Par jauno valsts nodevu

Šā gada 1.janvārī stājās spēkā valdības 27.decembra sēdē apstiprinātie noteikumi, kas paredz jaunas valsts nodevas ieviešanu, — tie ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 608 „Par uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un darbinieku prasījumu garantijas fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2003.gadā”. Saskaņā ar šo normatīvo aktu darba devējiem (uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām) par katru pārskata mēnesī nodarbināto darbinieku ir jāmaksā nodeva 0,75 lati mēnesī, kopsummā 9 lati gadā par katru strādājošo. Nodevas samaksa par pārskata mēnesi darba devējam jāveic līdz nākamā mēneša 15.datumam. Nodeva tiek ieskaitīta valsts pamatbudžetā, no tās kopsummas 75 procenti tiek ieskaitīti darbinieku prasījumu garantijas fondā, 12,8 procenti paredzēti tā dēvēto tukšo uzņēmumu maksātnespējas administrēšanas izdevumiem, 9 procenti — valsts aģentūrai „Maksātnespējas administrācija”, 3,2 procenti — Valsts ieņēmumu dienestam par nodevas administrēšanu. 2003.gadā nodevas veidā plānots iekasēt aptuveni 5,4 miljonus latu.

Valdības akceptētais noteikumu variants krasi atšķiras no sākotnējā projekta, ko izstrādāja Tieslietu ministrijas pārraudzībā esošā Maksātnespējas aģentūra, — gan samazināts nodevas apmērs par vienu strādājošo, gan mainīta iekasēšanas kārtība. Sākotnējais nodevas apmērs tika plānots pat līdz 25 latiem par vienu strādājošo gadā, tika paredzēti arī nodevas griesti darba devējiem, kuri nodarbina dažādu darbinieku skaitu. Tāpat bija paredzēts, ka nodeva maksājama vienu reizi gadā līdz noteiktam datumam, tās lielums aprēķināms pēc vidējā strādājošo skaita uzņēmumā iepriekšējā gadā.

Pret sākotnējo projektu asi iebilda dažādas darba devēju organizācijas, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirgotāju asociācija, kas aicināja valdību uz gadu atlikt nodevas piemērošanu un šajā laikā atrast piemērotāko risinājumu darbinieku nodrošināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā. Galvenokārt darba devēji bija neapmierināti ar to, ka par viņu maksāto naudu tiek uzturēta valsts veidota institūcija — Maksātnespējas administrācija — un apmaksāti pasākumi, kas nav likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” mērķis. Savukārt arodbiedrības uzskatīja, ka nodevas ieviešana, kā to paredz likums, nav atliekama, jo pretējā gadījumā tiek apdraudētas darba ņēmēju sociālās intereses, kuru aizstāvību darba devēja maksātnespējas gadījumā iepriekš spēkā esošā likumdošana jau tā nodrošināja tikai daļēji.

Valdības akceptētā nodevas iekasēšanas kārtība un apjoms tiek vērtēti dažādi. Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme pēc valdības 23.decembra sēdes, kad konceptuāli tika atbalstīts vēlāk akceptētais noteikumu projekta variants, atzina, ka nodevas samazināšana un vienādošana visiem darba devējiem neatkarīgi no nodarbināto skaita ir izdevīgs risinājums mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Pozitīvi vērtējama, pēc I.Jaunzemes domām, ir arī ikmēneša nodevas iekasēšanas sistēma. Cerīgi viņa vērtēja arī premjerministra Einara Repšes solīto, ka nākamgad nodeva varētu tikt samazināta. Kā negatīvas iezīmes I.Jaunzeme atzina, pirmkārt, to, ka jau pirms lēmuma pieņemšanas valdība lēš, ka aptuveni 5 procenti uzņēmumu jauno valsts nodevu nesamaksās, otrkārt, to, ka 25 procenti no kopējās nodevas summas netiks virzīti paredzētajam sociālajam mērķim, bet dažādiem administrēšanas pasākumiem, un, treškārt, to, ka valsts tiešā veidā nepiedalās darbinieku aizsardzībā darba devēja maksātnespējas gadījumā ar saviem līdzekļiem. Fakts, ka lielajiem uzņēmumiem tomēr nav noteikti nodevas griesti, tomēr nav īsti godīgs, atzina Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, jo lielie uzņēmumi vienlaikus ir arī lielākie sociālā nodokļa maksātāji, un iznāk, ka valsts arvien vairāk prasa no tiem, kas jau tagad godīgi maksā nodokļus. Tomēr, ņemot vērā daudzās diskusijas un pretrunīgos viedokļus, kas izskanējuši pirms nodevas ieviešanas un Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas, I.Jaunzeme pēdējo projekta variantu, kurš arī tika apstiprināts, atzina par vienīgo iespējamo kompromisa risinājumu.

Savukārt Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs ziņu aģentūrai LETA paudis viedokli, ka valdībai tomēr nevajadzēja steigties ar noteikumu pieņemšanu, bet, konsultējoties ar uzņēmējiem, atrast labāko risinājumu. H.Danusēvičs uzskata, ka katram uzņēmējam pašam ir jāatbild par savu darbinieku sociālajām garantijām, nevis jānoveļ tās uz citu uzņēmēju pleciem. Viņaprāt, nodevai tomēr būtu jābūt diferencētai, atkarīgai no uzņēmuma finanšu rādītājiem. Pozitīvi Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs vērtēja vien to, ka nodevas apmērs samazināts līdz 9 latiem sākotnējo 25 latu vietā.

Jāpiebilst, ka nodevas samazinājums gan vienlaikus ir samazinājis plānotos budžeta ieņēmumus no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas — 5,4 miljoni sākotnēji plānotā 6,1 miljona latu vietā, bet nav būtiski ietekmējis darbinieku prasījumu garantijas fondā ieskaitāmo daļu — 4,05 miljoni latu iepriekš plānotā 4,21 miljona latu vietā.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore