Par jaunajām vēstures lappusēm

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Kā vērtējat šo gadu iekšpolitikā?

Svarīgākais notikums iekšpolitikas dzīvē, neapšaubāmi, bija 8. Saeimas vēlēšanas, politisko spēku izmaiņas Saeimā un arī valdībā. Līdz šim mums bija ilgākā valdība kopš neatkarības atgūšanas. Saeimas vēlēšanas ieviesa diezgan nopietnas korekcijas pārstāvēto partiju sastāvā. Trīs jaunas partijas valdībā - tas ir nopietns un radikāls pavērsiens. Vienlaikus gribētos uzsvērt, ka mūsu valsts politikas pamatnostādne ir kontinuitāte. Ārpolitikas jomā, lai kādas partijas būtu bijušas pie varas, vienmēr ir uzturēta gan virzība uz ES, gan NATO, un šī jaunā valdība to ir apstiprinājusi.

Ekonomiskās politikas vispārējās līnijās jāuzsver, ka Latvijā pie varas vienmēr ir bijušas centriski un labēji orientētas valdības. Arī šī nav izņēmums. Ir notikušas lielas izmaiņas, bet saturiski un ideoloģiski tiek ieturēts nemainīgs kurss.

Kāds šis gads Latvijai ir bijis ārpolitikā?

Sekmīgāks nemaz nevarētu būt! Šaubos, vai jebkad Latvijai vēl izdosies savās vēstures lapās ierakstīt tik ļoti nozīmīgus notikumus, kas, manuprāt, nozīmē neatgriezenisku iekļaušanos gan Eiropas, gan Transatlantiskajās struktūrās. Abos gadījumos vēl stāv priekšā apstiprināšanas un ratifikācijas process, tāpēc nevar jau iepriekš kategoriski teikt, ka viss noritēs gludi un nekādi sarežģījumi nevar notikt. Tomēr šobrīd mēs neredzam neko tādu, kas ļautu paredzēt jebkādus sarežģījumus. Ja Latvija turpinās darīt to, ko ir apņēmusies un ko sekmīgi darījusi līdz šim, tiem nevajadzētu būt. Uzaicinājumi gan Prāgā, gan Kopenhāgenā, vēlme no to struktūru dalībvalstīm mūs uzaicināt un uzņemt ir svarīgākais no mūsu viedokļa. Pārējais ir mūsu mājas darbs, kas ir mūsu rokās, un to mēs darām paši savā labā. Šāgada lēmumi bija jāpieņem citiem, tie bija viņu rokās. Jā, protams, arī NATO dalībvalstīs vēl notiks ratifikācija, piemēram, ASV Senātā, un vēl joprojām pastāv teorētiskas iespējas kādam pret to iebilst. Latvijā būs referendums par iestāšanos ES - jā, pastāv teorētiskas iespējas, ka iestāšanās tiks noraidīta. Taču es nedomāju, ka tas notiks. Man šķiet, ka nekādu sarežģījumu nebūs un 2002. gads paliks vēsturē kā gads, kurā notika šie ievērojamie pagriezieni - Latvija saņēma uzaicinājumus iestāties NATO un ES.

ES piekritēju un skeptiķu skaits tomēr ir gandrīz vienāds, optimistu ir tikai nedaudz vairāk. Kāpēc, jūsuprāt, tomēr tik daudzi neatbalsta iestāšanos ES?

Domāju, ka līdzšinējās valdības nav atvēlējušas pietiekami daudz resursu. Lai tauta būtu informēta līdz pat sīkākajām detaļām par to, kas tā ES tāda ir, kādas ir tās struktūras, kā tās darbojas, ko tās sniedz un ko prasa no savām dalībvalstīm. Jāatzīst, ka tā ir sarežģīta struktūra ar dažādām institūcijām: Eiropas Komisiju, starpvaldību komitejām, Eiroparlamentu, Padomi un tā tālāk. Kaut vai šie termini, ko tie nozīmē - ļaudīm jau nav skaidrs, kas tie tādi ir. Ja runājam par līdzekļiem, kādā veidā ES atbalsta savas dalībvalstis, kuras ir savā virzībā uz pilnīgu integrāciju ES, sistēma ir ļoti sarežģīta: dažādi fondi, arī mehānismi, kā pie tiem piekļūt. Tas viss iedzīvotājiem būtu jāpadara pieejamāks daudz intensīvāk. Ne katram ir pieejams internets, tāpēc būtu jāgādā, lai katrā pagastnamā vai publiskās bibliotēkās būtu pieejams internets un arī kāds cilvēks, kurš pamācītu, kā piekļūt detalizētai informācijai. Tāpat uzskatu, ka ministrijām būtu jāsagatavo vesels jautājumu un atbilžu klāsts, kā mazajiem uzņēmumiem mainīsies nodokļi, kas tiek prasīts mežsaimniecībā, zivsaimniecībā un tā tālāk. Informācija ir jāsniedz par konkrētām lietām. Informācijas kopums ir tik masīvs, ka baidos - caurmēra iedzīvotāju ne viss interesē, viņam ir nepieciešama informācija par interesējošo jautājumu loku.

Eiroskeptiķi bieži deklarē, ka Latvija ir maza valsts, tāpēc tai nebūs nekādu iespēju iespaidot lēmumus un tā būs spiesta rēķināties ar citu uzspiestiem lēmumiem.

Šāda nostādne demonstrē fundamentālu neizpratni par to, kas pēc savas būtības ir ES. Tieši otrādi: ES ir netaisna pret lielajām valstīm. Sākot jau ar Vāciju, kurā mīt 80 miljoni iedzīvotāju, beidzot ar mazo Luksemburgu, visām valstīm ir vienādas tiesības. Visas valstis sēž pie viena galda, un katrai no ES valstīm būtiskos lēmumos ir viena balss. Nu nav Vācijai 80 balsu vairāk. Līdz ar to valsts lielums kā tāds tiek noslaucīts no galda, lēmumi tiek pieņemti kopīgi, un katrai suverēnai valstij ir tiesības tikt uzklausītai. Turklāt ļoti daudzām mazām valstīm, izprotot savu situāciju, ir iespējams konsultēties, saskaņot viedokļus un kopīgi saņemt vairāk balsu, kas atsvērs lielo valstu nostāju. Te nu mums kā mazai valstij ir drīzāk gandrīz vai netaisnas privilēģijas, salīdzinot ar lielajām. No otras puses - pats par sevi saprotams, ka tādās struktūrās kā Eiroparlaments demokrātija pieprasa, lai būtu vairāk deputātu no valsts ar 80 miljoniem, nevis no tādas, kurā ir miljons iedzīvotāju vai pat vēl mazāk. Proporcionālā pārstāvniecība, protams, vairākās struktūrās tiek respektēta.

Kas, jūsuprāt, ir lielākie Latvijas izaicinājumi nākamajā gadā?

Pirmais izaicinājums pavisam noteikti ir referendums, jo to nevar uztvert kā pašu par sevi saprotamu lietu. Būs vajadzīgs pietiekami daudz pieejamas informācijas, lai balsojums nenotiktu uz mītu un neizpratnes pamata. Ir ļoti svarīgi, lai referendumā katra balss balstītos izpratnē: kur mēs virzāmies, kāpēc, ko tas mums dod un ko tas mums maksā?

Tajā pašā laikā mums ir jāturpina visi sagatavošanās darbi, lai iekļautos ES. Piemēram, mūsu muitas informācijas sistēma līdz šim vēl nebija savietojama ar ES muitas sistēmu. Līdz 2004. gadam tam būs jābūt gatavam. Mājas darbu saraksts ir visai garš, tās ir konkrētas lietas, kuras līdz noteiktam termiņam jāizpilda.

Attiecībā uz NATO Latvijai ir jāstrādā tāpat kā pirms Prāgas. Ir jāīsteno reformu plāns, jāiegulda paredzētie līdzekļi. Laimīgā kārtā šie mājas darbi mums jau vairākus gadus ir zināmi, precīzi zinām, kas jādara, tagad tikai valdībai jāpieņem politisks lēmums, lai līdzekļi tiktu novirzīti, kur tas ir nepieciešams, lai mūsu atbilstība starptautiskajām struktūrām tāpēc nesāktu klibot.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc A. Lulles un A. Bērziņa intervijas “Latvijai bijis vēsturisks un sekmīgs gads”