“Par Energoapgādes
regulēšanas padomes “Dabas gāzes tarifu aprēķināšanas metodikas”
2.8. punkta 1. un 2. apakšpunkta (redakcijā, kādā tie
izteikti ar Energoapgādes regulēšanas padomes 2000. gada
19. decembra rīkojuma nr. 192 1. punktu)
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam, likuma
“Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 5. pantam un
Enerģētikas likuma 84. panta pirmās daļas 5. punktam un
85. panta pirmās daļas 2. punktam (redakcijā, kas bija
spēkā līdz 2001. gada 1. oktobrim)”
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Lietā Nr. 2002-16-03 Rīgā
2002. gada 24. decembrī
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Romāns Apsītis,
tiesneši Juris Jelāgins un Andrejs Lepse,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma
16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas
11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu,
pēc Aleksandra Rudiša
(pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Mihails Silins)
konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) rakstveida procesā
izskatīja lietu
“Par
Energoapgādes regulēšanas padomes “Dabas gāzes tarifu
aprēķināšanas metodikas” 2.8. punkta 1. un
2. apakšpunkta (redakcijā, kādā tie izteikti ar
Energoapgādes regulēšanas padomes 2000. gada
19. decembra rīkojuma nr. 192 1. punktu)
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam, likuma
“Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 5. pantam un
Enerģētikas likuma 84. panta pirmās daļas 5. punktam un
85. panta pirmās daļas 2. punktam (redakcijā, kas bija
spēkā līdz 2001. gada 1. oktobrim)”.
Konstatējošā
daļa
1995. gada 6. septembrī
pieņemtā likuma “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā”
4. panta pirmā daļa paredzēja, ka valsts pārvaldi
energoapgādes regulēšanā Latvijā realizē Energoapgādes
regulēšanas padome (turpmāk — Padome). Saskaņā ar šā likuma
6. panta pirmās daļas 2. punktu tai savas kompetences
ietvaros bija tiesības noteikt energoapgādi regulējošus
normatīvus.
Ar Padomes 1998. gada
5. maija rīkojumu nr. 34 tika apstiprināta “Dabas gāzes
tarifu aprēķina metodika” (turpmāk — Metodika), kas stājās spēkā
1998. gada 1. decembrī. Ar Padomes 2000. gada
19. decembra rīkojumu nr. 192 Metodikas
2.8. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, paredzot, ka visi
dabasgāzes lietotāji tiek iedalīti šādās grupās:
1) iedzīvotāji, izņemot tos, kuri
minēti 2. apakšpunktā;
2) rūpniecības, komunālie un citi
komerciālie lietotāji, t.sk. dzīvojamo telpu īrnieki vai
īpašnieki, nedzīvojamo telpu nomnieki vai īpašnieki, namu īrnieki
vai īpašnieki, kuri uzstādījuši gāzes aparātus un izmanto gāzi
centralizētai apkurei un (vai) karstā ūdens piegādei un kuru
dabasgāzes patēriņš gadā pārsniedz 5000 kubikmetrus;
3) autotransports.
1998. gada 3. septembrī
Latvijas Republikas Saeima likuma “Par uzņēmējdarbības regulēšanu
enerģētikā” vietā pieņēma Enerģētikas likumu. Enerģētikas likuma
84. panta pirmās daļas 5. punkts noteica, ka, lai
nodrošinātu uzņēmējdarbības regulēšanu energoapgādes jomā, Padome
aizstāv enerģijas piegādātāju un patērētāju intereses. Savukārt
85. panta pirmās daļas 2. punkts deva Padomei tiesības
noteikt energoapgādi regulējošus normatīvus savas kompetences
ietvaros.
Saskaņā ar 2001. gada
10. maija grozījumiem Enerģētikas likumā energoapgādes
regulēšanu veic saskaņā ar likumu “Par sabiedrisko pakalpojumu
regulatoriem” izveidota sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas
iestāde (83. pants). Enerģētikas likuma pārejas noteikumu
7. punkts noteica, ka no 2001. gada 1. oktobra
Padomes funkcijas pārņem Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas
komisija (turpmāk — regulators).
Likuma “Par sabiedrisko
pakalpojumu regulatoriem” 5. pants paredz, ka regulators
darbojas neatkarīgi un patstāvīgi, izpildot šajā likumā noteiktās
funkcijas, pieņem lēmumus un izdod administratīvos aktus, lai
aizstāvētu lietotāju intereses un veicinātu sabiedrisko
pakalpojumu sniedzēju attīstību.
Konstitucionālās sūdzības
iesniedzēja A. Rudiša pārstāvis M. Silins (turpmāk
— iesniedzēja pārstāvis) norāda, ka A. Rudišam pieder
dzīvojamais nams Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3, kurā viņš dzīvo kopā
ar savas ģimenes locekļiem. 2000. gadā iesniedzējs patērēja
12 000 kubikmetrus dabasgāzes, t.i., pārsniedza 5000
kubikmetru robežu, un dabasgāzes piegādātājs pieprasīja par to
norēķināties pēc rūpniecības, komunālajiem un citiem
komerciālajiem lietotājiem noteiktajiem tarifiem.
Iesniedzēja pārstāvis norāda, ka
Metodikas mērķis ir energoapgādes uzņēmumu tarifu aprēķināšanas
mehānismu radīšana, nevis atsevišķu lietotāju tiesību
ierobežošana, nosakot dabasgāzes patēriņa normas. Pēc viņa domām,
nosakot 5000 kubikmetru gāzes patēriņa normu, Padome ir pārkāpusi
kompetences ietvarus, kas noteikti Enerģētikas likumā.
Konstitucionālajā sūdzībā
atzīmēts, ka Metodikā izmantotais dabasgāzes lietotāju iedalījums
— iedzīvotājos; rūpnieciskajos, komunālajos un citos
komerciālajos lietotājos — neatbilst lietotāju iedalījumam, kas
noteikts Enerģētikas likumā. Iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka
Enerģētikas likumā ir noteikts lietotāju iedalījums atkarībā no
tā, vai lietotāji dabasgāzi patērē savām vajadzībām, energoapgādē
vai cita veida uzņēmējdarbībā. Tāpēc par patērēto dabasgāzi
tarifs būtu nosakāms atkarībā no gāzes lietošanas mērķa.
Iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka
apstrīdētajās normās patvaļīgi ir izraudzīts kritērijs, pēc kura
divām fizisko personu grupām noteikti atšķirīgi gāzes tarifi, un
līdz ar to pārkāpti taisnīguma, vienlīdzības un
proporcionalitātes principi, kuru ievērošanu regulatora darbībā
paredz likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”
5. pants, kā arī Latvijas Republikas Satversmes
91. pants, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir
vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.
Regulatora pārstāvis —
zvērināts advokāts Gundars Cers (turpmāk — regulatora
pārstāvis) lūdz atzīt konstitucionālo sūdzību par nepamatotu.
Atbildes rakstā regulatora
pārstāvis norāda, ka, apstiprinot Metodiku, Padome nepārkāpa
savas kompetences robežas. Regulatora pārstāvis uzskata, ka
tarifu aprēķināšana paredz ne tikai dabasgāzes aprēķināšanas
kārtību, bet arī tarifu diferencēšanu. Tarifus var diferencēt pēc
dabasgāzes izmantošanas mērķa (apkurei, gāzes plītij,
autotransportam utt.), pēc patēriņa apjoma vai kāda cita
kritērija.
Regulatora pārstāvis izsaka
viedokli, ka paaugstināta tarifa noteikšanu iedzīvotājiem, kuri
gadā patērē vairāk par 5000 kubikmetriem gāzes, nevar uzskatīt
par diskrimināciju, jo dabasgāzes lietotāji, kuri izmanto mazāk
nekā 5000 kubikmetrus gāzes, neatrodas līdzīgos un salīdzināmos
apstākļos ar tiem lietotājiem, kuri šo robežu pārsniedz. Lielāks
gāzes daudzums ir uzskatāms par papildpakalpojumu, par ko
papildus arī jāmaksā.
Regulatora pārstāvis uzskata, ka
apstrīdētajās normās noteiktais dabasgāzes patēriņa limits
iedzīvotājiem ir saprātīgs un atbilstošs patērētāja reālajām
iespējām izmantot gāzi sadzīves vajadzībām. Šāds dabasgāzes
daudzums esot pietiekams gāzes plīts izmantošanai, karstā ūdens
piegādei un samērā lielas dzīvojamās mājas (ar apsildāmo platību
līdz 300 kvadrātmetriem) apkurei. Saskaņā ar akciju sabiedrības
“Latvijas Gāze” datiem 2001. gadā tikai 0,3 procenti no
visiem gāzes patērētājiem — fiziskajām personām — patērējuši
vairāk par 5000 kubikmetriem gāzes.
Regulatora pārstāvis paskaidro, ka
dabasgāzes tarifu diferenciācija faktiski tiek veikta pēc
patērētā gāzes apjoma, nevis atkarībā no tā, vai lietotājs
nodarbojas ar uzņēmējdarbību vai ne. Regulatora pārstāvis
uzskata, ka šāda tarifu diferencēšana nevis aizskar, bet aizsargā
iedzīvotāju intereses. Atsakoties no atšķirīgajiem tarifiem,
lielākajai daļai iedzīvotāju gāzes tarifs būtu jāpaaugstina.
Pirms atšķirīgo tarifu ieviešanas daudzi iedzīvotāji atslēdza
savus dzīvokļus un dzīvojamās mājas no kopējās siltumapgādes
sistēmas un izveidoja neatkarīgas gāzes apkures sistēmas. Tā kā
siltumapgādes uzņēmumi iepērk dabasgāzi par augstāku tarifu,
tarifu diferencēšana nodrošina to efektīvu darbību. Pieņemot
apstrīdētās normas, Padome rīkojusies saskaņā ar Enerģētikas
likuma 84. panta pirmās daļas 5. punktu, kas liek
aizsargāt arī enerģijas piegādātāju intereses.
Atšķirīgo tarifu noteikšana esot
objektīvi pamatota ar gāzes apgādes regulēšanas sistēmas raksturu
un principiem: aizstāvēt enerģijas piegādātāju un patērētāju
intereses, nodrošināt patērētājiem iespēju ilgstoši saņemt
kvalitatīvus pakalpojumus par ekonomiski pamatotām cenām,
stimulējot sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju efektīvu darbību un
attīstību, kā arī veicinot patērētājiem piegādātās enerģijas
efektīvu izmantošanu.
Latvijas Republikas Iekšlietu
ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes
2002. gada 20. novembra izziņa nr. 856-IR liecina,
ka dzīvojamā mājā Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3, nav pierakstīta
neviena persona. Savukārt no “Lursoft” datu bāzes izdrukām
izriet, ka Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3, atrodas vairākas
komercsabiedrības — sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Kresko
konsultācijas” un “Semidex-Rīga”, kā arī publiska akciju
sabiedrība “Rīgas investīciju fonds”, kuru īpašuma daļas pieder
iesniedzējam un kurās viņš ieņem amatus.
Konstitucionālajai sūdzībai
pievienotajos dokumentos un regulatora pārstāvja iesniegtajās
minētajās izdrukās norādīta cita iesniedzēja dzīvesvietas adrese
— Rīga, Ieriķu iela 29-52.
Secinājumu
daļa
1. Saskaņā ar Enerģētikas likuma
85. panta pirmās daļas 2. punktu (līdz 2001. gada
1. oktobrim spēkā bijušajā redakcijā) Padome bija tiesīga
noteikt energoapgādi regulējošus normatīvus savas kompetences
ietvaros. Analoga norma ietverta arī šobrīd spēkā esošajā
Enerģētikas likuma redakcijā.
Iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka
Metodikas 2.8. punkta 1. un 2. apakšpunkts (turpmāk —
apstrīdētās normas) ir pretrunā ar šo Enerģētikas likuma normu,
jo Padomes kompetencē ietilpstot vienīgi energoapgādes uzņēmumu
sniegto pakalpojumu tarifu aprēķināšanas mehānisma radīšana,
nevis atsevišķu lietotāju tiesību ierobežošana, nosakot
dabasgāzes patēriņa normas.
Šim iesniedzēja pārstāvja
viedoklim nevar piekrist. Padomes funkcijas apskatāmas kopsakarā,
un jāņem vērā, ka Enerģētikas likuma 84. panta pirmās daļas
2. punkts pilnvaro Padomi apstiprināt energoapgādes uzņēmumu
aprēķinātos tarifus.
Nav atrodami tiesiski argumenti,
kas liegtu noteikt atšķirīgus tarifus atkarībā no patērētās
dabasgāzes daudzuma. Patērētās gāzes daudzums kalpo par kritēriju
atšķirīgu tarifu noteikšanai ne tikai Latvijā.
Piemēram, Lietuvā saskaņā ar Cenu
un enerģijas kontroles komisijas 2001. gada
16. novembra lēmuma nr. 111 “Dabasgāzes cenas
aprēķināšanas metodika” 3.3. punktu dabasgāzes lietotāji
atkarībā no patērētā gāzes daudzuma iedalīti pat sešās grupās
(sk. National Control Commission’s for Prices and Energy
Decree on Methods of Natural Gas Price Calculation No.111 of 16
November 2001, Vilnius).
Arī no Eiropas Savienības
dalībvalstu dabasgāzes cenu un tarifu veidošanas metodikas
(noteikta Padomes 1983. gada 21. aprīļa rekomendācijā
nr. 83/230/EEC) 4. un 5. punkta izriet, ka ir iespējama
dabasgāzes lietotāju iedalīšana atkarībā no patērētā dabasgāzes
daudzuma [sk. Council Recommendation of 21 April 1983 on the
methods of forming natural gas prices and tariffs in the
Community (83/230/EEC)].
Tātad Padomes kompetencē ietilpst
ne tikai tarifu aprēķināšanas mehānisma radīšana, bet arī
atšķirīgu tarifu noteikšana, izvēloties par kritēriju patērētās
dabasgāzes daudzumu.
2. Likuma “Par uzņēmējdarbības
regulēšanu enerģētikā” 1. panta 12. punkts par
enerģijas lietotāju atzina fizisko vai juridisko personu, kas
pērk energoresursus, lai tos izmantotu energoapgādei vai savām
vajadzībām.
Savukārt Enerģētikas likuma
1. panta 10. punkts noteic, ka enerģijas lietotājs ir
fiziskā vai juridiskā persona, kas no energoapgādes uzņēmumiem
pērk un savām vajadzībām patērē konkrēta veida enerģiju vai
kurināmo vai arī lieto to energoapgādē vai cita veida
darbībā.
Līdzīgi termins “lietotājs”
skaidrots arī Latvijas Republikas Ministru kabineta
1998. gada 20. janvāra noteikumu nr. 23 “Gāzes
piegādes un lietošanas noteikumi” 1.11. punktā.
Iesniedzēja pārstāvis secina, ka
no likuma un noteikumu viedokļa var klasificēt četras dabasgāzes
lietotāju grupas: 1) fiziskā persona, kura gāzi patērē savām
vajadzībām; 2) fiziskā persona, kura gāzi patērē uzņēmējdarbībā;
3) juridiskā persona, kura gāzi patērē savām vajadzībām; 4)
juridiskā persona, kura gāzi patērē uzņēmējdarbībā, tostarp arī
siltumapgādē. Neraugoties uz to, Metodikā dots cits termina
“lietotājs” skaidrojums un ieviests atšķirīgs lietotāju
iedalījums. Metodikas 1. punktā teikts: “Lietotājs —
juridiska vai fiziska persona, kura saskaņā ar līgumu saņem un
lieto gāzi no Piegādātāja gāzes tīkliem.” Metodikas
2.8. punktā lietotāji iedalīti trīs grupās: iedzīvotāji;
rūpniecības, komunālie un citi komerciālie lietotāji;
autotransports. Iesniedzēja pārstāvis norāda, ka nevienā likumā
nav atrodami jēdzieni “rūpnieciskie, komunālie un citi
komerciālie lietotāji”.
Normatīvajos aktos lietotie
termini un to skaidrojumi paredzēti attiecīgā normatīvā akta
normu pareizai izpratnei.
Termina “lietotājs” izpratne
Metodikā var atšķirties no citos normatīvajos aktos, arī aktos ar
augstāku juridisko spēku, dotajiem termina skaidrojumiem.
3. Izvērtējot Metodikā noteikto
lietotāju iedalījumu (izņemot autotransportu), var secināt, ka
par dabasgāzes tarifu diferenciācijas kritēriju tiek uzskatīts
izmantotās dabasgāzes daudzums, nevis lietotāja piederība kādai
no grupām — iedzīvotājiem un komerciālajiem lietotājiem.
Iedalījums iedzīvotājos un komerciālos lietotājos ir nosacīts, jo
tarifi tiek noteikti neatkarīgi no dabasgāzes izmantošanas mērķa.
Ja dzīvojamā mājā atrodas komercsabiedrība, kura gadā izlieto
mazāk par 5000 kubikmetriem dabasgāzes, tā tiek ieskaitīta
iedzīvotāju kategorijā. Savukārt, ja dzīvojamās mājas iedzīvotājs
gadā patērē vairāk par 5000 kubikmetriem dabasgāzes, viņš tiek
ieskaitīts komerciālo lietotāju kategorijā.
Lietotāji, kuri gadā patērē 5000
kubikmetrus vai mazāk dabasgāzes, maksā par to pēc zemāka tarifa
nekā tie lietotāji, kuri patērē vairāk nekā 5000 kubikmetrus
dabasgāzes.
Tātad kritērijs atšķirīgu
dabasgāzes tarifu noteikšanai apstrīdētajās normās ir patērētās
dabasgāzes daudzums, nevis lietotāja piederība iedzīvotājiem vai
komerciāliem lietotājiem.
4. Lai izvērtētu, vai atšķirīgie
tarifi ir tiesiski pamatoti un nediskriminē kādu no divām
lietotāju grupām, jānoskaidro, vai lietotāji, kuri gadā patērē
vairāk par 5000 kubikmetriem dabasgāzes, atrodas salīdzināmos
apstākļos ar tiem lietotājiem, kuri patērē mazāk.
Nav pamatots regulatora viedoklis,
ka lietotāji, kuri gadā patērē vairāk par 5000 kubikmetriem
dabasgāzes, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar tiem lietotājiem,
kuri patērē mazāk, tikai tāpēc, ka pirmie lietotāji patērē
vairāk. Nevar piekrist apgalvojumam, ka lielāks patērētās
dabasgāzes apjoms uzskatāms par papildpakalpojumu apmēram tāpat
kā lielāka elektroenerģijas jauda un interneta izmantošana, par
kuru lietotājs maksā papildus. Gan elektroenerģijas lielāka
jauda, ko saņem elektroenerģijas lietotājs, gan interneta
pieslēgums, ko izmanto telekomunikāciju lietotājs, ir
kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi atšķirīgi pakalpojumu veidi.
Lietotāji, kuri gada laikā patērē
vairāk nekā 5000 kubikmetrus dabasgāzes, atrodas salīdzināmos
apstākļos ar tiem lietotājiem, kuri patērē mazāk.
5. Par atšķirīgu tarifu kritēriju
noteiktais daudzums — 5000 kubikmetri dabasgāzes gadā — ir
izraudzīts, ņemot vērā, ka tas ir pietiekams iedzīvotāju sadzīves
vajadzību apmierināšanai. Ar šo dabasgāzes daudzumu var
nodrošināt apkuri samērā lielai dzīvojamai mājai, piegādāt silto
ūdeni un izmantot gāzes plīti. Šie lietotāji maksā par apkuri
mazāk nekā tie iedzīvotāji, kuru dzīvojamās mājas pieslēgtas
centralizētajai siltumapgādei, jo siltumapgādes uzņēmumi kā
komerciālie lietotāji dabasgāzi iepērk par augstākām cenām.
Saskaņā ar Enerģētikas likuma
84. panta pirmās daļas 5. punktu (līdz 2001. gada
1. oktobrim spēkā bijušajā redakcijā) regulatora pienākums
ir rūpēties ne tikai par lietotāju, bet arī par piegādātāju
(sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju) interesēm. Sabiedrisko
pakalpojumu regulēšanā vienmēr jārēķinās ar divām interesēm —
pirmkārt, ar piegādātāja interesi nodrošināt sava uzņēmuma
ekonomisko darbību un attīstību un, otrkārt, ar patērētāju (gan
dabasgāzes patērētāju, gan siltumapgādes uzņēmumu un to sniegto
pakalpojumu patērētāju) interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un
kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem
tarifiem.
Regulators norāda, ka 5000
kubikmetru dabasgāzes patēriņa kritērijs tika noteikts, jo pirms
tam gāze par zemāko tarifu tika izmantota ne vien nelielu
individuālo māju, bet arī daudzdzīvokļu māju un tādu telpu
apkurei, kurās tika veikta uzņēmējdarbība, tādējādi radot
negodīgu konkurenci attiecīgajos tirgos.
Lietas materiāli liecina, ka
iesniedzējam piederošajā dzīvojamā mājā Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3,
nedzīvo neviens iedzīvotājs, bet atrodas vairākas juridiskās
personas, kas nodarbojas ar komercdarbību.
Ņemot vērā iepriekšminētos
apstākļus, patērētās dabasgāzes daudzums 5000 kubikmetru apmērā
kā kritērijs atšķirīgu tarifu noteikšanai ir atzīstams par
objektīvi pamatotu un nerada diskrimināciju.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
atzīt Energoapgādes regulēšanas
padomes “Dabas gāzes tarifu aprēķina metodikas” 2.8. punkta
1. un 2. apakšpunktu par atbilstošiem Latvijas Republikas
Satversmes 91. pantam, likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu
regulatoriem” 5. pantam un Enerģētikas likuma 84. panta
pirmās daļas 5. punktam un 85. panta pirmās daļas
2. punktam.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
R. Apsītis
