Par panākumiem maksāsim paši

Kopenhāgenas galotņu konferences laikā mūsu delegācija izcīnīja ikvienam statistiskajam polim papildus divarpus eiro. Lielāko daļu mūsu prasību piecpadsmitnieka vadītāji noraidīja. Tomēr sarunu fināls izrādījās par vienīgu propagandas izrādi, jo tas taču ir pats svarīgākais pirms tuvīnā referenduma.

Poļu delegācija nebija izpētījusi un slikti apzinājās kompromisu iespējas. Pēc pēdējo divu nedēļu vizītēm daudzās ES dalībvalstu galvaspilsētās premjers Millers izdarīja kļūdainu secinājumu, ka ES daudzos jautājumos ir gatava piekāpties Polijas prasībām. Polija uz Kopenhāgenu devās ar garu tālejošu prasību sarakstu, taču nesagatavojusi alternatīvus risinājumus gadījumam, ja ES izturētos noraidoši.

Mūsu partneri to lieliski izmantoja. Viņiem bija zināms, ka Millers piekritīs visam, kas glābs viņa “stingrā sarunu vedēja” tēlu, kurš no Kopenhāgenas atgriežas ar panākumiem. No tā bija atkarīgs referenduma iznākums un arī pašas valdības koalīcijas liktenis.

Faktiski pašas svarīgākās prasības netika izpildītas. Par vienu miljardu avansa budžeta saglābšanai... maksāsim mēs paši. Tā taču ir tā pati nauda, ko ES mums bija piedāvājusi izmaksāt vēlāk un citam mērķim — infrastruktūras attīstīšanai. Poļu diplomāti atzīst, ka par to mums varētu nākties maksāt divkārt. Kad nākamā ES budžeta 2007.—2013. gadam apspriešanā tiks izskatīts jautājums par struktūrfondiem, Polija atkal varētu saņemt par vienu miljardu mazāk. Iestājoties par šo fondu samazināšanu, Polija pati taču apliecina, ka nav spējīga apgūt lielāku naudas summu. Ar piena limitiem sakāve bija vēl sāpīgāka, ES Polijai nepiešķīra ne litra vairāk.

Līdzīga situācija ir arī ar piemaksām lauksaimniekiem — sanāksmes laikā Millers no ES neizcīnīja ne par vienu eiro vairāk. Imidža glābšanai Rasmusens piedāvāja izeju: palielināt piemaksas... no Polijas budžeta līdzekļiem. Poļu delegācija tādēļ ķērās pie acu apmānīšanas, mēģinot panākt vairāku otršķirīgu prasību izpildi, kas Eiropas Savienībai neko nemaksātu. Vienīgais reālais panākums Kopenhāgenā bija papildu 108 miljonu eiro piešķiršana austrumu robežas nostiprināšanas fondam.

Citu kandidātvalstu delegācijas rīkojās citādi — tās, atšķirībā no Polijas, asi neizvirzīja daudzas prasības, bet gan apmierinājās ar vienu vai divām, toties labāk pamatotām prasībām. Galarezultātā pēdējā sarunu fāzē mūsu kaimiņi ieguva proporcionāli vairāk, nekā zaudēja.

Nobeigumā izrādījās, ka ES dalībvalstis ir ārkārtīgi skopas, kaut gan kopumā Polijai piedāvātie nosacījumi nemaz nav tik slikti. Nav ko lolot cerības — ar tādu pašu attieksmi Polija sastapsies, kad drīzumā sāksies sarunas par nākamo ES budžetu. Tad tikai sāksies īstā cīņa par Polijai pienācīgu vietu Eiropas Savienībā.

Pēc “Rzeczpospolita”