Starp pilsētu, zemi un pasauli

No Valda Rūjas veidojamā kopkrājuma “Juglas vitrāžas. Priekšpilsētas grāmata”, kas gatavojas pie lasītājiem uz 85.gadadienu, kopš proklamēta neatkarīga Latvijas valsts

Gaiša sala ūdeņu atspulgos

Valdis Rūja ar dzīvesbiedri Ņinu Ipiķos

Bieži cildinām, atceramies savu dzimto pusi, piemirstot vai tikai pavirši minot vietas, kur strādājam, atpūšamies. Pavadām lielu daļu sava mūža -- nepagodinām apvidu, kas mūs pieņēmis, iedvesmojis, sargājis grūtos brīžos, ikdienā. Lai arī gandrīz pusgadsimta ilgu un gaišu patvērumu esmu radis Vidzemes priekšpilsētā Juglā (vasaras saulgriežos peldēts tās ezeros, izsmaržots un noglāstīts vai katrs ceļmalas rožukrūms, pasēdēts daudzos viesmīlīgos kioskos), jāatzīst – gaužām maz līdz šim zināju par savas mājvietas vēsturi un cilvēkiem.

Ierosmi “Juglas vitrāžām” guvu no bijušā Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektora un Rīgas domes priekšsēdētāja, tagadējā 8.Saeimas deputāta Andra Ārgaļa grāmatas “Rīga” (izdota vairākās valodās galvaspilsētas jubilejas gadā). Lielo svinību notikumu virpulī preses un kritikas uzmanība bija paslīdējusi garām šim toreizējā pilsētas saimnieka pārliecinoši un iejutīgi rakstītajam mīlestības apliecinājumam – uzzināju daudz jauna par Juglu, Čiekurkalnu, Biķeriem, bet galvenais – guvu interesi padomāt, pētīt, kopt māju, ielu, apriti, kur dzīvojam.

Par viduslaiku Juglu dažas vēstis atradu vēsturnieka Jāņa Krodznieka pētījumā “Iz Baltijas vēstures”. Rīgas tirdzniecības briesmīgākā ienaidniece bijusi vispārējā nedrošība. Nav bijis spēcīgas valdības varas, kas spētu apsargāt cilvēku un viņa īpašumu no ļauna kaimiņa uzbrukumiem (“kam nags, tam maks”). Un vai tam, kas bijis vājāks: nekas viņu neglāba no stiprākā varmācībām. Šī “dūres tiesība” toreiz, Rīgai ceļoties, zēlusi pilnos ziedos, uzglūnējusi gan no jūras, gan no Juglas biezajiem mežiem un staignajiem purviem. Kad vāci jau tālu bija izplatījuši savu varu un viņiem klausījuši lībieši, latvieši un dienvidigauņi, bijis jāgādā par labiem satiksmes ceļiem. Īpaši Juglas un Ķīšu ezeri ar savām ietekām, pļavām un dūckām apgrūtinājuši lielūdeņos un pusaizsalumā ceļu uz ziemeļiem. Tāpēc bīskaps Alberts pavēlējis saviem ratmaņiem un konsuļiem (amatvīri, kam jārūpējas par ceļiem un ūdeņiem) steigšus staignuma joslā būvēt pāreju un tiltu (pirmo Livonijā), ko ar speciālu aktu 1226.gadā nodevis iedzīvotājiem lietošanā. Tā likti pamati pazīstamajam sprunguļu-žagaru dambim Juglas vārtos, vēlākajam dižceļam Via Magna, kas savienoja Rīgu ar Pēterpili. Lai pārvaldītu un sargātu šos vārtus (zemumu starp Juglas un Ķīšu ezeriem), kur tagad redzami dzelzceļa un šosejas uzbērumi, vācu ordenis nocietinājis Bukultu dzirnavas. Kā pretstats vecajām Mīlgrāvja dzirnavām tās nosauktas par jaunajām (Neu Mühle) un devušas vārdu visai apkaimei – Neiermīle.

Ģeogrāfs Z.Lancmanis ekskursantu vajadzībām izdotajā bukletā “Jugla un apkārtne” (1930) minējis, ka dzirnavu jumts būvēts Hanzas stilā -- lauzts (tādi sastopami aizsargmūru ieskautajās viduslaiku pilsētās), lai būtu plašākas telpas arī bēniņos preču novietošanai. Bet agrākais muižnieka dzīvojamais nams (pirms tam degvīna dedzinātava) veidots ar režģa (Fachwerk) būves pazīmēm – plānām, taču izturīgām un ugunsdrošām sienām. Dzirnavu krodziņā, no kura atlikušas tikai stadulas drupas, vēl deviņpadsimtā gadsimta griežos lietots sodīšanas līdzeklis – kāju sieksta, kas pienaglota pie lielās istabas grīdas, kur atradušās arī salmu ķīpas arestantu naktsguļai.

Nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Juglas kanāla 1297.gadā uzcelta Neiermīles bruņinieku pils, kuru ar leišu palīdzību Rīgas pilsoņiem pēc gada gan izdevies ieņemt, taču drīz viņi bijuši spiesti to atstāt. Pils bijusi prāva, ar diviem torņiem – tajā 1586.gadā notikušas landtāga sēdes. Neiermīles cietoksni 17.gs. sešdesmitajos gados izpostījuši Jāņa Briesmīgā karapūļi, laužoties uz Rīgu. Senču skaldītie un veltie pilsakmeņi vēlāk izmantoti, ceļot Ādažu baznīcu un Daugavgrīvas (Dinamindes) cietoksni. Par varenās būves atliekām vairs liecina tikai alkšņiem aizaugušie aizsargrāvji Dzirnupes ielejā un žuburoto veco liepu puduri pakalnē.

Vēl saglabājušās senu dokumentu liecības par Dinamindes cietokšņa oficieri Ostrovski, kura pārziņā pils nodota poļu valdīšanas laikā. Viņš uzdevis savam Neiermīles vietvaldim uzturēt kārtībā Sprunguļdambi, kā atlīdzību no braucējiem iekasējot nodevas. Šādai kārtībai, atsaukdamās uz 300 gadus vecu privilēģiju, pretojusies Rīgas rāte. Poļu karalis nodevu vākšanu atcēlis, uzdodams dambja remontēšanu veikt kopīgi Rīgai un Vidzemes muižniecībai. Kad 1593.gadā Juglas vārtos ieradušies ceļa strādnieki, Ostrovskis pavēlējis apakšvirsniekam Zaļeskim izšaut uz tiem četrus lielgaballādiņus. Par laimi, neviens nav ticis ievainots. “Karš” beidzies ar izlīgumu...

Par savām tiesībām spīvi cīkstējušies vietējie pirmiedzīvotāji, par kuru senatni vēl stāsta Buldursalas pilskalns. Jau 1228.gadā Rīgas rāte sastādījusi dokumentu, ka Juglas puses iekoptās teritorijas paliek lībiešiem un tiem jāmaksā pilsētai kunga tiesa. Neapstrādātās platības, pļavas, meži, arī zvejas vietas – pilsētas kopīpašums. 1272.gadā noteikta grunts noma – Rīga paturējusi virsīpašnieka tiesības.

Senos zīmējumos saglabātā vēsture

Siltos pasteļtoņos atplaukst senā Jugla no Johana Kristofa Broces grāmatas “Zīmējumi un apraksti” (Rīga, Zinātne, 1996), no četrdesmit Rīgā pavadīto mūža gadu sirdsdarba. Apjomīgo 2.sējumu pāršķirstot, uzzinām, ka iemīļots J.K.Broces pastaigu maršruts bijis Biķernieki – par to liecina Katrīnas Biķeru baznīcas un muižas zīmējumi, tuvējās zemnieka Kneipes sētas skices. Pateicīgs zīmēšanas objekts bijis gar Pēterburgas lielceļu izvietojušās muižiņas, krogi, Bukultu pils drupas, luterāņu un reformātu, kā arī pareizticīgo krievu kapsētas. Mākslinieka uzmanību saistījis arī Juglas tilts, kas zīmēts no abiem upes krastiem. Apkārtne pārzināta tik labi, ka mēģināts izveidot pat Šmerļa karti.

Iedziļinoties anotācijās un paskaidrojumos, sākam orientēties priekšpilsētas apkaimes vēsturē, gadsimtu soļos, laikmetu mainībā. Mūsu senči izsenis bijuši lieli meistari jaunu vārdu, iesauku darināšanā, vietu nosaukumu pārveidošanā, lokalizēšanā pa savai vīzei. Izrādās – kādreizējais Putniņu ezers (uz zemnieka Putniņa zemes 1766. gadā Rīgas namnieks Hāns uzcēlis muižu) sācis saukties par Hāna (Āņu), vēlāk – Gaiļa ezeru. J.K.Broces zīmējumā redzams, ka muiža celta no mūra, ar pildrežģa būves elementiem zelminī, dzīvojamam ērbēģim divpakāpju jumts ar logu izlieknēm, saimniecības ēkas pa zemnieku paražai segtas ar lubu jumtiem. Tagad šeit slejas Rīgas 7.slimnīcas korpusi.

Arī Strazdumuižai ar strazdiem nav bijis nekāda sakara. Muižas nosaukums nācis no tās kādreizējā īpašnieka Tor Avesta vārda, kas ļaužu mutē pārvērties par Trastena – Strazdu muižu. Vismaz tā, lūk, latvieši tai uzspieduši savu zīmogu. Trastena muižiņa, kas atradusies Biķeru draudzē, vēlāk piederējusi J.K.Broces draugam, gleznotājam Voldemāram fon Budbergam, kas bijis iecienīts sava cēlā rakstura dēļ. No mākslinieka muižu nopircis Rīgas tirgonis un Lielās ģildes vecākais Hermanis fon Fromholds. Pēc tirgoņa nāves to mantojusi viņa atraitne Doroteja fon Fromholde, kura bijusi liela romantiķe, atļāvusies visādas ēverģēlības – muižas teritorijā blakus zemnieka Odiņa sētai birzītē ierīkojusi atpūtas vietu, kas iesaukta par “Dorotejas līksmi”. Tur ticis uzcelts obelisks ar šādu (tiem laikiem visai pārgalvīgu) uzrakstu:

“Pēc sava drauga aicinājuma šeit brālīgi rokās sadevās daba un māksla. Draudzība šo vietu lēma tīkamam laika kavēklim un nosauca to par Dorotejas līksmi, kas ar prātu bauda to un nevis postot traucē vēlā svētceļnieka priekus.

Prātīgam priekam, sirsnīgai draudzībai, pašapcerei vienatnē.”

Stāsta, ka viedā Juglas jumprava Doroteja vēl reizēm spokojoties ezera krastā, ievziedu laikā mēnesnīcas naktīs, biedējot vēlīnos mīlas pārīšus...

Grāmatā ievietoto “Dorotejas līksmes” birzītes skici zīmējis J.K.Broces un Garlība Merķeļa draugs gleznotājs Karls Grass, bet Grāvenheides muižas attēlu J.K.Broce veidojis pēc V.Budberga 1781.gadā darinātās gleznas. Krastmalā pa kreisi attēlots muižas īpašnieks Rīgas Lielās ģildes vecākais Ernsts Heidelfogels, pa labi – filozofijas doktors Sv.Pētera baznīcas virsmācītājs Liborijs Bergmanis un viņa līgava Šarlote Paulīne Ledgrēna, toreiz guvernante Budbergu ģimenē. Liborijs Bergmanis ir slavenā apgaismotāja, Rūjienas mācītāja, pirmā tautasdziesmu izdevēja un baku potēšanas celmlauža Gustava Bergmaņa brālis. Rūjienas mācītājmuižā drūmajos dzimtbūšanas laikos – pēc kārtas taisnā līnijā no tēva uz dēlu, no 1772.gada līdz 1889.gadam par draudzes ganiem darbodamies, dzīvojuši mūsu tautas sirsnīgi draugi (kristījuši un ārstējuši arī manus senčus no Jeru un Burtnieku pagasta): Gustavs (izcilā ķirurga, profesora, Goda zelta skalpeļa ieguvēja Ernsta Bergmaņa vecvectēvs), Benjamiņš, Rihards un Eduards Bergmaņi. Liborija un Gustava tēvs Baltazars mācījies Rīgas Doma skolā, Jēnas universitātē studējis teoloģiju un medicīnu, bet Vircburgā vēl papildus baznīcas vēsturi un matemātiku ar filozofiju, iegūstot maģistra grādu. Atgriezies Vidzemē, Baltazars Bergmanis ievēlēts par mācītāju Skujenē, bet 1732.gadā – Carnikavā un Ādažos.

Grāvenheides muižā, kad apstājušās ar zirgspēku darbināmās vietējās dzirnavas, 1772.gadā rūpalu uzsākusi pirmā Rīgas cietes un pūdera manufaktūra (ražots ap 1600 pudu cietes un 2000 pudu pūdera gadā, produkcija tirgota arī Rietumeiropā). Muižu 1810.gadā nopircis uzņēmējs Hermanis Garonskis.

Šmerļa muižiņa, kas 1769.gadā būvēta uz zemnieka Baļķu Toma zemes, savu nosaukumu guvusi no Šmerļa jeb Smirdeļa upītes, kas iztecējusi no ezera ar tādu pašu nosaukumu un, šķērsojot Pēterburgas šoseju, ieplūdusi Ķīšezerā. Ezers 19.gs. aizaudzis, izsīkusi arī pēc sēra dvakojošā upīte. Nelielo muižiņu – Mazo Šmerli (1 pūrvieta dārza, 12 pūrvietas aramzemes, 16 pūrvietas pļavas aizaugušajā Šmerļa ezerā) nopircis Rīgas namnieks inspektors Šics (krodznieks bijis uzņēmīgs latvietis). Lielais Šmerlis pārdots viesnīcniekam Šticeram.

J.K.Broce atzīmējis, ka netālu no Kaķukroga atrodoties “Sellit”, ko saucot par Kaulu muižu (Frankenhof). Tā dibināta uz zemnieku Sēlīša un Reņģes sētu zemes un 1787.gadā pēc mēra epidēmijas nonākusi tirgoņa Hermaņa Brūnsa īpašumā. Pārbūvētās muižiņas silueti vēl saskatāmi Biķernieku ielā 122-124. Turpat blakus Rumpes krogam Rīgas kara kolēģijas loceklis Hakmanis 1755.gadā uzcēlis vasarnīcas tipa muižiņu.

Aiz Šmerļa uz Rīgas pusi atradušās Krīdenera un Delšava muižas. Delšava muižiņu uz Mazjumpravas Pauteļu un Lilaušu māju zemes 1720.gadā cēlis rīdzinieks Štakelbergs. Muižas lopi ganīti pie Pēterburgas šosejas purvā, kur rakta arī kūdra saimniecības vajadzībām. Štakelbergs muižu pārdevis krodzniekam Reiteram, tas tālāk viesnīcniekam Delšavam.

Pie Hausmaņa purva J.K.Broce atzīmējis arī Audēju (Šulca) muižiņu, kas piederējusi Rīgas cimdu meistaram Šulcam. Vēlāk – aktierim Reinertam. Čiekurkalna (Šreienbuša) muižiņu 1687.gadā uz Dižkasu mājas zemes izveidojis Rīgas domnieks Dītrihs Šreijs, vēlāk tās īpašnieks bijis Rīgas ostas izveidotājs pulkvedis barons Gustavs Veismanis fon Veisenšteins, kam piederējušas arī tuvējās Dreiliņu un Lāču, kā arī attālākās Šarlotendāles un Švarca muižas.

J.K.Broces un vēsturnieku paskaidrojumi vēstī, ka Biķerniekos pirmā baznīca – kapela – uzcelta 1694.gadā, bet jaunā gadsimta sākumā iebrucēji to izlaupījuši. Zemniekus lielākoties iznīcinājis mēris – tikai 1718.gadā Biķernieku draudze dabūjusi savu mācītāju – dievkalpojumi rīkoti Jumpravmuižā, bet vēlāk zemnieka Kaupes mežā. Palielinoties draudzei, radusies doma celt jaunu dievnamu. Atsaukušies vietējo izpriecu muižiņu īpašnieki, sevišķi dāsni līdzekļus ziedojis Heidefogels, kurš savācis ne vien 1000 valsts dālderu no draugu iemaksām, bet arī pats piesolījis dažādus baznīcas piederumus, kā kausus, altārsegas, kristību bļodu, zvanus, torņa bumbu, gaili u.c. Maģistrāts uzticējis viņam arī būves uzraudzību. Vara plāksnē, ar ko segts iemūrētais pamatakmens, iegravēti šādi vārdi latīņu valodā:

“Dievs ir mūsu cerība. Akmens šeit guldīts ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas laikā. Liec, ak lielais Dievs, šeit būt tavam namam un templim, sargi pilsētu un zemi, liec plūst svētības straumēm. Ļauj, lai visām kārtām labi klājas, lai tās plaukst un zeļ! Un pamatakmens slēdz to savā piemiņā. 1765.g. 2.maijā.”

Īpaši izkaltā dobumā ieliktas dažas monētas. Būve veicināta ar labprātīgām dāvanām, 1766.gada 14.jūnijā torņgalā uzlikts gailis, bet 1775.gadā baznīcā iespēris zibens, kā tas lasāms uz vara plāksnītes, kas piestiprināta pie altāra:

“1775.g. 19.jūlijā, sestajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem, īsi pirms dievkalpojuma zibens iespēra caur torni šai baznīcā, bet nenodarīja lielākus bojājumus. Tikai apsvilināja altāri. Saudzē, Tēvs, saudzē!”

Baznīcas iesvētē 1766.gadā piedalījies arī Johans Gotfrīds Herders. Viņš svinībām par godu uzrakstījis kantāti, kas viņa vadībā dziedāta baznīcā vācu un latviešu valodā. Latviešiem par prieku to pārtulkojis Rīgas latviešu Jāņa draudzes mācītājs K.Rāvensbergs. Kad J.K.Broce 1782.gadā apmeklējis Biķerniekus, tur par skolotāju strādājis Mārtiņš Sniedze. Kad viņš saslimis, par skolmeistaru iecelts ķesteris Jānis Salmiņš. J.K.Broces zīmējumā attēlots arī soda stabs pie baznīcas. Ja sods pārsniedzis 10 pāru rīkšu, pēršana notikusi ar turpinājumu divas vai trīs svētdienas pēc kārtas. Virs baznīcas ziedojumu lādes lasāms šāds dzejojums:

Tu, daba, brīnumos kas laisties,

Ar Radītāja templi saisties,

Tu pacilājums man.

Ar baudu elpoju es tevi,

Ar labiem darbiem lemju sevi

Es Kristus priecai gan...

Turpmāk — vēl