"Vai Savienība ir izaugusi līdz Fišera vīzijai"

Ņemot vērā spiedienu, kāds pašreiz ir jūtams, Fišera Eiropas politikas priekšlikums nāk tieši laikā. Intensīvā reakcija apliecina, ka valdības bailēs no grūti vadāmajām diskusijām un vēl grūtāk aprēķināmajām sekām vāku uz ES katla ir turējušas noslēgtu. Tagad tas ir atvērts un no tā izplūst iepriecinošā vēlēšanās debatēt par Savienību. Turklāt nav svarīgi, vai tas, ko Fišers ir uzlicis uz Eiropas mājas galda, ir patīkams. Svarīgāk ir tas, ka tagad ir kļuvusi redzama nepieciešamība pēc jaunas Savienības orientācijas. Pieprasījums beidzot ir radījis arī piedāvājumu.

Un vēl kādu! Nekādu apnicīgu teoriju, nekādas akadēmiskas garlaicības. Fišers vēl ilgi varēja koķetēt ar to, ka ir izteicies nevis kā ministrs, bet kā cilvēks. Viņa idejām ir spēks, jo tās ir saskaņotas ar Parīzi un ir noderīgas, lai kaut nedaudz mazinātu mazāko dalībvalstu bailes, ka lielās tās varētu nomākt. Taču galvenais ir tas, ka tās var izgaisināt Eiropas pilsoņu nepatīkamo sajūtu, ka viņi sēž vienā vilcienā, kas cauri biezai miglai dodas uz nezināmu nākotni pa sliedēm, par kuru stabilitāti nevienam nekas nav zināms.

Protams, ka arī pirms Fišera ir bijušas debates (par Karla Lamersa un Žaka Delora idejām), un bez tām diez vai būtu iespējams viņa projekts. Taču tas — to apliecina arī spēcīgā starptautiskā reakcija — diskusijām par Eiropas politiku piešķir jaunu kvalitāti. Vispirms Fišers debates ir izvedis ārpus konferenču zālēm un kabinetiem un kā pirmais no politiķiem parādījis drosmi un izteicis priekšlikumu par ES galīgajām struktūrām. Viņš Eiropas būvlaukumam uzskicējis gatavās Eiropas ēkas rasējumu.

Taču šādi plāni ir laba lieta tikai tad, ja par tiem tiek debatēts ar nodomu beigās tos arī realizēt. Un visiem dalībniekiem ir jāapzinās sava atbildība.

Taču gadījumā, ja debates norisināsies pēc vecā parauga, tad — ardievu, Eiropa!

Pastāv divējādi draudi: pirmkārt, ierastā Pavlova reakcija: Lielbritānija pret kontinentu; mazās dalībvalstis pret lielajām, dibinātājvalstis pret tām, kas klāt pienākušas vēlāk, kandidātvalstis pret valstīm, kas jau ir iestājušās Savienībā; ziemeļi pret dienvidiem, labējie pret kreisajiem; labējie/kreisie pret zaļajiem. Tie, kuri ierausies šādos ierakumos, kaut kā spēs uzturēt sakarus, taču debatēt jau nu noteikti nē. Otrs riska veids ir tāds, ka debatētāji var tikt pakļauti Svētā Floriana sindromam. Katrs gan vēlēsies reformas, taču tikai ne pie viņa paša. Daži viedokļi Eiropas parlamentā ļauj nojaust sliktāko.

Fišera franču domāšanas spēcīgi ietekmētais priekšlikums par parlamentārā līmeņa konstrukciju federācijā, taču arī ieņemt pretējās pozīcijas būtu muļķīgi, jo nākošo ES institūciju konstrukcija ir jāveido, ņemot vērā galamērķi. Tādai federācijai, kādu apraksta Fišers, respektīvi, nāciju savienībai, ir nepieciešamas citas institūcijas, nekā būtu vajadzīgas Eiropas federatīvajai valstij pēc ASV parauga.

Fišera izraisīto diskusiju politiskā nozīme vienādā mērā izriet kā no lietas būtības, tā arī no Vācijas svara Eiropā.

Tagad Berlīnei pirmām kārtām ir jāuzņemas atbildība, lai vārdiem būtu arī darbi. Jau rudenī Fišeram būs jāpierāda, cik nopietni tas ir bijis domāts. Gaidāmās ES līgumu revīzijas gaitā, lai sagatavotos jaunu dalībvalstu uzņemšanai, varētu tikt noteiktas vadlīnijas viņa vīziju virzienā. Ja tas neizdosies, tad vāciešiem vismaz būs jāparūpējas, lai netiktu pieņemti lēmumi, kas varētu bloķēt ceļu uz Eiropas galamērķi.

Taču tikai tad, kad valdības būs gatavas sasaukt Starpvaldību konferenci par Savienības galīgo izskatu, varēs runāt par Fišera panākumiem. Un tikai tad būs redzams, vai ES ir pietiekami izaugusi šai vīzijai.

"Frankfurter Rundschau"

Martins Vinters