Par ikvienu un visiem novadiem

Dr. habil.oec. Arnis Kalniņš — “Latvijas Vēstnesim”

Katra valsts veicina saprātīgu reģionālo politiku. Sevišķi aktuāli tas ir Latvijā, kur daudz vienmērīgāk izkārtojama ražošana un racionalizējams sociālās infrastruktūras izvietojums. Svarīgākais — Rīgas atslogošana, pārējās teritorijas paātrināta attīstība, veidojot attīstības centrus ārpus galvaspilsētas.

Latvijā ir izveidojusies deformēta teritoriāli ekonomiskā struktūra, ko, no vienas puses, raksturo pārmērīga iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija Rīgas reģionā un, no otras puses, vāji attīstīta ražojošā sfēra un infrastruktūra, zems iedzīvotāju blīvums pārējā valsts teritorijā, kur neregulāri izvietoti atsevišķi industriālie centri. Pārlieka, nedabiska saimnieciskās dzīves koncentrācija Rīgā rada valsts un pašvaldības budžetiem paaugstinātu slodzi infrastruktūras izveidē, veselīgas apkārtējās vides saglabāšanā, sarežģī komunikācijas. Tas sadārdzina pakalpojumus, ražošanu.

Latvijas valsts reģionu attīstība ārpus Rīgas areāla ir ļoti nevienmērīga un atpalikusi. Attīstības raksturošanai par rādītāju parasti izmanto saražotā iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Ualīdzinot ar Rīgu, šis rādītājs Latgalē sasniedz tikai 23 procentus, Vidzemē — 28 procentus, Zemgalē — 33 procentus un Kurzemē — 55 procentus (galvenokārt uz Ventspils un Liepājas rēķina). Turklāt šīs atšķirības gadu gaitā pieaug.

Mēs varam tikai priecāties par Rīgas reģiona attīstību. Bet kā būs ar pārējo Latvijas teritoriju, kura ar katru gadu atpaliek arvien vairāk?

Ja salīdzinām Rīgas reģionu ar Kurzemi, tad trīs gadu laikā atšķirība no 1,19 reizēm pieaugusi līdz 1,81 reizei. Ja salīdzinām ar Latgali, tad atšķirība no 2,08 reizēm pieaugusi līdz 4,21 reizei! No šiem skaitļiem redzamas reģionālās atšķirības un izmaiņu tendences. Vāji reģioni padara vāju arī Latviju! (1.tabula)

Saimniekošanas un dzīves apstākļi Latvijas teritorijā ir ārkārtīgi dažādi. Par reģionu nevienmērīgu attīstību liecina arī bezdarba līmenis. Vidējais reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā 2001.gadā bija 7,8%. 2002.gada maija beigās visaugstākais tas bija Latgales reģionā: Rēzeknes rajonā — 27,7%, Balvu un Krāslavas rajonā — pāri par 20%, bet Rīgā tas bija tikai 3,8%, Saldus rajonā — 6,3% un Ventspils pilsētā — 7,3 procenti. Protams, šeit nav ierēķināti nestrādājošie darba meklētāji, kuri nav reģistrēti Nodarbinātības valsts dienestā, bet kuru skaits pēc CSP apsekojumiem sastāda aptuveni tādu pašu lielumu.

Bezdarba līmenis Latvijā jauniešiem 15—24 gadu vecumā ir aptuveni pusotras reizes augstāks nekā personām vecumā starp 25—54 gadiem. Kopējais reģistrēto bezdarbnieku skaits valstī svārstās ap 95 tūkstošiem, bet nestrādājošo darba meklētāju ir ap 155—160 tūkstošiem.

Īpaši dramatiska veidojas lauksaimniecības un rūpniecības attīstība lauku apvidos, kur atsevišķos pagastos bez darba ir puse ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Laukos pakāpeniski zūd attīstības potenciāls. Rajonu atdzimšanā nepietiekami tiek iesaistīts privātais kapitāls, radot no jauna vai novirzot jau esošo ražošanu ārpus Rīgas areāla.

Nepareiza reģionālā politika arī bija viens no iemesliem, ka Latvijā iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās, rēķinot uz vienu iedzīvotāju ASV dolāros, 2000.gadā bija tikai 63 procenti salīdzinājumā ar 1990.gada līmeni. (2.tabula)

Protams, arī Latvijas lielākajās pilsētās ne tuvu nav izmantotas iespējas rūpniecības attīstībai, sevišķi dažāda veida mašīnbūvē, aparātu būvniecībā, elektrotehnikā, elektronikā, ķīmiskajā, modernu mājsaimniecības ierīču ražošanā. Tur ir arī nopietnas iespējas jaunu pasūtījumu saņemšanai un darba vietu iekārtošanai.

Uzskatu, ka šo valsts dažādo reģionu attīstības nevienmērību var novērst, kompleksi risinot vairākus tautsaimniecības rakstura pasākumus.

Valsts ietekmes ekonomiskās sviras

Vispirms valsts līmenī reģionālās politikas realizēšanā ir vērojama sadrumstalotība — galvenās ietekmējošās sviras un instrumentus nepieciešams koncentrēt vienā ministrijā. Tas būtu efektīvāk, mērķtiecīgāk, mazāk birokrātijas. Reģionālās attīstības likuma 17.pantā ir teikts: “Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde ir Finanšu ministrijas pakļautībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas atbild par reģionālās attīstības politikas izstrādi, reģionālās attīstības plānošanu un tās atbalsta pasākumu īstenošanu.”

Šajā gadījumā reģionālās politikas darbība tiek sakoncentrēta no Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) — Finanšu ministrijā.

Taču reģionālo politiku nevar realizēt bez kopējās tautsaimniecības politikas (tostarp arī rūpniecības struktūrpolitika, enerģētika, konkurences politika, iekšējās un ārējās tirdzniecības jautājumi, kā arī privatizācijas norises), kura jāveic Ekonomikas ministrijai. Iespējams, ka tam bija jānonāk Ekonomikas ministrijas paspārnē. Un tai atliktu uzturēt ciešu koordināciju ar ministriju, kura pārzina tautsaimniecību ietekmējošos instrumentus — nodokļu un nodevu sistēmu, iespējamās finanšu sviras. Aiz VARAM pārziņā paliktu vides aizsardzības lietas un būvniecības stratēģijas jautājumi, kā arī tūrisma sektors. Tas būtu, tā sacīt, “mīkstākais” variants.

Viens no iespējamiem kardinālākajiem risinājumiem varētu būt, izveidojot kvalificētu reģionālās politikas departamentu Ekonomikas ministrijas sastāvā un turpmāk šo ministriju dēvējot par Tautsaimniecības un reģionālās attīstības ministriju (iekļaujot tās sastāvā arī būvniecības departamentu). Nolikumā par šo ministriju varētu paredzēt koordinējošās un kopsavilkuma funkcijas reģionālās politikas īstenošanā attiecībā uz pārējo ministriju (Finanšu, Zemkopības, Satiksmes, Labklājības, Izglītības un zinātnes, Kultūras, Iekšlietu un Tieslietu) reģionālajām struktūrām. Savukārt pēc satura būtu lietderīgi Zemkopības ministriju dēvēt par Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības ministriju, kurai būtu uzticētas arī vides aizsardzības funkcijas (jeb Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un vides aizsardzības ministrija).

Vienlaikus jābūt skaidrībai par reģionālo reformu, kas nopietni sarežģī uzņēmējdarbību. Nav vēl vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Tajā pašā laikā lietderīgi būtu, lai valsts pārvaldes reģionālās institūcijas (VID, zemes dienesti, reģionālās lauksaimniecības pārvaldes) netiktu organizētas un veidotas savrup, ignorējot notiekošo valstī. Valsts pārvaldes institūciju dažādais izvietojums reģionos neveicina viendabīgas, līdzsvarotas teritorijas veidošanos. Ir sastopama liela nesakritība pat vienas ministrijas ietvaros. Piemēram, Tieslietu ministrijas pārziņā ir 5 tiesu apgabali, 9 uzņēmumu reģistra reģionālās nodaļas, Naturalizācijas pārvaldes 10 reģionālās nodaļas. Ir teritorijas, kur pēc pakalpojumiem iedzīvotājiem ir jādodas uz pieciem dažādiem rajona centriem vai galvaspilsētu. Svarīgi, lai reģionālā reforma notiktu vienā kompleksā ar valsts pārvaldes un administratīvi teritoriālo reformu. Iespējams, ka tie paši 26 rajoni ir daudz loģiskāki.

Neapšaubāmi, ka reģionu paātrinātu attīstību varam nodrošināt, ja izmantojam konkrētus valsts atbalsta mehānismus, ekonomiskos instrumentus. Citādi iznāk veltīga runāšana — dažādu programmu rakstīšana ir tukša lieta un nelietderīga laika tērēšana. Tāpēc no valsts puses nozīmīgi risināms ir jautājums par diferencētas nodokļu politikas piemērošanu, lielākas nodokļu atlaides pieļaujot attālākajos reģionos strādājošiem uzņēmumiem (uzņēmuma ienākuma nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis un citi nodokļi, zināmās līdzībās ar atlaidēm brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās). Nav izveidota pietiekami labvēlīga vide uzņēmējdarbībai un investīcijām. Pašreizējā nodokļu sistēma nepietiekami stimulē Latvijas teritoriju ekonomiskās situācijas izlīdzināšanos, nenovērš reģionu sociālekonomisko atšķirību veidošanos un padziļina dažādu iedzīvotāju grupu noslāņošanos. Koriģējot, uzlabojot esošo nodokļu sistēmu, tās pamatā jāliek valsts, reģionālo un vietējo pašvaldību budžetu sistēma. Katrai no šīm trim pakāpēm pamatā liekama sava — nošķirta nodokļu bāze. Iedzīvotāji un uzņēmumi vienu daļu nodokļu maksās tieši pašvaldībām, otru reģioniem, bet trešo — valstij, kas nonāktu atbilstoša līmeņa budžetos.

Jādod iespēja saņemt arī bezmaksas konsultācijas un praktisko palīdzību savu saimniekošanas plānu izstrādāšanā, ražošanas un pakalpojumu tirgus iegūšanā, nodrošinot korektas piedalīšanās iespējas valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildē. Jāsekmē preču un pakalpojumu eksporta ceļu meklēšana un kooperācijas iedibināšana apjomīgāku realizācijas tirgu apgūšanā. Prasīt, lai visos gadījumos paši uzņēmēji, pašvaldības sagatavos Eiropas prasībām atbilstošus projektus, nebūtu reāli.

Reģionu attīstībā ir būtiski sakārtot infrastruktūru, vispirms autoceļu tīklu, lai uzņēmējam būtu ērtāk atvērt savu ražotni dziļākā perifērijā vai dzīvojošiem laukos nokļūt uz darbu tuvējās pilsētās, nemainot dzīvesveidu. Jācer, ka no 2003.gada akcīzes nodokļa par naftas produktiem pārdale par labu Autoceļu fondam (novirzot 85%) pakāpeniski uzlabos autoceļu stāvokli lauku apvidū. Labi autoceļi ir sava veida “nervs”, bez kura nebūs iespējams atdzīvināt saimniecisko rosību dziļākajos reģionos.

Tāpat nodrošināmi kvalitatīvi telefona un citi telekomunikācijas pakalpojumi (stabili un pietiekami lēti). Pagaidām valsts nepietiekami izmanto savu ietekmi šajā jomā, lai gan tai pieder 51 procents no “Lattelekom” īpašuma.

Vienmēr ļoti nozīmīga ir energoresursu ērta un kvalitatīva pieejamība uzņēmējiem. Savukārt saimnieciskās darbības paplašināšanās pozitīvi ietekmēs un salētinās saņemamo elektroenerģiju un dabas gāzi, jo pa tiem pašiem tīkliem būs jāpārvada lielāks enerģijas daudzums un fiksētās izmaksas uz realizējamo energoresursu vienību samazināsies.

Uzņēmējdarbības attīstībai reģionos un iedzīvotāju aizplūšanas ierobežošanai būtu lietderīgi reģioniem piemērot koeficientu sistēmu, kas nodrošinātu augstāku atalgojumu skolotājiem, ārstiem un medicīnas darbiniekiem.

Kreditēšanas iespējas

Pašreizējās reģionālās politikas būtisks trūkums ir arī tas, ka Latvijā par maz ir novērtēta mazās un vidējās uzņēmējdarbības loma. Jo lielāks ir šīs uzņēmējdarbības apjoms un labāka to darbības vide, jo aktīvāka kļūst valsts kopējā un reģionālā ekonomika. Lielo uzņēmumu pārstrukturēšana ir veicinājusi bezdarbnieku skaita pieaugumu. Kā zināms, bezdarbnieki tiek asimilēti tieši mazā un vidējā uzņēmējdarbībā, kura funkcionē kā stabilizējošs faktors.

Tāpēc rodami labvēlīgāki kreditēšanas nosacījumi uzņēmējiem, daļēji kompensējot kredītprocentus. Valsts var ņemt līdzdalību investīciju ieguldīšanā jaunu uzņēmumu veidošanā, pēc tam šo daļu pārdodot savam privātajam partnerim. Šāds atbalsta veids tiek izmantots līdzekļu piešķiršanā no Reģionālā attīstības fonda.

Sākumā fonds savu darbību sāka sekmīgi, strādāja samērā plaši. Taču pēdējos divos gados Reģionālais attīstības fonds tiek visai ierobežoti izmantots — no valsts līdzekļiem dzēš daļu kredītprocentu apmēram 600 uzņēmējiem īpaši atbalstāmajos reģionos.

Šeit lieti var noderēt Reģionālā fonda līdzekļu izlietošanas iespējamie veidi, par pamatu ņemot izveidojušos praksi. Tas ir, pirmkārt, procentu maksājumiem jeb daļējiem procentu maksājumiem. No Reģionālā fonda tiek kompensēti kredītprocenti par veiksmīgi izlietotu kredītu atbilstoši iesniegtajam uzņēmējdarbības projektam 75% apmērā no Latvijas Bankas noteiktās vidējās kredītprocentu likmes. Atsevišķos gadījumos tajās teritorijās, kurās ir sevišķi nelabvēlīga sociālā un ekonomiskā situācija (bezdarba līmenis ir augstāks par 20% vai iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu cilvēku mazāks par 25 latiem), tiek segti kredītprocenti līdz 18% gadā ar noteikumu, ka no Reģionālā fonda izmaksājamā summa projekta finansēšanai nedrīkst pārsniegt 15 tūkst. latu gadā.

Otrkārt, no Reģionālā fonda līdzekļiem tiek sniegts atbalsts pašvaldībām uzņēmējdarbības vides sakārtošanā un uzlabošanā (ekonomiskās izglītības pasākumi, infrastruktūras attīstības, pašvaldību organizēto uzņēmējdarbības veicinošo pasākumu kopēja finansēšana), plānošanas reģionu attīstības plānu un teritorijas plānojumu izstrādei.

Kāpēc uzsvars uz šo jomu — lai iesāktais turpinātos un plašākā mērogā — lai būtu pārmantojamība. Pašreiz notiekošais nevieš cerības, ka šis instruments tiks tālāk sekmīgi izmantots. Jo 2002.gada valsts budžetā paredzētie 800 tūkstoši latu domāti iepriekš noslēgto projektu realizācijai un tikai 192 tūkstoši latu — jaunu projektu sākšanai. Ņemot vērā, ka viena projekta apkalpošana vidēji gadā prasa ap 2500 latu, tas nozīmē, ka var uzsākt tikai ap 70 jaunus projektus gadā. Startēt varētu ap 300 projektu, kas prasītu 192 tūkstošu vietā arī ap 700—800 tūkstošu latu jeb kopā 1,5 miljonus. Kopējais ikgadējais finansējums varētu būt ap 2,5 — 3,0 miljoniem latu, tātad trīs reizes lielāks.

Tas ir sociāli un politiski jutīgs jautājums. Kopš 1998.gada, fonda darbības sākuma, realizēts ap 600 projektu, iegūtas ap 2200 jaunu darbavietu, saglabātas ap 3500 darbavietu. Notiek ļoti nopietna pašvaldību un uzņēmēju sadarbības uzlabošanās, uzņēmējdarbības infrastruktūras sakārtošana.

Tikai pēdējā gadā pirms 8.Saeimas vēlēšanām tika apstiprināts Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības fonds ar trim miljoniem latu gadā, lai gan iepriekš valdībā bija vienošanās par 7 miljoniem latu (Latvijas Hipotēku un zemes bankai 5 milj., tostarp bankas pašu kapitāla palielināšanai 2,2 milj. un atbalsta maksājumu—grantu finansēšanai 2,8 milj., Lauku attīstības fondam — pašu kapitāla palielināšanai 1,4 milj. un Lauku atbalsta dienesta konsultatīvā atbalsta nodrošināšanai 0,6 milj. latu). Bet šādu projektu vajadzēja iedzīvināt krietni agrāk.

Reģionu attīstībai un it sevišķi uzņēmējdarbībai tajos vēl nepietiekami tiek izmantotas kreditēšanas iespējas. Latvijas komercbankām ir lielas izaugsmes iespējas — visu izsniegto kredītu attiecība pret iekšzemes kopproduktu Skandināvijas valstīs ir trīs reizes lielāka nekā Latvijā.

Tikai pēdējā laikā sāk veidoties mērķtiecīgas kredītlīnijas nelielās uzņēmējdarbības attīstībai. Tā Ministru kabinets 2002.gada oktobrī apstiprināja mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības kreditēšanas otrā posma programmu (pirmais posms ilgst 2001.—2002.gada laikā), kas paredz, sākot ar 2003.gada janvāri, šim mērķim, ieskaitot pašu uzņēmēju naudu, atvēlēt 33,2 miljonus latu (budžeta galvojums paredzēts 20 miljonu latu apmērā). Naudu uzņēmējiem aizdos Latvijas Hipotēku un zemes banka (LHZB), to nevarēs saņemt uzņēmēji lauksaimniecības biznesa, izņemot netradicionālo lauksaimniecību, attīstīšanai. Programmu sāks īstenot nākamā gada sākumā. Pieteikties var visi Latvijā reģistrētie uzņēmumi, kuri nodarbina līdz 250 darbiniekiem. Naudu paredzēts aizdot ieguldījumiem pamatlīdzekļos, bet 40% no aizdevuma varēs tērēt arī apgrozāmo līdzekļu iegādei. Priekšroka nelieliem uzņēmumiem, kur strādā līdz 10 darbiniekiem, kā arī tiem cilvēkiem, kuri sāk uzņēmējdarbību. Termiņš līdz 10 gadiem. Minimālās nodrošinājuma prasības — 100% apmērā no piešķirtā kredīta summas. Aizdevums var būt tikai eiro.

Piešķirtā nauda ļaus gadā finansēt 400—500 projektus un izveidot 800 jaunas darbavietas. LHZB aizdos naudu gadā vidēji arī 50—75 uzņēmējdarbības iesācējiem. Tādējādi gadā radīsies apmēram 1000 jaunu darbavietu. Pirmā posma realizācijas gaitā līdz 2002.gada oktobrim, tas ir, nepilnos divos gados, ieguldīti 53 miljoni eiro, aizdevumi piešķirti 785 projektiem un izveidotas 1869 jaunas darbavietas. Šī kredītlīnija var būt nozīmīga uzņēmējdarbības attīstībai īpaši atbalstāmajos reģionos un tiem uzņēmējiem, kuri nāks ar jaunām, perspektīvām idejām — saimniekošanas projektiem, kuru īstenošanas rezultātā preces varēs tikt pārdotas ES valstu un citu valstu tirgū.

Patlaban Latvijā ir vismazākais uzņēmumu skaits Baltijas valstīs, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, — tikai 17 uzņēmumu. Speciālisti cer, ka, pateicoties MVU kreditēšanas programmai, 2005.gadā uz 1000 iedzīvotājiem darbosies 20 uzņēmumi.

Pilnvērtīga reģionālā politika ietver arī reģionā dzīvojošo un strādājošo mājokļu risināšanas problēmu. Latvijā ir 15 pagasti, kuros no 1991. līdz 2000.gadam nav uzcelts neviens jauns mājoklis. Kā liecina CSP veiktie skaitīšanas dati, 1991.—2000.gadā uzceltajos mājokļos dzīvo tikai 4% valsts iedzīvotāju. Tāpat kā ar izglītību un veselības aizsardzību, arī uz dzīvokļu politiku nevar attiecināt galējo liberalizāciju un komercializāciju. Tādēļ beidzot šajā ziņā ir gaidāms kāds pozitīvs pavērsiens, jo ar Ministru kabineta 2002.gada 21.oktobra rīkojumu ir apstiprināta “Mājokļu attīstības kreditēšanas programma (II posms)”. Tās mērķis — pilnveidojot mājokļu kreditēšanas sistēmu, veicināt valstī sabalansētu dažādu mājokļu segmentu attīstību, tuvinot dzīves apstākļus Eiropas Savienības standartam. Šajā programmā tiek samazināts kredītrisks un palielināta kredīta pieejamība daudzdzīvokļu māju rekonstrukcijai, nodrošinot galvojumu līdz 70% no izsniegtā kredīta, kā arī “pirmā mājokļa” iegādei un ekonomisko ģimenes māju būvniecībai, nodrošinot galvojumu līdz 20% no iegādājamā mājokļa vērtības.

Iespējams, ka šo programmu būtu lietderīgi diferencēt, labvēlīgāku kredītu pieejamību sniedzot (izmantojot arī citus vēl ietekmīgākus finanšu instrumentus) iedzīvotājiem attālākajos reģionos, aptverot arī lauku apvidos esošo vienas ģimenes mājokļu vispusīgu rekonstrukciju. Tātad aptverot arī tādus rekonstrukcijas darbus kā ūdensvada un siltā ūdens apgādes iekārtošana, krāsns apkures nomaiņa, sanitārā mezgla labiekārtošana, logu bloku un jumtu nomaiņa, sienu siltināšana un tamlīdzīgi. Jāievēro, ka 2001./2002.gada laikā jaunu māju ar platību no 120 līdz 150 kvadrātmetriem un apbūvētās zemes platību 1000—2000 kvadrātmetri tirgus vērtība attālākajos valsts reģionos sasniedz pat 15 000 — 28 000 latu robežu. Lai uzceltu māju, kuras vērtība nepārsniedz 20 000 latu un kura paredzēta ģimenei ar vidēju rocību, tad ģimenes ienākumiem mēnesī jābūt pietiekami augstiem — apmēram 300—500 latu. Tādēļ esošo vienas ģimenes māju rekonstrukcijas izdevumu hipotekārā kreditēšana var būt ļoti nozīmīga un plaša.

Zināmu atspaidu saimnieciskās darbības aktivizēšanai reģionos dos arī arvien plašāk veidojamās krājaizdevu sabiedrības, kurās varētu saņemt nelielus aizdevumus lauku apvidos dzīvojošie dažādām vajadzībām.

Pašvaldību loma

Iespējas veicināt uzņēmējdarbību reģionos ir pašvaldībām, jo tās ir uzņēmējiem vistuvākais valsts pārvaldes līmenis. Turklāt likuma “Par pašvaldībām” 15.pantā noteikts, ka viena no novadu, pagastu un pilsētu pašvaldību funkcijām ir “sekmēt uzņēmējdarbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpēties par bezdarba samazināšanu”. Vēlama pašvaldību līdzdalība uzņēmējdarbības, it sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu darbības apstākļu, infrastruktūras nodrošināšanā, radot priekšnosacījumus investīcijām un potenciālajiem investoriem. Savukārt pašvaldībām jābūt arī plašākai nodokļu bāzei, iedalot zināmu daļu no saimnieciskās rosības nodokļiem pašvaldību budžeta ieņēmumu daļas formēšanā. Pašvaldību budžetu šobrīd veido divi nodokļi, visvairāk piesaistīti lokālajai saimnieciskajai dzīvei — nekustamā īpašuma (par zemi un ēkām pašā pašvaldības teritorijā) nodoklis un fiziskās personas ienākumu nodokļa veidā. Pēdējais tieši atkarīgs no uzņēmējdarbības līmeņa vai kādas ekonomiski attīstītākas pašvaldības tuvuma, jo tiek maksāts tās pašvaldības budžetā, kurā darba ņēmējs pierakstīts. Turklāt pastāv arī dažas sīkas nodevas, ko iedzīvotāji maksā par pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem.

Pašvaldībām ir tiesības ieviest vietējās nodevas un noteikt to apmērus, lemt par nodokļu likmēm un atbrīvošanu no nodokļu maksāšanas (likuma “Par pašvaldībām” 14.panta 3.punkts). Taču šobrīd par vietējo nodokli varētu uzskatīt tikai nekustamā īpašuma nodokli. Netieši par to liecina arī tas, ka pašvaldību budžeta izdevumu īpatsvars valsts kopbudžeta izdevumos Latvijā ir ievērojami zemāks nekā citās valstīs un tam nav tendences palielināties (lai gan funkcijas maz atšķiras no Rietumeiropas valstu pirmā līmeņa pašvaldību funkcijām). Finansiāli vājākām pašvaldībām palīgā nāk arī finanšu izlīdzināšanas sistēma, ko iesaka arī Eiropas Vietējo pašvaldību harta. Protams, finansiālajā ziņā stiprāko pašvaldību nepatika pret izlīdzināšanas sistēmu (vienas pašvaldības uzstājas kā donori, citas — kā dotāciju saņēmējas) ir saprotama, taču šāda vienošanās pašvaldību starpā ir izplatīta daudzās valstīs. Turklāt Eiropas harta pieļauj arī iespēju, ka pašvaldībām jābūt pieejamam nacionālajam kapitāla tirgum, lai varētu izdarīt aizņēmumus kapitālieguldījumu finansēšanai.

1.tabula

Iekšzemes kopprodukts, salīdzinot ar ES vidējo līmeni,

procentos (pēc Ekonomikas ministrijas 2001.gada decembra “Ziņojuma par Latvijas ekonomisko attīstību”)

2.tabula

Turpmāk — vēl