“Šis ir bijis ļoti bagāts gads”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — speciāli “Latvijas Vēstnesim” uz 2002.gada — 2003.gada sliekšņa

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijas laikā “Latvijas Vēstnesim” 2002.gada 17.decembrī Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Šis gads bijis īpaši intensīvs un emocionāliem notikumiem bagāts. Vēl pavisam nesen jūs atgriezāties no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju Kopenhāgenas apspriedes, kuras lēmumi ir vitāli svarīgi Latvijas nākotnei.

— Jā, tas būs viens no datumiem, kas jāieraksta Latvijas vēsturē.

Bet Kopenhāgenā pieņemtie lēmumi ir ļoti nozīmīgi arī visai Eiropai. Eiropa vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija agrāk. Protams, vēl tiks debatēts par to, cik tālu jābūt paplašinātai Eiropas Savienībai. Kur vispār sniedzas Eiropas robežas, un uz kāda pamata jānotiek Eiropas paplašināšanās procesam. Bet vēl gluži nesen nebija īstas skaidrības par to, vai vispār ir vajadzīga ES paplašināšanās. Katrā ziņā nebija skaidrības, cik plaša varētu būt šī paplašināšanās. Nebija nekādas garantijas, ka Latvija varētu būt uzaicināto valstu skaitā. Neskaidrība vēl tikai pirms diviem trim gadiem bija ļoti liela. Kopenhāgenā visas šīs neskaidrības tika atmestas. Tika pieņemti neatgriezeniski ES lēmumi — paplašināt Eiropu. Burtiski dubultot salīdzinājumā ar to, kāda ES bija agrāk, un iekļaut šo lielo skaitu pēckomunistisko valstu, par kuru gatavību darboties brīvā tirgus konkurences apstākļos, gatavību garantēt pietiekami stabilu demokrātiju, gatavību būtiski reformēt savas institūcijas atbilstoši Rietumu standartiem vēl nesen izskanēja visai asas un bieži arī pamatotas šaubas. No mūsu viedokļa tas ir solis uz priekšu. Tā ir ceļazīme un atzinība mūsu padarītajam. Kā laba liecība skolasbērniem. Durvis tagad ir vaļā. Mums atliek tikai pa tām ieiet. Vai mēs tiešām ieiesim pa šīm durvīm, to izšķirs mūsu tautas lēmums referendumā.

— Vēl pavisam nesen Prāgā Latvija saņēma uzaicinājumu iestāties arī NATO. Vai, jūsuprāt, šo divu vēsturisko notikumu hronoloģiskais tuvums bija sakritība vai varbūt kāda īpaša likteņzīme?

— (Smejas) Jā, tāds jau bija Finka pareģojums, ka gadi, kas lasāmi no abiem galiem vienādi, Latvijai ir liktenīgi un ļoti labvēlīgi. Skolasbērniem būs ļoti viegli atcerēties, ka 2002. gadā tika pieņemti divi ļoti nozīmīgi lēmumi, kas uz visiem laikiem mainīja Latvijas pozīciju pasaulē. Arī šajā ziņā iepriekš nebija iespējams pilnīgi droši pateikt, ka Latvijai šis būs labvēlīgs gads. Protams, NATO un ES galotņu apspriedes notiek ar pulksteņa regularitāti gan vienai, gan otrai organizācijai. Ka šīs galotņu apspriedes notika vienā gadā, tā savā ziņā bija sakritība, jo katra organizācija attīstās atbilstoši savam ritmam.

Bet tas, ka esam bijuši abām šīm apspriedēm gatavi kā valsts, ka esam tikuši uzaicināti iestāties gan NATO, gan ES — tā, protams, nav sakritība. Tas ir ļoti intensīva darba rezultāts. Redzams arī, ka kritēriji, kas izvirzīti abām organizācijām, nav vienādi. Tās ir divas ļoti dažādas organizācijas, katra ar savu izvērtējuma bāzi un katra ar savām prasībām. Bet Latvijas gadījumā šīs prasības bija pietiekami līdzīgas un vairākos jautājumos pārklājās, lai virzība uz vienu un otru organizāciju varētu notikt vienlaikus. Lai mums nebūtu jāizvēlas, vai varam dabūt vienu vai otru. Piemēram, abas organizācijas prasa spēju konkurēt pasaulē, prasa spēju ekonomiski stāvēt uz savām kājām. Tas atbilst ES prasībām par brīvo tirgu. Abas organizācijas noteikti pieprasa augstus demokrātijas kritērijus. Tas saskan ar ES prasībām un arī tīri detalizēti ar spēju cīnīties pret korupciju un ar noziedzības pasauli. Prasība pēc iekšējās drošības pastāv NATO, bet gluži tāda pati prasība ir arī ES. Ļoti daudzi likumi, ko mēs no viņiem pārņēmām, domāti tam, lai būtu neatkarīga, taisnīga tiesu sistēma, lai penitenciārā sistēma būtu cilvēciska arī pret notiesātajiem un tā tālāk, un tā tālāk.

Protams, īpašs ir militārais aspekts. Tas saistīts tieši ar NATO. Šajā jomā ļoti svarīga bija Latvijas politiskā griba ieguldīt savus līdzekļus un arī attīstīt savus bruņotos spēkus līdz nepieciešamajam līmenim un veikt nepieciešamās reformas, bet vairāk par visu - izstrādāt tālejošus plānus, apliecinot savu politisko gribu un apņēmību tos pildīt. Tie bija kritēriji, pēc kuriem mūs izvērtēja NATO. ES gadījumā svarīgi bija Kopenhāgenas kritēriji. Dānijai mēs esam milzu pateicību parādā vispirms jau par tās ārkārtīgi enerģisko rīcību, novadot šajā Kopenhāgenas apspriedē sarunas līdz noslēgumam, un arī par to, ka Kopenhāgenas apspriedē pirms desmit vai vienpadsmit gadiem tika izvirzīti tā sauktie Kopenhāgenas kritēriji, kas deva pamatu vēlāk Helsinku apspriedē uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas ar ES. Sekojot tā sauktajam regates principam, kas paredz, ka katrai valstij iespējams savs ceļa plāns un maršruts sarunu vešanai un slēgšanai pa sadaļām un ka katras valsts izvērtējums balstīts skaidri formulētajos kritērijos. Ka valstis netiks apvienotas ar kaut kādām ķēdēm, kaut kādās grupās, kad varētu rasties situācija, ka viena valsts ir gatava, bet tai jāgaida, kamēr gatavas būs pārējās valstis. Teiksim, deviņām valstīm būtu jāgaida tāpēc, ka desmitā valsts nav gatava. Visi šie jautājumi Helsinku apspriedes laikā bija ļoti aktuāli, jo daudz kas nebija skaidrs. Bet tad tika pieņemts šis regates princips, kas Latvijai atļāva doties uz priekšu ar savām sarunām paātrinātā tempā, ļoti īsā laikā panākt citas valstis un vienu brīdi pat aizsteigties tām priekšā.

— Acīmredzot abu sammitu pozitīvos lēmumus par Latviju nodrošināja mūsu valsts intensīvie priekšdarbi. Varētu arī teikt, ka mūsu sabiedrība bija gatava šiem lielajiem izaicinājumiem. Bet vai vienpadsmit gados kopš neatkarības atjaunošanas mēs vienmēr esam bijuši tik gatavi lieliem mērķiem?

— Man šķiet, tieši virzība uz abām organizācijām mums palīdzēja mobilizēt savus spēkus un galvenokārt resursus un mērķtiecīgi novirzīt tos plānveidīgā attīstībā. Man šķiet, ja nebūtu bijis šo divu izaicinājumu, Latvija būtu attīstījusies daudz haotiskāk, un mūsu attīstība būtu bijusi daudz mazāk koordinēta. Un es esmu pārliecināta, ka Latvijas progress būtu bijis daudz mazāks, nekā tas ir tagad. Citiem vārdiem sakot, prasības un standarti, ko izvirzīja šīs divas organizācijas, mums deva it kā ietvaru, kurā iekļaut savas reformas. Reizē tas deva arī rīcības plānu. Īpaši NATO gadījumā, kur katram nākamajam gadam bija jāizstrādā rīcības plāns. Tas bija jāapstiprina. Tas tika apspriests visās NATO dalībvalstīs. Tika sniegta kritika un ieteikumi. Tātad soli pa solim valsts savos pūliņos saņēma arī izvērtējumu no citiem, kas šajās jomās jau ir sasnieguši vairāk. Kā viņi izvērtē mūsu progresu un Latvijas pašreizējo situāciju. Tas ir ļoti vērtīgi. Ja mēs dzīvotu izolēti un paši mēģinātu no jauna izgudrot riteni, iegūt uguni un tā tālāk — tas prasītu daudz vairāk laika un daudz lielākas pūles. Pārņemot citu valsti pieredzi gan NATO, gan ES kontekstā, mēs ietaupām to, kas būtu jātērē, lai izgudrotu, kādi būs mūsu mērķi un kā mēs uz šiem mērķiem virzīsimies. Kādi likumi būtu jāievieš un tā tālāk. Pārņemot ES likumdošanu vai saskaņojot savus likumus ar viņu likumiem, plāns jau bija gatavs. Mums atlika tikai ķerties pie šī plāna īstenošanas un novirzīt savus resursus šim mērķim. Starp citu, ES jautājumos bija ļoti būtiski, ka Latvija prasīja un arī ieguva pārejas periodus. Tas nozīmēja, ka mēs saprotam viņu mērķus un viņu vajadzību un piekrītam tam, esam gatavi to īstenot, bet mums šobrīd pietrūkst resursu. Mūsu resursi, cilvēciskie vai finansiālie, šobrīd ir ierobežoti, lai to tūdaļ 2004. gadā panāktu. Un ES ir nākusi pretī, ja nemaldos, kādos trīsdesmit piecos pārejas jautājumos, kur Latvijai ir atļauts atlikt datumu, kad tas tiks ieviests. Bet tajā pašā laikā datums ir dots, mēs zinām, kas jādara, un mums tam jāgatavojas. Kaut vai zemkopībā, kur nepieciešams lopu reģistrs un tamlīdzīgi. Padomājiet, ko nozīmē man kā prezidentei cīnīties, piemēram, par piena kvotām! Par graudaugu ražību, references indeksiem un tamlīdzīgi! Ja Latvija pati kā valsts nebūs spējīga ieguldīt vajadzīgos resursus un izveidot attiecīgos reģistrus pēc Eiropas standartiem un prasībām, tad Latvijai nebūs iespējas ne izmantot kvotas, ne piesaistīt līdzekļus. Jo ES prasa ļoti precīzas atskaites.

— Skaidrs, ka atslābināties mēs nevarēsim arī nākamgad, un arī pēc tam Latvijai būs ļoti cītīgi jāstrādā, lai kļūtu par pilntiesīgu ES un NATO dalībvalsti. Taču mūsu sabiedrības attieksme pret NATO un ES joprojām ir visai atšķirīga. Kādi, jūsuprāt, ir šo atšķirību galvenie motīvi? Kādu rezultātu jūs sagaidāt no nākamgad rīkojamā referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā?

— Jāteic, ka mani pārsteidz, cik liela ir šī starpība! Latvija taču šobrīd ir vienīgā no kandidātvalstīm, patiesībā nu jau ne vairs kandidātvalstīm, bet uzaicinātajām valstīm, kurā sabiedrības atbalsts ES nesasniedz 51 procentu! Bez tam pēdējās aptaujas rāda, ka atbalstītāju īpatsvars vēl ir krities. Šīs aptaujas gan bija tapušas vēl pirms Kopenhāgenas apspriedes, bet vienalga šis kritums mani tiešām pārsteidz. Jo es tam nesaskatu objektīvu pamatu. Acīmredzot sabiedrības uztverē par šo jautājumu ir kas īpašs, kas būtu jānoskaidro. Es ļoti ceru, ka valdība atvēlēs līdzekļus šīs sabiedriskās domas izpētei. Ir jānoskaidro zinātniski, kādēļ cilvēki tik skeptiski raugās uz ES. Ir jāaptaujā dažādi iedzīvotāju slāņi, kāda un kāpēc ir viņu attieksme pret ES, un pēc tam jau uz šo pētījumu pamata jāveido informācijas kampaņa, kas būs jādara tik un tā. Taču šādai kampaņai jābūt precīzi tēmētai, uz konkrētu mērķa auditoriju adresētai. Jo informācija par ES kopumā ir tik ārkārtīgi plaša un sarežģīta, ka caurmēra cilvēkam nav ne laika ar to visu iepazīties, ne īpašas vajadzības, ne arī īpašas intereses. Katru interesē tas, kas skars tieši viņu. Pensionāriem ES interesē pensiju jautājumā, kas varētu mainīties pensiju saņemšanas kārtībā. Zemkopjus interesē, kas notiks lauksaimniecībā ar reģionālajiem fondiem, kas notiks ar tiešajiem maksājumiem. Kāda starpība ES būs lielajiem un mazajiem uzņēmējiem. Vai kazu audzētājiem būs īpaši noteikumi, un vai aitu audzētājiem šie noteikumi būs citādi. Un tā tālāk. Ir jābūt ļoti precīzai informācijai, lai katrs saņemtu tieši to informāciju, kas viņu interesē. Lai cilvēks nenoslīktu milzīgajā vispārīgās informācijas jūrā. Taču tai pašā laikā es no šiem aptauju rezultātiem redzu, ka tautā arī kopumā nav īstas izpratnes, ko īsti nozīmē šī, kā es uzskatu, retā izdevība iesaistīties Eiropas valstu saimē. Es tiešām esmu dziļi pārliecināta par to, ka, ja mēs nebūsim ES, mēs kļūsim marginalizēti, paliksim nomalē, atpaliksim no citiem. Es tur saskatu ļoti bīstamu situāciju - ja Latvija nebūs ES. Man ļoti rūp, kā pārliecināt tautu, ka tas tiešām ir pareizais virziens.

— Šis gads Latvijai beidzas ar diviem vēsturiskiem notikumiem. Atceroties jūsu vārdus Lugāno forumā 1990. gadā, Pelnrušķīte Latvija tagad piedzīvojusi veselas divas balles. Bet kāds, jūsu skatījumā, aizvadāmais gads bijis kopumā? Kuri šī gada notikumi jums pašai sagādājuši lielāko dvēselisko pārdzīvojumu?

— Ziniet, tik daudz kas ir noticis, ka man vēl nav pat bijis laika apsēsties un pārdomāt visu. Nupat es redzēju pārskatu, ka šogad Valsts prezidentei bijušas piecas valsts vizītes. Vienā gadā! Tas ir ļoti daudz. Gads bijis ļoti intensīvs. Ja raugāmies kultūras dzīvē, tad Latvijai atkal bijuši ievērojami sasniegumi. Vispirms jau Marijas Naumovas uzvara Eirovīzijas konkursā. Tāpat sportā - nupat Sanda Prūša lauri bobslejā. Un tā joprojām! Mums cits pēc cita bijuši ļoti skaisti un saviļņojoši notikumi.

— Preses fotogrāfijās un televīzijā pa reizei var redzēt jūsu sajūsmināto seju hokeja halles tribīnēs vai jūsu gaišās emocijas, sveicot Mariju Naumovu pēc uzvaras Eirovīzijas konkursā. Jūs acīmredzot, tomēr cenšaties izbrīvēt arī kādu brīvu brīdi sev un ģimenei.

— Jā, manas intereses ir diezgan plašas, un es cenšos dzīvot līdzi visam, kas notiek Latvijā. Protams, savu fizisko iespēju robežās. Protams, visu nav iespējams pagūt, visam neiznāk laika. Jo izvēle mums ir ļoti plaša. Es domāju, mēs varam būt lepni, ka Latvijā ir tik daudz nozīmīgu notikumu kultūras dzīvē. Kāds Kanādas vēstniecības pārstāvis bija izteicies, ka Latvijas Operā pusgada laikā ir tikpat liela programmu dažādība, kādu Otavas Operā var redzēt piecu gadu laikā. Protams, tas bija diezgan dramatisks salīdzinājums.

— Ir Adventa jeb kluso pārdomu laiks. (Saruna notika 17.decembra pievakarē — J.Ū.)

— Jāatzīstas, ka man šis nav ne kluss, ne pārdomu laiks. Es turpinu skriet no viena pasākuma uz otru. Tās pašas NATO Prāgas galotņu apspriedes laikā mums bija tik ārkārtīgi piesātinātas dienas no gara rīta līdz vēlam vakaram. Bija ļoti garš pasākumu saraksts, kuros es piedalījos. Tūdaļ pēc tam bija vizīte Viļņā — notikums, kas bija ļoti nozīmīgs visām trim Baltijas valstīm. Vēsturiski nozīmīgi notikumi mums notiek nemitīgi. Šis patiesi bijis ļoti bagāts, ļoti intensīvs gads.

— Vai jums patiešām tā arī neiznāks laika ar ģimeni būt kopā pie Ziemassvētku eglītes?

— Svētvakarā, tad gan es ceru. Ar mums kopā būs arī meita, kas studē Francijā un, starp citu, starptautiskajās attiecībās dabūjusi zelta medaļu par to, ka viņa aizstāvējusi Latviju “ar dedzību un aizrautību”.

— Advents ir arī atmiņu laiks, tādēļ atļaujiet jums nodot sveicienus no jūsu bērnības vietām Marokā, kā arī no jūsu bijušās skolas meitenēm! Man Marokā izdevās būt gan Dauratas ciemā un arī mazajā lauku skoliņā, kur jūs mācījāties vispirms, gan arī Kasablankas meiteņu ģimnāzijā un Šneidera villā Nr. 4, kas bija jūsu dzīvesvieta Kasablankā.

— Vai tiešām Šneidera villas vēl stāv neskartas?

— O, jā! Šajā savdabīgajā Kasablankas kvartālā rit visai rosīga dzīve. Šneidera villu rajona ļaudis ziņu, ka meitene no šīs ieliņas tagad ir Latvijas Valsts prezidente, sākumā uzņēma ar neticību, kas pēc tam izvērtās sajūsmā un neviltotā lepnumā. Īpaši kad kopā ar mani jūsu kādreizējā dzīvesvietā ieradās Marokas televīzija. Pēc atgriešanās no Marokas esmu saņēmis vairākas vēstules no Dauratas ciema un no Šneidera villu iedzīvotājiem, kas jums sūta sirsnīgus sveicienus un raksta, ka lepojoties ar jums.

— Es būtu gatava atbildēt ikkatram no viņiem, ja jūs man nodotu šīs vēstules un adreses. Mani ļoti interesē gan tie Marokas ļaudis, ar kuriem kādreiz bijis kontakts, gan arī, protams, ļaudis, kas tagad tur dzīvo. Es būtu gatava pati personīgi viņiem atbildēt un nodot savus vislabākos novēlējumus.

— Protams, prezidentes kundze, es jums nodošu visas šīs vēstules. Šobrīd atļaujiet jums nodot Kasablankas meiteņu ģimnāzijas — jūsu kādreizējās “Collčge de Jeunes Filles” arhīva kserokopiju, ko man sagatavoja šīs skolas direktore. Šeit redzams, ka “Vikis Vaira, Lettone” bijusi klases labākā audzēkne un beigusi šo skolu ar izcilību.

— Liels paldies par šiem materiāliem!

— Maroka ir ļoti neparasta zeme. Ko jūsu, tolaik bērna, dvēselē atstāja pieci Marokā pavadītie gadi?

— Es Marokai biju ļoti pieķērusies. Arī tādēļ pirmais gads, kad pametām Maroku un aizbraucām uz Kanādu, bija varbūt pats grūtākais manā mūžā. Kanādā man ļoti pietrūka vides, kurā es biju skolā ar savām draudzenēm. No šīs normālās pusaudžu vides es Kanādā tiku izmesta kā imigrantu bērns. Es dabūju pamest skolu un sākt strādāt. Bez draugiem, bez kontaktiem. Un arī gluži fiziski mani Kanādā iespaidoja rudens un ziema, ko es sen nebiju redzējusi. Tur, Marokā, ir 33. paralēle un ļoti intensīva gaisma. Atšķirībā no 45. paralēles, kas ir Toronto. Kanādā man bija ļoti grūti pierast, ka saule ir tik ļoti blāva un tik zemu. Ir konstatēts, ka arī francūžiem, kas bija paaudžu paaudzēs dzīvojoši Alžīrijā un kam nācās šo zemi pamest, kas bieži tika izvietoti industriālajos Francijas ziemeļos — viņiem bija grūti pierast pie šiem jaunajiem apstākļiem, jo gaisma cilvēku iespaido gluži fizioloģiski. Cilvēka smadzenes pierod pie zināmas gaismas intensitātes, un nonākt tumšākā un aukstākā klimatā ir ļoti smagi.

— Prezidentes kundze, “Latvijas Vēstnesis” šo interviju publicēs beidzamajā šā gada numurā. Ko jūs gribētu novēlēt mūsu Latvijas tautai?

— Es novēlu visiem būt lepniem par to, ko esam sasnieguši, un atcerēties, ka mēs esam spējīgi panākt vēl daudz vairāk! Gribu novēlēt, lai mums visiem būtu spēks izvirzīt sev augstus mērķus un strādāt šo mērķu piepildījumam!

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors