Lai ir vesela sirds un apdomīgs prāts

Dr. habil. philol. Ingrīda Sokolova — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas, Valsts zemes dienesta kopkrājums “Lauki — Latvijas sirds”, kurš sarūpēts profesores Baibas Rivžas gādībā, ir iznācis visai sarežģītā brīdī — Latvija stājas NATO un Eiropas Savienībā (ES). Un tas nav ne vienkāršs, ne viegls solis.

Grāmatas autoru kolektīvs uzdod jautājumus – kā laucinieks jūtas pārvērtību laikos? Vai mēs protam saudzēt, atbalstīt un izmantot Latvijas laukos mītošo bagātību? Vai latvieši ir nākuši no zemniekiem? Vai šodien to atzīstam ar lepnumu? Uz šiem jautājumiem ir svarīgi atbildēt nekavējoties un it īpaši, protams, tiem, kas dzīvo laukos – trešdaļai Latvijas iedzīvotāju: zemniekiem un mežsaimniekiem, kultūras un pašvaldību darbiniekiem un vēl citiem, arī lauku izcelsmes cilvēkiem, kā man, kuri kopumā ir liels spēks gadījumā, ja būtu jāstājas ceļā nelietderīgām, antinacionālām, svešu varu diktētām izrīcībām mūsu zaļajā zemē. Turklāt, kā atzīmē B. Rivža jau grāmatas ievadā, “iekšējā inteliģence lauciniekam nereti ir augstāka nekā pilsētniekam”. Bet tādi pazīstami cilvēki kā Atis Slakteris un Voldemārs Strīķis brīdina, ka mums “starptautiski jāaizsargājas”, ka jārada “apstākļi, lai latvietis turētos pie zemes un to nepārdotu ārzemniekiem, tad valsts patiesi būs stipra un neatkarīga”.

Grāmatā ir divas sadaļas — “Zemnieku un speciālistu skats uz laukiem” un “Zinātnieku skats uz laukiem”.

Un abās ir ļoti vērtīgas domas, manuprāt, gan Paula Putniņa rakstā “Laukos vēl turas īstais latvietiskums”, gan man ļoti sen simpātiskā Viļņa Edvīna Breša rakstā “Kas tad letiņam pieder…”.

P. Putniņš ilgi bija Saeimas deputāts, turklāt ļoti aktīvs, kurš ne vien tuvplānā vēroja, bet arī iespaidoja norises un redzēto, dzirdēto iekausēja savās lugās ar mūsdienu konfliktiem. “Bet teātri”, saka dramaturgs, “tās pat demonstratīvi ignorēja.” P. Putniņš redzēto un dzirdēto Saeimas namā atceras ar rūgtumu, jo tur “visu noteica liekulīgās morāles jaunbagātnieki… kuriem vienaldzīgs patiesi demokrātiskas Latvijas valsts liktenis”.

Autors uzsver, ka kultūras, izglītības, sociālā lauku finansēšana un aizsargāšana mūsu valdībai ir bijusi “treššķiras lieta”. P.Putniņš secina, ka teorētiski “mums būtu jābūt ES piekritējiem. Pirmkārt tas būtu Latvijas valsts drošības jautājums”. Taču mums arī skaidri jāzina nosacījumi mūsu zemnieku saimniekošanai.

Kad šobrīd apceru P.Putniņa domas, jau notiek ļoti aktīvs process: Latvija apstiprināta NATO valstu kandidātsarakstā (un Krievija to uzņēmusi ļoti mierīgi), un Latvija ir saņēmusi piedāvājumu iestāties arī ES. Redzam arī, ka krietni uzlabojušies Eiropas nosacījumi Latvijas lauksaimniekiem.

P.Putniņš nav vienīgais, kas aplūkojamā krājumā izsaka kritiku par lauku politiku, sākot no kolhozu likvidācijas brīža. Savas rūpes par Latvijas zemi pauž manis ļoti cienītā Anna Seile, kura rakstā “Nedzītās vagas” uzskata, ka par 50 līdz 200 reizēm lētāku cenu mūsu zemi sapērk vācu, holandiešu, zviedru, kanādiešu uzņēmēji, bet viņu vidū uzrodas arī Latvijas patrioti, kuri, nodibinot ģimeniskas saites, te iesakņojas kā Latvijas dzimtas. “Latvijā jūtos kā mājās,” apliecina dānis Aleksis Rasmusens no Cēsu rajona Raiskuma pagasta, kurš uzskata , ka ES ir gan plusi, gan mīnusi, ka dāņiem “nepatīk ES birokrātija”, ka “Latvijā trūkst valstsvīru, toties netrūkst tādu, kas izputina”.

Vēl atgriežoties pie Viļņa Edvīna Breša raksta “Kas tad letiņam pieder”. Viņu sauc par tēvu astoņiem tūkstošiem zemnieku. Un viņš pamatoti lepojas, ka atradis jaunas organizācijas formas lauku apsaimniekošanai, tic, ka kolhozi lēnām būtu pārauguši par kooperatīviem. Es ar tādiem bieži esmu sastapusies Eiropas ceļos un priecājusies par zemnieku labi noregulēto esamību, jo tie ir kompetenti, izglītoti cilvēki, kādi, pēc V.E.Breša domām, arī mums ir gluži nepieciešami. Taču autors izvirza labvēlīgu perspektīvu par zemniecības kooperāciju tirgus preču ražošanu gan mums, gan Eiropas tirgum. Šai domai piekrīt arī pazīstamais “lauku korespondents” Jānis Dimants, izsakot pamatotas bažas par cilvēkiem, kuri izstumti no lauksaimniecības.

Te vēl gribu pieminēt Dr.Māru Skrīveli — izcilu dārzkopi, kuras ieguldījums pazīstamā Latvijas selekcionāra P.Upīša atstātajā hibrīda fonda izvērtēšanā ir milzīgs. Tāpat izcils ir viņas ieguldījums zinātniskajos sakaros ar Franciju, Kanādu, ASV, Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Norvēģiju un citur. Manuprāt, ļoti svarīgas arī viņas atziņas par augļkopības attīstību, kas ļautu izdzīvot pat nelielām saimniecībām, par paaudžu pētniecības nepieciešamību augļkopībā, par progresīviem ceļiem, kas ļautu ”apzināties savu savdabību un īpatnību”. Dr.Skrīvele arī uzrāda, kādi šie ceļi varētu būt. Kas attiecas uz augiem, tad “cilvēka ziņā ir tikai palīdzēt tiem augt, ievērojot šķirnes koka īpatnības”.

Analītisku, konkrētu, aktuālu rakstu krājumā ir daudz, un autoru kolektīvs ir augstākā mērā cienījams, lai minam vēl tikai Modri Gobu, Ati Slakteri, Stefanu Rāznu, Inesi Feiferi, Pēteri Rivžu un citus, bet sadaļā “Zinātnieku skats uz laukiem” pašu Baibu Rivžu, Kazimiru Špoģi, Voldemāru Strīķi un citus.

Grāmata ir bagātīgi ilustrēta. Vispār - skaisti un gudri noformēta, pat ar rindām no Edvarda Virzas “Straumēniem”. Un te jāatzīmē arī tās sastādītāji — Helēna Grīnberga un Voldemārs Strīķis, redaktors Andris Grīnbergs, māksliniece Dace Draviniece, fotogrāfi Ieva Novicka un Andris Eglītis. Esam saņēmuši analītisku, savlaicīgu, vispusīgu izdevumu.