Par valsts kultūrvēstures politiku

Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns:

Patiesībā visa pamatā bija vēsts par ugunsgrēku Cesvaines pilī - neapšaubāmi šokējoša ziņa, briesmīga savā būtībā, jo runa ir par konkrētu notikumu. No otras puses, piedodiet manu ķecerību, tas nebija pārsteigums, tā bija (lai arī ne obligāti par Cesvaini) agrāk vai vēlāk sagaidāma ziņa, apzinoties, ka tāda ir Latvijas kultūrvēstures pieminekļu ikdiena. Uguns jau nav vienīgā, kas pašlaik plosās Latvijas vecajās muižās. Tā ir tikai vizuāli izteiksmīgākā no stihijām, kas savu darbu padara ātri. Liesmas un dūmi virs pils ir vizuāli pārāk iespaidīga aina, lai paietu plašākas sabiedrības uzmanībai secen. Atšķirībā no tiem Latvijas muižu un pusmuižu desmitiem, varbūt simtiem, kuras aiziet nebūtībā lēnām, ieaugot brikšņos, sapūstot un iebrūkot sijām zem caurajiem jumtiem, uzņēmīgiem ļaužiem demontējot podiņu krāsnis un visu pārējo, kas vēl der pārdošanai, bomžiem izzāģējot un sadedzinot krāsnī sienu paneļus, kāpņu kokgriezumus un apgleznotus apdares elementus.

To visu man šovasar pārpārēm nācās redzēt, apceļojot lielākoties tās Latvijas muižas un pilis, kuras, visticamāk, neviens un nekad neiekļaus apceļojamo piļu sarakstā. Kaut arī tieši tās būtu jāpasteidzas redzēt, jo jau pēc 10 vai 20 gadiem, iespējams, būs grūti atrast to atliekas.

Baidos, ka Latvijas muižu bēdīgajā vēsturē līdzās 1905. gada revolūcijai, Pirmajam un Otrajam pasaules karam kā nākamā katastrofa tiks pamatoti ierakstīts Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks, kurā dīvainā kārtā Latvijas ieiešana Eiropā būs apvienota ar Eiropas kultūras mantojuma izputināšanu.

Vai to drīkst nosaukt par Latvijas kultūrpolitiku? Kāpēc gan nenosaukt, ja šī problēma ir visiem labi redzama, pašsaprotama un universāla visā valsts teritorijā, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu, kur līdzās pussapuvušām muižiņām un brūkošiem koka arhitektūras pieminekļiem netrūkst piemēru, kā pilsētas parkos (kuri tāpat ir dārzu un parku mākslas pieminekļi) par katru cenu kāds grib iebāzt kārtējo apakšzemes garāžu, sporta kompleksu, benzīntanku, darījumu centru vai tik “vitāli tautai nepieciešamo” kārtējo universālveikalu. Vēl vairāk, to pašu ir gatavi darīt topošie arhitekti, kuri dažos savos projektu metos jauno Mākslas akadēmijas korpusu pamanījušies iztēloties Esplanādes apstādījumos.

Par valsts kultūrpolitiku to var nosaukt, arī redzot, ko daudzos gadījumos dzīvē nozīmējusi pēdējos gados praktizētā lauku skolu optimizācija. Tieši skolas itin bieži izvietotas vecajās muižās. Skolām likvidējoties un nekam citam vietā neatnākot, pavisam drīz parādās pirmie izsistie un neiestiklotie logi, pirmie caurumi jumtos, iebrukušie griesti, pirmie bezpajumtnieku sakurtie ugunskuri… Tā izglītības sistēmas optimizācija dažkārt “nooptimizējusi” kultūras pieminekļus. Baidos, ka šo “optimizāciju” var turpināt reģionālā reforma.

Vismazāk pārmetumu man gribētos izteikt Vides ministrijai. Nav tik daudz vides inspektoru, lai noliktu pie katra dabas pieminekļa sardzē un lai notrāpītu to brīdi, kad tur ieradīsies kārtējais kultūrvides nokopējs. Ja sava pagasta kultūras un vēstures pieminekļus vismaz no nopostīšanas nesargās paši vietējie iedzīvotāji, vietējā pašvaldība, aizsargājamo objektu saraksti nelīdzēs, lai cik gari tie būtu.

Limbažu pagasta vadība vienaldzīgi nenoskatījās uz bērzu alejas iznīcināšanu, apturēja šo rīcību un katram gadījumam pasludināja aleju par vietējās nozīmes kultūras pieminekli. Tas ir viens no veidiem, kā vismaz daļēji pasargāt no iznīcināšanas vietējās nozīmes pieminekļus, un es ceru, ka Limbažu pagasta paraugam, sadarbojoties ar vietējiem novadpētniekiem un speciālistiem, sekos citu pašvaldību tautas priekšstāvji, kuri zina savas puses skaistākos kokus (ne tikai dižkokus), lielākos akmeņus, savdabīgākos tautas amatnieku darinājumus un visu, kas ir vērtīgs viņu novadā. Pats galvenais, protams, ir gribēt, lai bērniem un bērnubērniem tiktu atstāts kas vairāk nekā nostāsti, kas sākas ar klasisko “reiz bija…”

“DIENA”; pēc A. Svilāna raksta “Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!”