ATSAUCĒ IETVERT:
Par nestrādājošiem: kādi un cik viņu ir. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.01.2003., Nr. 2 https://www.vestnesis.lv/ta/id/69985
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Par nestrādājošiem: kādi un cik viņu ir
Oļģerts Krastiņš, profesors, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”
Nobeigums. Sākums —
“LV” Nr.1., 03.01.2003.
Vīriešu — darba meklētāju īpatsvars ir lielāks
Dziļākai sociāli ekonomiskai analīzei ir jāizvērtē ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvari pēc vecuma un dzimuma grupām. Lai tabula nebūtu nepārskatāma, jāizmanto viena gada (vidēji 2001.gadā) — darbaspēka izlasveida pētījuma rezultāti.
Kā redzams 3.tabulā, lielākā daļa iedzīvotāju kļūst ekonomiski aktīvi 20—24 gadu vecumā, kad jau ap 65% no viņiem ir ekonomiski aktīvi. Nākamajā vecumgrupā ekonomiski aktīvie jau ir 84%, maksimumu sasniedzot 30—49 gadu vecumgrupās, kad ekonomiski aktīvi ir vairāk nekā 85% no attiecīgo piecu gadu vecumgrupu iedzīvotāju kopskaita.
Ekonomiski aktīvo vīriešu un sieviešu īpatsvari atbilstošajās vecumgrupās uzrāda, ka ekonomiski aktīvo vīriešu īpatsvars pamatā ir lielāks. Daļa no sievietēm acīmredzot par galveno dzīves uzdevumu uzskata bērnu audzināšanu. Sieviešu ekonomiskā aktivitāte pārsniedz vīriešus tikai vienā vecumgrupā — no 45 līdz 49 gadiem.
Mūsu raksta ietvaros lielāka uzmanība jāpievērš 3.tabulas pēdējām trim ailēm, kurās parādīts darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā. Saprotams, ka visvairāk darba meklētāju ir jaunībā, 15—19 gadu vecumā, kad parasti darbu meklē pirmo reizi. Darba meklētāju īpatsvars strauji samazinās 25—29 gadu vecumā. Šāda vecuma darbiniekus pašreizējā situācijā uzņēmēji gaida visvairāk. Minimālais darba meklētāju īpatsvars, ja neskaita pensijas vecuma grupas, ir 40—44 gadu vecumā.
Vīriešu darba meklētāju īpatsvars “uzlec” 45—49 gadu vecumā: ir jau bieži dzirdēts, ka pirmspensijas vecumā “cilvēks nevienam nav vajadzīgs”. Bet par sievietēm to nevar teikt. Viņas darbu sāk zaudēt jau 40—44 gadu vecumā, kad darba meklētāju relatīvi visvairāk, salīdzinot ar blakus esošām vecumgrupām.
Par sapratīgu vai optimālu pensionēšanās vecumu diskutē. Zināmas robežas nosaka ne vien karadienestā, bet arī civildienestā, daļēji pat izglītības sistēmā. Taču aptaujas dati rāda, ka neapšaubītajā pensionēšanās vecumā — pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas — ir ne vien strādājošie savās ierastajās darba vietās, bet arī samērā daudz darba meklētāju. Tādi atrodas pat pēc 70 gadu jubilejas nosvinēšanas — kā starp sievietēm, tā vīriešiem.
Ja diskriminējošie pensijas ierobežojumi strādājošajiem pensionāriem tiktu atcelti tiesas ceļā, sevišķi izdevīgs viņiem varētu būt nepilns darba laiks, pagaidu, sezonas, vienreizējs un cits darbs, kas neprasa pilnu slodzi.
“Tik strādās, cik dos ēst …”
Tā dziedāja pagājušā gadsimta sākumā kalpu puiši, kad galvenā alga bija uzturs. Arī mūsdienās esot bezdarbnieki, kuri katru piedāvāto darbu vis nestrādās, īpaši ja alga nesasniedz iztikas minimumu. Tad jau labāk uzspēlēt zolīti ar tādiem pašiem likteņa brāļiem.
Par šādu psiholoģiju atkal domas dalās. Īstie tirgus liberāļi to nosodīs, jo “viss maksā tik, cik tas maksā”, arī darbaspēks. Kāpēc uzņēmējam maksāt kaut vai likumā noteikto minimālo algu, ja kāds cits strādās lētāk?
No vienas puses, it kā pareizi. Bet kādēļ tad precēm neļauj tā vienkārši stāvēt veikala plauktā, bet veic visaktīvāko reklāmu? Ir izveidota vesela ekonomikas zinātņu apakšnozare: tirgzinības, tirgvedība, “virsvalsts” valodā runājot, “mārketings”?
Ir izveidoti monopoli: dabiskie, mākslīgie un slepenie, lai tik uzturētu un paceltu cenas, neļaujot tām noslīdēt līdz “viss maksā tik, cik tas maksā”.
Darba algas ir tik nesamērīgi zemas tādēļ, ka strādājošie nestāv pret uzņēmējiem “kā vienots spēks”, bet katrs iet uz “interviju” atsevišķi. Arodbiedrības ir vai nu sabrukušas, vai neaktīvas.
Gandrīz visās tirgus ekonomikas valstīs tauta izcīna likumus, kas aizsargā strādājošo un arī bezdarbnieku intereses. Sākot ar balsojumu par partijām un beidzot ar streikiem.
Tas palīdz. Jo nepastāv tikai atsevišķi konkurence starp precēm un atsevišķi starp strādājošajiem. Pati būtiskākā ir konkurence, kā sadalīt jaunradīto vērtību starp darbu un kapitālu. To nosaka spēku samērs politikā, ekonomikā, ideoloģijā. Taisnīgu samēru neviens nav pierādījis. Un, ja pieradīs, intereses vienmēr būs stiprākas par patiesību.
3.tabula
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un darba meklētāju īpatsvars 2001.gada vidēji
(pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem,
procentos)
|
Vecums, gadi
|
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā |
Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā |
||||
|
pavisam |
vīrieši |
sievietes |
pavisam |
vīrieši |
sievietes | |
|
15–19 |
11,9 |
14,1 |
9,6 |
34,0 |
30,1 |
39,4 |
|
20–24 |
65,2 |
73,3 |
56,7 |
19,7 |
20,8 |
18,4 |
|
25–29 |
83,5 |
91,6 |
75,3 |
12,7 |
14,5 |
10,5 |
|
30–34 |
87,1 |
91,1 |
83,2 |
12,1 |
13,6 |
10,6 |
|
35–39 |
90,0 |
93,2 |
87,0 |
12,6 |
13,8 |
11,4 |
|
40–44 |
88,6 |
90,5 |
86,9 |
10,6 |
10,8 |
10,3 |
|
45–49 |
85,7 |
85,0 |
86,4 |
13,2 |
15,3 |
11,4 |
|
50–54 |
82,3 |
82,9 |
81,7 |
13,4 |
14,6 |
12,4 |
|
55–59 |
57,7 |
72,5 |
46,1 |
12,5 |
14,8 |
9,7 |
|
60–64 |
27,0 |
34,1 |
22,0 |
7,5 |
8,4 |
6,5 |
|
65–69 |
13,6 |
18,0 |
10,8 |
0,9 |
1,8 |
— |
|
³ 70 |
3,6 |
5,8 |
2,7 |
1,4 |
— |
2,6 |
|
Vidēji visās vecuma grupās |
56,6 |
64,6 |
50,1 |
13,1 |
14,4 |
11,7 |
Datu avots: “Latvijas statistikas gadagrāmata 2002”. — R.: CSP, 2002. — 61.lpp.