Par nestrādājošiem: kādi un cik viņu ir

Oļģerts Krastiņš, profesors, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Latviešu valodas vārdnīcā (1987.) bezdarbs ir skaidrots mierīgi un bezkaislīgi. “Bezdarbs — kapitālismam raksturīga parādība — pastāvīga algotā darba trūkums.” “Bezdarbnieks, bezdarbniece — cilvēks, kam nav pastāvīga algota darba.” Uzmanīgāku dara blakus vārdi: inteliģentie bezdarbnieki, bezdarbnieku armija — bezdarbnieku masas.

Vēl bez statistikas

Bezdarbs ir viens no nabadzības cēloņiem. “Nabadzība ir kā aukstums. Tu to neredzi, bet vari sajust. Lai saprastu nabadzību, tev tā jāizjūt” (I. Trapenciere. Par dažiem nabadzības un sociālās izstumtības aspektiem Latvijā. — “Sociālekonomiskā procesa trajektorija Latvijā laikā no 1985. līdz 2002.gadam. Kur tā ved Latviju?”— Ventspils, 2002.—70.lpp.).

Šos vārdus teica kāds aptaujātais 1998.gada Nabadzības pētījumā. Bezdarba būtība un tas, kā to izjūt, plašāk noskaidrots pētījumā “Nabadzīgo cilvēku viedokļi: nabadzības sociālais vērtējums Latvijā”, ko no 1999.gada veica LZA sociologu vadībā, piedaloties vairākām starptautiskām un Latvijas valsts organizācijām. Intervējot 400 ģimenes un 20 vietējos ekspertus, piemēram, skolotājus, medicīnas darbiniekus u.c., autori savā apkopojošajā ziņojumā raksta:

“…bezdarbs ne tikai rada nabadzību, bet tam ir arī postošas psiholoģiskas sekas, īpaši ilgstoša bezdarba gadījumā. Tie, kam grūti atrast jaunu darbu, bieži nonāk apātijā, depresijā un dažreiz sāk pārmērīgi lietot alkoholu. Vairāku respondentu ģimenes locekļi bija izdarījuši pašnāvību pēc ilgstoša bezdarba perioda ...” Kāds aptaujātais teica: “Kājas un rokas ir veselas, taču iztiku nav iespējams nopelnīt.” “Daži … dzīvo pastāvīgās bailēs, ka viņus var atlaist no darba. Atmosfēra darba vietās ir pasliktinājusies, reizēm cilvēki mēģina cits citu apmelot …”

“Ap 30 un 40 gadu veci vīrieši četru piecu cilvēku grupiņās staigā pa ciematu. Viņi nestrādā. Vai agrāk ko tādu varēja redzēt? Sievietes sēž mājās gandrīz katrā dzīvoklī … Viņas iet cita pie citas ciemos un pļāpā. Agrāk bija jāsteidzas mājā no darba un gandrīz nevarēja atrast laiku, kad mājas darbus apdarīt” (“Nabadzīgo cilvēku viedokļi: nabadzības sociālais vērtējums Latvijā. — R.: LR Labkl. min., AN Attīst. progr., 2002.—35.lpp.”.

Bezdarbnieki ir dažādi

Bezdarbam kā asai sociālajai problēmai, īpaši ja darba meklētāju ir ļoti daudz, vienmēr un visās valstīs ir pievērsta liela uzmanība.

Latvijā bez tiem datiem, ko dod Nodarbinātības valsts dienests, kopš 1995.gada Centrālā statistikas pārvalde (CSP) veic īpašas izlasveida darbaspēka aptaujas. Līdz 2001.gadam tās notika divas reizes gadā — maijā un novembrī, kopš 2002.gada — nepārtraukti katru nedēļu visa gada laikā ar rezultātu publikāciju ik ceturksni.

Datu vākšana notiek, aptaujājot iedzīvotājus mājās. Piemēram, 2001.gada novembrī nejaušas izlases rezultātā aptauju veica gandrīz 8 tūkst. mājsaimniecību, aptaujājot tajās ap 15,8 tūkst. 15 gadus un vecākas personas. Kopumā 2001.gadā tika atlasītas gandrīz 16 000 mājsaimniecību, kurās aptaujāja ap 31 400 cilvēku (Latvijas Statistikas gadagrāmata 2002.— R.: CSP, 2002.—58.lpp.).

Teritoriāli izlase aptvēra 7 lielās republikas pilsētas, t.sk. Rīgu, 32 rajonu pilsētas, 509 pagastus un lauku teritorijas. Šāda apjoma pētījums pietiekami labi raksturo stāvokli valstī (“Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji (2001.gada novembris)”. — R.: CSP, 2002.— 5.lpp.). Katra pētījuma rezultātus apkopo speciālā statistikas biļetenā, no kuriem vienu tikko minējām.

Pirms sākam problēmas statistisku izpēti, ir jānoskaidro, kā klasificēt cilvēku vietu nodarbinātības sistēmā, līdz ar to noskaidrot arī dažādos bezdarbnieka statusus un to izplatību. Šajā ziņā mums labi palīdz CSP izstrādātā shēma “Iedzīvotāju (15 gadus vecu un vecāku) izvietojums darba tirgū”. Shēmu reproducējam nedaudz vienkāršoti, nenorādot vīriešu un sieviešu skaitu katrā grupā un izdarot citus nebūtiskus īsinājumus (skat. shēmu).

Visus iedzīvotājus dala ekonomiski aktīvos un neaktīvos.

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (darbaspēks) ir nodarbinātie un darba meklētāji, bet neaktīvie — tie , kurus nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem (“Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji (2001.gada novembris)”. — R.: CSP, 2002.— 6.lpp.).

No ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļas mūs šīsreizes pētījumā interesē darba meklētāji, un tādu 2001.gada novembrī Latvijā bija 142,1 tūkst. cilvēku jeb 12,9% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Par darba meklētājiem pēc CSP metodikas skaita “visas tās personas (vecumā 15 gadu un vairāk), kas vai nu ir, vai nav reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā un attiecībā uz kurām vienlaikus tiek izpildīti šādi trīs nosacījumi: 1) pārskata (aptaujas — aut.) nedēļā nekur nestrādāja un nebija prombūtnē no darba; 2) pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu; 3) darba atrašanas gadījumā bija gatavas nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt. Darba meklētāju skaitā ietver arī tās personas, kuras darbu nemeklē, jo ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu atrodas apmācībā” (turpat, 6.lpp.).

No darba meklētājiem (2001.gada vidējais skaits — 145 tūkst.) 2001.gada beigās tikai 92,8 tūkst. bija Nodarbinātības valsts dienestā reģistrētie nestrādājošie, tai skaitā 91,6 tūkst. bezdarbnieku. Nedaudz vairāk kā trešdaļa no viņiem (37,9 tūkst.) saņēma pabalstu (Latvijas Statistikas gadagrāmata 2002.— R.: CSP, 2002.—59., 62.lpp.).

Diemžēl ar atšķirīgām metodēm ir raksturoti ilgstošo darba meklētāju un bezdarbnieku skaits. Pirmais sasniedz 74 tūkst. (skat. shēmu), otrais — tikai 24 tūkst.

Nodarbinātības valsts dienestā nereģistrētie darba meklētāji veido vienu, laikam galveno slēptā bezdarba formu.

Kā otra slēptā bezdarba forma jāvērtē situācija, kādā atrodas nepilnu darba laiku strādājošie. Par tādiem uzskata cilvēkus, kuri gribētu strādāt pilnu darba laiku, bet kuri ne pēc savas iniciatīvas, dažādu piespiedu apstākļu dēļ strādāja nepilnu darba laiku, t.i.: 1) personas, kas regulāri spiestas strādāt nepilnu darba laiku; 2) personas, kas parasti strādā pilnu darba laiku, bet pārskata nedēļā bija spiestas strādāt mazāku stundu skaitu (“Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji (2001.gada novembris)”. — R.: CSP, 2002.— 7.lpp.). Saprotams, ka līdz ar to tās saņēma mazāku darba samaksu un bieži nonāca pārejošā vai vispārējā trūkumā.

2001.gada novembra darbaspēka pētījumā konstatēja, ka piespiedu kārtā nepilnu darba laiku Latvijā strādā 54,1 tūkst. personu jeb 4,9% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita (turpat, 8.lpp.).

Plašās ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju grupas (851,9 tūkst.) lielāko daļu veido pensionāri (527,8 tūkst.), skolēni un dienas nodaļas studenti (195,2 tūkst.) Taču paliek vēl 121,7 tūkst., kas nestrādāja un arī nemeklēja darbu citu iemeslu dēļ. Daļai no viņiem bija tādi iztikas līdzekļu avoti, kas atļāva nestrādāt. Samērā maz (7,1 tūkst.) bija tādu neaktīvo iedzīvotāju, kas darbu gan meklēja, bet nebija gatavi tūliņ sākt darbu (turpat, 8.lpp.).

Apkopojot var secināt, ka Latvijā paliek neizmantotas ap 30% no esošajām darbaspēka rezervēm (1.tabula).

Par bezdarba labvēlīgo vai kaitīgo ietekmi uz ekonomiku un sociālo labklājību vispār nav pilnīgas vienprātības. Tirgus liberāļi uzskata, ka zināmam bezdarbam jābūt, jo tas nodrošina darba devējiem darbinieku izvēli, pazemina darbaspēka cenas un algas, tāpat kā preču tirgū nodrošina piedāvājuma un pieprasījuma sabalansēšanu.

Sociāli noskaņoti pētnieki savukārt uzskata, ka bezdarbs pazemina tautas dzīves līmeni, sagrauj zināmu skaitu ģimeņu un ir viens no galvenajiem tirgus ekonomikas trūkumiem, kas atsver tās priekšrocības.

Kompromiss ir ļoti neliels bezdarba līmenis: 3—5% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, kas ir raksturīgs attīstītajām un uz sociāli regulētu tirgus ekonomiku orientētajām Eiropas valstīm.

Nestrādājošo skaita izmaiņas

Ņemot vērā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju sadalījuma pēc nodarbinātības ļoti svarīgo tautsaimniecisko nozīmi, CSP atbilstošas dinamikas rindas ir izstrādājusi kopš 1980.gada.

1980.—1991. gadā nestrādājošie darba meklētāji bija tikai 2—9 tūkst. gadā, skaitlim, kas sastādīja tikai procenta daļas no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita, pakāpeniski pieaugot. Nestrādājošo darba meklētāju skaits sistemātiski sāka kāpt kopš 1992.gada. Šajā gadā nestrādājošo darba meklētāju bija jau 53,0 tūkst. jeb 3,9% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, nākamajā, 1993.gadā viņu skaits divkāršojās, sasniedzot 115,3 tūkst. jeb 8,7%, vēl nākamajā , 1994.gadā vēlreiz divkāršojās, izaugot jau līdz dramatiskajam 217,1 tūkstotim jeb 16,7%. Tās bija I.Godmaņa šoka terapijas, precīzāk “šoka terora”, bēdīgās sociālās sekas. Nestrādājošo darba meklētāju īpatsvars turpināja pieaugt, maksimumu sasniedzot 1996.gadā — 245,1 tūkst. cilvēku jeb 19,4%.

Turpmāk nestrādājošo darba meklētāju skaits lēni sāka sarukt gan absolūtajos skaitļos, gan rēķinot no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita, tomēr paliekot draudīgā, ekonomiski aktīvajām Eiropas valstīm neraksturīgā līmenī (“Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.”.—R.: CSP, 2001.— 54.lpp.).

Pēdējos gados CSP nedaudz ir mainījusi ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un viņu apakšgrupu definīcijas, to norobežošanu. Tādēļ salīdzināmi skaitļi tiek publicēti kopējā tabulā tikai no 1996.gada, no kura izdarīti koriģējošie pārrēķini (2.tabula).

Precizējumi ir nelieli un uz vispārējo izmaiņu fona kopējās tendences nemaina, piemēram, 2000.gadā pēc “vecās” metodikas bija novērtēts, ka valstī ir 1196 ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (gada vidējais skaits), no tiem 158 tūkst. nestrādājošie darba meklētāji. Pēc precizējumiem šie skaitļi kļuva 1100 un 159 tūkstoši. Diemžēl 2000. gada tautas skaitīšana saskaitīja, ka mūsu ir mazāk, nekā domājām. Tas arī radīja pamatu dažādām korekcijām citos statistiskos iecirkņos.

Turpinājums — seko

Kopskatā

Datu avots: “Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji (2001.gada novembris)”. — R.: CSP, 2002.— 8.lpp.

1.tabula

Darbaspēka neizmantotās rezerves

(Pilnīgi vai daļēji nestrādājošie, kuri varētu strādāt, 2001.gada novembrī)

Datu avots: “Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji (2001.gada novembris)”. — R.: CSP, 2002.— 8.lpp.

Potenciāli strādājošo skaitu noteicām, atskaitot no 15 gadus un vecāku iedzīvotāju skaita (1957,4 tūkst.) pensionāru skaitu (527,8 tūkst.) un skolēnu, un dienas nodaļas studentu skaitu (195,2 tūkst.), iegūstot 1234,4 tūkst.

2.tabula

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju gada vidējais skaits

(pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem)

Datu avots: “Latvijas statistikas gadagrāmata 2002”. — R.: CSP, 2002. — 59.lpp.