"Eiropa, kas iecerēta no beigām"

Fišera vīzija var izraisīt nemieru, bez kura Savienībai nebūs nākotnes.

Kādai jāizskatās Eiropai pēc šī varenā politiskās apvienošanās un samierināšanās procesa? Kā funkcionēs šī Bābeles torņa celtne — politiski, ekonomiski, un vai tā aizsniegs savu pilsoņu sirdis? Vai arī tā beigsies vīzijas drupās? Tie ir svarīgi kontinenta stabilitātes un šīs pasaules daļas kara un miera jautājumi.

Vācijas ārlietu ministra Joškas Fišera vīzija ir bīstama ne tikai viņam pašam vien, bet tā var izraisīt ļoti lielu nemieru, sākot ar Lielbritāniju un līdz pat Grieķijai. Taču Fišera idejas ir izcilas, jo tās ir vajadzīgas. Eiropa sāk tuvoties savām robežām. Tā zaudēs rīcībspējas, ja paplašināsies vēl tālāk.

Neviens sevi neidentificē ar Savienību, jo tā joprojām ir aparāts bez dvēseles: neviens pilsonis nepazīst savus deputātus, jo izzūd robeža starp politiku un pārvaldi.

Fišera priekšstati par mērķi tik svarīgi ir tāpēc, ka tie palīdz atbrīvoties no pāris mītiem un rada skaidrību par galīgo veidojumu. Tātad tā ir vīzija, kas norāda, kur ir jābeidzas Eiropai. Tā nebeigsies ar atteikšanos no nacionālas valsts, jo Fišers saprot, cik tā ir svarīga pilsoņu identitātei. Tai ir jābūt jauktai formai — ne valstu savienībai, ne arī federatīvai valstij, bet godīgam suverenitātes sadalījumam, ko kontrolē un vada ievēlēts, nacionālo valstu uzturēts divpalātu parlaments un valdība, kas ievēro konstitūciju — tātad Eiropas federācijai.

Eiropa ir sākusi atvadīties no ilgu laiku piekoptās filozofijas, ka mērķis ir ceļš. Fināls nozīmē, ka ir stingri noteikts dalībvalstu skaits, kā arī ir skaidra organizācijas forma. Tas Eiropu padara plastiskāku, plānojamāku, aizsniedzamāku. Tagad ir iespējama izvēle: vai nu es vēlos šo Eiropu, vai arī ne?

"Sūddeutsche Zeitung"

Stefans Kornēliuss