Par norisēm Latvijas laukos — pārmaiņu gaidās

Otrdien, 23.maijā, Valsts agrārās ekonomikas institūtā notika seminārkonference "Latvijas lauksaimniecība un lauki 1999. gadā". Kā situāciju lauksaimniecībā 1999. gadā vērtē Zemkopības ministrija (ZM), stāstīja ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše:

Ražošanas samazinājums ir ne tikai Latvijas lauksaimniecībā, tāda pati situācija ir visās Baltijas valstīs un arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs. Un šo stāvokli rada objektīvi nosacījumi. Pats galvenais iemesls — ir zudis lielais Krievijas noieta tirgus, bet iekšējā tirgū parādījusies subsidētā un lētā rietumu lauksaimniecības produkcija. Un Latvijai ir jāpārvar okupācijas sekas — ja agrāk Latvijai bija sava vieta Eiropas tirgū, tad 50 gados tā ir zaudēta. Tagad Latvijai tā jāatgūst un jāapliecina sevi no jauna.

Vislielākie zaudējumi 1999. gadā bijuši cūkgaļas un labības ražošanā.

Ko šādā situācijā darīt? Jānis Lapše uzskata, ka galvenais ir paātrināti un pastiprināti gatavoties, lai varētu iestāties Eiropas Savienībā (ES). Jo katrs jautājums, tā risinājums prasa naudu. Latvijas iedzīvotājiem ir zema pirktspēja, turklāt lauksaimnieciskās produkcijas iekšējā tirgū ir pietiekami un nav pamata cerēt, ka tās cena varētu palielināties. Arī no valsts budžeta lielākas naudas nebūs — vienīgi subsīdijas par cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu atcelšanu un nosalušajiem sējumiem. Un arī šie līdzekļi, visticamāk, būs uz kādu citu programmu pārtraukšanas vai uz kādu nenotikušu programmu līdzfinansējuma daļas rēķina. Taču Zemkopības ministrija prasīs papildu finansējumu, kaut arī cerības uz to ir mazas.

Kas notiks ar preču cenām, kad Latvija iekļausies Eiropas Savienībā? Kaut arī tuvākajos gados ES paredzēts samazināt piena iepirkuma cenas, Latvijai pat šīs samazinātās cenas dos pieaugumu. Tas pats sakāms par liellopu gaļas cenām. Tiesa, ES atgādinājusi, ka neba nu uzreiz, vienā naktī, Latvijai produkcijas iepirkuma cenas tikšot palielinātas. Tas būs iespējams tikai pamazām, vairāku gadu garumā, bet arī tā ir cerība, piebilda Jānis Lapše.

Tāpat, iekļaujoties ES, Latvijai kļūst pieejami fondu līdzekļi. Par SAPARD līdzekļiem ZM valsts sekretārs negribēja daudz runāt, jo šī tēma daudziem lauksaimniekiem šogad ir īpaši sāpīga — Latvija bija gatava šīm programmām, bet finansējums kavējas. Tas būs, bet nav zināms kad.

Latvijas valsts finansiāls atbalsts ir subsīdijas, teica Jānis Lapše. 1999. gadā visvairāk subsīdiju izmaksāts jaunās tehnikas iegādei, jo zemnieki šajā ziņā ir bijuši aktīvi — iegādāti 829 traktori, lielākoties NVS valstu ražojuma. Taču nākotnē, kad subsīdijas maksās vairs nevis Latvijas, bet gan ES budžets, ir pamats domāt, ka naudas atmaksa būs tikai tai tehnikai, kas ražota ES valstīs, uzsvēra ministrijas valsts sekretārs. Vismazāk subsīdiju 1999. gadā prasīts būvniecībai. Savukārt necerēti daudz pagājušajā gadā strādājuši augļkopji — izveidoti 238 hektāri jaunu dārzu, 91 hektārs zemeņu stādījumu, 65 hektāri jaunu plūmju dārzu utt.

Taču izbrīnu ZM valsts sekretāram radījusi Finansu ministrijas attieksme pret jauniem projektiem, kas varētu atdzīvināt lauku apvidus, dodot jaunas darba vietas, kā arī papildināt valsts budžetu. Viens no tiem ir Jaunpagasta spirta (etanola) ražošanas projekts, kas dotu iespēju apkārtējiem zemniekiem slēgt līgumus par labības piegādēm un palielināt sējumu platības. Tātad lauksaimniekiem rastos jauns un noturīgs tirgus. Taču Finansu ministrija nevēlas šo projektu akceptēt, jo galaprodukciju — etanolu — pievienojot degvielai, rodas jauns degvielas paveids, ko neapliek ar akcīzes nodokli. Līdz ar to radīšoties robs budžetā, uzskata Finansu ministrija, pat īsti neizsverot, cik ienākumu budžetā dos jaunas un perspektīvas rūpnīcas darbība nākotnē. "Katru dienu visādi brīnumi," teica Jānis Lapše. Otrs projekts — Valmierā, biodīzeļdegvielas ražošana no rapša. Tas arī būtu labs tirgus zemniekiem. Trešais perspektīvais projekts — celulozes rūpnīca. Visi šie projekti ir pats sākums, lai varētu risināt gan tautsaimniecības, gan vienlaikus arī lauksaimniecības problēmas.

Vēl Jānis Lapše minēja, ka laukos nodarbinātie — pretēji populārajam uzskatam — ir gados jauni cilvēki, lielākoties — vecumā no 24 līdz 40 gadiem. Un šie jaunieši ir gana spēcīgi, gana domājoši un strādīgi. Statistikā, apkopojot lauksaimniecības rādītājus, kā lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji ieskaitīti arī tās naturālās saimniecības, kurām ir viens hektārs zemes, viena vai divas govis u.tml. Rezultātā Latvijā ir milzum daudz fermu, apsētas milzīgas platības, un, vidēji rēķinot, iznāk, ka ir ļoti zems darba ražīgums. Bet patiesībā tā nemaz nebūtu, ja būtu uzskaite tikai par reālajiem lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem tirgum. Tiesa, tad daudz lielāks būtu bezdarba līmenis. Taču nav vairs tie laiki, ka vieni rādītāji būtu jāuzlabo, bet citi jāpasliktina, slēpjot patieso situāciju, piebilda J.Lapše. Ja mainītos statistiskās uzskaites principi šajā sektorā, tad arī Latvijas lauksaimniecības rādītāji būtu krietni vien labāki, un mūsu prasmīgie zemnieki izskatītos daudz labāk uz Eiropas fona.

Lauksaimniecība ir visas tautsaimniecības jautājums, sacīja J.Lapše. Ja būs algas skolotājiem un mediķiem, ja sakārtosies pārējie tautsaimniecības sektori, tad arī lauksaimniecības ražojumiem būs noiets un šis sektors attīstīsies. Tātad saikne "zemnieks — pircējs" ir ļoti cieša, jo Latvijas produktu tirgus ir diezgan piepildīts. Tas gaida pircējus.

Seminārkonferencē bija daudz statistikas materiāla, ko sagatavojuši Agrārās ekonomikas institūta līdzstrādnieki. Ļoti aptveroša uzskaite bija Evijas Leokes ziņojumā "Lauksaimniecības nozare 1999. gadā", ko bija sagatavojusi pati referente kopā ar Edgaru Selicki un Leilu Neimani. Liene Dambiņa referātu par lauksaimniecības sektora ienākumiem, tendencēm un faktoriem bija sagatavojusi kopā ar Armandu Vēveri. Valda Bratka izklāstīja, ko nozīmē termins "SUDAT", kā tiek apkopoti un analizēti Latvijas spēcīgāko saimniecību ieņēmumi un kāda šīm saimniecībām ir perspektīva. Valda Bratka ziņojuma datus bija gatavojusi kopā ar Edgaru Mālkalnu. Savukārt Edgars Selickis sniedza 1999. gada lauksaimniecības politikas virzienu vērtējumu, un šis apkopojums tapis, kopīgi strādājot ar Andri Miglavu, Daini Saukānu un Leilu Neimani. Latvijas lauksaimniecības un Eiropas Savienības attiecību mijiedarbību 1999. gadā analizēja Arturs Boruks. Bet Andris Lismanis vērtēja lauksaimniecības un reģionālās attīstības kopīgās un atšķirīgās iezīmes.

Saistošs bija Ingunas Gulbes referāts par Latvijas pārtikas tirgu, kurš šobrīd atrodas krustcelēs. Viņa analizēja Latvijas lauksaimnieciskās produkcijas eksporta un importa tendences pēdējos trīs gados un atzina, ka pašlaik par pārtikas produktu — īpaši saldējuma un šķīstošās kafijas — lielāko ievedēju Latvijā ir kļuvusi Lietuva. Palielinājies arī citu preču imports no Lietuvas. Diezgan būtiski samazinājies izejvielu ievedums Latvijā, un tas nozīmē, ka Latvija zaudē iespēju ražojumiem pievienot vērtību, tas ir slikti, teica Inguna Gulbe.

Latvijas preču eksports pēdējo trīs gadu laikā ir trīsreiz samazinājies. Pašlaik lielākais noieta tirgus ir Lietuva un Krievija. Pagājušajā gadā nav nācis klāt neviens jauns eksporta tirgus nevienam jaunam Latvijas ražojumam, un tā ir uztraucoša tendence. Latvijas produkcijas pārstrādātājiem būtu jādomā, kā izveidot jaunus ražojumus, kas būtu interesanti starptautiskajā tirgū, piemēram, tradicionālajām šprotēm, kas ilgus gadus derējušas NVS tirgum, vairs nav perspektīvas.

Pozitīvs tirdzniecības saldo Latvijai pērn bijis tikai ar NVS valstīm. Ar pārējiem eksporta tirgiem Latvijai eksporta saldo bijis negatīvs. Vislielākais tirdzniecības saldo samazinājums Latvijai bijis ar pārējām Baltijas valstīm, teica I.Gulbe.

Pašlaik Latvija ir puslīdz konkurētspējīga tikai Baltijas valstu tirgū, uzskata I.Gulbe. Kādi ir iemesli šādai pesimistiskai prognozei? Tas esot saistīts ar pārstrādi. Latvijas lauksaimniecības sektorā ļoti strauju attīstību ir panākuši tieši lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji — zemnieki. Viņi ir palielinājuši produktivitāti, produkcijas kvalitāti, kļuvuši ļoti elastīgi jaunu produktu ražošanā atbilstoši tirgus prasībām. Savukārt pārstrāde ilgus gadus buksē, un reti kurš pārstrādātājs spēj atrast savu īpatnēju un arī ārpus Latvijas un Baltijas tirgus pieprasītu preci. Tas nav vienkārši. Taču bez elastīgas un kvalitatīvas pārstrādes arī lauksaimnieciskās produkcijas ražotājam nākotne ir diezgan nedroša, atzina I.Gulbe.

Lauku atbalsta dienesta (LAD) vadītājas Irinas Pilveres visaptverošais izklāsts par dienesta izveidošanu, mērķiem, darbību un pirmo pieredzi bija viens no visvērtīgākajiem seminārkonferences ziņojumiem. I.Pilvere sīki analizēja tās kļūdas, ko pieļauj zemnieki, rakstot subsīdiju pieteikumus subsīdiju 2. nolikuma ietvaros, kas paredzēts saimniecību attīstības un efektivitātes paaugstināšanai. Šis darbs, uzskata LAD vadītāja, ir bijis lielisks treniņš un arī pirmā pieredze gan zemniekiem, gan pašam dienestam, lai sagatavotos SAPARD un citām Eiropas Savienības programmām.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore