Kad vārds sveicina kā zvaigzne debesīs

Par kādu simbolu jaunībai un mīlestībai

Ir iznācis Bruno Saulīša otrais dzejoļu krājums “Mākoņu kumeļi”. Tik jauneklīgi tiešs. Bet vienlaikus ar savu noslēpumu. Jo pats autors jau 32 gadus ir mūžībā. Un dzīves laikā savu dzeju lasītājiem apkopojis deviņās grāmatās. Tomēr otrā krājuma laišanu tautās ir novilcinājis līdz savai astoņdesmitajai dzimšanas dienai.

Vai gan dzejniekam var būt labāka jubilejas dāvana par jaunu paša dzejoļu grāmatu?

Šo retorisko jautājumu “Mākoņu kumeļu” atvēršanas reizē uzdeva jubilāra meita Gundega Saulīte, mēģinot izskaidrot, kādā veidā dzejnieka Aleksandra Pelēča arhīvā varēja nonākt Bruno Saulīša sakārtota un pabeigta grāmata, kur sakopoti no 1942. līdz 1946. gadam rakstīti viņa dzejoļi. Drošas atbildes nav, ir tikai minējumi. Skaidrs gan tas, ka pats autors sakārtoto krājumu ir atdāvinājis kādai līdzaudzei. Un nav par to stāstījis pat sev vistuvākajiem. Tiesa, šī dāvanas saņēmēja nav bijusi tā, kas krājuma dzejoļos saukta par Magdalēnu.

Un “Mākoņu kumeļu” atvēršanas reizē vislielāko interesi izraisīja uz šo notikumu īpaši no Kanādas atbraukušās Magdas Riets stāstījums. Jaunībā viņai gan bijis cits uzvārds – Miniāte. Tas ir stāsts par paaudzi, kuras likteņus laiks reizēm izsvaidījis kā jumta skaidas viesuļvētrā.

“Es esmu Magda, Bruno Magdalēna.

Vēl tagad, pēc tik ilgiem gadiem lasot Bruno dzejoļus, es pārdzīvoju to dziļās emocijas.

Nevarēju atteikties no Gundegas ielūguma doties tālajā ceļojumā no Kanādas, lai piedalītos Bruno godināšanā, tik vienreizējā un īpašā.

Ir cilvēki, kas jautā – ko gan teiks Skaidrīte, Bruno sieva, un viņas ģimene par to, ka ierodos šajās svinībās.

Bet Magdalēnas tēlam nav sakara ar īsto dzīvi, tā ir skaista pasaka, nepiepildīts sapnis, simbols jaunībai un mīlestībai.

Pirmo reizi Bruno satiku 1939. gadā viņa skolas – 1. ģimnāzijas – sarīkojumā. Mūs iepazīstināja mans brālis, Bruno klasesbiedrs. Es biju Rīgas 3. ģimnāzijas pirmās klases audzēkne, Bruno mācījās 1. ģimnāzijas 3. klasē. Nodejojām visu vakaru. Pēc tam satikāmies arvien biežāk. Kad neredzējāmies, apmainījāmies ar vēstulītēm. Pastnieka lomu teicami izpildīja mans brālis un Bruno māsa Meta, arī 3. ģimnāzijas audzēkne, kas te šovakar ir klāt. Mēs ar Bruno sapņojām par Latvijas nākotni, spriedām, ko mēs katrs no sevis varētu dzimtenei dot. Savā jaunības ideālismā plānojām mūsu kopējo nākotni. Viņš kā dzejnieks un es viņa atbalsts – labais plecs. Tas bija tik skaists laiks.

Mūs izšķīra kara apstākļi. 1944. gada rudenī kopā ar ģimeni devos uz Vāciju, lai atgrieztos pēc kara. Tas nebija lemts.

Bruno palika Latvijā. Karš bija nežēlīgs un neaizmirstams.

Pēc kara beigām ar Sarkanā Krusta palīdzību meklēju Bruno, jo tik daudzi leģionāri tika izsūtīti uz Vāciju. Bet man neizdevās viņu atrast.

1947. gadā no Skotijas, kur strādāju slimnīcā, nosūtīju Bruno vecākiem vēstuli un jautāju par dēla likteni. Viņa māte man atbildēja, ka Bruno maijā ir apprecējies. Viņa rakstīja, lai es saprotu, pieņemu nenovēršamo un atrodu sev citu dzīves draugu.

Bruno Saulītis 1922.20.XII — 1970.9.VII Rakstnieks dzimis Rīgā, beidzis Rīgas 2.pamatskolu un 1942.gadā — Rīgas pilsētas 1.vidusskolu. Strādājis Ērgļu pagasta valdē par rakstvedi, 1943.gada decembrī mobilizēts latviešu leģionā, dienējis 19. divīzijas 44.kājnieku pulka saimniecības daļā. Karam beidzoties, nosūtīts uz filtrācijas nometni Dubrovkā pie Ļeņingradas. Kopš 1946.gada 1.oktobra strādājis Leļļu teātrī dažādos amatos. 1947. gadā apprecējies ar Leļļu teātra aktrisi Skaidrīti Reimani. No 1955. līdz 1964.gadam strādājis Latvijas Valsts izdevniecībā, pēdējos piecus gadus — par Daiļliteratūras redakcijas vadītāju. Turpmākos gadus līdz mūža beigām strādājis tikai radošu darbu. Kaut gan bijis īsts pilsētnieks, savas saknes vistiešāk izjutis tēva dzimtajā Vecpiebalgā. Būdams kaislīgs makšķernieks, par savu īsto vietu uzskatījis Daugavas krastus un arī citus Pierīgas un Vidzemes ūdeņus. Miris savā vasaras mītnē Jumpravā pie Daugavas no bites dzēliena deniņos

1950. gadā pabeidzu māsu skolu un apprecējos ar Jēkabu, mīļu, labu cilvēku. Pēc pāris gadiem kopā ar Jēkabu un Dainu izceļojām uz Kanādu, kur jau dzīvoja mani piederīgie, ieskaitot trīs brāļus, bijušos leģionārus.

Mēs sākām no nekā. Mācījāmies, strādājām, audzinājām divas meitas – Dainu un Ingrīdu. Reti saņēmām ziņas no Latvijas. Tomēr zināju, ka Bruno ar savām spējām ir kļuvis labi pazīstams un iecienīts rakstnieks un dzejnieks. Zinādama apstākļus, ka nedzīvojam brālīgajās valstīs, baidījos Bruno rakstīt, lai viņam nesagādātu nepatikšanas.

Izdevība nodot vēstuli tieši viņam rokās radās 1969. gadā ar latvieti, kas no Kanādas atgriezās Rīgā.

Rudenī no Bruno pienāca vēstule, kas sākās tā:

“Vakar es saņēmu vēstuli, un tā šķita kā lappuse no sen nozaudētas, ļoti skaistas grāmatas. Tavu vēstuli lasot, man šķita, ka Tu nemaz neesi mainījusies. Tā pati intonācija, pat rokraksts līdz sāpīgumam pazīstams. Cik tomēr labi, ka Tu dzīvo un ka Tev ir jauka ģimene.”

Bruno man rakstīja par sevi un ģimeni, par bērniem, par darbu, māju Jumpravā, vaļaspriekiem, Rīgu, cilvēku dzīvi.

Par sievu Skaidrīti:

“Kaut kādu garīgu tuvību jau ar mani nevar panākt, šanī ziņā esmu drusku despots un diezgan nejauks cilvēks, taču citādi mēs dzīvojam gluži saskanīgi. Mūs vieno tas, ka esam sākuši no nekā, no absolūta nulles punkta, un neviens mums nekad nekā īpaši nav palīdzējis. Dzīve ieslēgta vislielākā ātrumā, un mūs visus steidzīgos kaut cik saregulē tikai mana sieva, kas dzīvo pa māju un kam tālab vēl vairāk rūpju nekā mums visiem.”

1970. gada martā Bruno interesējās par mani un manām gaitām:

“Redzi, kā tas iznāk - ilgus gadus, kamēr par Tevi nebija ziņu, dzīvoju mierīgi un dažkārt pat ilgāku laiku neiedomājos, ka tāds sievišķis ir kaut kur pasaulē. Tagad pāris mēnešus nebija vēstules un es sāku uztraukties.

Bet atrisinājums pavisam vienkāršs – Tu sagudro ciest autokatastrofā. Tā, protams, ir liela laime, ka Tev gadījās izkļūt samērā sveikā. Varbūt būs mācība uz priekšdienām vairāk uzticēties pašas kājām. Es esmu par zirgu, kaut viņu vairs nav pārāk daudz.

Ar šo galvenokārt mēģinu Tevi atturēt no nevajadzīgas kaulu laušanas un citiem akrobātikas numuriem, kas cienījamai ģimenes mātei un sabiedrības dāmai nemaz nav obligāti. Tādiem trikiem galvenokārt tomēr domāti vīrieši.”

1970. gada 7. maijā saņēmu pēdējo vēstuli no Bruno.

“Ja Tu īpaši vēlies iepriecināt mani un manu dēlu, iedāvini mums vienu spolīti 0,12 mm makšķerauklas. Tieši šis mm kādreiz ir deficīta prece, un mums, kas reizēm piedalāmies sacīkstēs, ir ļoti svarīgs tieši šis starpposms. Tad ik reizes, kad ziemā izvilksim lielāku zivi, domās sacīsim: jā, laba aukla. Bet, ja zivs būs stiprāka un auklu pārplēsīs, pukosimies: nemāk arī tagad vairs auklu taisīt. Kā vienā, tā otrā gadījumā atcerēsimies Tevi un Tavu ģimeni, un tā būs labākā dāvana.”

Šīs pašas vēstules turpinājumā:

“Jā, sasodīts. Nupat jau man redakcijas sāk atgādināt, ka 1972. g. man būšot liela jubileja. Kad padomā, sametas bēdīga dūša. Lai gan atkal, kā sakāmvārds māca, nezāle neiznīkst – tātad mēs dzīvosim!”

Jūlija beigās saņēmu vēstuli no Gundegas.

“Nezinu, kā lai es Jūs uzrunāju. Esmu Gundega, Jūsu jaunības drauga Bruno vecākā meita. Kā uzrakstīt tālāko? Šovakar apritēs divas nedēļas, kopš mana tēva vairs nav. Devītajā jūlijā, šīs vasaras viskarstākajā dienā, mūsu Jumpravas mājiņas dārzā apstājās viņa lielā, labā, reizē kautrīgā un lepnā sirds. Nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī mana vēstule arī Jums nes ļaunu vēsti. Tās saites, kas saistīja Jūs un tēvu, tagad satrūkušas, bet, lūdzu, neaizmirstiet, ka arī turpmāk Jūsu dzimtenes zemē ir cilvēki, kas atsauksies uz Jūsu vēstulēm. Ja vien Jūs vēlēsities, es turpmāk labprāt atbildēšu Jums.”

Tā sākās mūsu ilggadīgā sarakstīšanās. Pēc lielām pārdomām, Gundegas ierosināta, ciemojos dzimtenē 1974. gadā, un tā gandrīz katru otro gadu līdz šim laikam. Iepazinos un sadraudzējos ar Bruno ģimeni. Vēroju Bruno mazbērnus izaugam par skaistiem, vērtīgiem cilvēkiem. Mani pat kādreiz godināja par Kanādas vecmāmiņu. Bruno sieva Skaidrīte mēnesi ciemojās pie manis un manas ģimenes.

Jā, Bruno ģimene ir kļuvusi par mīļu un svarīgu manas dzīves sastāvdaļu. Kāda neredzama, spēcīga stīga mūs vieno līdz mūža galam.”

Grāmatu “Mākoņu kumeļi” izdevis apgāds “Pils”. Krājuma mākslinieks ir Bruno Roze, dzejnieka Bruno Saulīša mazdēls.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja izdevniecība “Pils”, 2002, 106 pp.