Par piena kanniņu vietu ekonomikā

Publicists Ivars Bušmanis:

Kopīgu govju kopējā kūtī vairs tikpat kā nav, bet arī privātajam biznesam joprojām ir izdevīgi slēpt patiesos piena daudzumus. Kreisās naudas kārē pārstrādes uzņēmumi neuzrāda nodotā piena īsto apjomu; cerot uz ES piena kvotām, uzpircēji neuzrāda reālos piegādātājus; govju īpašnieki labāk pārdod pienu tieši - kaimiņiem, daudzdzīvokļu mājās vai tirgū, gūstot naudu uzreiz, nevis pēc mēneša. Agrāk piena kanniņu slēpa no kolhoza priekšsēdētāja, tagad no valsts ieņēmumu un Pārtikas un veterinārā dienesta. Abos gadījumos tā netiek uzskaitīta. Bet tieši uzskaite ir pamats piena ražošanas aprēķināšanai.

Kā lai pierāda, ka Latvijā izslauc ap 800 tūkstošiem litru piena, ja pārstrādei nodots uz pusi mazāk? Līdzšinējais ES piedāvājums bija zems, jo Latvijā netiek precīzi uzskaitīts tirgū, ceļmalā, kaimiņiem tieši pārdotais piens. No sarunām Latvijas sarunvedējs Andris Ķesteris un Zemkopības ministrijas valsts sekretāres vietnieks Aivars Lapiņš atgriezušies ar gaidīti lielu piena kvotu - 728 648 tonnām, kaut gan saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn Latvijā pārstrādei un pārdošanai ir uzskaitītas tikai 487 050 tonnas.

“Piena kvota ir nevis ražošanas, bet pārdošanas kvota,” atgādina A. Lapiņš. Šī kvota sastāv no divām daļām - pārstrādes un tiešās tirdzniecības kvotas. Eiropā sakarā ar piena pārprodukciju ir aizliegts pārdot pienu, ja nav kvotas, bet par kvotas pārsniegšanu jāmaksā lielas soda naudas. Tomēr ražot pienu pašu patēriņam ir atļauts (t.i.. ārpus kvotas, ja tas netiek pārdots). Eiropas Savienībā neviens neliedz ražot pienu vairāk un pašam to izdzert.

Ķesteris atzīst, ka sarunās pieiets arī no otra gala: cik Latvijā izdzer pienu (lieto piena produktus). Statistika liecina, ka pērn vidējais Latvijas iedzīvotājs sviesta, siera, saldējuma, piena, krējuma vai tīrā veidā patērējis 298 kg piena. Kopā Latvijas piena tirgus ir bijis 715 tūkstošu tonnu apjomā. Tātad no ES izdabūtā piena kvota arī turpmāk ļaus Latvijā mītošos vēderus pabarot ar Latvijas govju pienu.

Manuprāt, laikus jāsāk raizēties arī par izkarotajām ražošanas tiesībām. Eiropas Komisija noticējusi, ka piena uzskaite Latvijā uzlabojas un ka pirmajos gados pēc iestāšanās lielāks saimniecību skaits sāks nodot pienu pārstrādei. Kā lai nenotic, ja godīgie latvieši sarunās vēl nav ne reizi piemānījuši un lauzuši doto vārdu! Taču, ja uzskaite neuzlabosies un 2006. gadā nevarēsim uzrādīt tieši pārdoto piena kanniņu, piena kvota tiks samazināta par 33 tūkstošiem tonnu.

ES valstīs katrs piena ražotājs pats deklarē saražotā piena daudzumu. Saimnieka deklarācija kalpo par pamatu datu ievadīšanai Piena reģistrā un Integrētās administrēšanas un kontroles sistēmā. Bet piena deklarēšana uzliks pienākumu piena pārdevējam maksāt nodokļus (PVN un ienākuma), kuri līdz šim tika apieti. Esot ES, tos maksāt būs izdevīgi.

Piena ražotājam garantētas cenas, intervences un tiešo maksājumu dēļ vienkārši ir finansiāli izdevīgi iekļauties ES kopējās lauksaimniecības politikas sistēmā. Bet par to kā par visu, kas ienesīgs, jāmaksā, nodokļu veidā jādalās ar valsti. Zemkopības ministrijas speciālisti jau gatavo grozījumus piena aprites likumā, kas nākamgad liks reģistrēt arī tieši pārdoto pienu. Dati savukārt būs pamatā individuālo piena pārdošanas kvotu piešķiršanai.

Atkal jāatgriežas pie nobēdzinātas piena kanniņas. varēsit to pārdot, kam vēlaties. Bet pēc iestāšanās ES kanniņu būs izdevīgi arī piereģistrēt. Ja to nesapratīsim, tad pēc gadiem brīnīsimies, kāpēc samazinās pašražotā piena daudzumi. Jāatbrīvojas no kolhozu laika domāšanas, kas spieda slēpt. Arī no šā laika domāšanas, kas spiež nemaksāt nodokļus. Nāk laiki, kad zemniekam piemaksās vairāk, nekā viņš samaksās nodokļos.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Bušmaņa raksta “Ar piena kanniņu uz Eiropu”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti, Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.