Lielais dramaturgs un zinātne

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Referāts konferencē “Mārtiņš Zīverts latviešu drāmas un teātra vēsturē” Rīgā 2003. gada 3. janvārī

Mārtiņa Zīverta simtgadē noteikti ir jāpasaka kaut daži vārdi par viņa ciešajām saskarēm ar zinātni, es domāju, ar dabas un eksaktajām zinātnēm. Neviens latviešu dramaturgs, iedrošinos pat apgalvot, neviens latviešu rakstnieks (varbūt atskaitot Ojāru Vācieti) nav šajās jomās tā iedziļinājies, nevienam citam daiļradē tās nav bijušas tik būtiskas, tik dramatiski izdzīvotas. Mārtiņa Zīverta lugās tās nav lietotas fonam, ilustrācijai un nepavisam jau ne erudīcijas pierādīšanai; indivīds, cilvēks tajās konfrontēti ar mehānisko zinātniski tehnisko progresu, ar tehnokrātiju – tāda ir daudzu Mārtiņa Zīverta lugu galvenā problemātika, jau sākot ar viņa pašu pirmo ievērību guvušo lugu (pēc skaita gan piekto) “Nafta”(1931) un arī ar Zviedrijā sacerēto drāmu “Rūda”(1954).

Mārtiņš Zīverts visu mūžu dziļi interesējās par zinātni, par astronomiju, fiziku, ķīmiju, ģeoloģiju, bija savācis bibliotēku par astronomiju un fiziku, sekoja līdzi šo nozaru novitātēm, iedziļinājies problemātikas būtībā (arī Nobela prēmiju ieguvēju darbos), mēģināja izprast šo problemātiku filozofiski, jo savulaik 20. gadu beigās bija studējis filozofiju Latvijas Universitātē, klausījies Frosta, Teodora Celma, Paula Dāles, Paula Jurēviča lekcijas un pat nokārtojis 40 (!) eksāmenus.

Luga “Nafta”, ko uzveda Nacionālais teātris, ir saistīta ar Universitātes vecākā asistenta Marģera Gūtmaņa neveiksmīgajiem centieniem atrast naftu Latvijā, pie Jēkabpils, Piksteres ezera tuvumā, Susējas pietekas purvu akačos. 1929. gadā tie guva skandalozu rezonansi Latvijas presē (laikrakstos “Latvis”, “Jaunākās Ziņas”), jo meklējumi nesaskanēja ar atziņām par naftas ģenēzi un toreiz vadošā ģeologa – profesora Ernesta Krausa viedokli. Taisnība, šķiet, bija Krausam, turklāt dziļurbumi tolaik nebija īstenojami, – Gūtmanis vīlies aizceļoja uz Latīņameriku, kur Argentīnā un Brazīlijā diezgan rezultatīvi nodarbojās ar naftas meklējumiem. Zīverta lugā viņš figurē kā Māriņa prototips. Šī luga varbūt vēl nav brieduma laika darbs, taču zīmīga te ir cilvēka konfrontācija ar dabu, par ko patētiski runā Purva Velns: “Gadu tūkstošus jūs esat cēluši pilsētas, rakuši rūdas, urbuši naftu … Jūs esat izgājuši karā ar dabu, lai to izvarotu un padarītu par savu verdzeni. Jūs gribat radīt paradīzi zemes virsū, bet tie ir meli, meli, meli! Elli jūs esat radījuši – paskatieties, tur tā deg! … Drīz no jūsu lepnā gara būs pāri palicis tikai pārogļojies līķis! … Jūs radījāt kultūru kā savu glābēju. Tad glābieties! Izejiet no savas elles! Durvis ir vaļā…”. Atrisinājumu lugā dod Māriņa atmošanās, jo Velns mēdījies tikai sapnī, un autors ar šādu iznākumu šķiet apmierināts (galu galā, arī Gūtmanis pats cieta neveiksmi). Taču raksturīgi, ka tas viss ir sacīts pirms 70 gadiem, kad pasaulē vēl skaļi nerunāja par ekoloģiju, par līdzsvarotu attīstību, – zaļo kustība pasaulē sāka veidoties tikai pēc gadiem trīsdesmit.

Vēl izteiktāk domas par zinātnes rezultātu divdabību, arī par tās postošo dabu Zīverts ir izteicis pēc Otrā pasaules kara, īpaši lugā “Rūda”. Šī luga pieskaitāma Mārtiņa Zīverta labākajām. Tās sižets balstās uz nostāstiem par Kirunas dzelzsrūdas atklāšanu Zviedrijas ziemeļos, ar ko likti pamati karaļvalsts saimnieciskajam uzplaukumam. Citu starpā, pretstatīts aizrautīga zinātnieka – ģeologa entuziasms un oficiālās zinātnes trulais, oportūnistiskais konservatīvisms. Pavisam sarkastiski Karalisko zinātņu akadēmiju ar tās bezvārda sekretāru raksturo trakomājas “ķēniņš”, pārmetot profesoram Kristoferam nostāšanos pret šo pārgudri stulbo un liekulīgo institūciju: “Tu esi rīkojies muļķīgi (..). Kā tu drīksti sacelties pret akadēmiju tāda nieka kā rūdas kalnu dēļ? Ja akadēmija saka, ka rūdas kalnu nav, tad to arī nav! (..) Viņi nedrīkst būt. Un, ja rūdas kalni tomēr ir, tad tā ir viņu, ne akadēmijas vaina. Kāpēc tāda nieka dēļ tev vajadzēja apvainot akadēmiju, ka viņa ir traka? Tu varēji pierādīt, ka traki ir rūdas kalni, kas paceļas pret akadēmijas lēmumu. Akadēmiķi justos glaimoti, rūdas kalni neapvainotos, un visiem būtu labi. Bet tu lec akadēmijai acīs! Vai tu esi gudrs? Tie taču visi ir mūsējie (..).Tāpēc arī akadēmija tevi atsūtīja pārskoloties [ar viltu ieslodzīja vājprātīgo azilā – J.S.], iekam viņa tevi uzņem savā klēpī. Un tas reiz notiks, tik tiešām, kā esmu traks!”

Šīs oficiālās, birokrātiskās zinātnes (patiesībā – nezinātnes) konfrontācija ar reālo, dzīvo zinātni pārāk bieži ir bijusi aktuāla, pat centrāla tēma zinātņu vēsturē. Tādēļ Zinātņu akadēmijas funkcionēšanai nepieciešams, lai šī struktūra neatrautos no zinātnes, nekļūtu par mākslotu, nedzīvu konstrukciju, kas īstenībā ir traucējoša un lieka. Jebkurai zinātņu akadēmijai būtiski ir veidot adekvātu sastāvu un vadības mehānismu, lai akadēmija nekļūtu par tukšvārdīgu varas balstu un aplamu nostādņu apoloģēti.

Piebildīsim, ka Mārtiņu Zīvertu pašu vienu no pirmajiem ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli 1990. gada 5. jūlijā, tūdaļ pēc Latvijas neatkarības formālas atjaunošanas. Liekas, Mārtiņš no aizsaules arī šodien mums sūta brīdinājumu neieslīgt pašapmierinātībā un pašpietiekamībā: viņa profesors Kristofers labāk izvēlas atgriezties trakomājas relatīvajā gara brīvībā, nevis lugā apcerētās zinātņu akadēmijas konformistiskajā un triviālajā sīko melu pasaulē. Atzīšos, piedaloties dažādos akadēmiju saietos, arī Eiropas līmenī, šīs pretrunas, intelekta trūkumu un ārējo uzpūtību retumis patiešām esmu manījis spraucamies uz āru, tā nebūt nav tikai “padomju režīma mantojuma” lieta. Taču tas ir īpašas sarunas temats un ne jau Zīverta jubilejas reizē.

Atgriežoties pie globāliem zinātnes un cilvēka konfrontācijas aspektiem Zīverta drāmās, minēsim rakstnieka bažas par atomieroču un raķešu, kara aviācijas izraisīto postu, apdraudējumu cilvēces tālākpastāvēšanai. Tie bija aukstā kara gadi, divu sistēmu konfrontācija, Hirosima un Nagasaki, Kubas krīzes laiks, nemitīgie un samērā reālie cilvēces iznīcības draudi. Varbūt nav nejaušība, ka lugas nu tiek rakstītas Zviedrijā, kur kreiso intelektuāļu un zaļo domāšanai ir dziļas saknes; ASV gaisotnē tādas diez vai varētu tapt. Pieminamas lugas “Raķete”(ap 1959.g.) un vēlāk – “Kopenhāgenas dialogs”(1979), kurās Zīverts rezignēti apelē pie sabiedrības, brīdina, ka iznīcināšanas ieroču radīšana un pat iziešana kosmosā nav ne cilvēka, pat ne zinātnes pašmērķis. Prātu un zināšanu alkas iegrožot gan nevar, taču izziņas gaitā atklājumi ja neved pasauli pretī iznīcībai, tad dara dzīvi nepatīkamāku un daudz sarežģītāku, kā to redzam arī pašreizējās gēnu manipulācijās, kur savijas gan ētikas, gan tiesību, gan organismu eksistences problēmas. Zīverta augstās ētiskās prasības un skepse par realitāti, “kreisa” ideoloģija ļauj viņam dziļi analizēt šīs pretrunas.

Sakarā ar Kopenhāgenas dialoga tapšanu vēlētos veikt nelielu ekskursu manās personiskajās saskarēs ar Mārtiņu Zīvertu 70. un 80. gados. Jau kamerlugā “Raķete” Zīverts iedomāto gaismas raķetes izgudrotāju Jāni Bicēnu konfrontē ar gaismu – izmēģinājuma sprādzienā Bicēns kļūst akls un paradoksālā kārtā šajā “laikā, kad cilvēks sāka pasauli iekārot”, viņš gūst citu redzi – garīgo redzīgumu, spēju izprast līdzcilvēkus. Mazliet vēlāk Zīverts iecerēja drāmu “Nav nekā tumšāka par gaismu”, par vienu no pašiem izcilākajiem ar Latviju saistītajiem zinātniekiem – fiziķi un ķīmiķi Teodoru Grothusu (1785–1822), neapšaubāmi ģeniālu, bet arī traģisku personību, kas Leišmalē veica pasaules mēroga atklājumu par elektrību un gaismu. Grothuss strādāja samērā netālu no Mārtiņa Zīverta dzimtajām vietām un bija spiests beigt savu dzīvi pašnāvībā 37 gadu vecumā Geduču muižiņā Bauskas tuvumā. 60. gados es veltīju daudz pūļu Grothusa personības, veikuma, likteņa izpētei, izdevu Maskavā (1966) pirmo viņa zinātnisko biogrāfiju, bet Rīgā publicēju aprakstu par viņu grāmatā “Cilvēki, eksperimenti, idejas”(1964), kura tolaik pieredzēja divus izdevumus un kuras atkārtots izdevums pašreiz atkal kļūstot aktuāls, kā man nesen sacīja. Nezinu īsti, kādā ceļā šī mana grāmata bija nokļuvusi Mārtiņa Zīverta rokās. Par lugas ieceri man pastāstīja 1971. gadā Viktors Hausmanis, un tas bija sākums mūsu sarakstei ar Zīvertu, jo, dabiski, manī izraisījās interese, kāds varētu būt sižets lugai par Grothusu un vai nevarētu būt palīdzīgs ar konkrētiem materiāliem, jo jāatzīstas, ilgā un rūpīgā darbā biju savācis visu iespējamo par Teodoru Grothusu.

Sekoja negaidīti laipna un izsmeļoša M. Zīverta vēstule, datēta ar 1971. gada 23. oktobri, kuru gribētu te citēt, jo tajā sniegta lugas ideja un arī tās ekspozīcija.

“Jau sen bija laiks Jums pateikties par materiāliem Grothusa lietā, bet man nebija Jūsu adreses.

Luga par Gr. ir galīgi izplānota un daļēji uzrakstīta, bet nav izstrādāta. Līdz šim arī nebija steigas to darīt, tur būs vajadzīgas tikai dažas nedēļas laika. Lieta tāda, ka manu lugu izlasē, kas iznāk Austrālijā, būs 30 darbu, līdz šim iespiesti tikai 23. Izdevēji domā, ka līdz 1972. gada beigām visi 3 sējumi būšot gatavi. Luga par Gr. tur ieplānota kā pēdējā.

Skaidrības labā tūlīt jāpiebilst, ka neesmu domājis “dramatizēt “Gr. dzīvi, esmu izmantojis tikai tās metus dramaturģiskam eksperimentam, kas atstāstījumā var likties diezgan neprātīgs. Izejas pozīcija – Kanta viedoklis par telpu un laiku kā Anschauungsformen: laika un telpas nav ārpus mums, tās ir tikai mūsu uzskates shēmas, jo mēs nevaram iedomāties laika un telpas izbeigšanos kaut kad un kaut kur; vienmēr paliek jautājums – un kas tālāk, aiz tā?

Bet lugai vajadzīgs konkrētības ietvars. Par tādu tad izvēlējos Gr. dzīves metus. To vīru jūtu savā ziņā kā kaimiņu no sen pagājušiem laikiem: aitas ganīdams, esmu līdis Berķenes dārzā čiept ābolus (..).

Jūsu grāmatu iedevu dažiem latviešu ārstiem, – lai lūkotu rekonstruēt Gr. slimības diagnozi. Taču pēc nedaudzajiem simptomiem neko droši nevarēja secināt. Literatūrā gan pedantiska pieķeršanās dzīves sīkumiem netiek prasīta, bet man nekad nav paticis ar īstenību naidoties. Šoreiz paliku pie tāda izskaidrojuma: fiziskais Gr. ir ruinēts, nervi streiko, un dažreiz viņu piemeklē kaut kas līdzīgs epileptiskām lēkmēm. Patvaļīgs izskaidrojums, bet manam nolūkam noder. Jo lugas kontūras īsumā ir šādas.

1944. gada 27. jūlijā ap plkst. 19.00 kāda Jelgavas provizora (aptiekāra) mājā ierodas vācu majors ar savainotu kāju. Viņš nupat izlaists no slimnīcas un tūlīt steidzies apmeklēt draugus, jo arī viņš ir vecs jelgavnieks. Taču provizors jau pēc pirmā uzlidojuma (plkst. 16.30) līdz ar ģimeni steidzīgi atstājis pilsētu, smagajā mašīnā izvācot visas vērtīgās mantas. Palikusi tikai baiļu apdullināta kalpone ar savu 13–gadīgo ārlaulības dēlēnu. Majoram sāp kāja, viņš te pārgulēs nakti. Gar istabas sienām grāmatu plaukti, ko no putekļiem sarga drēbes aizklāji. Kamēr kalpone gatavo kafiju, majors atvelk plaukta aizkaru, plauktā palikušas tikai dažas mazvērtīgas grāmatas. Bet viņš pamana kādu ģīmetni, kas te steigā aizmirsusies: Grothusa ģīmetne. Maj. paredz, ka rīt šeit būs elle, varbūt viss ies bojā. Tāpēc viņš norīko kalponi: rīta agrumā sekot provizora ģimenei uz laukiem un turp nogādāt arī ģīmetni. Kalpone to aiznes uz savu istabu iesaiņot. Maj., kafiju dzerdams, sāk pārlūkot pārējos plauktus. Arī aiz otrā aizkara tukšums, bet aiz trešā atklājas svečturu apgaismota istaba. Jauna sieviete (Rozīte) zīmē ģīmetni, caur atvērto durvju spraugu vērodama modeli, kas otrā istabā spēlē klavesīnu. Maj. pieklauvē, apmulsis – viņu nedzird. Viņš sasit papēžus, lūdz atļauju ieiet, – neviens viņu neredz un nedzird (jo starp viņiem ir 123 gadi). Beidzis spēlēt no otras istabas iznāk Teo. Arī viņš neredz aizlaicīgo viesi. Kalpone (tā pati) arī šeit pasniedz kafiju. Idille. Pēkšņi Teo uzbrūk sāpju lēkme. Viņam pasniedz aptiekāra Bīdera gatavoto zāļu devu, slimnieks iegrimst nemaņā, visi klusi atstāj telpu, majors nosēžas pretī slimnieka atzveltnim un gaida. Pēc brīža Teo atver acis. Un tad, lēkmes pacelts pāri laikam, viņš ierauga savas cilts pēcteci, kas dzīvo tikai pēc vairākām paaudzēm. Seko lugas centrālais dialogs. Atkal atskan sirēnas, tāpat kā lugas sākumā. Bet šoreiz tās nav sirēnas, tie ir vilki, kas, bada dzīti, saltā marta naktī aplenkuši Ģeduču sādžiņu.(Pagātne sasaucas ar nākotni.)

To visu uzrakstīju plašāk, lai Jums būtu ieskats, kā luga plānota. Par to gan nemīlu runāt. Bet šoreiz ir citādi: Jūsu interese nav tikai vulgāra ziņkāre, kā tas parasti gadās. Visa tā lieta diezgan negudra, negribu taisnoties, bet nav jēgas rakstīt lugas, kādu pasaulē jau ir neskaitāmi tūkstoši.

Nosūtīšu Jums lugas novilkumu, vismaz mēģināšu. Mana nelaime, protiet, ir tā, ka esmu vēl dzīvs, un tas daudz ko sarežģī.

Ar sveicienu M. Zīverts.”

Šī iecere man likās ļoti intriģējoša, ne tikai Grothusa vai gaismas būtības un Kanta filozofijas dēļ, bet arī sakarā ar baltvāciešu problēmu Latvijas vēsturē, kas būtībā toreiz netika risināta. Diemžēl Mārtiņa Zīverta iecere neīstenojās. Jau 1973. gada janvārī Zīverts rakstīja: “… pateicos par visa laba vēlējumiem, jaunam gadam sākoties. Šis paldies nāk pavēlu tāpēc, ka dažas nedēļas biju ASV, paskatīties, kā tur ir ar teātra lietām. Satikos ar daudziem teatrāļiem, bija labi darīts, bet iedzīvojos amerikāņu baciļos – nu jau 2 nedēļas kaujos ar aizsmakumu un klepu. Redzēju gan tikai vienu savas lugas izrādi; uz starptautisko teātru festivālu Kanādā (tur rādīja manu lugu – “Čūsku”, esot laba izrāde) tomēr neaizbraucu. Ar Grothusa lugu plāni sametās: apgāds netika līdz 30. numuram. Tas nav komerciāls pasākums, nevar neko daudz ņemt ļaunā. Varbūt kavēšanās laba – luga man sāk likties pārāk “intelektuāla”, varbūt vajadzētu vēl palabot.

Reiz dziedājām – Nu ir vakars, nu ir vakars – nu ir galīgs vakars klāt (komponēja V. Dārziņš). Tā laba dziesma par šodienas teātri. Recenzijās, ko Hausmanis raksta par latviešu teātra lietām, skan diezgan rezignēts apakštonis, bet viņš var būt laimīgs, ka nav jāpārdzīvo tā trakomāja, kas ir šeit. Dramatiķiem galvas jau tik tukšas, ka vairs nečab. Absurdais vilnis gan noplacis, bet tam seko kaut kas vēl baigāks. Gandrīz visas labākās Šekspīra lugas tiek “pārstrādātas”, jo autoriem pašu galvās nekā vairs nav. Neuzdrošinos raksturot, kā tas notiek: varētu likties, ka esmu neglābjami jucis. Tāpēc paraugam pielieku mazu izgriezumu, pēc kā varat spriest, kāds šodien izskatās Hamlets.

Kā izgriezums rāda, tagad jāraksta “moderni”, bet, lai dabūtu atļauju to darīt, vispirms jāiestājas Vispasaules trako arodsavienībā. Tā kā pienācīgu kvalifikāciju neceru sasniegt, tad lugu rakstīšana jāizbeidz. Var gadīties, ka ar Grothusa vīziju arī to aušošanos izbeigšu. Nav nekādas jēgas to turpināt. Un punkts būtu labs.”

Vēlāk, 1973. gada pašā nogalē, M. Zīverts raksta par Rīgas braucienu un prāto, ka varētu atvest lugas manuskriptu, taču uz daudziem gadiem iekavējas Latvijas brauciens (pēc 1969. gada bēdīgās pieredzes Rīgas brauciens tiek iesaldēts līdz 1979.), un galu galā luga paliek neuzrakstīta. Mūsu sarakste aptver vairāk nekā 20 vēstules, ne visas esmu atradis savos papīros, arī dienasgrāmatu pierakstus izskatīt neesmu paguvis, bet šo to pastāstīt varu.

1976. gadā tiekamies Stokholmā, bet dažus gadus vēlāk seko pavisam cita luga – “Kopenhāgenas dialogs” par atombumbas tapšanu, kurā darbojas Nīlss Bors, Verners Heizenbergs, Līze Meitnere 1941. gadā Kopenhāgenā. Mani dienasgrāmatu pieraksti atsauc atmiņā faktu, ka par šīm lietām ar Mārtiņu esam runājuši viņa Tebi dzīvoklī jau 1976. gada novembrī, toreiz viņš izteicās, ka Magda Voita, latviešu bioloģe, esot bijusi slavenā fiziķa Vernera Heizenberga sieva, bet es visai kategoriski precizēju, ka viņas vīrs tomēr ir bijis cits Nobela prēmijas laureāts – vācu ķīmiķis Hermanis Štaudingers (nav izslēgts, ka Magda Voita bijusi viens no ieganstiem “Kopenhāgenas dialoga” risināšanai). Kā “Kopenhāgenas dialoga” manuskripts nokļuva Latvijā un kā toreiz tiku bīdīts nostāk no šīs lietas, par to arī varētu šo to pastāstīt, taču darīšu to varbūt vēlāk.

Beigu beigās tiku aicināts rakstīt “Karogam” tādu kā ievadījumu lugai. Šī luga pēc samērā ilgām saskaņošanām pēdīgi tika nodrukāta pirmoreiz Rīgā, 1982. gada Nr.2 “Karogā”, pateicoties arī Andra Vējāna atbalstam. Klajā nāca ar nelielu, bet raksturīgu cenzūras svītrojumu, ko bija akceptējis autors. Šis svītrojums skar Hitlera salīdzinājumu ar Staļinu, tas izlaists arī Zīverta “Kamerlugu” 1989. gada izdevumā, 454. lpp. Proti, Kristjāns, t.i., Nīlss Borss, par Hitleru saka:

“Viņš ir daudz bīstamāks par traku. Tas ir maniaks. Vājprātīgs indivīds ir viegli pamanāms, un tādu tūlīt ievieto attiecīgā iestādē. Bet maniaks ieved tautu trakomājā, aizslēdz vārtus un atslēgu iebāž kabatā.

Annija: Tad jau arī Staļins ir maniaks?

Kristjāns: Nē, tas ir godīgs slepkava.

Annija: Godīgs?

Kristjāns: Jā. Vai vilku, kas, iekļuvis vilku barā, plosa lopiņus bez jēgas un sāta, var saukt par negodīgu? Viņš seko tikai savai dabas balsij. Viņam nav naida pret aitām, viņš tikai tās nobeidz. Bet Hitlers gavilē, ka Anglija noiet dibenā [pēc superbumbas eksplozijas – J.S.]. Tur ir starpība.” Domāju, šo izlaisto vietu vajadzētu restaurēt turpmākajos Zīverta izdevumos, kaut arī varētu strīdēties par Staļina un Hitlera maniakālo vai slepkavniecisko dabu.

Citēšu vēl, gan ne savu ievadu, bet Zīverta 1980. gada 23. februāra vēstuli:

“Kopenhāgenas dialogā izmantota vēsturiska situācija, kad 1941. g. oktobrī Heizenbergs vācu fiziķu uzdevumā apmeklēja Boru, lai viņu dabūtu savā pusē. Doma bija lapidāri vienkārša: visu zemju fiziķi, apvienojieties! Sacelieties pret savām valdībām, sabotējiet urānbumbas plānus! Mēs Berlīnē tos sabotēsim, ja Čikāgas atomfiziķi darīs to pašu. – Kad Bors 43. gadā pārbēga uz ASV, viņš turienes fiziķus gan informēja par situāciju – “Heisenberg hat es gesagt”, bet lieta vairs nebija apturama, un “fizikas pāvestu” Boru uzskatīja par politisku naivuli. (..) Cita lieta. Ilze kā sadegusi uz Rīgu. Katru gadu lieldienās izdevīgs brauciens – 10 dienas Rīgā. Šogad tas startē 30. martā. Bet tieši tai dienā mums nolikta pirmizrāde tai Kopenhāgenas lugai, es pats to esmu sagatavojis, nedrīkstu spēlmaņus pamest. Varbūt varēs izmantot vēlāku datumu, izrādes šovasar laikam turpināsies ilgāk. Pagājušais Rīgas apmeklējums mani stipri deprimēja, izrādēs vienmēr daudzi prasīja – nu kā bija? – Bieži vien ļoti slikti bija, bet būtu bijis brutāli to sacīt. Vai man jābrauc uz Rīgu, lai melotu? Protams, var arī klusēt, to es arī darīju. Arī atbraucis šai pusē, neviena slikta vārda par mūsu teātriem neesmu rakstījis, tātad mazliet piemelojis, un tas ir ļoti nepatīkami. Bet vai tikai patikšanas dēļ vien dzīvojam pasaulē?

Maija sākumā būšu Vācijā – ar izrādēm un iepirkt grāmatas. Tur var sameklēt visu, kas vajadzīgs. Ja Jums kāda vēlēšanās – lūdzu.

Ar sveicieniem – Ilze un es, MZ”

Pārdomājot “Kopenhāgenas dialoga” tapšanu un tā nodrukāšanu “Karogā”, šodien domāju – toreizējiem apstākļiem bija noticis brīnums. Brīnums bija ne tikai pati luga, kura tā īsti nav tikusi novērtēta Latvijā, jo nav jau arī redzēta – būtībā tās vērienīgums pārsniedza Latvijas ietvarus, to būtu bijis jāpublicē un jāuzved Prinstonā, Vašingtonā, Maskavā vai, ja vēlaties, vismaz Kopenhāgenā, Berlīnē, Parīzē, bet uzvesta tā tika vienīgi šaurā auditorijā Stokholmā un tāpat šaurā, slēgtā personu pulkā Latvijas Kultūras sakaru komitejā Rīgā, uz kuru aicināts netiku (tekstu lasīja Elza Radziņa, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs, Māra Zemdega).

Brīnums bija, ka šī luga izgāja cauri toreizējai padomju cenzūrai, pat otrādi – tās iespiešanu veicināja “no augšas”, jo lugā bija lietas, par kurām runāt nepavisam nebija pieņemts – ne tikai Staļina un Hitlera salīdzinājums (to svītroja), bet arī ebreju holokausts. Varētu izskaidrot, ka tie bija Brežņeva un Kārtera valdīšanas pēdējie mēneši, klusums pirms NATO raķešu uzstādīšanas Rietumeiropā, pirms Jurija Andropova nākšanas pie varas un notriektās Dienvidkorejas lidmašīnas, pirms Reigana deklarētajiem “zvaigžņu kariem”, tāpat Ulofa Palmes otrreizējās nākšanas pie valdības stūres Zviedrijā. Katrā ziņā Rīgu toreiz nedaudz skāra liela zinātnes filozofijas elpa, tikai retais to pamanīja, vairāk atskaņas publikācijai bija vietējo zinātnieku aprindās.

Drīz sākās Gorbačova “perestroika”, Trešā atmoda, Mārtiņš Zīverts drīkstēja regulāri braukt uz Rīgu, sekot līdzi norisēm. Pēdējo reizi tikāmies 1988. gada jūnijā pirms Gunāra Priedes “Smaržo sēnes” izrādes Jaunatnes teātrī, viņš uzdāvināja man savu lugu grāmatu ar ierakstu – “Latvisko hieroglifu analītiķim” (sakarā ar manu darbošanos nacionālās simbolikas rehabilitācijā). Lietas pamazām mainījās, bet jau bez Mārtiņa – 1990. gada novembrī Mārtiņš, viņa pelni, atgriezās Latvijā uz palikšanu. Rakstnieku savienība un Zinātņu akadēmija toreiz uzticēja man sacīt oficiālu atvadu runu Meža kapos Mārtiņa Zīverta apbedīšanas ceremonijā. Atradu nupat lapiņu ar runas uzmetumu, tā toreizējā situācijā nav tikusi publicēta. Sacīta tā 1990. gada 17. novembrī, dienu pirms pirmajām neatkarības dienas svinībām atjaunotajā Latvijā. Vēlētos šos vārdus šodien atkārtot, lai raksturotu to dienu gaisotni:

“No Ziemeļiem, pa to pašu ceļu, kā kādreiz atgriezās Rūdolfs Blaumanis un Janis Rozentāls, vēlāk Kārlis Straubergs un – ar laiku, jācer, – arī Kārlis Skalbe, nu Mārtiņš Zīverts pārnāk uz mūžīgu palikšanu Latvijas zemē. Viņš pārnāk krustceļu Latvijā, kur pati vēstures dramaturģija risinās ne mazāk kāpināti kā meistara lugās, kur kopā ir viss – augsti vārdi, lieli darbi, cildenums un arī nelietība, kur joprojām vējš un lietus sitas sejā. Neatkarības dienas priekšvakarā viņš pārnāk zemē, kas ir pamodināta, bet vēl nav brīva.

Ne Mārtiņš Zīverts, ne viņa drāmas nespēj izdarīt to, kas jādara pašai vēsturei, Eiropas lielvalstīm un latviešu tautai, – atdot politisku neatkarību Latvijai. Bet Mārtiņa Zīverta misija še, Latvijā, ir bijusi un mūžam būs – uzturēt mūs garīgi brīvus un dzīvus. Gara brīvība varbūt ir svarīgāka nekā juridiskā. Aizgājējs ir bijis un paliks mūsu nācijas sirdsapziņa – aizsargvalnis “pret patības sārņiem un skaudības oksīdiem, pret niknuma fosforu un naida sēru”, kā rakstīts lugā “Rūda”. 1944. gadā viņš pēdējā laivā devās trimdā, jo viņa būtība bija pret sirdsapziņas kompromisiem, viņš izjuta tos daudz skaudrāk nekā vairums mūsu, še palikušo un jaunajā režīmā izdīgušo.

Latviešu tauta ir maza tauta, uz vēstures skatuves tai reti ierādītas varoņu lomas, biežāk tās ir bijušas pakārtotas, mazu cilvēku lomas. Bet dramaturģijā, dzīvē un vēsturē ir mirkļi, kad mazais cilvēks pēkšņi saslejas, iznāk skatuves priekšplānā, sāk deklamēt un veic negaidīto, varbūt arī neiespējamo. Vai mēs to spēsim – tas varbūt ir Mārtiņa Zīverta pēdējais jautājums savai tautai.

Viņš bija viens no tiem, kas visu saprata, daudz piedeva, bet daudz arī prasīja. Domāju, varam būt pateicīgi liktenim, ka Mārtiņš jau kopš 1970.gada brauca uz dzimteni, neklausoties uz paļām un nievām, uzrunāja mūs, rakstīja patiesību, palīdzēja uzturēt mūs dzīvus un tādējādi rosināja atmodu arī še, dzimtenē.

Viņa mērogi nebija Latvijas mērogi vien, tie bija Eiropas mērogi, un mūsu goda pienākums ir ievest Zīvertu pasaules dramaturģijā, kaut vai novēloti.

Zīverta darbos bija liela filozofija, viņš vienoja mazo tautu ar lielo pasaules kultūru, arī ar zinātni. Viņš bija studējis filozofiju Latvijas Universitātē pie profesoriem Frosta, Dāles, Celma, interesējās par astronomiju, fiziku un ķīmiju, saprata tās problēmas dziļāk un būtiskāk nekā daudzi šaurie cunftes meistari. Par to liecina viņa “Kopenhāgenas dialogs”, iecerētā luga par Teodoru Grothusu “Nav nekā tumšāka par gaismu”, luga “Rūda”.

Ja ierosinājām šovasar Latvijas Zinātņu akadēmijā ievēlēt Mārtiņu Zīvertu par goda akadēmiķi un man šodien ir skumjais pienākums nest atvadu sveicienus arī no Akadēmijas, tad tas bija ne tikai dzimtenes augsts pagodinājums Mārtiņam Zīvertam, bet gan pagodinājums Akadēmijai pašai, tās pašattīrīšanās ķīla un arī morāla saistība nākotnei – runāt patiesību, ģenerēt patiesas vērtības zinātnei un tēvzemei, atbalstīt cilvēkus, kas to dara, lai nebūtu tādu situāciju kā ar profesoru Kristoferu Zīverta drāmā.

Jo uz Mārtiņu Zīvertu pilnā mērā attiecināms Kanta kategoriskais imperatīvs: “Zvaigžņotā debess virs manis un morālais likums manī.” Ir noslēdzies grūts, dramatisks mūžs, ir beigušies ilgie fiziskās trimdniecības gadi, dzimtenē atgriežas nevis pelni, bet atgriežas dvēsele, taurenītis rudenī. Lai vieglas smiltis Mārtiņam Zīvertam Meža kapu smiltīs!”

Un šodien, pēc 12 gadiem, vēlos uzdot trīs jautājumus:

Vai Mārtiņš Zīverts ir atgriezies Latvijā?

Ko esam darījuši, lai Mārtiņš Zīverts izietu tālā pasaulē?

Cik lielā mērā Latvijas ideju, domu pasaule atbilst Mārtiņa Zīverta līmenim?

Vai dažā ziņā tomēr nav bijis regress gan teātrī, gan kultūras dzīvē, gan mūsu filozofijā un domāšanas ievirzē, vai dzīvojam lielā pasaulē vai mazā pasaulītē, vai neesam pārāk pakļauti cenzūrai zīvertiskajā izpratnē – “valsts varai, naudas varai, likuma varai, aizspriedumu varai”?