Par vienotu sistēmas redzējumu

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis:

Kādas ir Izglītības un zinātnes ministrijas prioritātes nākamajam gadam? Kādas izmaiņas gaidāmas 2003. gadā?

Vispirms jau ir nepieciešama lielāka izglītības sistēmas institucionālā sakārtotība. Tas un arī citi pasākumi ļaus sakārtot visas izglītības pakāpes, sākot ar augstāko izglītību. Parasti, runājot par augstāko izglītību, uzklausa studentu un arī mācībspēku problēmu skatījumu, kas gan ir pavisam citāds un parasti koncentrējas ap profesūras algām, apskata situāciju kopumā un atkal atgriežas pie algām. Trešais ir administratīvs skatījums. Es gribētu visas šīs lietas vienot kopējā redzējumā. Ir lietas, kuras vislabāk saskata studenti, arī pasniedzēju algu reforma ir vajadzīga, bet kopumā augstākā izglītībā mums trūkst vienotas vīzijas.

Ir jāsakārto augstskolu autonomijas jautājums. Ja valsts ir augstskolas dibinātāja, tad šobrīd notiek ļoti sīkumaina valsts iejaukšanās saimnieciskos jautājumos, taču valsts kā dibinātāja pārāk maz rūpējas par izglītības procesa virzību, sistēmas saikni ar sociālajiem partneriem. Satura lietas, šķiet, ir atstātas novārtā. Tādēļ vēlos ministrijas ciešāku sadarbību ar Augstākās izglītības padomi. Būtiski tuvākajā laikā risināmie jautājumi ir saistīti ar augstskolu programmu akreditāciju. Pašlaik tajā ir daudz formālisma, daudz neskaidrību, vistuvākajā laikā šis jautājums jārisina arī Boloņas deklarācijas kontekstā - kopējas izglītības telpas veidošana, izlemjot, vai ejam uz kopēju Baltijas valstu vai ziemeļvalstu izglītības akreditācijas sistēmu. Turklāt šai sistēmai ir jābūt daudz lētākai, reizē jāceļ tās efektivitāte.

Augstākās izglītības finansēšana. Kāda ir jūsu vīzija?

Pašlaik tas viss ir stipri nesakārtots. Uzskatu, ka ir nepieciešamas skaidras līguma attiecības izglītojamajam ar izglītotāju. Tas ļautu taupīt līdzekļus, jo pašlaik valsts finansējums tiek lietots samērā neefektīvi, ja runājam par tiem speciālistiem, kuri pēc tam neizvēlas darbu specialitātē. Ārkārtīgi daudz tiek tērēts gan, piemēram, medicīnas, gan pedagoģiskajā izglītībā. Ja speciālists pēc tam aiziet strādāt privātajā sektorā, būtībā viņam pašam vajadzētu segt izglītības izdevumus.

Ir jāsakārto kreditēšanas sistēma. Simtprocentīgs valsts galvojums būs iespējams tad, kad mums būs likumdošanā normas, kas piespiedīs kredīta ņēmēju, kurš nevēlas to darīt, tomēr dzēst kredītu. Ja pārejam uz pilnīgu valsts galvojumu, tūlīt pieaugtu nedzēsto kredītu apjoms. Nedrīkstam atstāt šo nišu pašreizējā stāvoklī. Ja to sakārtosim, varam pārveidot kreditēšanas sistēmu kā efektīvu un arī studentam daudz draudzīgāku. Pamatideja: finansējums iet līdzi konkrētam studentam, nevis tiek piešķirts augstskolai saskaņā ar līgumu un pēc tam sadalīts pēc augstskolas ieskatiem. Tādējādi dalījums iznāk ļoti subjektīvs. Ja sadarbībā ar Darba devēju konfederāciju Augstākās izglītības padome sadalītu finansējuma plūsmu programmām un pēc tam studenti, kuri būtu kvalificējušies valsts finansējumam, aiznestu sev līdzi naudu uz konkrētu augstskolu, būtu vienalga, vai tā ir tā dēvētā budžeta vieta vai arī valsts garantija kredītam. Tāpat ir ar valsts finansējumu, kas līdz ar katru konkrēto studentu nonāk augstskolā. Šās sistēmas funkcionēšanas priekšnosacījums ir centralizētie eksāmeni. Domāju, ka 2004. gadā būsim tiem gatavi; ir bezjēdzīgi, ja vienā vasarā vidējo mācību iestāžu beidzējiem jākārto divi eksāmeni. Vēl jāvienojas ar augstskolām, kā tās interpretē centralizētos eksāmenus, lai tās atbilstoši augstskolu programmām izvērtētu centralizētos eksāmenu rezultātus, ņemot vērā konkrētām programmām atbilstošus koeficientus. Tādējādi nav nekādu tehnisku šķēršļu augstskolu finansējuma sakārtošanā.

Jūsu viedoklis par pāreju uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolu desmitajās klasēs 2004. gadā?

Tas ir objektīvi. Ja latviešu valoda vienā izglītības posmā tiks mehāniski izrauta, ļoti cietīs mazākumtautību jaunieši darba tirgū. Tādēļ latviešu valodai ir jābūt gan kā apguves priekšmetam, gan apguves metodei. 2004. gadā līdz vidusskolai pamatizglītība jau būs apgūta bilingvāli, skolēniem un skolotājiem ir jābūt teorētiski sagatavotiem. Taču problēma ir, ka daudzās skolās notiek diskusija, bet nenotiek reāls darbs, tādēļ situācija ir krietni bēdīgāka, nekā to varētu sagaidīt. Runa ir par 166 skolām, kur katrā ir individuālas problēmas - mācību līdzekļi, pedagogi utt. Ar katru skolu strādāsim atsevišķi, katrai sastādīsim savu programmu, kā šķēršļus pārvarēt. Nav vērts te, no Vaļņu ielas (IMZ atrodas Vecrīgā, Vaļņu ielā - red.), tikai rīkot, jānāk palīgā skolām.

Vai tomēr prognozējat, ka kādās skolās izņēmumu kārtā pāreja nenotiks?

Droši vien, izņēmumi būs, jo nevaram piespiest skolu, kas nav gatava. Galvenais kritērijs ir kvalitāte. Ja skolas administrācijai būs griba, izdarīt var ļoti daudz. Investētie līdzekļi ir lieli: gan latviešu valodas valsts apguves programmā, ar kuras palīdzību mācīta valoda un metodika, gan kursi skolotājiem, kas palīdz mazināt sociālo spriedzi, gan arī vecākiem, lai viņi var sekot līdzi bērnu mācībām.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”;  pēc intervijas “Jābūt vienotai izglītības sistēmas pilnveides vīzijai”