Lai referendums neliktu vilties

Edvards Kušners, Eiropas integrācijas biroja direktors, — “Latvijas Vēstnesism”

Foto: A.F.I.

— Ik dienas sabiedrībai pieejamais informācijas apjoms par Eiropas Savienību (ES) un Latvijas integrāciju šajā organizācijā pieaug. Tomēr Latvijas iedzīvotāju attieksme pret mūsu valsts iestāšanos ES pēdējos gados nav ļoti būtiski mainījusies un iestāšanās atbalstītāju skaits svārstās zem 50% atzīmes. Šis ir viens no zemākajiem rādītājiem kandidātvalstīs. Arī zināšanu par ES pašnovērtējums Latvijā ir viens no zemākajiem. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli šādai situācijai?

— Nevarētu teikt, ka iedzīvotāju viedoklis par Latvijas iestāšanos ES nav mainījies. Viedoklis ir bijis ļoti svārstīgs, un tas ir atkarīgs no daudziem un dažādiem ārējiem un iekšējiem faktoriem.

Jautājums par iedzīvotāju pašnovērtējumu ir diezgan subjektīvs. Ir grūti salīdzināt dažādu sabiedrību pašnovērtējumu. Piemēram, arī korupcija Latvijā tiek uztverta daudz sāpīgāk, un par to tiek runāts daudz vairāk nekā citviet Eiropā.

Tomēr, analizējot, kādēļ latvieši ir vieni no skeptiskākajiem pret iestāšanos ES, ir rodami vairāki izskaidrojumi, bet viens no svarīgākajiem ir etniskās problēmas, kas ir Padomju Savienības mantojums. Kā zināms, divas skeptiskākās kandidātvalstis ir Latvija un Igaunija. Tieši iepriekšminētie faktori ir tie, ar kuriem mēs atšķiramies no citām valstīm. Un, manuprāt, spiediens, kas bija jūtams minoritāšu jautājumu risināšanā, arī izraisīja negatīvu sabiedrības attieksmi. Ja mēs runātu par Eiropas Savienības idejisku saistīšanu ar bijušo Padomju Savienību, kas bieži tiek minēts kā galvenais eiroskepticisma pamats, tad arī lietuviešu attieksmei būtu jābūt līdzīgai. Tomēr lietuvieši ir noskaņoti krietni pozitīvāk, kas norāda uz to, ka galvenais ir minoritāšu faktors.

Ja jautājums ir par to, vai Latvijā informācijas par ES ir bijis par maz, tad es vienmēr esmu atbildējis: jā, informācijas vienmēr ir par maz.

— Aptuveni pirms mēneša tika apstiprināta Koncepcija sabiedrības informēšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pirmsiestāšanās posmā. Ar ko šis dokuments būtiski atšķiras no līdzšinējām informēšanas stratēģijām?

— Pirmkārt, līdzšinējo stratēģiju pamatā bija princips – neitrālas informācijas piedāvāšana sabiedrībai. Tas nozīmē, ka bieži vien tika piedāvāta vienkārša informācija un skaitļi, fakti bez īpašas skaidrošanas par potenciālajiem ieguvumiem un zaudējumiem. Jaunajā koncepcijā ir runa par pavisam citu procesu. Sabiedrības informēšana būtu jāturpina kā fona process, bet saistībā ar referendumu parādās nepieciešamība veikt lielu skaidrošanas darbu. Tātad šobrīd mērķis ir referendums un sabiedrības attieksme, līdz šim mērķis bija tikai informācijas piedāvāšana.

Otrkārt, tuvojoties referendumam, informēšanas laika grafiks kļūst ļoti saspiests un saspringts. Jo īsāks ir laiks, jo sarežģītāks kļūst šis process. Īsā laikā novadīt lielu informācijas apjomu gandrīz nav iespējams, jo cilvēki nav gatavi to uztvert. Tātad aktuāls ir jautājums, kā mēs to visu organizēsim un paveiksim.

Pašreiz svarīgākais jautājums ir budžets. Tad, kad būs skaidrība par pieejamo budžetu, varēs sākt veidot profesionāļu grupu, kas šo darbu veiks. Un tad šie profesionāļi varēs atbildēt uz jautājumiem, kā kampaņa tiks organizēta, kas tiks iesaistīts, kā tiks sadalītas finanses utt. Pašlaik tas nav mūsu uzdevums.

— Ņemot vērā kavēšanos, kas saistīta ar nākamā gada budžeta apstiprināšanu, kad aptuveni varētu sākties šī pirmsreferenduma informēšanas kampaņa? Vai ir zināms, kādas kampaņas plānotas vai jau norit citās kandidātvalstīs?

— Par citām kandidātvalstīm ir zināms, ka lielākā daļa valstu nemaz negatavojas izvērst kādas īpaši apjomīgas informēšanas kampaņas. Jo, ja sabiedrības atbalsta līmenis ir augsts, tad valsts šim mērķim nemaz īpaši netērē līdzekļus un mierīgi turpina gatavoties dalībai savienībā. Dažas valstis gatavojas aktivizēt informēšanas pasākumus tikai īsu brīdi pirms paša referenduma datuma.

Ja mēs Latvijā vēlamies vēl pirms referenduma sabiedrībai piedāvāt kādu strukturētu informāciju, tad ir jādod tam laiks. Budžeta apstiprināšana varētu aizkavēties līdz martam, pēc tam valsts pasūtījuma procedūras nevar pabeigt ātrāk par vienu līdz diviem, dažkārt pat trim mēnešiem. Tādējādi neko pietiekami nopietnu informēšanas kampaņas ietvaros nav iespējams paspēt izdarīt līdz vasarai.

— Vai nepastāv risks, ka sakarā ar budžeta kavēšanos reālās finanses informēšanas kampaņai pienāks pārāk vēlu un plānotā kampaņa varētu izgāzties?

— Šāds risks ir, jo naudai vajadzēja būt jau visu 2002. gadu. Atskatoties uz pēdējo ES paplašināšanās kārtu, redzams, ka neviena valsts savu informēšanas kampaņu nav organizējusi pusgadu vai vienu gadu. Visas kampaņas ir ilgušas vidēji divus līdz divarpus gadus.

Arī Latvijā par šo jautājumu ir runāts jau ļoti sen un daudz. Bet, kā liecina līdzšinējā prakse, Latvija ir vienīgā no kandidātvalstīm, kurai nav speciālas budžeta līnijas sabiedrības informēšanai par integrāciju ES. Tādēļ mēs esam ļoti augstā riska zonā attiecībās starp valsts pārvaldi un sabiedrību. Tomēr taisnības labad ir jāsaka, ka “pasīvā” formā ir pieejams ļoti liels informācijas daudzums, bet sabiedrība gaida informācijas “pienešanu”.

— Ņemot vērā budžeta kavēšanos, vai nav domāts par to, ka daļu informēšanas kampaņas pasākumu varētu uzsākt agrāk, vēl pirms reālā finansējuma saņemšanas, un to apmaksu veikt pēc tam?

— Lai arī kā mēs gribētu šo procesu pasteidzināt, šāda shēma nav juridiski iespējama. Nav iespējams kādam apsolīt valsts pasūtījumu pirms konkursa un visu procedūru veikšanas. Tas būtu pretlikumīgi. Diemžēl jāatzīst, ka valdības pozitīva lēmuma par budžetu gadījumā informēšanas kampaņa nevarēs sākties agrāk par pavasari. Kaut kādus priekšdarbus – informācijas gatavošanu un apstrādi —, iespējams, var sākt mazliet agrāk, bet visur, kur nepieciešamas finanses, obligāti jāveic valsts pasūtījuma procedūras, un šo procesu nevar apiet vai pasteidzināt.

— Jūs minējāt, ka līdz šim bijusi galvenokārt neitrālas informācijas sniegšana, bet tagad tam vajadzētu mainīties. Vai tas nozīmē, ka turpmāk līdz referendumam īpaši tiks uzsvērta pozitīvā informācija, vai tiks runāts arī par iespējamiem zaudējumiem?

— Informācijas kampaņā daudz vairāk būs skaidrojošā — par to, kas mainīsies, iestājoties ES. Līdz šim vairāk runāts par procesiem, nevis par to sekām. Turpmākā informācijas kampaņa vairāk tiks orientēta uz nepieciešamību katram cilvēkam izstrādāt viedokli, nevis vienkārši iegūt zināšanas par to, kas notiek.

Lai cilvēks spētu izvēlēties, kā viņam balsot, valdības uzdevums ir viņam palīdzēt, un katrai sociālajai un profesionālajai grupai piedāvāt specifisko informāciju, kas vajadzīga, lai izdarītu izvēli. Mums dažkārt šķiet, ka, pirms sniegt kādu specifisku informāciju, cilvēkiem būtu jāzina, kas tad ir Eiropas Savienība un kā tā darbojas. Bet tas varbūt nemaz nav vajadzīgs, lai cilvēks izdarītu savu izvēli referendumā. Iedzīvotāju aptaujas parāda, ka cilvēkiem ir vajadzīga specifiska informācija, un šajā pirmsreferenduma posmā būs jādod tā informācija, ko cilvēki pieprasa, varbūt mazāk skaidrojot pašas savienības būtību.

— No jūsu teiktā izriet, ka arī turpmāk informēšana noritēs kā informācijas sniegšana un skaidrošana par sekām, ieguvumiem un zaudējumiem. Vai informēšanai tiks lietoti tie paši “instrumenti”, kas līdz šim, vai arī kas agresīvāks, piemēram, reklāmas rullīši televīzijā un radio, plakāti uz ielām un reklāmas laukumi avīzēs?

— Lēmums par šiem jautājumiem vēl nav pieņemts. To izlems profesionāļu grupa, kas realizēs šo kampaņu. Mums Eiropas integrācijas birojā (EIB) nav informēšanas un reklāmas kampaņu speciālistu, ir tikai divi cilvēki, kas nodarbojas ar sabiedrības informēšanu.

— Lai arī līdzekļu sabiedrības informēšanai līdz šim bijis ļoti nedaudz, Eiropas integrācijas birojs tomēr ir rīkojis dažādus pasākumus. Kuri no tiem, jūsuprāt, līdz šim bijuši veiksmīgākie un efektīvākie?

— Jāatzīst, ka naudas informēšanai nav bijis nemaz. Visi līdzšinējie pasākumi veikti no EIB iekšējiem ietaupījumiem un daļu finanšu pārstrukturējot no citām nozarēm. Atsevišķiem pasākumiem piesaistīts dažādu ārvalstu donoru finansējums, kas arī ir lielākā daļa no visiem ieguldījumiem, vai arī atsevišķas ministrijas likušas kopā finanses par pārsimt latiem, lai kopīgi kaut ko uztaisītu.

Manuprāt, viens no veiksmīgākajiem mūsu īstenotajiem projektiem ir radio raidījums “Eiropas atslēgas”, kura auditorija ir ap 200 000 cilvēku katru nedēļu. Otrkārt, visi Latvijas rajoni ir nosegti ar elementāru informācijas bāzi par ES. Visās rajonu bibliotēkās ir izveidoti ES informācijas centri. Līdz ar to laukos cilvēkiem dota iespēja informāciju saņemt šajos centros un nav jābrauc uz Rīgu, kā tas bija pirms trim gadiem, kad laukos nebija gandrīz nekādas informācijas par ES. Tāpat, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka informēšanā ir iesaistītas nozaru ministrijas. Pirms diviem gadiem tika izlemts, ka sabiedrības informēšana ir ne tikai Eiropas integrācijas biroja uzdevums, bet par to atbildīga ir visa valsts pārvalde. Tādējādi mēs kļuvām atbildīgi par šā procesa koordināciju. Protams, no ministrijām vienmēr varētu vēlēties aktīvāku iesaistīšanos, bet arī līdz šim šis tas ir paveikts un, kas nozīmīgi vairākām ministrijām, izveidojusies laba sadarbība ar attiecīgās nozares nevalstiskajām organizācijām. Īpaši būtu jāuzteic Zemkopības ministrija, kas ir izdarījusi vismaz pusi no tā, ko paveikušas visas pārējās ministrijas kopā. Reāls pierādījums šai veiksmīgajai sadarbībai ir zemnieku viedokļa izmaiņas, kas pēdējā gada laikā bijušas ļoti pozitīvas.

Vēl viens samērā veiksmīgs projekts ir “Eiropas dienas”, kuru ietvaros vesela grupa speciālistu no valsts pārvaldes, Eiropas Komisijas delegācijas un nevalstiskajām organizācijām dodas uz kādu Latvijas rajonu un ar vairākiem pasākumiem, lekcijām un semināriem cenšas aptvert visus pagastus. Tas ir labs piemērs, kā virzīt informāciju ārpus Rīgas uz laukiem, bet, lai šos pasākumus padarītu vēl efektīvākus, būtu nepieciešama reklāma un vairāk informācijas par to norisi.

Protams, ir bijuši vēl daudzi citi informēšanas projekti.

— Vai pirmsreferenduma informēšanas kampaņa īpaši vērsīsies pie tām iedzīvotāju grupām, kas saskaņā ar aptaujām ir visnegatīvākās pret iestāšanos ES, vai tiks vienlīdz aktīvi strādāts ar visiem?

— Arī šo jautājumu izlems profesionāļi, kuri realizēs šo kampaņu. Bet, cik man zināms, parasti mērķauditorija informēšanas kampaņām ir svārstīgie iedzīvotāji, kuri vēl šaubās un nav izdarījuši savu izvēli. Gan ekstrēmie “par”, gan “pret” netiek uzskatīti par potenciāli pārliecināmiem mainīt savu viedokli.

Bet es nedomāju, ka šī informācijas kampaņa tiks veidota kā pārliecināšanas kampaņa. Tā vairāk būs kampaņa tiem, kuriem trūkst informācijas, un tiem, kuri ir svārstīgi. Šie cilvēki ir daudz atvērtāki informācijas ieguvei.

Dažkārt cilvēks, kurš ir izlēmis balsot par ES, savu izvēli ir izdarījis, balstoties uz pilnīgi neracionāliem argumentiem. Bet līdz ar izvēles izdarīšanu viņš pārstāj meklēt jaunu informāciju. Skriet pakaļ šādam cilvēkam un mēģināt uzspiest viņam informāciju ir pārāk dārgi. Šāda uzmācīga reklāmas kampaņa ir ļoti sarežģīta, daudz dārgāka, nekā valdība spētu maksāt. Tā tas noteikti nenotiks.

— Pēc sabiedriskās domas aptaujām redzams, ka pozitīvāk pret Latvijas dalību ES izteikušies iedzīvotāji ar augstāko izglītību. Vai nepastāv bažas, ka, dodot arvien vairāk informācijas izglītotiem cilvēkiem, viņi var atklāt ES mīnusus, kurus iepriekš nav pamanījuši, un līdz ar to nosliekties pret Latvijas iestāšanos šajā organizācijā?

— Valdības informēšanas kampaņas mērķis nav cilvēkus pierunāt, bet gan izskaidrot, kādēļ valdība ir izvēlējusies konkrēto ceļu. Ja skaidrošanas gaitā mēs pierādīsim, ka izvēlētais ceļš ir nepareizs, tad arī cilvēkiem būs pamats izdarīt adekvātus secinājumus. Bet, manuprāt, papildu informācija un padziļināta situācijas izpēte izglītotam un racionālam cilvēkam neliks mainīt viņa viedokli.

Es domāju, izglītota cilvēka priekšrocība ir tā, ka viņš labāk apzinās globālos procesus, un ES ir viena no globalizācijas izpausmēm. Pārsvarā izglītoti cilvēki saprot, ko nozīmē globalizācija, ko nozīmē starptautiskā tirdzniecība un atvērta ekonomika, un viņi nesaskata ES tās bailes, kādas varbūt redz cilvēki, kas vairāk orientēti uz viduslaiku tipa valsts modeli – jo lielāks mūris un augstāka sēta apkārt, jo labāk tu jūties. Mēs nedzīvojam cietoksnī, un nav tie laiki, kad mūrim bija sargājošais efekts.

Tieši šī izpratne par pasaules procesiem ir atkarīga no izglītības un laika, kad šī izglītība ir iegūta. Arī liela daļa izglītoto cilvēku par pašu savienību zina visai maz, bet viņi labāk saprot procesus, kas saistīti ar savienību.

— Informēšanas koncepcijas ievadā minēts, ka “pret ES” kampaņa varētu sarežģīt valdības viedokļa izskaidrošanu. Vai valdībai būs stratēģija gadījumam, ja pēkšņi aktivizējas skeptiķi un palielinās ES pretinieku skaits?

— Ja šāds faktors koncepcijā ir minēts, tas liecina, ka tas tiks ņemts vērā. Tajā pašā laikā koncepcijā teikts, ka gadījumā, ja kaut kādi finanšu resursi tiks piešķirti nevalstiskajām organizācijām, daļa resursu varētu tikt piešķirti arī eiroskeptiskajām organizācijām. Tā būtu normāla demokrātiska prakse.

Stratēģiski gatavoties cīņai pret eiroskeptiķu aktivitātēm nav īpašas vajadzības. Tas vairāk ir taktikas jautājums. Proti, brīdī, kad šī skeptiskā informācija izskan, būtu jāpiedāvā argumentēta un skaidrojoša informācija. Nav jau jānoraida ikviens eiroskeptiķu arguments, jo ir arī pamatoti argumenti, un nav noslēpums, ka arī ES ir savas negatīvās puses. Ja tā nebūtu, tad kaut kas nebūtu kārtībā.

Bet svarīgi ir censties izvairīties no dezinformācijas plūsmas, kura nav pamatota un jauc cilvēkiem galvu. Tādēļ labākā cīņa ar eiroskeptiķiem ir atklāta diskusija, kurā var noskaidrot patiesību, nevis kaut kādā veidā censties apkarot eiroskeptiķus.

— Latvija, šķiet, būs pēdējā no kandidātvalstīm, kurā notiks referendums par iestāšanos ES. Vai ir domāts par stratēģiju, kas ļautu pirmajām balsot tām valstīm, kurās iedzīvotāji ir vispozitīvāk noskaņoti, un tādējādi cerēt, ka arī Latvijas iedzīvotāji, nevēlēdamies atpalikt no citām kandidātvalstīm, nobalsos par iestāšanos?

— Nē, nosakot iespējamo referenduma datumu, nav īpaši domāts par to, lai paliktu pēdējie. Kā zināms, Malta būs pirmā valsts, kurā notiks referendums, un ir visai liela iespējamība, ka Maltas iedzīvotāji pasaka “nē”. Tādēļ šī stratēģija varētu izgāzties. EIB piedāvātais (un valdības apstiprinātais) referenduma datums ir 20. septembris. Šī datuma izvēlē noteicošie faktori bijuši tie, ka vasara, tajā skaitā augusta mēnesis, ir laiks, kad liela daļa cilvēku ir ārpus savām mājām un nereti arī ārpus valsts. Tādēļ nebūtu pareizi šajā laikā mēģināt piesaistīt cilvēkus referendumam un neļaut normāli atpūsties. Tad, kad cilvēki atgriezušies no brīvdienām, būtu jādod dažas nedēļas, lai aklimatizētos un iepazītos ar piedāvāto informāciju, paklausītos diskusijas.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors

Aptaujas rezultāti par plašas Latvijas sabiedrības attieksmi par Latvijas iespējamo dalību Eiropas Savienībā — seko