Par vienkāršu un sirsnīgu vārdu

Mācītājs Dr.theol. Juris Rubenis:

Foto: A.F.I.

Rakstot apsveikumus, mēs, iespējams, vienīgo reizi gadā tik daudziem cilvēkiem reizē vēlam kaut ko labu, jauku, mīļu. Rakstām skaistus vēlējuma vārdus. Kā gan tas atšķiras no ikdienas, kurā biežāk cits citā saskatām nevēlamus konkurentus. Kad nepārtraukti sevi salīdzinām ar citiem un rezultātā skatāmies no augšas (nevis žēlojam vai vēlam veiksmi) uz tiem, kuri kārpas zemāk par mums, vai apskaužam (nevis priecājamies, ka vismaz kādam izdodas), piedēvējam netīrus nolūkus un aprunājam tos, kuri tikuši augstāk par mums.

Nav tik bieži situāciju, kad mēs cits citam patiešām no sirds vēlētu labu, priecājoties par otra panākumiem vai līdzi ciešot cita bēdām.

Cik savādi, lai gan Ziemassvētku kartīšu rakstīšana jau sen kā ledusgabals aizdreifējusi tālu prom no savas izcelsmes - prieka par Dieva dāvināto Pestītāju, tomēr tā turpina iedarboties uz mums kādā ļoti nozīmīgā veidā. Atklājot ceļu, kā mums pašiem sākt justies labi, vismaz labāk un priecīgāk. Proti, tu vari justies labi tikai tad, ja no sirds vēli labu citiem, ja uzdrīksties palūkoties uz pasauli ap sevi ar labvēlīgi apgaismotu skatienu.

Tas nemaz nav tik vienkārši. Visapkārt ir tik daudz notikumu, kas sabojā omu, spiež protestēt, iebilst, pat kliegt. Ja ieskatāmies laikrakstos, tad tik lielā daļā rakstu sajūtam dzēlīgu indi. Dažkārt liekas, ka tā ir vienīgā motivācija kādam cilvēkam vispār ķerties pie rakstāmā, proti, lai atbrīvotos no sevī uzkrātās kārtējās indes devas, izšļāktu to uz citiem.

Cik tas īstenībā ir netipiski - kādu dienu apsēsties pie galda un kaut vai mehāniski, nepiedomājot, tomēr veselu stundu vai vairāk rakstīt labus vēlējumus citiem. Vēlēt laimi, mīlestību, prieku, panākumus, veselību, spēku, izdošanos.

Ir tik nozīmīgi, lai šādu stundu mūsu dzīvē varētu būt vairāk.

Tas nebūt nenozīmē aizvērt acis, neredzēt kļūdas un vainas, tas nenozīmē pārcelties uz dzīvi fantāziju pasaulē. Bet atklāt, ka, neņemot vērā visu nepatīkamo un kritizējamo, ap mums ir pietiekami daudz iemeslu, lai pateiktos, priecātos, lai uzrakstītu otram vienkārši labu, sirsnīgu vārdu.

Bībele saka, ka nekas nepazūd bez pēdām. Neviens vārds, neviena doma. Viss atstāj pēdas. Esmu pārliecināts, ka pavisam dziļas pēdas mūsos un mūsu pasaulē atstāj katrs brīdis, kad no sirds esam vēlējuši otram labu. Tāpat kā pēdas atstāj katra mūsu rakstīta rindiņa, kurā nav ne kripatiņas naida, rūgtuma un ļaunuma.

“DIENA”; pēc J. Rubeņa raksta “Vēlējumi”