"Pienācis laiks domāt par nākotni"

Intervija ar Eiropas Komisijas prezidentu Romano Prodi.

Jautājums: Reizē ar Vācijas ārlietu ministra Joškas Fišera iniciatīvu ir sāktas diskusijas par Eiropas nākotni. Kā jūs vērtējat ideju par Eiropas federāciju; vai šis elektrošoks Eiropai varētu būt nepieciešams?

Atbilde: Es vienmēr esmu teicis, ka diskusijās par Eiropu būs kāpumi un kritumi. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka neesmu vienīgais šīs idejas atbalstītājs. Kopš šī brīža man ir lielisks kompanjons. Es neuzsvērtu vārdu "federāls", kas dažādās valstīs varētu tikt interpretēts dažādi, taču ir pilnīgi skaidrs, ka aicinājumi uz jaunu franču un vācu iniciatīvu Eiropā tiek izteikti īstajā laikā. Mums tā ir vajadzīga, jo Eiropa nav iespējama bez šo divu valstu spēcīgas inciatīvas. Ar to vien nepietiek, taču tā ir nepieciešama. Ir pienācis laiks domāt par nākotni.

J.: Līdz šim vārds "federālisms" tika uzskatīts par tabu...

A.: Atsevišķās valstīs tā tas ir joprojām, piemēram, Lielbritānijā. Tā ir spēcīgas, efektīvas Eiropas problēma. Man personīgi patīk vārds "federāls", kā arī federālais modelis, turklāt es domāju, ka to nebūs iespējams radīt vienā mirklī. Turklāt šādu ideju ir izteicis arī Fišers. Pašos pamatos tas, kā viņš saka, arī mums Eiropā ir visvairāk vajadzīgs.

J: Fišera izteikumi balstās uz ideju, ka Monē "mazo soļu" metode Eiropas izveidei ir atklājusi savas robežas. Vai jūs arī tā uzskatāt?

A.: Eiropa pagaidām ir progresējusi, sperot nelielus soļus. Problēma saistās arī ar ārkārtēju tālredzību. Tas nav vienīgi metodes jautājums; mēs esam pieņēmuši eiro izaicinājumu. Eiro funkcionē, un visa pasaule ir sapratusi, ka tas nav iespējams citādi kā vien politiskās saliedētības apstākļos.

J.: Fišers saka, ka reizē ar paplašināšanos Eiropa nespēj attīstīties vienotā solī...

A.: Tā ir taisnība, ka ir nepieciešama jauna elastība, dodot iespēju zināmam valstu skaitam veidot savā starpā spēcīgākas saites. Tas nav jautājums par to, ka šī "pastiprinātā sadarbība" varētu tikt veidota starp divām vai trim valstīm. Mēs iesakām radīt slieksni no vismaz trešdaļas dalībvalstu. Tam būtu jābūt precīzam institucionālam procesam, kas noteiktu šīs pastiprinātās sadarbības.

Es nedomāju par pastiprinātām sadarbībām vienīgi otrkšķirīgiem mērķiem, bet gan — gluži pretēji — vissvarīgākajiem. Ļoti sarežģīti ir novilkt robežu starp pastiprinātajām sadarbībām un federālo Eiropu. Nav vajadzības sniegt precīzas politiskās definīcijas, bet piedāvāt un veicināt politisko perspektīvu. Fišera priekšlikumus es esmu uzņēmis ļoti labvēlīgi, jo kopš šī brīža es nejutīšos viens. Es esmu kritizēts un apsūdzēts par pārāk nekonkrētu pieeju; ir rakstīts, ka Prodi atrodoties neeksistējošas Eiropas vadībā. Taču mani priekšstati ir izrādījušies pareizi; Komisija vairs nav viena.

J.: Vai jūs domājat, ka pašlaik ir nepieciešama politiskā drosme, lai pateiktu, ka Eiropa attīstās dažādos ātrumos?

A.: Ir jāparedz izvēles iespēja vislabāk sagatavotajām valstīm un tām, kas vēlas un spēj soļot priekšgalā, reizē ar to dodot pamudinājumu pārējām. Tas jāuzlūko kā dinamisks process. Šajā avangardā būtu jāatrodas Vācijai un Francijai...

J.: Ierobežojoties ar sešām valstīm?

A.: Jā, tās varētu būt sešas. Taisnība, šādai iniciatīvai viegli varētu piesaistīt Beniluksa valstis un Itāliju, taču arī Grieķiju un Portugāli.

J.: Vai pēc Fišera izteiktajām iniciatīvām Starpvaldību konferences darba kārtībai nevajadzētu būt ambiciozākai?

A.: Daudz kas būs atkarīgs no Rambujē tikšanās rezultātiem. To varētu paredzēt, ja šīs ilgtermiņa idejas par federālu Eiropu spētu izraisīt nekavējošus priekšlikumus. Tomēr es nedomāju, ka federālas Eiropas problēmas būtu jāiekļauj Starpvaldību konferences darba kārtībā. Šis jautājums būtu jāapspriež padziļināti.

J.: Vai būtu jāapmierinās ar trim ES neatrisinātajiem jautājumiem: kvalificētā vairākuma, Komisijas sastāva un Ministru padomes balsu pārskatīšanas problēmām?

A.: Ja šos trīs jautājumus atrisinās un turklāt veiksmīgi, tad varētu apspriest jautājumus par pastiprināto sadarbību, kā arī pamattiesību hartu. Pašlaik ir pienākusi francūžu un vāciešu kārta vienoties. Tā nav pēdējā starpvaldību konference, tomēr pēdējā pirms paplašināšanās.

"Le Monde"

Filips Lemetrs un

Lorāns Zečini