Par Latvijas tēlu pasaulē

“Latvija Statoil” izpilddirektore Baiba Rubess:

Kā mūs ietekmē mūsu tēls? Kā tas ietekmē jūsu biznesu? Kā tas ietekmē mūsu valsti?

Tēls kā noteikts veidols, priekšstats cilvēka apziņā ir ļoti būtisks. Es nedalītu atsevišķi tēlu biznesā, politikā vai personisko tēlu. Līdzīgi kā pirmais priekšstats par cilvēku veidojas jau pirmajās desmit sekundēs, tāpat veidojas arī uzņēmuma tēls. Es vienmēr saviem darbiniekiem esmu teikusi, ka pat tas, kā jūs pārdodat “Statoil” klientam karstu desiņu, ietekmē viņa attieksmi pret mūsu uzņēmumu lielos vilcienos. Mūsdienās, kad pasaule kļūst mazāka, informācija un domāšana notiek daudz ātrāk un mirkļa iespaids kļūst vēl svarīgāks. Pirmais, ko pamani, kad iebrauc lidostā: vai tev kāds uzsmaida, kad tu parādi pasi? Vai formalitātes ir viegli nokārtot? Smird vai nesmird uzgaidāmajās telpās? Pirmais, starp citu, ko Latvijā pamana tie, kas šeit brauc regulāri, ir tas, cik ļoti ir mainījusies lidosta.

Jums bieži nākas tikties ar cilvēkiem no Rietumu biznesa aprindām. Kādi ir biežākie stereotipi par Latviju?

Pirmais stereotips par Latviju ir tas, ka nav nekāda stereotipa. Nav tēla. Vai arī tas ir kaut kas izplūdis, amorfs. Protams, jo tālāk no Latvijas, jo tēls ir vēl miglaināks. Tuvāk Latvijai priekšstats par mums ir lielāks. Primāri to veido masu mediji. Otrais ir tiešā saskarsme. Ja norvēģu biznesmenis satiek norvēģu biznesmeni, tad viņi ļoti ieklausās viens otra pieredzē. Manam norvēģu kolēģim brālis nesen atvēra uzņēmumu Latvijā, jo viņš bija dzirdējis atsauksmes, cik sajūsmināts ir “Statoil” kā investors Baltijas valstīs, par to, kādi šeit cilvēki, cik labas ir viņu darbaspējas, cik daudz šeit var panākt. Protams, bez tā visa, lai uzsāktu biznesu, tiek ņemti vērā objektīvi kritēriji, - izmaksas, ceļi, biznesa iespējas.

Varbūt pasakiet kādu labu stereotipu par Latviju?

Viens no ilgstošajiem pozitīvajiem iespaidiem ir tas, cik skaistas un koptas ir Latvijas sievietes. Un viņas spēlē lielu lomu arī daudzos biznesa lēmumu pieņemšanas brīžos. Man dāņu kolēģis saka, cik patīkami šeit ir strādāt, jo sievietes šeit neģērbjas, it kā būtu uzvilkušas kartupeļu maisu mugurā. Viņaprāt, tā to dara Dānijā. Stārķi Latvijā ir viens no labākajiem stereotipiem, ko varētu attīstīt par Latviju. Mums ir ļoti daudz pozitīva, ko varētu parādīt.

Kāds ir sliktākais stereotips par Latviju?

Viens no sliktākajiem stereotipiem, kas ir par Latviju, ir tas, ka mēs esam korumpēta valsts. Taču mēs esam daudz mazāk korumpēta valsts nekā Indija, Nigērija, Krievija vai Venecuēla! Cita lieta - pie mums daudzi maksā algas aploksnēs, bet sūkstās, ka viņu vecāki saņem niecīgas pensijas. Sūdzas par korupciju, bet paši vienmēr gatavi dot kukuli policistam. Korupcija ir faktiski visās pasaules valstīs. Jautājums, kāda ir mūsu attieksme pret to. Valsts korumpētība ārzemēs ir viens no spilgtākajiem tēliem par Latviju. Iekavās - pamatotajiem.

Kādēļ Igaunijai ir labāks tēls? Varbūt tur ir kāda īpaša valstiska institūcija tēla veidošanā, kas strādā labāk, kā, piemēram, Latvijas Attīstības aģentūra?

Ar tēla veidošanu ir tāpat kā ar biznesa plāna sastādīšanu. Varat uzrakstīt daudzas lietas loģiski un pareizi, bet vajag arī veiksmi. Igauņiem bija šī veiksme. Un viņu pretrunīgā veiksme bija kādreizējais ārlietu ministrs Tomass Ilvess, kam bija ļoti skaidrs priekšstats, kāda ir Igaunija. Lai gan pati Igaunija nemaz vēl nebija izaugusi līdz šim priekšstatam. Esmu pārliecināta, ka mūsu Valsts prezidente patlaban veic kaut ko stipri līdzīgu, - viņa iemieso to Latvijas tēlu, kurš mums vēl ir tikai jāizveido. Igaunijā tas notika daudz ātrāk. Protams, tēls neveidojas bez satura. Igaunijas tēla substance ir tā, ka tur daudzas lietas attīstījās daudz ātrāk; to ietekmēja Somijas faktors. Igauņi prot par sevi kladzināt. Tas ir tik vienkārši. Mēs kā tauta esam kautrīgāka. Mēs sakām “diez vai”, kamēr vidējais igaunis sauc “ātrāk!” Jaunie Igaunijas biznesmeņi veidoja par sevi tēlu, ko tādā pašā veidā nevarēja izdarīt ne latvieši, ne lietuvieši.

Man sirds sāp par Latvijas institūtu, kam valsts nepiešķir līdzekļus, lai tas varētu sakarīgi strādāt, bet tas ir pirmais pieturas punkts ārvalstu žurnālistiem Latvijā. Diemžēl viņi nevar atļauties būt daudz kas vairāk. Būtu vērts apsvērt, lai Latvijai būtu viena institūcija, kas domātu, kā mēs izskatāmies pasaulē.

It kā esam izveidojuši dziedošās nācijas tēlu - singing nation. Es nedomāju, ka dziedošās nācijas tēls ir pilnīgi aplams. Es tikai domāju, ka mums šim virsrakstam nav satura, lai tas būtu pilnīgi skaidrs caurmēra ārzemniekam. Man ir ārzemju paziņas, kas brauc uz visiem lieliem operas festivāliem pasaulē. Katru otro gadu viņi brauc uz Sanktpēterburgu, un viņi var pateikt, kas pēc diviem gadiem paredzēts baltajās naktīs Sanktpēterburgā. Man neviens Latvijas operā nevarēja pateikt, kas tur gaidāms pēc gada. Cilvēki savus atvaļinājumus plāno tālu uz priekšu, jo tie ir nopietni finansiālie izdevumi. Ja mēs esam dziedošā nācija, tad visai Eiropai būtu jāzina gadu uz priekšu, kas būs mūsu dziesmu svētkos. Kur dzied, kā dzied, kā es tur nokļūšu, kur dzīvošu? Jābūt infrastruktūrai. Ja kāds mēģinātu sev nokārtot jau tagad visu, lai varētu atbraukt uz dziesmu svētkiem Latvijā, to būtu ļoti grūti izdarīt. Taču dziesmu svētki ir jau jūnijā! Ja vēlies veidot tēlu, jāzina tā substance. Uzskatu, ka latviešu dizaineri, arhitekti un zinātnieki ir tas, ko var rādīt pasaulei. Kad es saviem kanādiešu paziņām stāstu, ka latviešu zinātnieki ir piedalījušies padomju kosmosa pētniecībā, viņi brīnās - ak Dievs, kāda jums ir kompetence pieejama! Latvieši pārāk fokusējas uz problēmām, nevis uz to labo, kas ir. Līdz ar to arī uz āru visi redz vairāk mūsu problēmas. Tas ir dziļi psiholoģiski.

Un tomēr bez aktīvas valdības līdzdalības nopietnu valsts tēlu veidot nevar?

Ir jāprot stratēģisko domāt. Domāju, pēdējos desmit gados Latvijas valdībām bija ļoti skaidra vīzija - ES, NATO. Tagad faktiski mēs jau tur esam. Vajag domāt tālāk. Ar ko mēs gribam būt pazīstami - ar to, kas esam ekoloģiski vistīrākā valsts? Vai mēs esam informācijas tehnoloģiju valsts, to gan laikam tagad visas valstis grib, lai par viņām tā domā? Vai mēs esam finanšu centrs? Vai mēs esam energoresursu tranzītvalsts? Jo, ja jā, tad visai valstij ir jādarbojas, lai stiprinātu šo virzienu. Es ceru, ka diskusija par to, kādai jābūt Latvijai, būs plaša, ka tas nebūs tikai valdības kabinetu jautājums.

Kā jūs vērtējat premjera Repšes potenciālu Latvijas tēla veidošanā?

Repše, kā visi to zina, ir savdabīga personība, vienalga, vai viņš būtu fiziķis, ielu slaucītājs vai premjers. Viņš ir savdabis. Taču viņš ir ļoti gudrs. Un viņam ir ārkārtīgi spoža reputācija citu valstu centrālo banku baņķieru vidū. Domāju, ka arī Māris Gulbis spēlēs lielu lomu valsts tēla veidošanā. Taču jautājums ir šāds: ko Latvijas tēla veidošanā daru es un ko dari tu?

Kāds ir Rīgas tēls?

Pamazām tas jau kļūst pazīstamāks. Rīgas arhitektūra, Jūrmalas pludmales. Pludmales ir milzīga Latvijas vērtība; Kolkas rags, Līvu krasts, kāpu zonas. Rīga ir krietni dzīvāka par Oslo. To katrs norvēģis pateiks. Šeit ir naktsdzīve. No Rīgas centra pusstundas laikā var nokļūt pludmalē vai laukos. Mums ir vēl daudz apslēptu pērļu - Daugavpils cietoksnis, Liepājas Karosta. Pedvāle - viena no interesantākajām vietām Eiropā. Mums diemžēl tas liekas kaut kas otršķirīgs. Mēs esam pazīstami ka kulturāla vieta. Mēs tādi esam. Man bija gods piedzīvot Barišņikova atgriešanos dzimtajā pilsētā, viņš teica - jums ir lieliska opera. Un tā tas ir. Skandināvi mūs par to apskauž.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”;  pēc S. Toča intervijas “Latvijai nav sava tēla pasaulē”