Par mūsu pēcatmodas piecelšanos

Foto: A.F.I.

Dzejnieks Jānis Peters:

Ja cilvēkiem ir pēcteči, tad diez vai ir jāironizē par daiļo poētismu “mūžam dzīvs”. Tas pats attiecas uz nāciju.

Es te domāju Konstantīnu Čaksti un viņa cīņasbiedrus. Paldies Dievam, pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns, tāpat kā visi tie, kas tolaik ar viņu kopā elpoja, priecājās, cieta un sauca pēc brīvības savai pazemotajai, bet iekšēji lepnajai tautai, jā, paldies Dievam, visi šie cilvēki vēl pagaidām atrodas tikai kādu 60 gadu attālumā pirms mums. Tādēļ viņiem nedraud nolemtība kļūt pat atsvešinātiem eksponātiem zem muzeja vitrīnas aukstā stikla vai krāšņiem taureņiem estētiski nežēlīgā herbārijā. Tikai uz viņiem vēstures teātrī nav vērsts tik spožs staru kūlis, lai ne vien tā dēvētā pasaule, bet arī latvieši paši nemulstu, kad daļa sabiedrības vēlas celt pieminekli Konstantīnam Čakstem un viņa simbolizētajā tēlā - visai viņa vadītajai latviešu nacionālās pretestības kustībai, kas drosmīgi vērsās pret Latvijas dubultokupācijām 2. Pasaules kara drāmā.

Bet vai tiem vēstures apgaismotājiem nebūtu jākļūst mums pašiem, it īpaši tagad, kad mūs Eiropa pati it kā gaidot. Ar ko tad viņus, mūsu jaunos draugus, cienāsim? Ar savu sērdienību? Ar piespiedu dienēšanas izskaidrošanu citās armijās? Ar Piektā gada bargajām dusmām? Ar 41. un 49. gada asarām? Vai labāk tomēr - ar latviešu varonību un nepakļāvību? Mēs taču esam dzīvi, un mums ir priekšteči, kuri dzīvo tepat mūsu vidū… Un ir pazīstami. Lūk, es satieku Leonīdu Siliņu. Ir 1995. gada 3. maijs Rīgas pilī, un 75 gadus vecais vīrs saņem Triju Zvaigžņu ordeni no atjaunotās Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa rokām. Es esmu gandarīts arī par man piešķirto apbalvojumu, bet īpaši mani pacilā Latvijas Centrālās Padomes pirmā nelegālā kurjera Leonīda Siliņa man dāļātā viņa paša un profesora Edgara Andersona Upsalā izdotā grāmata “Latvijas Centrālā Padome. Latviešu nacionālās pretestības kustība. 1943.-1945.”. Siliņš sveiks dzīvo vēl šobaltdien tepat Stokholmā. Viņš ir cilvēks un leģenda reizē.

- Bet kas tad ir tas Siliņš? - man jautā daudzi, un vairāk ir tādu, kas par viņu nekā nezina, kaut arī dzelzs priekškara cenzūra ir kritusi nu jau gandrīz kādus 15 gadus. Jā, diemžēl plaša tauta Latvijā nepazīst nedz Siliņu, nedz Konstantīnu Čaksti, nedz viņu un tūkstošiem vēl citu viņu biedru varoņdarbu… Staļina “sociālisma” un Hitlera nacionālsociālisma propagandas sekas ir pabriesmīgas, mūsu mankurtisms ieilgst.

Un kur tad vēl cildenās, no Latvijas uz ārzemēm nelegāli izsūtītās un Rietumu sabiedroto nācijām adresētās Deklarācijas parakstītāji - viņu bija 190. Tas ir sauciens, aicinājums, kliedziens pēc neatkarības un demokrātijas atjaunošanas.

Naivums, drosme, neprāts?

Mūsu vidū dzīvo un strādā gleznotāja Līvija Endzelīna, un tieši caur viņu es jūtu viņas tēva profesora Jāņa Endzelīna silto klātbūtni - arī viņš, riskēdams būt ieslodzīts koncentrācijas nometnē, ar 33. kārtas numuru ir parakstījis Konstantīna Čakstes inspirēto dokumentu. Saite ar šiem cilvēkiem aužas aizvien ciešāk kopā, ja es zinu, ka komponists Imants Zemzaris ir Līvijas Endzelīnas dēls un Jāņa Endzelīna mazdēls; ja es zinu, ka Anniņa Žīgure, man tuvs cilvēks, tulkotāja, rakstniece, kolēģe, ir Elzas Stērstes mazmeita. Ar 102. kārtas numuru Deklarāciju parakstīja Annas vecāmāte - dzejniece un padomju ieslodzītā Elza Stērste. Un tad es satieku Kārinu Pētersoni, un viņa, izrādās, ir saistīta ar vēl vienu brīvības Deklarācijas parakstītāju. Ar 104. kārtas numuru to parakstījis viņas vectēvs, dramaturgs Jūlijs Pētersons, savukārt viņas tēvs Pēteris Pētersons (Runcis!) ir Jūlija Pētersona dēls… Pēdējās saeimas priekšsēdētājs Paulis Kalniņš - 1. kārtas numurs Deklarācijā, bijušais Ministru Prezidents Pēteris Juraševskis (4. numurs), 2. Saeimas vicespīkers bīskaps Jāzeps Rancāns (3. numurs), Kārlis Skalbe (10. numurs), Zinaīda Lazda (65. numurs), arhitekts Eižens Laube (91. numurs), Pareizticīgo baznīcas metropolīts Augustīns (173. numurs), Jāzeps Vītols (73. numurs), Dainu tēva dēls dakteris Kārlis Barons (186. numurs) un viens no prezidenta Jāņa Čakstes dēliem Mintauts (27. numurs)… Visus nenosaukt. Pirmskara Latvijas zieds. Mūžīgās Latvijas lepnums.

Tuvie, tuvie, radi. Radinieki Atmodai un 1991. gadam, dziesmotajai revolūcijai un barikādēm. Jūs sākāt, jūs.

…bet latviešiem vēl pārmet - svešas armijas, svešas uniformas, svešas dziesmas, briesmu darbi. Bet Čakste atbild - savas dziesmas, sava balss pret Hitleru un Staļinu, sava griba, sava stāja; bet Siliņš saka - savas, pašu liecības par baigo 1940.-to un sekojošajiem baigajiem 40.-tajiem ar totālām mobilizācijām un genocīdu; bet ģenerālis Kurelis, kuru daži gribējuši tulkot par vecu un prātu izkūkojušu, pārliecina - paši savā pusē bijām, Latvijas pusē, palīgā saucām vakarvējus, nesasaucām. Vai šīs balsis dzird tie brangie procenti TV ekrānu brūķētāju, kas vairāk grib pieminekli caram nekā prezidenta dēlam Konstantīnam Čakstem? Droši vien, nedzird taču… Nu tad es iedrošinos būt aģitators un propagandists - tieši Čakste ir tēls un simbols, kurš mums jāuzceļ “pašā Rīgas sirdī” (Vaira Vīķe-Freiberga), tas latvieša tēls 2. Pasaules karā, kas ir arī visas Latvijas tēls Eiropai saprotamā veidolā. Tikai mēs to bijām slēpuši paši no sevis. Jo ar svešām acīm uz sevi skatījāmies. Ar svešos mundieros ietērptu cilvēku acīm.

Veidosim, rīkosimies, celsimies stāvus 12 gadus pēc lielās atmošanās un iesim ārā uz Brīvības ielas. Tur mūs gaida lieli darbi.

“KAROGS”; pēc J. Petera raksta “Kas ir Siliņš jeb Jau labu laiku nomodā, bet cikos celsimies stāvus?”