslēdzis nomas līgumu samērā vienkāršā mājā. Bija jāiegulda liels darbs, lai to savestu kārtībā. Jaunsudrabiņš visu darīja pats savām rokām. Sākumā bija jāiztiek ar petrolejas lampu un arī pēc dzeramā ūdens bija jāiet visai patālu. Te dzīvoja trīs ģimenes, bet vēlāk Jaunsudrabiņi palika vieni paši un māju nosauca par Mēnesnīcu. Pirms Grēvenes Jaunsudrabiņi kādu laiku mitinājās pie meitasvīra Šteplera radiem Bīlefeldā un Bindē, bet Kērbeka kļuva par patstāvīgu apmetni, kur Jaunsudrabiņš nodzīvoja visu atlikušo mūžu līdz aiziešanai mūžībā 1962. gadā. Mēnes ieleja Vestfāles novadam ir tas pats, kas mums Siguldas ieleja vai Koknese. Visapkārt mežiem noauguši pakalni, ūdens klaidā pie sēkļiem pīļu bari, kaijas, gārņi... Šī skaistā zeme, kas pirms pārcelšanās tika izlūkota, priecēja Jaunsudrabiņu kā gleznotāju, kā makšķernieku un rakstnieku. Te daba it kā pati veidoja vispievilcīgākās kompozīcijas. Viņš te daudz gleznoja un makšķerēja, taču kādreiz teica: “Ja es būtu jaunāks, varbūt šo jauko pasaules stūri īsteni iemīļotu. Bet tagad pieņemu to kā nepieciešamību”. Jaunsudrabiņš priecājās, ka viņam mājas dienvidu pusē ir zemes gabals, kur arī varēja pielietot radošu izdomu un fizisko spēku, bez kura Jaunsudrabiņš, šķiet, nemaz nevarēja dzīvot. Nate kopa puķes, bet viņš veidoja pārējo dārzu: stādīja ābelītes, plūmes, bumbierenes, divus firziķu kokus, zustrenes un lielas un skaistas saulespuķes. Tās atgādināja Ropažus, kurus atstājot, lielās saulenes palika skumji nokārtām galvām. Bija tomātu rindas un visādi zaļumi. Sākumā dārzs bija maziņš, vēlāk to paplašināja. Tas nebija viegli, jo augsnes kārta plāna, apakšā klints, bija jānes zeme klāt. Kaut arī zemes bija pamaz, mazā stūrītī tika iesēti lini, kas atgādināja Neretu bērnībā un kuri ziedēja kā Latvijas debesis skaidrā laikā. Jaunsudrabiņš bija palīdzējis citiem veidot dārzus Neretas pusē, sev Pļaviņās (sakot – tas visam mūžam), Ropažos. Mēnesnīcas dārzs bija pēdējais viņa garajā mūžā. Apkārt dārzam viņš bija izveidojis skaistu latvisku žogu; starp tievām kārtīm bija iepīti egļu zari. Tos bija laipni atvēlējis vietējais mežsargs, piešķirot arī kādus skābarža gabalus, no kuriem rakstnieks meistaroja dažādas mājai nepieciešamas lietas. Abpus skaistiem vārtiņiem iestādīja pa bērziņam, sūrojās, ka nav tik baltām tāsīm kā dzimtenē.

Pirmais, kas saistīja manu uzmanību, bija Jaunsudrabiņa lielās, sastrādātās rokas – ar tulznām un tādiem kā mezgliem pirkstos. Tie ne jau ar rakstāmspalvu un otu iegūti, bet no lāpstas, zāģa, cirvja, ēveles. Taču, kad viņš sēdās pie rakstāmgalda vai sagaidīja ciemiņus, darba drēbes bija nost, mugurā balts krekls bez krādziņas. Tas bija it kā pretstats sastrādātajām rokām, reizē pasvītroja vienkāršību un pieticību. Ne velti viņa lielajā Novēlējumā trimdas latviešiem “Piemini Latviju” gadskārtu un dabas tēlojumam līdzi iet visi zemnieka darbi. Kad man bija kādi septiņi gadi, es pirmoreiz gandrīz visu vasaru pavadīju Mēnesnīcā pie Jaunsudrabiņiem. Mēs bieži devāmies no pakalna lejā uz apmēram simts metrus tuvo Mēnes ezeru (Jaunsudrabiņš to vienmēr sauca par Mēness ezeru) makšķerēt, viņam makšķerēšanas licence vienmēr bija uz visu gadu. Jāteic, ka rakstnieks parasti mēdza pie ūdeņiem doties viens pats, mīlot mieru un klusumu. Mani ņēma līdzi tāpēc, ka es biju klusa un netraucēju – ne ar vārdiem, ne ar uzvedību. Tikai visu ar interesi vēroju: spāres lidojumus krasta kalmēs, pīļu rotaļas tālumā. Arī pats makšķernieks bija kluss, sevī it kā nogrimis, tikai, kad pludiņš sakustējās vai tika slīpi vilkts dziļumā, viņš it kā atdzīvojās. Rādot man noķerto zivi, teica: “Re, breksis, rau, kāds makans asaris... Raudiņa...” Tā es pēc izskata iepazinu šīs zivis. Tikai vēlāk, atceroties Jaunsudrabiņa sejas izteiksmi, sapratu, ka viņš ne tikai vēro pludiņu ūdens ņirboņā, bet reizē skata arī citas redzei un iztēlei aizsniedzamas ainas. Ka te top ainas kādam romānam un sižets stāstam, kas pie rakstāmgalda iegūs savu nobeigumu.

Jaunsudrabiņš nemīlēja mētāt spiningu, tieši makšķere bija spalvaskāta sabiedrotā, kas ļāva saplūst ar dabu un nesteidzīgi meditēt, domāt, ļaut vaļu iztēlei...

Jaunsudrabiņam vienmēr līdzi bija makšķernieka kabatas nazītis, kuru viņš mēdza lietot arī pie brokastu galda. Ar savu salieceni nogrieza maizes šķēli, uzsmērēja sviestu un biezpienu. Mīlēja vienkāršus ēdienus, atceros, ar kādu labpatiku viņš strēba skābeņu zupu, piekozdams ar savu nazīti uz pusi pārgrieztus aukstus kartupeļus. Slavēja zupu un tās virēju Nati, ar kuru savukārt mēs gājām baravikas lauzt. Arī ar pašu Jaunsudrabiņu. Viņš man uzpina sēņu grozu, kuru lietoju vēl tagad.

Kopš tā laika ciemošanās Mēnesnīcā kļuva par otrajām mājām, īpaši vasarās.

Dažkārt varēja tikai brīnīties, ka šis ārēji it kā vienkāršais, lēnīgi labsirdīgais latviešu zemnieks ir sarakstījis 1542 visdažādāko žanru darbus, izdevis 130 grāmatas. Tās visas uzskaitītas grāmatā “Es stāstu savai sievai” (1951) pielikumā; tās tapušas kopš 1906. gada pirmās publikācijas.

Pie Jaunsudrabiņa uz Kērbeku bieži brauca latviešu rakstnieki. Atceros Veltu Tomu, Jāni Grīvu. Velta Toma bija īpaši sirsnīga pret mani, sauca par mazo draudzenīti.

Arī vēlāk, kad mācījos ģimnāzijā Minsterē, krusttēvs sūtīja mums ielūgumus, kuros parasti bija sacīts: “Jaunsudrabiņi gaida uz balli.” Balle nozīmēja, ka būs Jaunsudrabiņa kārtējās grāmatas iznākšanas atzīmēšana vai arī jaunāko gleznu skate, kāds rakstnieku saiets. Kā ikdienā, tā šajās ballēs Jaunsudrabiņš bija vienkāršības un sirsnības paraugs, nekādi necentās sevi izcelt viesu vidū. Visus mīļi sagaidīja savā baltajā kreklā. Rāmā balsī, neskaļi un nesteidzīgi lasīja savus darbus. Visi lielā klusumā bijīgi tvēra katru viņa vārdu. Šīs pulcēšanās parasti notika vienā no lielākajām Mēnesnīcas istabām. Darba istabā goda vietā – pretī rakstāmgaldam — bija paša gleznotais mātes Ievas portrets. Viņš māti dziļi godāja, uzskatīdams, ka par rakstnieka talantu jāpateicas visvairāk viņai.

Kad Jaunsudrabiņi bija Mēnesnīcā iedzīvojušies, viņš teica: “Visa, visa mums gana. Nav tikai dzimtenes.”

Jaunsudrabiņš mums uzdāvināja vairākas savas gleznas – Kaukāza ainavas, Daugavas skatus, klusās dabas ar ziediem. Arī daudz grāmatu ar ierakstiem.

— Bet par tām varbūt mazliet tālāk. Vēl kāds būtisks jautājums. Jūs tik tīri un skaisti runājat latviski, bez jebkādu svešvārdu lietojuma un bez tik ierastajiem a, ā vai katra vārda priekšā, ko aizguvuši Rīgā dzīvojošie “modernie” latvieši. Nupat pārcilājot atmodas laika žurnāla “Avots” strēķīti, uzgāju Ojāra J.Rozīša rakstu ar zīmīgu nosaukumu “Vai viegli uzaugt par latvieti svešatnē?”. Ojārs plaši izklāsta, ka latvietību viņam palīdzējusi saglabāt gan Minsteres latviešu ģimnāzija, gan darbošanās par redaktoru skolas žurnālā “Snīpis”, no Latvijas regulāri sūtītā avīze “Padomju Jaunatne”, grāmatas, darbošanās latviešu jaunatnes organizācijās. Bet jūs mācījāties vācu ģimnāzijā, vācu mūzikas akadēmijā, dzīvojat un strādājat Freiburgā, kur tikpat kā nevar satikt latviešus...

— Katram latvietības un valodas saglabāšanas gaitas un veidi varēja būt atšķirīgi. Kaut arī ne mazums kopīgā. Trimdā 1947. gadā tika publicēts dokuments – zvērests “Latviešu stāja svešumā”, kuru daži ierāmētu turējuši pie sienas kā svētbildi. Atgādinājums par valodu, tradīcijām, patriotismu...

Maniem vecākiem nekādi atgādinājumi un priekšraksti nebija vajadzīgi. Viņi bija īsti un dziļi latvieši un par tādu bez šaubīšanās vajadzēja būt un palikt arī man. Līdz astoņu gadu vecumam, dzīvodama Vācijā, runāju tikai latviski. Pie mums pastāvīgi tika skandētas latviešu dziesmas, mamma man lasīja bērnu grāmatas. Taču no četru gadu vecuma es pati jau pratu lasīt (tāpat kā spēlēt klavieres) un lasīju trimdas bērnu rakstnieka, kādu trīsdesmit grāmatu sarakstītāja Jāņa Šīrmaņa “Kriksi”, “Pīkstīti” un citas. Un kā vienu no pirmajām – Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”. Klāt nāca arī žurnāls “Mazputniņš”, Jaunsudrabiņa dāvinātie darbi. Grāmata bijusi labākā latviešu valodas skola, kas man gājusi līdzi visu laiku.

Bet Minsteres laikā visapkārt bija latviešu sabiedrība. Dziedāju korī, kura dalībnieks bija arī jūsu pieminētā Ojāra Rozīša tēvs – arī Ojārs J. Rozītis. Notika dažādi saieti, vakarēšanas. Bet Freiburgā, kur nebija latviešu, visu laiku bija jāuztur mērķtiecība un gribasspēks latvietības uzturēšanai. Bet tas, kas ir gūts bērnībā, nostiprināts agrā jaunībā, jau paliek uz mūžu.

— Jūs regulāri esat braukusi uz Latviju, arī tagad dzirdat latviešu valodu. Kādi ir jūsu iespaidi par latviešu valodu šeit, par latviešu latvietību Latvijā?

— (smejas) Pārdomu un nereti izbrīnas caurvīti. Astoņdesmitajos gados latviešu valoda atradās stiprā krievu valodas iespaidā, īpaši Rīgā. Bija jūtamas visādas krieviskās sastatnes un vārdkopas. Tagad tas mazinājies, toties prese un citi saziņas līdzekļi piesātināti ar visdažādākajiem svešvārdiem, īpaši anglicismiem. Nupat “Dienā” lasu pazīstamas kinokritiķes recenziju – vienā paplašinātā teikumā pieci svešvārdi, arī viss pārējais raksts ar tiem piebārstīts. Var lasīt, piemēram, oficiālajā avīzē nodrukāto Latviešu valodas attīstības programmu 2003—2013 un – brīnīties. Dokuments, kas runā par latviešu valodas kopšanu, ielikts tādā kā nelatvisko vārdu režģī: “nacionālo reāliju tulkojumu standartizācija”, “etnosu identitāte”, “instrumentārijs” un tā bez gala.

Skatos TV un dzirdu: airBaltic piedāvā “fleksiblu (!) cenu politiku”. Kas tas ir? Reklāmai taču vajadzētu būt visiem saprotamai... Mazs veikaliņš un sīks uzņēmums izvēlas smagus angļu nosaukumus, it kā tas viņus celtu un it kā latviešiem savu vārdu būtu aptrūcies. Smieklīgi. Protams, no vārdiem, kuru saknē ir latīņu un sengrieķu vārdi (filozofija, fizika, antropoloģija u. tml.), mēs neatteiksimies, tāpat datoru jomā pieņemtiem starptautiskiem terminiem. Bet kāda vajadzība tos lietot sadzīviskā runā, publicistiskā rakstā – nesaprotu. Jo latviešu valoda ir gana bagāta un gandrīz visam var atrast savu apzīmējumu. Pie tam pēdējā laikā vērojami samākslotas liekvārdības uzplūdi, piemēram, “tagad uz doto momentu šī te situācija” vai “jā, pareizi, tieši tā”, kad vairāku lieku vārdu vietā var lietot vienu.

Trimdas pluss šajā ziņā bija tas, ka turienes latviešu valodas kopēji nemitīgi tiecās atradināt no svešvalodu nevajadzīgas lietošanas, parādot, ka ikvienam jēdzienam var atrast latvisku vārdu, runā saglabāt latvisku izteiksmi. Vācijā mēs ilgāku laiku dzīvojām angļu zonā, bet mūsu runa netapa anglicismiem piesārņota. Jā, mēs ātri apguvām angļu valodu, tā cita lieta. Bet palikām pie tā, ka divas valodas nevajag kopā jaukt.

Maijas vīrs ir vācietis. Maija teic, ka viņus ir vienojušas kopīgās mūzikas intereses, tuvas profesijas. Maija Dirkam visu laiku mācījusi arī latviešu valodu. Un ne bez panākumiem – dzirdu brīžiem abus latviski sarunājamies.

— Bet tagad par Jaunsudrabiņa dāvātajām grāmatām...

— Jā, arī tām, kā jau minēju, ir vistiešākais sakars ar manu latvisko valodu. Jo Jaunsudrabiņa valoda ar savu skaidrību un bagātību ir labākā valodas skola. Esmu divdesmit Jaunsudrabiņa dāvinātās grāmatas ar viņa veltījumiem saņēmusi. To vidū 1912. gadā izdotā “Baltā grāmata” ar zīmīgi liktenīgo ierakstu: “Vinteru Maija .. lai nekad neaizmirst, ka ir Latvijas pilsone, kam tiesības atgriezties dzimtenē”. Tie sasaucās ar vēlāk tapušās “Piemini Latviju” nobeiguma vārdiem: “Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielu dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.”

Vai gan, dzīvojot šo vārdu varā, varēja nedomāt par atgriešanos Latvijā? Tie taču bija atgriešanās vārdi, kurus manī bija iesējis Jānis Jaunsudrabiņš. Tie laida asnus, plauka, radīja nemieru un atveda mani uz šejieni. Uz tālo un nu jau sirdij tik tuvo Košragu.

— Vai nav bijusi vēlēšanās pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, lai nav jāmēro tik tāls ceļš līdz Košragam?

— Ir bijusi, pie tam nopietna un konkrēta. Bija saruna ar Radiokomitejas priekšsēdētāju Arnoldu Klotiņu, viņš apsolīja darbu Latvijas radio līdzīgā jomā tai, ko daru Freiburgā. Mani pat neapbēdināja tas, ka atalgojuma starpība krietni liela. Taču nākamajā gadā viņš no radio aizgāja, piemērotas brīvvietas arī nebija. Un tā šis jautājums joprojām ir atklāts. Tāpēc dažkārt jūtos kā tāds dīvains koks – saknes vienā vietā, bet galotne citā. Abas dzīvīgas, bet nesavienotas.

Taču Maijas Vinteres saknes Lībiešu krastā ir laistas dziļi un nopietni. Kad šāgada maija beigās ierados Košragā, Kaijakkalnu mājās rosījās meistari un uz Jāņiem māju saimnieci sagaidīja skaista pirtiņa. Mazirbes pasta priekšniece un bibliotekāre Sandra Rozenberga teic, ka mana kaimiņiene iepriecinājusi ar divām lielām kastēm grāmatu, kuru vidū ir Jaunsudrabiņa un Raiņa kopoti raksti. Kā Košragā, tā Mazirbē Maija tiek uzskatīta par savējo.

Pēdējo reizi Maija ar savu krusttēvu tikās Kērbekas slimnīcā viņa 85. dzimšanas dienā 25. augustā – trīs dienas pirms Jāņa Jaunsudrabiņa aiziešanas mūžībā. Nate atnesa Mēnesnīcā pienākušo vēstuļu kaudzi no pieciem kontinentiem. Tās lasīja pārmaiņus sekretāre Austra Rudzīte un meita Lilija. Rakstniece Lūcija Ķuzāne grāmatā “Saule mūžam mana” raksta: “Atnāca Maijiņa Vintere – meitene, kas ar zivju kulīti, ar sēņu groziņu pēdējā viņam gāja blakus pa mežu un gar ūdeņiem. Pirmā, kurai viņš nolasīja priekšā tēlojumus no “Zaļās grāmatas”.”

...Ir nu jau augusta pievakare. Skaista, silta, klusa. Saule tuvojas rietam pie tīrām, skaidrām debesīm. Rīt būs laba diena. Saulainu dienu augustā vēl būs daudz; arī septembrī šeit mēdz būt jauki. Tērzējam par ātri skrejošo laiku. Nav tālu dienas, kad Slīteres dzērves dosies uz dienvidu pusi. Arī daži cilvēki. Taču līdzi tiks ņemti Jaunsudrabiņa Atgriešanās vārdi.

Pēteris Zeile — “Latvijas Vēstnesim”