Par mūsu valsts drošības dienestiem

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāts Paulis Kļaviņš:

Ikvienam pilsonim ir tiesības kritiski vērtēt savas valsts pārvaldes sistēmu, ieskaitot valsts drošības dienestus. No personiskiem kontaktiem zinu, ka Rietumu vēstnieki pilnībā piekrīt nesenajām A. Lejiņa, G. Zaļkalna un A. Ozoliņa analīzēm presē par valsts drošības iestāžu (VDI) jautājumiem un atzīst tās par pirmo nepieciešamo soli lietu sakārtošanai. Tomēr, lai arī cik dīvaini tas būtu, liekas, ka mūsu valstī ir amatpersonas, kas šādus rakstus uzskata par subversīviem un droši vien ilgojas pēc vecā padomju preses kontroles mehānisma.

Ikvienas iestādes eksistenci attaisno vienīgi tās kalpošana cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Ko desmit gadu laikā ir veikušas VDI? Ārēji draudi Latvijas neatkarībai nav parādījušies, un no šī viedokļa varētu spriest, ka bez drošības iestādēm valsts būtu varējusi iztikt. Būtu ietaupīti lieli budžeta līdzekļi. Taču valsti, it īpaši tās ekonomiku apdraud kaut kas tepat uz vietas. Pasaules Banka un Pasaules monetārais fonds jau 2000.gadā ziņoja, ka Latvijā notiek valsts nozagšana - kaut kādu politisko un ekonomisko spēku saskaņota darbība, kas valstij rada zaudējumus miljardu latu apmērā. Tāda slepenā darbība apdraud mūsu pēcteču izdzīvošanu. Kam gan citam, ja ne valsts drošības iestādēm būtu vajadzējis atklāt šos spēkus? Valsts apdraudējuma pirmā analīze, no kuras izriet valsts drošības iestāžu prioritārie darbības virzieni, jau pirms septiņiem gadiem iezīmēja iekšējos draudus un noteica attiecīgās darbības jomas. Ja rezultāti nav bijuši, tad rodas aizdomas, vai drošības dienesti nepiedalās valsts nozagšanas piesegšanā, varbūt pat nozagšanā? Ja aplūkojam LR likumos izstrādāto bezjēdzīgo VDI struktūru, tad nav argumentu, ar kuriem varētu šādas aizdomas atspēkot.

Latvijā šobrīd darbojas trīs drošības iestādes, kurām ir slepeno dienestu raksturs: Drošības policija (DP), Militārās pretizlūkošanas dienests (MPD) un Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Likumi SAB ir piešķīruši atbildību koordinēt visu VDI darbību, tāpēc šī biroja lomai der pievērst īpašu uzmanību.

Satversmes 58.pants nosaka, ka valsts pārvaldes institūcijām jābūt Ministru kabineta pakļautībā. Ņemot vērā, ka SAB ir valsts pārvaldes institūcija, tai vajadzētu atrasties Ministru kabineta pakļautībā. Tomēr SAB nav pakļauts nevienam. SAB direktoram kā vienīgajam visā valstī ir visas slepeni iegūtās informācijas krājums un šī krājuma izmantošanas monopols, kāda nav ne Ministru prezidentam, ne Valsts prezidentei , ne Saeimai. Viņš suverēni izlemj, kam informāciju dot vai nedot. Ministru prezidenta vēlmes SAB direktors var pilnībā ignorēt. Nacionālās drošības padomes, tāpat arī VDI padomes lēmumiem SAB direktoram ir tikai «ieteikuma raksturs.

Nacionālās drošības likuma 7.pantā rakstīts: «Saeimas Nacionālās drošības komisijas sastāvā ir viens deputāts no katras Saeimas frakcijas. Šajā komisijā ievēl tikai tos deputātus, kuri ir saņēmuši pirmās kategorijas speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.» Šādu atļauju var izdot tikai viena persona visā valstī - SAB direktors. Iegaumēsim sakarību - direktors dod atļauju tiem, kuriem vienīgajiem būs tiesības viņu it kā kaut cik kontrolēt. Viņš, protams, to var arī nedot. Tādi ir mūsu likumi.

Kad SAB bija pakļauts Nacionālās drošības padomei (6.Saeimas laikā), pārbaudes veica NDP darba grupa, bet pēc pēdējās pārbaudes veikšanas, kas SAB darbu novērtēja kā neapmierinošu, tā tika likvidēta un SAB «pakļautība» nodota Saeimai. Kas tagad veic SAB darbības pārbaudes, kuru rezultātus NDK «izskata»? Tādas struktūras nav, pārbaudes faktiski netiek veiktas un arī NDK nav nekā ko izskatīt. Tātad viss pilnībā ir SAB paša kontrolē.

Līdztekus cīņai pret dažāda veida spēkiem, kas vājina valsts politisko un ekonomisko neatkarību, drošības iestāžu uzdevums ir informācijas sagāde augstākā atbildības līmeņa politiķiem, lai tiem, pieņemot svarīgus lēmumus, būtu aptveroša orientācija par stāvokli valstī un pasaulē. Tas nozīmē, ka dienesti iegūst informāciju nevis savām, bet gan izpildvaras vajadzībām. Taču slepenajiem ziņu dienestiem nepienākas izpildvaras funkcijas, kādas bija čekai. Šī ir principiāla atšķirība starp demokrātisko un totalitāro valstu sistēmām. Lai nodrošinātu, ka slepenais dienests nav «valsts valstī», arī slepeno dienestu struktūrās ir nepieciešama varas dalīšana, uz ko balstās ikvienas demokrātiskās valsts satversme. Informācija, it īpaši slepeni iegūtā, ir varas faktors. Valsts drošības iestādēm jāstrādā patstāvīgi, un viņu iegūtā informācija jāizvērtē no viņiem neatkarīgai valdības komisijai. Nav pieļaujams informācijas iegūšanas, uzkrāšanas un izvērtēšanas monopols vienas iestādes rokās, piedevām vēl valsts noslēpuma pieejamības atkarība no tās pašas institūcijas. Tā bija vecā laika struktūra. Vienīgi tādas pajumtē varēja notikt valsts nozagšana. Tagad tomēr ir sācies jaunais laiks.

“DIENA”; pēc P. Kļaviņa raksta  “Par vecā laika noslēpumiem”