Par vajadzību pielikt savu plecu

Saeimas deputāts Vilis Krištopans:

Pie mums viesos ir ļoti informēts cilvēks, pats Nacionālās drošības komisijas vadītājs.

Laikam gan, pašam negribot, esmu kļuvis par vienu no informētākajiem Latvijā, bet, diemžēl vai par laimi, es informācijā dalos tikai ar diviem cilvēkiem Latvijā - ar Valsts prezidenti un Ministru prezidentu.

Kādreiz Alfrēds Čepānis, būdams Saeimas vadībā, mums atzinās, ka ziņojumus lasot, bet no tiem neko īpaši jaunu gan neuzzinot. Vismaz - par valsts iekšienē notiekošo.

Man kā cilvēkam 15 gadus biznesā, pazīstot ļoti daudzus ietekmīgus cilvēkus Latvijā un pašam sevi ar’ neieskaitot pie neietekmīgiem, ir sakrājusies dažnedažāda, tā sacīsim, datu bāze. Galu galā es esmu dibinājis banku, un bankas jau tāpat pieder pie spēcīgiem informācijas “sūkļiem” - kas tik tur nenāk zināms. Tomēr nekad neesmu izmantojis un neizmantošu datu bāzi ļaunprātīgi. Un uz jūsu jautājumu varu atbildēt gan ar jā, gan ar nē. Jo, no otras puses, man likās, ka es tiešām zinu, kas notiek Latvijā, bet, vairāk uzzinot, sāku par to šaubīties. Protams, nekad neticēšu anonīmām ziņām, jo jaunie laiki diemžēl likuši atkal sarosīties dažādiem neveiksminiekiem un pat denunciantiem. Esmu kategorisks šādu anonīmu avotu ienaidnieks. Vērā ņemami ir zināmi un pārbaudāmi avoti. Un, zināt, no visa izriet, ka nekādas traģēdijas Latvijā nenotiek. Mēs izdarīsim visu, kas jāizdara. Tāpēc jau esmu uz Saeimu nācis.

Zināmu aprindu negribēts.

Jā, jā, daudzu negribēts. Daudziem netīk mana neatkarība, tas, ka esmu pilnīgi brīvs cilvēks un nereti to demonstrēju. Kad pagājis kāds laiks pēc vēlēšanām, varbūt mani kritizētāji apdomājas un saprot manu darbību beidzamo gadu laikā. Tā bija ar zināmu loģiku. Vairāk nekā pirms trīsarpus gadiem atkāpās mana valdība. Es aizgāju pilnīgi malā, aizgāju no Saeimas, pateikdams, ka nevaru piedalīties tajā, kas notiek. Es redzēju, zināju, sapratu, bet - lieciet mani mierā. Atcerieties, kā pārmeta arī manu atgriešanos. Te Krištopans aizejot, te atkal atnākot. Bet tad lai arī atceras, ka pirms gada Repšem dibinot partiju, pirmais reālais atbalstītājs biju es. Es skaidri pateicu - Repše būs tas, kas šeit daudz ko izmainīs. Tāpēc jutu vajadzību pielikt savu plecu, lai jaunie laiki pavirzītos uz priekšu, lai tie pienāktu. Šo lēmumu pieņēmu pēdējā brīdī, jo man tiešām nebija ne mazākās vēlēšanās atgriezties politikā. Taču man bija skaidrs, ka viss nosvērsies uz to, ka “LC” būs iekšā 8. Saeimā ar kādām astoņām balsīm, Zemnieku savienībai būs piecas sešas balsis un būs atkal vecie laiki. Tas tā kā bija mans - pilsoņa - lēmums.

Tajā procesā, kas tagad notiek, - tajā jūs gribat piedalīties?

Atkal jā un nē. Tas alojas, kurš domāja, ka es dikti gribētu būt valdībā un satiksmes ministrs. Nevar vēlreiz iesēsties tajās pašās kamanās. Nevar vēlreiz tikpat labi visu izdarīt, kā man toreiz izdevās. Es vienkārši uzskatīju, ka ZZS bija tiesības pretendēt uz satiksmes ministra vietu. Mēs bijām solījuši lauku ceļus, visu pārējo. Neiznāca, nu nekas. Es pat gribētu teikt, ka jaunajiem laikiem, tas ir, mums visiem kopā - “zaļajiem jaunajiem laikiem”, savedot kārtībā visas pārējās lietas, arī ceļiem nauda atradīsies. Pats - jā, esmu uzņēmies svarīgu lietu, bet manā uztverē ne visai sarežģītu. Sakārtot drošības iestādes nenozīmē, ka tās tagad būtu nonākušas pilnīgā krahā. Noris darbs, strādājam pie NATO klasificētās informācijas glabāšanas kārtības - to jau mēs tikai tagad uzzinājām, kāda tā būs. Un arī vēl nemaz ne pilnībā. Pabeigtas ir politiskās iestāšanās sarunas, notiek tehniskais darbs, lai nodrošinātu NATO informācijas slepenību. Bet tā ir tikai viena daļa no drošības iestāžu uzdevumiem. Jūs redzat, ka, tīri filozofiski runājot, pienācis jauns posms valsts attīstībā. Kad 1993. gadā veidojām Valsts ieņēmumu dienestu, mēs karojām ar īstu reketu, ar īstu mafiju. Tā pazudusi. Tā vietā parādījās procesi, kuros daļa policijas un citu varas struktūru pārstāvju piedalījās ēnu ekonomikas piesegšanā. Tas bija redzams ar neapbruņotu aci. Bet nu arī tam jābeidzas uz visiem laikiem. Tūlīt būsim Eiropā. Valsts vairs nav tik nabaga - un visas šīs nelāgās lietas taču cēlās no nabadzības. Man stāstījuši, ka tam cauri izgājusi Vācija pēc kara, Francija pēc kara - tas pats stāsts par nabadzīgo policistu ar 70 latu algu, kam jāuztur ģimene. Tie, kuri savu godu nevēlējās pārdot, aizgāja prom privātā darbā, daudzi ar mazu aldziņu tomēr godīgi turpināja strādāt un joprojām strādā, nu, viena daļa padevās kārdinājumam. Tagad tiem beidzamajiem jāsatin makšķeres un jābeidz makšķerēt. Viņu laiks ir beidzies. Neglābjami. Neapturamā procesā. Esmu ticies ar daudziem uzņēmējiem, un visi saka vienu - ļoti labi, atbalstām notiekošo.

Personīgi uzskati ir viena lieta, šo valsti un tās tautu aizskaroša propaganda ir pavisam kaut kas cits. Kristovskim, ministram, taču ir savas tiesības paust savu, sacīsim, modrību.

Protams. Tāpēc mēs arī viņu uzklausīsim, pārbaudīsim, kādas ir viņa rīcībā esošās ziņas. Tomēr, atklāti sakot, es paredzu lūzumu mūsu attiecībās ar Krieviju diezgan drīzā laikā. Tas saistīts gan ar mūsu iestāšanos NATO, gan ar jaunu cilvēku uznākšanu politiskajā arēnā. Un vispār - jūtu, ka tas klimats mainās.

Vai esat optimists arī attiecībā uz mūsu drošības iestāžu darba uzlabošanos?

Jā, zināmas reformas tur būs. Notiek, teiksim, diskusijas. Mēs sadalīsim striktāk funkcijas starp izlūkošanu un pretizlūkošanu, skaidri iezīmēsim valdības un parlamenta attiecības ar šiem dienestiem. Tāda ir pakļautība Amerikā, Vācijā, visās valstīs. Šīs lietas delikātums slēpjas apstāklī, ka bieži vien slepenie dienesti savā darbībā balansē uz robežas, kur sākas pilsoņu tiesību aizskaršana vai neaizskaršana.

Būtībā - uz šo tiesību pārkāpšanas robežas.

Tāpēc vajadzīga civiluzraudzība, lai drošības dienestus paturētu stingrā kontrolē un nenotiktu pilsoņa tiesību pārkāpumi.

Kurobrīd mēs, sabiedrība, uzzināsim par šo drošības dienestu sekmēm?

Šajā lietā sabiedrībai jāuzticas savai valdībai. Es pat domāju tā - ja Latvijā viss ir mierīgi, tad dienesti strādā labi.

Jūs sevi pieteicāt kā noslēpumus zinošu biznesa cilvēku un tagad - par vēl informētāku vīru savā Saeimas postenī. Vai jūs ar šo “datu bāzi” varētu izskaidrot lasītājiem - tiek atbrīvoti daudzi ierēdņi Iekšlietu ministrijā, Sončika vai Briča kungi, viņus atstādina no amata “uz izmeklēšanas laiku”. Tomēr, ja viss būšot kārtībā, tad tak viņi atgriezīšoties amatos. Vai tiešām?

Es baidos, ka lielākā daļa šo cilvēku neatgriezīsies vis, jo nav dūmu bez uguns. Es pats esmu ļoti apmierināts ar valdības darbību šajā jomā.

Tomēr lietojat tipiski anglisku gājienu, sakot “es baidos, ka”.

Nē, nē, es nebaidos. Ar šiem ierēdņiem bija liela neapmierinātība kaut vai uzņēmēju vidū. Ziniet, pie manis tagad nāk ļoti daudz cilvēku - sirdi izkratīt. Izrādās, un tas mani šokē, ka cilvēki tiešām bijuši ļoti tālu novesti. Te ar politikas palīdzību esot pat pārdalīts tirgus. Tas, manā uztverē, ir nesaprotami un es esmu sašutis. Trīs gadu laikā es diezgan ilgus brīžus biju prom no Latvijas un tagad secinu - pareizi, ka nāk “jaunie zaļie laiki”. Mums veidojas laba komanda, ir jauni, enerģiski ministri - nu jums, žurnālistiem, jāseko līdzi, vai vārdi arī turpmāk saskanēs ar darbiem. Tā strādājot, šī valdība, bez šaubām, būs uz ilgu laiku.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un E. Līcīša intervijas “Krištopans: viens no informētākajiem Latvijā”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti, Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.