Par Otrā pasaules kara aizkulisēm

Publicists Franks Gordons (Izraēla, bij. Rīgas žurnālists):

Lielu interesi izraisījuši divi pilnīgi slepeni dokumenti, kurus publicējis Karpovs (kādreizējais PSRS Rakstnieku savienības 1. sekretārs Padomju Savienības varonis Vladimirs Karpovs grāmatā “Ģeneralisimuss” - “LV”). Izrādās, ka Staļins 1942. gada 19. februārī vērsies pie vācu pavēlniecības ar priekšlikumu - 5. maijā pārtraukt karadarbību, izsludināt pamieru līdz 1. augustam, noteikt jaunu PSRS un Vācijas robežu, un pēc abu armiju izvietojuma maiņas PSRS bruņotie spēki 1943. gada beigās būs gatavi kopā ar Vācijas bruņotajiem spēkiem kaŗot pret Angliju un ASV. Padomju Savienība būs gatava apspriest noteikumus, ar kādiem noslēdzams miers “starp mūsu valdībām”, un apsūdzēt kaŗa kurināšanā starptautisko žīdismu (meždunarodnoje jevreistvo) Anglijas un ASV personā. PSRS gatava 1943. un 1944. gadā kopā ar Vāciju izvērst uzbrūkošu kaŗadarbību, lai ar nolūku “pārkārtotu pasaules telpu”.

Nākamais dokuments (ar numuru 1/2428) ir PSRS iekšlietu tautas komisāra pirmā vietnieka - Merkulova 1942. gada 27. februārī uzrakstītais ziņojums Staļinam, kuŗā stāstīts par sarunām, ko Merkulovs no 20. līdz 27. februārim Mcenskā (ko bija okupējuši vācieši) vedis ar SS reichsfīrera Himlera personiskā štāba priekšnieku SS grupenfīreru Volfu. Pēdējais paģērējis, lai PSRS valdība “nekavējoties dara galu žīdismam”, deportējot un pēc tam pilnīgi iznīcinot žīdus. Vācu pavēlniecība neizslēdz, “ka mēs varam radīt vienotu fronti pret Angliju un ASV”. Vācu pavēlniecība gatava, simbolizējot šo pārmaiņu, kāškrustu uz valsts karoga no melna pārvērst sarkanā…

No šīm sarunām nekas neiznāca, jo, kā izriet no Merkulova ziņojuma Staļinam, Vācija, pārdalot pasauli, prasījusi sev pārāk daudz - visu Latīņameriku, visu arabu pasauli.

Sarunas izgāzās ne jau žīdu jautājuma dēļ, kuŗa “galīgo atrisinājumu” Staļins akceptēja - un, kā zināms, grasījās Padomju Savienībā īstenot 1953. gadā, bet nepaguva.

1942. gada februārī, pēc tam, kad tika apturēts vērmachta uzbrukums Maskavas virzienā, Staļins vēl jutās pietiekami stiprs, lai kaulētos ar Hitleru par paredzēto laupījumu. Ideoloģiski viņam nebija nekādu principiālu iebildumu pret nacionālsociālismu (sk. viņa aliansi ar Hitleru no 1939. gada 23. augusta līdz 1941. gada 22. jūnijam), jo vairāk tāpēc, ka abiem galu galā bija kopīgs ienaidnieks - demokrātiskās rietumvalstis, kuŗās valdīja “parazītiskais lielkapitāls” (jeb starptautiskais žīdisms - Das Weltjudentum - tie paši vēži).

Šaubas par otrā citētā dokumenta autentiskumu izraisa SS grupenfīrera Volfa piedāvājums - pārkrāsot melno kāškrustu sarkanā krāsā. Izklausās gaužām bērnišķīgi, vai ne?

1942. gada vasarā Staļina stāvoklis dramatiski pasliktinājās, jo Lielvācijas vērmachts sasniedza Kaukaza kalnu grēdu un tuvojās Staļingradai. Kādā Vācijas archīvā atrasts slepens dokuments (U.St. S. Pol. Nr. 527), sastādīts Berlīnē 1942. gada 1. augustā: Botschaftsrat (vēstniecības padomnieks) grāfs della Porta uzzinājis no Italijas sūtņa Helsinkos, ka ASV sūtnis Somijā klāstījis pinvarotajam lietvedim, ko viņam atstāstījis ASV vēstnieks Kuibiševā (PSRS “aizmugures galvaspilsētā”) - sak, Staļins noslēgšot mieru ar Vāciju, ja nekavējoties netiks izveidota Otrā fronte. Japānas vēstnieks Kuibiševā būšot starpnieks, un miera noteikumi būšot šādi: Vācijas kaŗaspēks atkāpsies līdz 1939. gada robežai, somu kaŗaspēks paturēs iekaroto territoriju, padomju kaŗaspēks tiks atvilkts līdz Volgas austrumkrastam, visa plašā telpa starp abām līnijām tiks demilitārizēta, kamēr Ukraina un Kaukazs tiks iznomāti Vācijai.

Lielvācija ignorēja šo, jāsaka, izmisīgo Staļina piedāvājumu, jo Hitlers vēl cerēja panākt sev labvēlīgu lūzumu kaŗa gaitā.

Tas nebija pēdējais Staļina mēģinājums salīgt mieru ar Hitleru: 1943. gada jūnijā Molotovs vācu okupētajā Kirovgradā veda slepenas sarunas ar Ribentropu. Tika runāts par kaŗa izbeigšanu Austrumu frontē. Sarunas izgāzās, jo neizdevās panākt vienošanos par jaunās robežas nospraušanu. Rietumu sabiedrotos saērcināja šis Staļina gājiens, taču viņam tika piedots, un 1943. gada novembrī ieroču un kaŗamateriālu piegāde Krievijai tika atsākta.

Otrā pasaules kaŗa aizkulises vēl ilgi nodarbinās pētnieku prātus, jo daudz kas joprojām miglā tīts.

“LAIKS”; pēc F. Gordona raksta “Vai Staļins 1942. gadā gribēja kopā  ar Hitleru vērsties pret rietumvalstīm un “starptautisko žīdismu”?”